Mīlestība un manta Rūdolfa Blaumaņa novelēs

Mīlestība un manta Rūdolfa Blaumaņa novelēs

Mīlestība un manta Rūdolfa Blaumaņa novelēs.

Mīlestība un manta Blaumaņa novelēs ir bieži izmantots motīvs. Tajās vienmēr pierādās apgalvojums, ka pati manta ilgstošu laimi nenes, piemēram, novelē „Laimes klēpī” – Ieva izraujas no nabadzības, taču pēc pāris gadiem viņa ir kļuvusi ļoti pieticīga un paskopa.

Tiklīdz novelē parādās manta, klāt tiek pielikta neiespējama mīlestība. „Raudupietē” Raudupiete, laimīgi sagaidījusi sava vecā vīra nāvi, iemīl Kārli. Taču Kārlis nevar atklāt īsto iemeslu, kādēļ viņa un Raudupietes, kurai nu pieder ti

ik liela saimniecība, ka pati to nespēj pārvaldīt, precības nav iespējamas. Kārļa meli izvēršas par dubultu traģēdiju – Raudupiete akli notic, ka iemesls, kādēļ Kārlis viņu neprecēs, ir viņas dēls Matīss un ļauj Matīsam nomirt. Kad Kārlis atklāj, ka ir jau saderināts ar citu, bet agrāk to nevarēja izstāstīt, Raudupiete izmisumā atklāj patiesos Matīsa nāves apstākļus un vēlāk metas zem zirga pakaviem un mirst. Ja salīdzina noveles „Laimes klēpī”, „Salna pavasarī” un „Raudupiete”, tieši „Raudupietē” mīlestība piedzīvo traģiskāko finālu. Novelē „Laimes kl
lēpī”Ieva laikus tiek vaļā no Jāņa, jo saprot, cik sāpīgi ir atrasties viņa tuvumā un apzināties, ka viņa joprojām ir precējusies ar veco Lausku. Novelē „Salna pavasarī” fināla nav vispār – lasītājs pat aptuveni nevar saprast, vai Liene precēsies ar Mālnieku va
ai nē, lai gan Liene būtībā atrodas bezizejas situācijā.

„Salnu pavasarī” var uzskatīt par pamatu. Turpinājumā Blaumanis piedāvā „Raudupieti” un „Laimes klēpī” kā „Salnas pavasarī” iespējamos turpinājumus. Man personiski šķiet, ka „Salnas pavasarī” turpinājums ir „Raudupiete”, nevis „Laimes klēpī”. Jāatceras, ka Blaumanis rakstīja laikā, kad Latvijas teritorijā jau kādu laiku ir kapitālisms. Visi vēlas kļūt turīgi, taču tas izdevies vien nedaudziem. Vācieši vairs nevar saukt latviešus par „arāju tautu”. Trūcīgie kalpi, kas diendienā strādā turīgo saimnieku labā, vēlas, kaut viņu ikdiena būtu vieglāka. Ieva („Laimes klēpī”) atceras, ka mātes kambarītis saimnieku mājās bijis tik mazs, ka gultai tur vēl pieticis vietas, bet ratiņam gan ne. Ja viņa Lauskam pateiks „nē”, tad pati būs spiesta tur dzīvot un visu dzīvi domās par to

o, kāda dzīve viņai varēja būt. Ieva, tāpat kā Liene, ir iedzīta strupceļā.

Mīlestība Blaumaņa ir nevis gaiša un laimīga, bet gan smaga un bieži vien nelaimīga. Kristīne „Purva bridējā” zina, ka kopdzīve ar Edgaru nekādu laimi un vieglas dienas nedos, tomēr zina, ka labāk tā, nekā dzīvot kopā ar nemīlamo Akmentiņu, kas varētu būt vēl grūtāk.

Lienes („Salna pavasarī”) jūtas nav tik skaidras. Viņa it kā mīl Andri, taču šīs jūtas īsti nevarētu nosaukt par dziļām un nopietnām.

Raudupiete mīlestības dēļ pieļauj sa

ava dēla nāvi, lai arī sākotnēji to negrib. Raudupiete nav tik naidpilna un bezsirdīga, arī liela neprāte viņa nav. Zaudējusi dēlu, šokēta par Kārļa saderināšanos un savas mīlestības bezcerību, Raudupiete redz tikai vienu izeju – nāvi. Ieva ( „Laimes klēpī”) it arī grib mirt, ja jau vecais Lausks joprojām ir kopā ar viņu. Galu galā viņa mirst – savas spītības dēļ, jo bija pārliecināta, ka viņas savainojums nav nopietns.

Blaumaņa novelēs ne mīlestība, ne manta laimi nenes. Gribētos jautāt – kas tādā gadījumā dara cilvēku laimīgu? Darbs?

Leave a comment