Latvijas sabiedrībā rasisms ir pārliecinoši pārstāvēts fenomens. Pētījumi liecina, ka 11% latviešu būtu gatavi liegt Latvijā iebraukt cilvēkiem ar melnu ādas krāsu, bet 70% pilsoņu ar aizdomām uzlūkotu cilvēku ar netradicionālu seksuālo orientāciju.
Rasismu var definēt kā līdzcilvēku aizspriedumainu vērtēšanu, balstoties uz šī cilvēka kolektīvo piederību. Rasisms ir cieši saistīts ar tādu sociālo parādību kā ksenofobiju, proti, no rasistiskiem vērtējumiem izrietošu naidīgu attieksmi pret konkrētu cilvēku. Ar diskrimināciju parasti saprot apzināti nevienlīdzīgu cilvēka vērtēšanu, par pamatu ņemot šī cilvēka kolektīvo piederību, rasi, etnisko izcelsmi, dzimumu, reliģiju vai seksuālo orientāciju.
Latvijas sabiedrībā līdz šim ir bijis pieņemts uzskatīt, ka Latvijā rasisma nav. Šādi uzskati tika balstīti vismaz uz diviem iemesliem. Pirmkārt, Latvijā ir ļoti maz iedzīvotāju, kuru ādas krāsa nav balta. Otrkārt, šādu uzskatu pastāvēšanu ietekmēja arī Latvijas sabiedrības pagātne. Bijušajā Padomju savienībā rasisms oficiāli “neeksistēja” tāpat kā citas kapitālistiskai sabiedrībai piedēvētas netiklības. Daļēji šī iemesla dēļ, daudzi Latvijā joprojām uzskata, ka rasisma problēmas eksistē tikai rietumu valstīs, kurās ir tradicionāli daudz melnādaino vai aziātu.
Piemēri par rasismu varētu būt šādi: baltie cilvēki neizprot un nesaprot melnos cilvēkus, cilvēki ar baltu ādas krāsu pretojas un domā, ka šādi cilvēki ir pavisam savādāki, jo viņiem ir savādāka ādas krāsa. Un vēl piemēram Latvijas iedzīvotāju būtu gatavi piešķirt darbu tikai savas etniskās grupas pārstāvim. Šajā sakarā, arī apgāda ”Vieda” publicētā, bēdīgi slavenā grāmata “Nevienam mēs Latviju nedodam” var tikt uzskatīta par rasistisku, jo veicina aizspriedumus par konkrētām cilvēku grupām.
Es domāju, lai mazinātu rasismu un ar to saistīto eksistējošo un iespējamo diskrimināciju, nevajadzētu uzskatīt cilvēkus kuriem ir cita ādas krāsa, par savādākiem, jo viņi manuprāt ir tādi paši kā visi citi. Un es neatbalstu rasismu.