„Raudupiete.”
R.Blaumanis
Citāti.
1. Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu- lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt.
2. Viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā atraitnei pienāktos.
3. Raudupiete danco ar Kārli- un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu…
4. Istabas vidū ir zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti- Matīsiņš.
5. Māte pret savu bērnu tapuse l a i p n ā k a..
6. Viņš ar uguni var kavēties kā ar pūķīti; viņš stundām var sēdēt pie akas un tanī iemest mazus sprungulīšus vai tur citu ko darīt; viņš ar savām nestiprajām rokām var kāpelēt pa trepju trepēm, var līst aiz istabas smilšu dobē, kura jau reiz pa pusei sabrukuse, – Raudupiete visu to neliekas ne redzot.
7. Redzēdama Matīsiņa spēkus augam, māte viņam kādā dienā no žīda nopirka nazi.
8. Raudupietei Dievs iekrīt prātā, un šinī acumirklī Matīsiņš nogrimst akā.
9. Tur nu viņš guļ tāds, kādu tu viņu vēlējies, stīvs un salts un mēms…
10. Vecāki savu pirmdzimušo nosauc par Matīsu.
Konspekts.
Novele sākās ar bagātā Raudupa bērēm. Viesi dodas uz Raudupēm, kur ietur bēru mielastu, dodas pie galda, ietur brangu maltīti un sāk uzdzīvot. Viesi dejo un priecājās. Pati Raudupiete sēž aizgaldē un vēro Kārli, kas viņai pēkšņi šķiet pievilcīgs. Tad Raudupiete sadzird ziņas, ka Matīsiņš pamodies. Steidzās uz istabu, kur tas gulēja, Kārlis viņai sekoja. Raudupiete bērnam dod izdzert pusglāzi vīna, iepilinot tajā zāles miegam. Viņa piedāvāja vīnu arī Kārlim, tas neatteicās. Pati izdzēra vienu glāzi, aizslēdz skapja durvis un iziet pagalmā. Tur Kārlis viņu uzlūdz uz deju.
Vēlāk, citā dienā, Raudupiete apspriežās ar saviem aizstāvjiem. Tie cenšās palīdzēt viņai vīru izlūkot. Visi nonāca pie secinājuma, ka Raudupietei vispiemērotākais vīrs būtu Kārlis. Raudupiete baidās, ka Kārlis viņu neņems par līgavu, jo viņa veca un atraitne, bet aizstāvi saka, ka tā pietiekami bagāta, lai puisis to apņemtu.
Kārtīgi apdomājusies Raudupiete, kādā dienā, sāk posties uz Gaiļiem. Matīsiņš mātei jautā uz kurieni tā dosies, tomēr viņa neatbild.
Ceļš, pa kuru viņa brauc, noved uz Gaiļiem. Izkāpusi ārā, Raudupiete redz Kārli jumta galā, tīrot skursteni. Viņa ieiet istabā, saimnieku galā, kur runā ar Gaiļu māti. Sarunu beidzot, tā iziet ārā un pasauc Kārli. Izstāsta Kārlim, ka Raudupiete atbraukusi,lai to apprecētu. Tas negribīgi ieiet istabā pie Raudupietes. Sākot sarunu Kārlis apzināti Raudupieti nosauc par Raudupu māti, kas Raudupietei liek sajusties vecai. Lai kā Raudupiete censtos Kārli pierunāt, tas atsakās iziet pie viņas par iegādni. Kārlis viņai atklāj, ka ir iemesls kādēl nevēlas šo apprecēt. Tas ir Matīsiņš, viņš nevēlas atņemt viņa mantu.
Raudupiete savā sētā iebrauc ļoti neapmierināta un ieiet savā istabā. Viņa ir ļoti dusmīga par Kārļa atbildi, ieiet blakusistabā, kur Matīsiņš guļ, ietinies mātes lakatā.
Nākošā naktī Raudupiete guļ ļoti nemierīgi, nāk visādi murgi. Redz Matīsiņa bēres. Pamostās no Matīsiņa vaidēšanas, uzkliedz, lai tas iet gulēt un pati guļ tālāk.
Raudupietes attieksme pret Matīsiņu ļoti manās. Tā atļauj savam bērnam nodarboties ar bīstamām lietām. Pat iztēlojās viņa nāvi, lai iegūtu Kārļa mīlestību.
Kādā karstā augusta dienā Raudupiete sēž ārā un mazgā traukus. Ar acīm meklē Matīsiņu. Ieraudzīja, ka tas spēlējas pie akas. Pēkšņi laipa sasvērās un Matīsiņš iekrīt tajā. Māte piesteidzās pie akas un skatās uz savu bērnu. Matīsiņš tik paspēja izgrūst sērīgu ”Memmiņ!”. Raudupiete stāv un skatās, domādama vai kaut ko iesākt. Bērns noslīkst. Raudupiete dodas uz pļavu un izstāsta mājiniekiem par nelaimi.
Pēc Matīsiņa bērēm Raudupiete nolemj atkal doties pie Kārļa, lai lūgtu viņu sev par vīru. Aizbraukusi uz Gaiļiem, satiek Gaiļu māti, kas atbild, ka Kārlis aizbraucis un tiesas māju.
Pēc pāris dienām pagastā notiek gadskārtējais rudens tirgus. Raudupiete cer tur satikt Kārli. Satiek viņu tikai vakarā netālu no meža. Tur viņa atkal jautā vai Kārlis nevēlas nākt viņai par vīru. Viņa uzstāj, ka vairs nav kavēkļa, kas kaitētu viņu laulībai- Matīsiņa. Kārlis atzīst, ka Matīsiņš nemaz nebija īstais kavēklis, ka tā tik atruna bija. Raudupiete kļūst ļoti dusmīga, ievelk Kārli mežā aiz priedēm un sāk lādēties uz to, izstāstot kā bija patiesībā, ka viņa vaēja glābt Matīsiņu no nāves, bet nedarīja to, jo Kārli mīlēja vairāk. Tad viņa aizsteidzās prom.
Apstūlbis no Raudupietes teiktā Kārlis uziet uz lielceļa un dzird ļaudis runājam, ka nelaime notikusi. Nobraukta Raudupu māte. Viņa gulēja nedzīva uz lielceļa ar sadragātu galvu.
Ap Mārtiņiem Kārlis ar savu jauno sievu Mariju apprecās. Kopā dzīvo ilgi, bet Kārli moka kaut kas kas neliek mieru. Jaunā sieva to jūt un izprašņā viņu. Pēdīgi viņš izstāsta visu par Raudupieti. Pārim šķiet, ka viņus piemeklējis Raudupietes lāsts, taču viss beidzās laimīgi, kad viņiem piedzimst puisēns, kuru nosauc par Matīsu.
„Laimes Klēpī.”
R.Blaumanis
Citāti.
1. Vēl viņa varēja atsacīties, un viss kas bijis noticis, aiz viņas tad nogrimtu kā priekš pusnakts sapņots sapnis…
2. Pāris altāra priekšā noslīga ceļos, un Ievas sirdī ieplūda gaišs miers.
3. Smaidīdama un ar tvīkstošiem vaigiem viņa izgāja no baznīcas.
4. Bet Ieva gāja vien tālāk pa dārzu starp garām ābeļu rindām un nokrita beigās aiz dārza uz ežmaļa.
5. Ieva izskatījās tik bāla, it kā viņa ar nāvi būtu cīnījusēs.
6. Tā Ievas dvēsele iegrima arvien lielākā tumsā.
7. Un arvien grūtāk viņai izdevās apslēpt savas ciešanas.
8. Notecēja divas tumšas asins piles pār delnu, un, šaīs pilēs ieskatoties, Ievai iekrita prātā izkapts, citas asinis un divas zilas, mīļas acis.
9. Dažas dienas vēlāk Ieva gulēja zārkā.
10. Un viņš noliecās pār zārku, un viņa izkaltušās lūpas noskūpstija Ievas mēmo muti.
Konspekts.
Novele sākās baznīcā, kur precās Ieva ar Lausku. Lausks atbild mācītājam, ka ņemšot Ievu par sievu. Mirklis, kad Ievai Lauskim jādod jāvārds. Viņa vēl šaubās. Tomēr piekrīt laulībai. Ieva ir laimīga par savu lēmumu, izejot no baznīcas. Daudzas meitas, kas bija ieradušās uz kāzām ar skaudību skatās uz Ievu, tas viņu dara vēl pacilātāku. Ierodoties uz jaunajām mājām acumirklī sākās danči un viesi līksmojas. Divas dejas Ieva nodejoja ar kurpnieku, un tad izgāja ārā. Viņu pārņēma skumjas. Netālu no ābeļdārza Ieva satika savu māsu Ilzi. Paņēma viņu aiz rokas un ieveda ābeļdārzā. Sāk gauži raudāt. Pēc mirkļa viesi sāka meklēt Ievu. Abas māsas piecļas un iet līdz saucējiem. Jaunajam pārim jāiet pie miera, klētī, kur viņus ieslēdza vedējtēvs. Pirms ieiešanas klētī Ieva izdzer divas vīna glāzes. Kāzas risinās trīs dienas.
Pagāja divi gadi, Ieva vēl saticīgi dzīvo ar savu vīru. Tomēr viņu kaut kas darīja nemierīgu. Visi domā, ka viņai patīk šī dzīve, tomēr Ieva katru nakti lūdzās Dievam, lai tas viņu vai Lausku ņem pie sevis.
Saimniecībā sāka strādāt kāds puisis vārdā Jānis, kurš uz saimniecību atbrauca strādāt ar veco, sirmo māti. Ieva to nepamana līdz brīdim, kad siena laikā viņš uzšķēda pirkstu un lūdza, lai Ieva to pārsien.
Pēs kāda laika Ieva tur aizdomās par puskukuļa maizes nozakšanu Jāņa veco māti. Jānis nolemj pamest saimniecību. Kad viņš aizbrauca Ievu pārņēma lielas skumjas. Tā viņa dzīvo tālāk. Viņa sirdijās uz savu vīru, ka tas nemirstot, jo gribēja otreiz apprecēties, dzemdēt bērnus.
Ieva sūdzējās par miega trūkumu un viņu nolēma aizvest pie daktera pēc zālēm. Kad zirgs jau bija aizjūgts, kāds ar joni iebrāzās sētā un paziņoja Ievai, ka viņas māsa mirstot. Ieva nekavējoties dodās pie viņas. Ievas labā apkopšana Ilzi izglāba, Ieva sen nebija jutusies tik labi. Tomēr ilgojās pēc savas saimniecības, kad atgriezās jutās patīkami pārsteigta, jo visi mājinieki to sagaidīja.
Tomēr ar laiku Ievas sirdi atkal pārņēma skumjas. Vienīgais viņas prieks bija ravēšana. Kad kādu dienu viņa ravēja dārzā, plēšo ārā nezāles, izrāva redīsu, vēlējās to iespraust atpakaļ zemē, bet sagriezās ar stikla gabaliņu. Tas viņai atgādināja Jāni, kad tā viņam pārsēja pirkstu, kuru reiz sagrieza. Viņa tā aizdomājās, ka aizmirsa par pirkstu līdz pat vakaram. Tomēr naktī parādijās sāpes, kas atgādināja par brūci. Nākošajā rītā pirksts bija piepampis un zils. Otrā rītā Lausks izsauca ārstu, kas Ievai teica, ka roka jāamputē. Viņa neļāvās un lūdzās, lai dod kādas zāles. Taču ārsts apgalvoja, ka zāles nepalīdzēšot. Taču Ieva nepaklausīja ārstu un rokuu neļāva nenogriezt.
Dažas dienas vēlāk Ieva guleja zārkā. Lausks to apraudāja un solīja uztaisīt lielas bēres. Vēl atvadoties sniedza tai pēdējo skūpstu.