Cilvēka evolūcija

Ievads

Pirms nepilniem 150 gadiem angļu dabaspētnieks Čārlzs Darvins pārsteidza pasauli, uzrakstot grāmatu par cilvēka izcelšanos no pērtiķa. Mūsdienās šis Darvina darbs ir evolūcijas teorijas pamatā. Vārdu evolūcija lieto, aprakstot dzīvo organismu attīstību un mainību. Teorijai ir trīs galvenās daļas. Pirmā ir mainība. Nav divu pilnīgi vienādu dzīvnieku vai augu. Visi dzīvie organismi atšķiras pēc lieluma, formas, krāsas un izturības. Teorijas otrā daļa ir dabiskā izlase. Izdzīvo un vairojas tie organismi, kas labāk pielāgojušies noteiktiem apstākļiem. Piemēram, auga vai dzīvnieka izdzīvošana var būt atkarīga no tā krāsas. Dažiem dzīvniekiem vai augiem īpašības, kas ir piemērotākas apkārtējai videi. Šādu pielāgošanos sauc par adaptāciju. Trešā teorijas daļa ir iedzimtība. Adaptācija, kas palīdz izdzīvot , kā, piemēram, krāsa vai forma, var tikt nodota pēcnācējiem, kam iedzimst šīs īpašības. Vairāk paaudžu laikā labāk piemērojušās augu un dzīvnieku sugas saglabājas, bet mazāk piemērojušās ir lemtas iznīcībai. Daudzi cilvēki uzskata, ka miljoniem dažādo sugu, kas apdzīvo Zemi, ir evolūcijas rezultāts.
Evolūcijas raksturojums

Planēta Zeme izveidojās vairāk nekā pirms 4600 miljoniem gadu. Sākumā uz Zemes dzīvības nebija. Plosījās vētras, plaiksnījās zibens, no vulkāniem izplūda indīgas gāzes. Zeme vēl nebija aizsargāta no Saules radiācijas. Pamazām veidojās seklas, siltas jūras, kurās radās pirmās dzīvās būtnes. Vienīgā liecība par šīm aizvēsturiskajām būtnēm ir fosilijas ( senu augu un dzīvnieku pārakmeņojušās atliekas). Vairāk nekā 2000 miljonu gadu vecas fosilijas atklāj, ka viena no pirmajām dzīvības formām bija baktērijas. Pakāpeniski attīstījās arī augi – aļģes. Tās izdalīja augiem un dzīvniekiem nepieciešamo skābekli. Kad atmosfērā izveidojās ozona slānis, kas Zemi aizsargā no Saules radiācijas, dzīvās būtnes sāka izplatīties arī uz sauszemes. Aizvēsturiskajos laikos bija miljoniem augu un dzīvnieku sugu. Daži dzīvo būtņu tipi attīstības gaitā pārveidojās, piemēram, kukaiņi. Citi, piemēram, dinozauri, mainoties Zemes klimatiskajiem apstākļiem izmira.
Salīdzinājumā, piemēram, ar to, cik miljardu gadu uz Zemes ir dzīvojuši dinozauri, cilvēces pastāvēšana ir ļoti neilga. Ziņas par cilvēka attīstības vēsturi ir nepilnīgas, jo atrasts maz liecību par to. Pirmie cilvēkveidīgie zīdītāji attīstījās no pērtiķu dzimtas apmēram pirms pieciem miljoniem gadu Centrālajā Āfrikā. Viņi nokāpa no kokiem un sāka pārvietoties uz divām kājām. Hominīdi jeb pirmcilvēki vairāk līdzinājās pērtiķiem nekā cilvēkam. Viņi dzīvoja brīvā dabā. Pagāja miljoniem gadu, pirms viņi iemācījās staigāt taisni un viņiem attīstījās lielākas smadzenes. Attīstītākās smadzenes veicināja valodas izveidošanu un spēju strādāt kopā. Hominīdi dzīvoja grupās, kopā strādāja. Viņi dalījās ar pārtiku, ko ieguva, vācot augļus, saknes, riekstus, ogas, sēklas un medījot dzīvniekus. Vertikālais stāvoklis atstāja brīvas rokas, ar ko izgatavot darbarīkus un ieročus, iekurt uguni. Viņi dzīvoja alās un nojumēs, ko cēla no zariem un akmeņiem. Pirmie cilvēki lēnām izplatījās pa visu pasauli un drīz noteica dzīvi uz Zemes.
Par pirmajiem augiem, vissenākajiem dzīvniekiem un cilvēka dzīvi aizvēsturiskajos laikos stāsta fosilijas. Par fosilijām sauc tūkstošiem vai miljoniem gadu ilgi saglabājušās dzīvnieku un augu atliekas. Fosilija ir gan klintī iecementējies dinozaura zobs, gan lapas nospiedums uz akmens. Pētot fosilijas, var uzzināt, kā izskatījās un dzīvoja dzīvās būtnes sensenos laikos. Visvairāk saglabājies ir ūdensaugu un ūdens dzīvnieku fosiliju. Augam vai dzīvniekam aizejot bojā, tā mīkstās daļas sapuva, bet cietās daļas – piemēram, kauli vai lapu dzīsliņas – pamazām pārklājas ar biezu, blīvu dubļu slāni. Dubļi kopā ar kauliem un citām atliekām pakāpeniski fosilizējās – pazemē izveidoja nogulumiežu slāni. Pēc daudziem tūkstošiem gadu Zemes garozas kustību rezultātā šis slānis nokļuva atkal Zemes virspusē. Saule, lietus un vējš nogulumiežus noārdīja, atsedzot fosilijas.
Pagātnes liecība
Par evolūciju fosilijas – iežos saglabājušās augu un dzīvnieku atliekas. Pēc tām var spriest, kā dzīvnieki un augi laika gaitā ir pakāpeniski mainījušies. Piemēram, katra no šīm ( trilofodons, platibelodons, mamuts, menitērijs, mūsdienu Āfrikas zilonis) ziloņu sugām ir dzīvojusi noteiktu laika periodu. Par to liecina fosilie atrastie kauli. Zinātnieki nav pārliecināti, ka no pirmās ziloņu sugas pakāpeniski attīstījusies nākamā, tomēr maz ticams, ka katra no tām veidojusies pilnīgi neatkarīgi. Droši vien tās ir radniecīgas. Dažādu dzīvnieku vai augu sugu radniecību varēs noskaidrot, kad tiks atrasts vairāk fosiliju.

Tagadnes liecība
Arī mūsdienās dzīvojošie dzīvnieki un augi liecina par evolūciju. Havaju salās ir daudzas līdzīgu žubīšu sugas. Visticamāk, visas šīs dažādās Havaju žubīšu sugas ir izveidojušās no vienas sugas. Pirmā žubīšu suga atlidoja uz šīm salām pirms pieciem miljoniem gadu. Kopš tā laika dabiskā izlase ir radījusi dažādas līdzīgas, bet tomēr patstāvīgas žubīšu sugas.
Evolūcijas norise
Piemēram, zaļās vardes, kas dzīvo un vairojas zaļā zālē. Lielākajai daļai pēcnācēju iedzimst vecāku zaļais krāsojums. Tie ir labi nomaskējušies, un plēsēji zaļajā zālē nevar tos ieraudzīt. Zaļā krāsa ir pielāgojums, kas palīdz izdzīvot. Mainības ietekmē dažas jaunās vardes ir citā krāsā. Plēsēji zālē ātri tās pamana, un drīz visas šīs vardes ir apēstas. Tā ir dabiskā izlase. Zālei nokalstot, vides krāsa lēnām mainās, līdz kļūst dzeltena. Tagad zaļās vardes kļūst viegli pamanāmas, un plēsēji tās apēd. Nākamajās paaudzēs izdzīvo galvenokārt dzeltenās krāsas vardes. Attīstās jauna suga.
Vides izmaiņas
Mainoties videi, dzīvie organismi attīstās. Apmēram pirms 200 gadiem Lielbritānijā lielā bērza sprīžmeša spārni parasti bija tikpat gaiši kā bērzu stumbri, uz kuriem tauriņi mēdza atpūsties. Attīstoties rūpniecībai, dūmi no fabrikas skursteņiem vietumis nokrāsoja koku stumbrus tumšākus. Tagad gaišos naktstauriņus varēja vieglāk pamanīt. Pakāpeniski attīstījās tumšāki naktstauriņi. To krāsojums saplūst ar bērzu mizas krāsu.
Konverģence
Dažkārt evolūcijas gaitā atšķirīgi augi un dzīvnieki kļūst līdzīgi. Vienā vidē, piemēram, jūrā dzīvojošie dažādie dzīvnieki pakāpeniski iegūst līdzīgus pielāgojumus, piemēram, ķermeņa formu. Piemēram, Ihtiozaurs ir izmiris rāpulis. Tā airveidīgajai priekšējai ekstremitātei bija daudz mazu kauliņu. Delfīns ir zīdītājs. Viņa pleznai ir tādi paši kauli kā zīdītāju priekškājai. Pingvīns ir putns, kas nevar lidot. Tomēr viņa airveidīgajiem spārniem ir visi putna spārniem raksturīgie kauli. Visiem šiem dzīvniekiem ir izveidojusies līdzīga plūdlīnijas ķermeņa forma, jo tā ir vispiemērotākā, lai ātri pārvietotos ūdenī.
Filoģenētiskais koks
Zinātnieki uzskata, ka visi dzīvie organismi ir radniecīgi un ka tie visi pirms daudziem miljoniem gadu ir cēlušies no dažiem priekštečiem. To attēlo kā filoģenētisko koku.
No hominīdiem līdz cilvēkam
Apmēram pirms 2 500 000 gadu hominīdi Homo habilis (prasmīgais cilvēks) darināja raupjus akmens darbarīkus un cēla vienkāršus mājokļus. Citi, jau attīstītāki hominīdi, Homo erectus, pārcēlās no Āfrikas uz dzīvi Eiropā un Āzijā. Viņi dzīvoja apmetnēs, izmantoja uguni, un viņiem, iespējams, bija valoda. Pēcleduslaikmeta neandertālieši dzīvoja Eiropā. Neandertālieši līdzinājās mūsdienu cilvēkiem. Viņi valkāja apģērbu, izmantoja kramu darbarīku izgatavošanai un uguns iekuršanai, apglabāja mirušos. Viņi izzuda apmēram pirms 35 000 gadu. Viņu vietā nāca mūsdienu saprātīgais cilvēks, kas pirms 12 000 gadu sāka nodarboties ar lauksaimniecību un dzīvoja kopienās. Drīz pēc tam attīstījās pirmās civilizācijas.

Evolūcija zem mikroskopa

Runājot par dzīvības izcelšanos uz Zemes, pastāv tikai divas iespējas: radīšana vai spontāna izcelšanās (evolūcija). Trešās iespējas nav. Spontānā izcelšanās tika atspēkota pirms 100 gadiem, bet tas ved tikai pie viena secinājuma: pārdabiska radīšana. Filozofisku apsvērumu un personīgu iemeslu dēļ tas nav pieņemami, tādēļ zinātnieks Džodžs Valds tic neiespējamam: ka dzīvība radusies spontāni un nejauši.
Evolūcija tiek uzskatīta par zinātnes faktu nevis tādēļ, ka to varētu zinātniski pierādīt, bet tādēļ, ka tās vienīgā alternatīva – radīšana – ir pilnīgi nepieņemama.
Jāatzīmē, ka tikušas izvirzītas arī citas idejas par dzīvības izcelšanos. Zinātnieks Frēnsiss Kriks piedāvājis „virzītas panspermijas” teoriju, kas apgalvo, ka dzīvība nav cēlusies uz Zemes, bet nonākusi līdz tai raķetē, ko palaidusi saprātīga būtne no kādas attālas planētas galaktikā. Te ir svarīgi atzīmēt, ka šī hipotēze tikai pārnes radīšanas vai evolūcijas jautājumu uz citu laiku un vietu.
Vēl citi zinātnieki ir izvēlējušies atbalstīt kompromisam pozīciju, kas pazīstama kā teistiskā evolūcija. Teistiskie evolucionisti sakās ticam Dievam un Bībelei, bet tajā pašā laikā atbalsta uzskatu, ka dzīvība radusies no neorganiskiem ķīmiskiem elementiem.
Vienkāršāk sakot, bioloģiskās evolūcijas teorija apgalvo, ka no neorganiskām vielām kaut kādā veidā radušies vienkārši dzīvie organismi, kuri savukārt vairojušies un mainījušies, radot visas pastāvošās dzīvības formas. Saskaņā ar šo uzskatu visas baktērijas, augi, dzīvnieki un cilvēki radušies vienkāršas nejaušības rezultātā no viena paša priekšteča, kurš kaut kā sācis eksistēt. Tas viss ir radies nejauši bez kāda saprāta vai plāna. Galvenais priekšnosacījums šai teorijai „no molekulas līdz cilvēkam” ir tas, ka ūdeņradis pietiekami ilgā laikā pārvēršas par cilvēku. Pretējs šim viedoklim ir bibliskais kreacionisms, kas postulē pārdabisku Dieva veiktu radīšanu, kuras laikā sākuši eksistēt visi dabas likumi, procesi un organismi.
Kamēr atsevišķu zinātnieku – evolucionistu izpratne par evolūcijas norisi atšķiras, viņi ir vienisprātis, ka tā notiek. Tomēr ir jāatceras, ka arī zinātnieki ir tikai cilvēki.
Secinājumi

Mans viedoklis par Cilvēka izcelšanos ir šis: „Pirms vairākiem miljardiem gadu dzima Saules sistēma, kurā ietilpst arī mūsu planēta Zeme. Simtiem miljonu gadu laikā Zeme izveidojās tiktāl, ka uz tās varēja rasties dzīvība. Pirmās dzīvās būtnes parādījās pirmatnējos okeānos. Dažas no dzīvajām būtnēm kļuva par augiem, citas – par dzīvniekiem. Dažādu apstākļu dēļ daudzi augi un dzīvnieki bija spiesti piemēroties dzīvei uz sauszemes. Simtiem miljonu gadu laikā visa dzīvā radība pastāvīgi pārmainījās, pilnveidojās. Radās aizvien jaunas augu un dzīvnieku sugas. Pirms diviem miljoniem gadu parādījās saprātīga domājoša būtne, kura prata izgatavot darbarīkus un ieročus pārtikas iegūšanai. Ar laiku šai būtnei izveidojās arī spēja sarunāties. Dabā ienāca cilvēks.” Bet tajā pašā laikā es neapšaubu arī citas teorijas un zinātnieku uzskatus par cilvēka izcelšanos.
Šeit ir svarīgi atcerēties: tas, ka lielākā daļa cilvēku kaut kam tic, vēl nenozīmē, ka tā ir patiesība. Vairākuma viedoklis nav izšķirošais patiesuma arguments.
Cilvēces milzīgo sociālo problēmu atrisinājums ir atkarīgs no pareizas izpratnes par izcelšanos. Ja evolucionārā filozofija ir pareiza, tad dzīvei nav nozīmes. No otras puses, ja mūs ir radījis Dievs, tad mūsu dzīvei ir jēga, virziens un mērķis. Izpratne par izcelšanos ir pamats jebkurai pārliecībai, uzskatiem un rīcībai, tādējādi jautājums par izcelšanos ir ļoti svarīgs, un to ir riskanti ignorēt.
Lai gan ne evolūciju, ne biblisko radīšanu nav iespējams pierādīt ar zinātnisku metožu palīdzību un tās abas ir jāpieņem ticībā, tas tomēr nenozīmē, ka ir jāatmet vai jāignorē esošie zinātnes fakti un novērojumi. Gluži pretēji – zinātniskajiem faktiem ir jāpalīdz noskaidrot, kurš izcelšanās modelis ir ticamāks, lai izvēlētā pārliecība būtu saprātīga, nevis akla.

Scroll to Top