Kārlis Marks (1818 – 1883) – zinātniskā komunisma pamatlicējs, proletariāta ideologs; ģeniāls teorētiķis un izcils strādnieku kustības organizators un vadītājs. Kritiski pārstrādājis labāko, ko bija radījusi vācu klasiskā filozofija, angļu politika, ekonomija. K.Markss izvirzīja mērķi, kas ietverts formulējumā: “Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši; bet uzdevums ir to pārveidot.”(Markss K., Engelss F. Darbu izlase, 1. R., 1979, 11. lpp). K.Marksa mācība – dialekta un vēstures materiālisma, politikas, ekonomijas un zinātniskā komunisma teorijas vienība – apgaismoja ceļu dziļām sociālām revolūcijām. Divi lielākie K.Marksa atklājumi, kuriem F.Engelss piešķīra īpašu nozīmi ir vēstures materiālā izpratne un visvērtības teorija. Tie ļāva pārvērst sociālismu no utopijas par zinātni, deva šķiras cīņu zinātnes izpratni. Uz šo atklājumu pamata kļuva iespējams galvenais, ko K.Marksa mācība uzsvēra.
K.Markss dzimis advokāta Heinriha Marksa ģimenē. H.Markss bija vispusīgi izglītots un erudīts. 1830- 1835. K.Markss mācijās Trīres ģimnāzijā, kur tajā laikā strādāja ievērojami pedagogi. Beidzis ģimnāziju, K.Markss iestājas Bonnas (1835), vēlāk (1836) Berlīnes universitātes juridiskajā fakultātē. Līdzās tiesību zinātnēm, viņš studēja filozofiju, vēsturi; tulkoja autoru darbus vācu valodā; sarakstīja daudz sonetu u.c. dzejoļu, kas bija veltīti Ženijai fon Vestfālenei, ar kuru bija saderinājies 1836. gada vasarā. 1837. gadā K.Markss iedziļinās G.V.F.Hēgeļa filozofijas studijās; iepazinās ar kreisajiem jaunhēgeliešiem B.Baueru, K.F.Kepenu. 1839. g. sāk. – 1841. gadam K.Markss studēja Filozofiju, rakstīja disertāciju “Demokrātiskās un epikūriskās natūrfilozofijas atšķirības”. Pēc universitātes beigšanas (1841) K.Markss darbu nosūtīja uz Jēnas universitāti, kur viņam tika piešķirts filozofijas doktorantu diploms. 1842. gadā K.Markss sāka sadarboties ar laikrakstu “Rheinische Zeitung” (Reinas opozicionārās buržuāzijas orgāns); oktobra sākumā pārcēlās no Bonnas uz Ķelni un 1842. gada 15. maijā kļuva par “Rheinische Zeitung” redaktoru. 1842. gada maijā – 1843. gadam K.Markss studēja franču utopijas sociālistu F.M.Furjē, E.Kabē, T.Dezamī, P.Lerū, P.V. Konsiderāna, kā arī P.Ž.Prudona darbus. 1844. gada augustā atgriežoties no Anglijas, Parīzē ieradās F. Engels un pavadīja tur 10 dienas. F.Eengels katru dienu tikās ar K.Marksu. Tā bija vēsturiska tikšanās; kopīgu mūža darbu sāka divi proletāriātu zinātnes radītāji. K.Marksa un F.Engelsa pirmais kopīgais darbs “Svētā ģimene” bija jaunhēgelisma, īpaši tā galveno ideologu – brāļu Baueru subjektīvu ideālisma izvērsta kritika. Darbā formulēta vēsturiska materiālisma pamattēze: sabiedrības attīstības pamats ir materiālu ražošanas, bet vēsturi veido nevis atsevišķas “kritiski domājošas personības”, bet pati tauta. 1845. gadā prūšu valdības prasība aizliegt laikrakstu “Vorwarts!” bija iemesls tam, ka F.Gizo valdība izraidīja K.Marksu no Francijas. K.Markss (vēlāk arī ģimene) atstāja Parīzi un devās uz Briseli. 1845. gada jūlijā K.Markss un F.Engelss devās uz Angliju, lai izpētītu angļu ekonomikas literatūru un pilnīgāk iepazītos ar Anglijas ekonomisko un politisko dzīvi, kā arī strādnieku kustību. Pēc atgriešanās Briselē K.Markss un F.Engelss intensīvi strādāja, rakstot kopējo darbu “Vācu ideoloģija”. 1846. gada sākumā K.Markss un F.Engelss Briselē izveidoja Komunistiskās korespondentu komiteju, kustības mērķis bija idejiski un organizatoriski saliedēt dažādu zemju sociālistus un progresīvākos strādniekus.
1847. gada janvārī “Taisnīgo savienības” Londonas komitejas vadītāju pārstāvis J.Molss ieradās Briselē pie K.Marksa un Parīzē pie F.Engelsa, piedāvājot viņiem iestāties šajā savienībā. Priekšlikums tika pieņemts, kad K.Markss un F.Engelss pārliecinās par to, ka savienības vadītāji ir gatavi to reorganizēt un par savas programmas pamatu pieņemt zinātniskā komunisma principus. 1847 .gada jūnijā Londonā notika kongress, kurā tika nodibināta pirmā starptautiskā proletariāta komunistiskā organizācija – Komunistu savienība. 1847. gada novembrī notika komunistu savienības 3. Kongress, tajā piedalījās arī K.Markss un F.Engelss. Pēc lielām diskusijām kongress pilnībā atzina K.Marksa un F.Engelsa viedokli, uzdeva viņiem izstrādāt Komunista savienības programmu manifesta veidā un pieņēma Komunista savienības statūtus. 1848. gadā Londonā iznāca “Komunisitiskās partijas manifests”. Šeit pirmoreiz visaptveroši tiek apskatīti kapitālisma sabiedriskās iekārtas principi un spēki, no kā marksisti izdara secinājumu, ka kapitālisms ir likvidējams ar sociālistikas revolūcijas palīdzību. Manifests beidzas ar slaveno uzsaukumu “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”.
K.Markss, kas revolūciju uzskatīja par svarīgāko, izšķirošo momentu cilvēces vēsturē, apsveica ziņu par februāra revolūciju Francijā un tās atbalsīm citās valstīs. Arī Beļģijā. Pastiprinoties revolūcijas noskaņojumam, K.Markss 1848.gada martā saņēma norādījumu 24 stundu laikā atstāt Beļģiju. Pēc 18 stundu ieslodzījuma K.Markss ar ģimeni atstāja Beļģiju un devās uz Parīzi. Sakarā ar Vācijā sākušos revolūciju K.Markss un F.Engelss izstrādāja Komunistu savienības dokumentu – “Komunistiskās partijas prasības Vācijā” – pirmo konkrēto programmu, kas izteica proletariāta partijas platformu buržuāziski demokrātiskājā revolūcijā.
1848. gada aprīļa sākumā uz Vāciju devās K.Markss un F.Engelss, kur vēlāk ieradās Ķelnē un sāka gatavot lielas politiskās avīzes izdošanu. 1848. gada jūnijā sāka iznākt laikraksts “Neue Rheinische Zeitung”. Laikraksts aicināja darbaļaudis cīņā pret kontrevolūciju; nekavējoties iepazīstināja lasītājus ar svarīgiem revolūcijas notikumiem Vācijā un citās Eiropas valstīs; dedzīgi aizstāvēja revolūciju demokrātijas un proletariātu intereses. K.Marksam darbojoties šajā laikrakstā, pilnībā izpaudās viņa revolūcijas stratēģija un taktika, publicista un redaktora, tribūna talants. “Tā bija tieši viņa tālredzība un stingrā pozīcija,” rakstīja F.Engelss, “kas avīzi padarīja par vispazīstamāko vācu avīzi revolūcijas gados.” (Markss K., Engelss F. Darbu izlase, 3. R., 1981, 181. lpp.) No šā laikraksta pastāvēšanas sākuma tā noteiktā revolūcijas nostāja, kaujinieciskais internacionālisms, Prūsijas valdības politiku atmaskojošie raksti, izraisīja feodāli monarhijā un liberāli buržuāzijas preses krasi negatīvu reakciju, valdības ienaidu. 1848. gada augustā tika aizliegta “Neue Rheinische Zeitung” un citi demokrātisku laikrakstu izdošana. 1849. gada maijā K.Markss saņēma pavēli par viņa izraidīšanu no Prūsijas. 1849. gada. jūnijā K.Markss ieradās Parīzē; tika no turienes izraidīts, tāpēc nolēma emigrēt un devās uz Londonu, kur dzīvoja līdz mūža beigām.
1850. gadā Hamburgā K.Marksa redakcijā iznāca žurnāls “Neue Rheinische Zeitung. Politisch – okonomische Revue” seši nummuri. Tajos ievietoti daudzi K.Marksa un F.Engelsa raksti par Francijas un Vācijas 1848-49. gada revolūciju.
50. gados līdzās zinātniskajam darbam izvērsās K.Marksa publicistiskā darbība. 1851-1862. gada viņš darbojas Ņujorkas laikrakstā “New York Daily Tribune”, 1852- 1856. gadam – Londonas čartistu laikrakstā “Peoples Paper”. 1857. gadā K.Markss bija veicis plašus zinātniskus pētījumus, kas viņam palīdzēja sistematizēt un vispārināt izziņas materiālu 1857-1858. Gadam tapa K.Marksa darbs (~ 50 iespiedloksnes), kas atzīstamas par nākamā darba “Kapitāls” pirmuzmetumu. 1867. gadā “Kapitāls” 1 sējums bija sagatavots izdošanai. Noslēdzās K.Marksa 25. gadu ilga darba posms. Patstāvīgā cīņa ar trūkumu, ienaidnieku apmelojumu, radošam darbam nepiemēroti apstākļi un intensīvs, nereti pārmērīgs darbs iedragāja K.Marksa veselību.
K.Marksa pēdējie mūža gadi bija veltīti revolūcijas teorijas pilnveidošanai, ploretariātu partiju veidošanai atsevišķās valstīs un to internacionālo sakaru stiprināšani. Cīnīdamies pret proletariātu partiju izveidošanu, K.Markss vērsās pret oportūnisma tendencēm tajās. Svarīgs ieguldījums zinātniskā komunisma pamatjautājumu attīstībā bija K.Marksa darbs “Gotas programmas kritika” (1891), kurā teorētiski sagrauts lasalisms un citas oportūnisma koncepcijas un tālāk izstrādāta Marksa mācība par proletariāta diktatūru, pārejas periodu no kapitāla uz komunismu, zinātniski paredzētas komunisma likumsakarības, norāda tās divu fāžu – sociālisma un komunisma vēstures nepieciešamība.
80. gadu sākumā K.Marksa veselība pasliktinājās. 1881. gadā nomira K.Marksa sieva Ženija. 1883. gadā – vecākā meita Ženija. Vēlāk K.Markss saslima ar bronhītu, pēc tam radās komplikācijas. 1883. gada 14.martā K.Markss nomira. Viņa nāvi smagi pārdzīvoja visā pasaulē. K.Markss apglabāts Londonā, Haigeitas kapsētā. Pie K.Marksa kapa F.Engelss pravietiski paredzēja: ” Viņa vārds un darbi pārdzīvos gadsimtus.”
Pēc K.Marksa nāves par marksisma idejām tālāk cīnijās F.Engelss, kas uzņēmās strādnieku revolūcijas kustības vadību. Vēl F.Engelsa dzīves laikā proletariātu šķiru cīņā iesaistījās V.I.Ļeņins – uzticams K.Marksa un F.Engelsa lielā darba turpinātājs.
Nodaļas „Feierbahs” neliels pārskats.
Darbs „Vācu ideoloģija” tapis 1845.-1846.gadā. Darbs ir ar kritisku raksturu. Pirmajā nodaļā „Feierbahs” Marks atklāj Feierbaha, kā arī iepriekšējā materiālisma teoriju galveno trūkumu – tā pasīvi vērojošo raksturu, cilvēku revolucionārās, praktiski kritiskās darbības nozīmes neizprašanu.. Markss uzsver revolucionārās praktiskās darbības izšķirošo lomu pasaules izzināšanā un pārveidošanā. „Filozofi pasauli ir tikai dažādi izskaidrojuši, bet uzdevums ir to pārveidot”.(Vācu ideoloģija, 1963g., 6 lpp.) Feierbahs cilvēku apskatīja no abstraktā skatupunkta, turpretī Markss izvirzīja tēzi, ka īstenībā cilvēku būtība ir visu sabiedrisko attiecību kopums. Markss attiecina materiālismu uz cilvēku sabiedrības izpratni. Nodaļā apskatīta vācu ideoloģija no jaunhēgeliešu un vechēgeliešu skatupunkta. Abas šīs ideoloģijas ir radušās no Hēgeļa ideoloģijas sistēmas pamata. Markss kritiski izturas pret to, ka abas šīs ideoloģijas aprobežojas ar reliģisko priekšstatu kritiku. Viss, kas tiek kritizēts un skatīts ir reducēts uz reliģiju. Politisks un tiesisks cilvēks, galu galā izrādās reliģisks cilvēks. Nodaļā „Feierbahs” Markss arī apskata darba dalīšanu, cilvēku lomu vēstures veidošanā un šķiras.
Darba dalīšana.
Marks apskata darba dalīšanu dažādās īpašuma formās, uzskatot, ka cilvēki sāk atšķirties no dzīvniekiem tiklīdz sāk ražot sev nepieciešamos eksistences līdzekļus.
Marks saka, ka darba dalīšana jau no sākta gala nozīmē arī darba nosacījumu, darba rīku un materiāla dalīšanu, līdz ar to arī uzkrātā kapitāla sadrumstalošanu starp dažādiem īpašniekiem un līdz ar to kapitāla un darba sašķelšanos, kā arī paša īpašuma dažādās formas.(Vācu ideoloģija, 1963.g., 66lpp.). Jo vairāk attīstās darba dalīšana, jo vairāk arī veidojas darba dalīšana, kas savukārt veicina sašķelšanos, tātad darbs var pastāvēt tikai tad, kad pastāv arī šķelšanās.
Pirmā īpašuma forma, kuru apskata Markss ir – cilts īpašums. Šī ražošanas stadija ir neattīstīta. Cilvēki pārtiek no medniecības, zvejas, no lopkopības vai arī labākajā gadījumā no zemkopības. Darba dalīšana ir attīstīta ļoti vāji, sabiedrības struktūra ierobežojas tikai ar ģimenes paplašināšanos. Pastāv cilts vecākie, patriarhāts, kuriem pakļaujas parējie ģimenes locekļi.
Otrā īpašuma forma ir antīkais kopienas un valsts īpašums. Šī stadija ir jau attīstītāka. Vairākas ciltis apvienojas un veidojas pilsēta. Pastāv kustamais un nekustamais privātīpašums. Darba dalīšana arī ir vairāk attīstīta, jo pastāv pretstats starp pilsētu un laukiem, vēlāk pretstats starp valstīm. Ir izveidojušās šķiru attiecības starp pilsoņiem un vergiem.
Trešā īpašuma forma ir feodālais jeb kārtu īpašums. Īpašuma galvenā forma feodālisma laikmetā bija no vienas puses, zemes īpašums un pie tā piesaistītais dzimtļaužu darbs un, no otras puses, pašu darbs ar sīku kapitālu, ka valdīja pār zeļļu darbu.(Vācu ideoloģija, 1963.g., 28.lpp.) Noteikti indivīdi, kas noteiktā veidā nodarbojas ar ražošanu, stājas noteiktās sabiedriskās un politiskā attiecībās.
Cilvēks vēstures veidošanā.
Marks apskata trīs vēsturiskus faktus, balstoties uz tēzi, ka lai darinātu vēsturi, cilvēkiem vajag tikai dzīvot. Bet, lai cilvēki dzīvotu viņiem ir nepieciešami materiālie līdzekļi, ēdiens, apģērbs, nauda, dzīvoklis utt.
Tādejādi pirmais vēsturiskais fakts ir šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamo līdzekļu radīšana, pašas materiālās dzīves ražošana, un tas ir vēsturisks akts, tāds jebkuras vēstures pamatnosacījums, kurš vēl tagad, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem, jāveic ik dienu un ik stundu, jau tādēļ vien, lai cilvēki varētu eksistēt un dzīvot.(Vācu ideoloģija, 1963.g., 31.lpp.).
Otrs vēsturiskais fakts ir tāds, ka apmierinot primārās vajadzības rodas citas, kuras arī vajag apmierināt. Tādejādi otrais vēsturiskais fakts izriet no pirmā vēsturiskā fakta.
Trešais vēsturiskais fakts ir attiecības ģimenē, starp vīru un sievu, starp bērniem. Cilvēku skaitam pieaugot, pieaug arī sociālās, materiālās un citas vajadzības. Rodas jaunas sabiedriskās attiecības
Kā rakts Markss: „Šī sociālās darbības trīs puses jāaplūko nevis kā trīs dažādas pakāpes, bet gan tieši tikai kā trīs puses jeb – lai tas būtu skaidrs vāciešiem – kā trīs momenti, kas reizē pastāvējuši kopš vēstures sākuma, kopš pirmajiem cilvēkiem, un kas izpaužas vēsturē vēl tagad”.(Vācu ideoloģija, 1963.g., 32.lpp.)
Noteikts ražošanas veids, jeb produktīvās darbības pakāpe vienmēr saistīta ar noteiktu sadarbības veidu sabiedrības pakāpi, un ka šis sadarbības veids pats ir ražošanas spēks. Tātad cilvēces vēsturi vienmēr jāpēta un jāapstrādā saistībā ar ražošanas un maiņas vēsturi.
Kad ir aplūkoti vēstures četri attiecību momenti, četras puses mēs redzam, ka cilvēkam ir arī paziņa.
Šķiras.
Markss darbā apskata valdošo šķiru un strādājošo šķiru. Un cilvēku piederību kādai no šķirām. Markss uzskata, ka apziņā no sākta gala ir sabiedrisks produkts un paliek tāds, kamēr pastāv cilvēki. Apziņa ir piederība pie šķiras, pie kādas šķiras cilvēks sevi pieskaita, tas ir atkarīga no ekonomiskā stāvokļa, kapitāla. Markss izšķir divus galvenos šķiru veidus – proletariāts, strādājošā šķira un buržuāzija. Buržuāzijai pieder vara un kapitāls, bet proletariātam tikai darbaspēks. Markss skaidro, ka pārējās ļaužu grupas, šķiras piesliecas vai nu vienai vai otrai no šīm lielajām šķirām. Šķira, kuras rīcībā ir materiālās ražošanas līdzekļi, līdz ar to rīkojas arī ar garīgās ražošanas līdzekļiem, un tāpēc to cilvēku domas, kuriem nav garīgās ražošanas līdzekļu, visumā ir pakļautas valdošajai šķirai. Valdošās domas nav nekas cits kā valdošo materiālo attiecību ideālā izteiksme, kā domu veidā izteiktas valdošās materiālās attiecības, tātad tā ir to attiecību izteiksme, kuras padara šo šķiru par valdošo, tātad tās ir šās šķiras kundzības domas.(Vācu ideoloģija, 1963.g., 48.lpp.) Markss arī uzskata, ka vienīgais veids kā var mainīt šķiru darbību un pastāvošo kārtību ir revolūcija, savukārt socioloģijas pamatlicējs Konts, uzskatīja, ka kartību var mainīt tikai pakāpeniskā veidā, neizmantojot revolūciju. Katra jauna šķira, kas stājas tās šķiras vietā, kura valdījusi pirms tās ir jādomā visu sabiedrības locekļu kopīgās intereses vārdā, vismaz sākotnēji. Šķira, kas izdara revolūciju, jau tāpēc vien, ka tā stāv pretī citai šķirai, no sākuma parādās nevis kā šķira, bet gan kā visas sabiedrības pārstāve, tā figurē kā visas sabiedrība masa pretēji vienīgajai valdošajai šķirai.
Izmantotā literatūra.
1. K.Markss, F.Engelss „Vācu ideoloģija”, Latvijas KP CK Partijas vēstures institūts, Latvijas valsts izdevniecība 1963.g., 608.lpp.
2. Maija Kūle, Rihards Kūlis, “Filosofija”; Zvaigzne ABC; 1998.;322- 331.lpp
3. “Filosofijas atlants attēli un teksti ”; Zvaigzne ABC; 1999.;169-171.lpp
4. “Īss filosofijas vēstures apcerējums”; izdevniecība “Liesma”; Rīga;1971., 368-432.lpp.
5. R. Podoļnijs “Gudrības mīlestība”; izdevniecība “Zvaigzne”; Rīga; 1987.
6. Zepa B., Zobena A., (red.), (1997), Socioloģijas skaidrojoša vārdnīca. Skolām un pašmācībai. Rīga. 152.lpp.
7. Zepa B., Zobena A.,(red.),(1996), Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā, ievadkurss skolām un pašmācībai. Rīga. 208.lpp.
Interneta resursi:
1. www.philosophyguestes.com
2. www.marxists.org/archive/marx/works
3. www.geocities.com