Recenzija filmai “Mērnieku laiki”

Recenzija

Filma „Mērnieku laiki”

7. februārī literatūras stundā noskatījos filmu „Mērnieku laiki”. Filma uzņemta pēc Reiņa un Matīsa Kaudzītes romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tās režisors ir Latvijā jau plaši pazīstamais Varis Brasla – vairāku Lielo Kristapu un citu godājamu balvu ieguvējs. Filmas darbība notiek pagājušā gadsimta 70. gados divos Latvijas pagastos – Čangalienā un Slātavā. Tā stāsta par Latvijas vēsturi laikā, kad baroni atļauj zemniekiem iepirkt mājas un zemi, uzsākot zemes pārmērīšanu, par cilvēku cenšanos izpatikt mērniekiem un krāpšanām, lai tiktu pie lielākiem zemes gabaliem, pa

a
ar kādu senu negadījumu, kura rezultātā tiek pieļauts liels grēks, un tam visam cauri vijas tēma par divu cilvēku mīlestību, kas tiek ierobežota sabiedrības aizspriedumu dēļ. Nu īsts meksikāņu seriāls!

Kauns slikti izteikties par slavenā režisora darbu, neesmu kino speciāliste, tomēr mans viedoklis ir, ka filma ir garlaicīga un nesaprotama. Ja es būtu izlasījusi pašu grāmatu, man būtu daudz interesantāk sekot līdzi varoņu izaugsmei, tomēr sižeta nezinātājam daudzas lietas paliek neskaidras. Daži kadri viens pēc otra pazibēja gar manām acīm, pārsvītroti ar
r
r caurspīdīgu krustu. Iespējams, ka tas paātrina sižeta gaitu vai atgādina kādas sīkas nianses – citu attaisnojumu šādai montāžai neprotu atrast. Darbs neizceļas ar specefektu bagātību (nav jau nekāds trilleris vai fantastikas filma), arī ar gaismām nav variēts – visas ainas bija pe
e
elēkos toņos, radot nospiestības un senatnes sajūtu. Tiek attēloti plaši lauki, aizaudzis ezers (kā jau dabā), vecas koka mājas, braukšana zirgu vadītās kamanās, ar tērpu palīdzību ir parādīts, kā atšķiras bagātie vācieši (melns uzvalks mērniekam un gara, kupla kleita viņa sievai) no parastajiem ļautiņiem (balts linu krekls, veste, tautastērpi). Par rekvizītiem sūdzēties nevar. Arī Imanta Kalniņa mūzika bija tīri piemērota attiecīgajām situācijām – brīžiem mierīga, brīžiem rotaļīga, bet citu brīdi to aizstāja lauku klusums vai putnu dziesmas.

Darbs ļoti labi atklāj katra tēla raksturu (aktieru tēlojums ir ļoti pārliecinošs), tas precīzi seko notikumu gaitai pašā romānā (izņemot ugunskuru, kuru es tā arī nesagaidīju). Nejaukā Oļiņiete (Indra Burkovska) krīt grēkā, nosodot savu audžumeitu (patiesībā īsto meitu) par nabadzīgāka vīra iemīlēšanu, tādēļ meita Liene (E
E
Elita Dobulāne) ar visu sparu viņai pretojas, metoties pie Kaspara (Uldis Valters). Šī cīņa ar veciem uzskatiem aizrauj. Pat Oļiņietes izskats liecina par viņas dabu – veca, krunkaina večiņa ar lakatiņu galvā un vienmēr uz leju nolaistiem lūpu kaktiņiem ir spēcīgs pretstats ar Monas Lizas cienīgu smaidu apveltītajai gaišmatainajai, nedaudz bālajai, ļoti labsirdīgajai Lienei. Savukārt, ieraugot Kasparu, es biju vīlusies – likās, ka šī mīlnieka loma daudz labāk piestāvētu kādam jaunākam puisim. Smieklīga likās viņa nopietnā izturēšanās – neatceros nevienu nejauši izmestu joku, tikai viņa se
e
eju, kas saglabāja vienaldzīgu izteiksmi (attiecībā uz Lieni maldīgu). Vienaldzīgu neatstāja arī Švauksts (Juris Lisners) un Ķencis (Pēteris Liepiņš) – šie divi smaidīgie jokdari. Jau pēc viņu vārdiem var saprast, ka no tādiem neko nopietnu nevar gaidīt. Viņu cīņa pie ezera un slīkšana nepārliecināja par tās nopietnību.

Filmas uztveri atviegloja tieši šie humora pilnie tēli, viņu apģērbs (augstā cepure Ķencim) un izturēšanās. Neskatoties uz situācijas nopietnību, pat krāpšanas likās vairāk amizantas nekā ļaunas. Arī Oļiņiete neguva lielu atbalstu no citu tēlu puses – labais bija pārsvarā. Diemžēl tāpat kā realitātē tas neuzvarēja cīņu, tēlu jūtīgā daba panāca savu (Lienes pašnāvība, Kaspara bojāeja). Jābūt tak piesardzīgākiem un jāsargā sava mīlestība! Tomēr garās „galda sarunas” likās ļoti nogurdinošas, tāpat arī pati filma, kas ilga vairāk nekā divas stundas. Skatoties filmu, es vēlējos, kaut tā ātrāk beigtos, jo bija grūti saprast sižetu un koncentrēt savu uzmanību uz katru no tēliem – to bija ļoti daudz un katrs no tiem ļoti spilgts un nozīmīgs.

Kā jau to var pamanīt, par šo filmu man ir dalītas jūtas – aktieri labi, bet režijai daudz trūkumu. Iespējams, ka kāda cita režisora filma būtu labāka. Tomēr, ja nav iespējams pie tādas tikt, iesaku noskatīties šo pašu. Tas kaut nedaudz palīdz romāna lasītājam, īpaši pilsētniekam, iztēloties attiecīgās ainas un izprast tēlus. Domāju, ka katram sevis cienīgam latvietim būtu kaut mazliet jāizprot šis darbs. Vizuāli to var labāk panākt. Es ievēroju arī nelielas epizodes un izteicienus ar dziļu domu, bet humora pieskaņu, piemēram: „Tam, kurš dzīvo, ir vēl jānomirst” un „Pie kā noved sieviešu trūkums.”, un aina, kur Kaspars apskauj Lieni ar „sūdainām” (izsakoties mērnieka vārdiem, „pardon”) rokām. Es nenožēloju, ka skatījos filmu – kā jau minēju, aktieri man ļoti patika. Tā man izraisīja arī pārdomas par to, cik gan daudz man ir dots – sava ģimene, dzīvesvieta, izglītība, mani nedzen no mājas un neizvēlas manus draugus, man nav jācīnās par grašiem. Tomēr pasaulē ir arī tādi cilvēki, un tiem mums būtu jāpalīdz.

Leave a comment