Reformācija un Kontrreformācija

Reformācija

Rietumeiropā sakarā ar kapitālistisko attiecību rašanos, ar jaunas šķiras – buržuāzijas veidošanos cilvēki raisījās vaļā no katoļu baznīcas paustā askētisma, pesimistiskajām atziņām par šās pasaules niecību, mazvērtību, tiecās pēc domas brīvības, personības patstāvības. Veidojās jauni uzskati filozofijā, radās jauni sasniegumi zinātnē, mākslā, literatūrā. Rakstnieki atgriezās pie antīkās pasaules gaišā, optimistiskā dzīves skatījuma, tapa reālistiski daiļdarbi. Vēsturē šo kustību dēvē par renesansi – atdzimšanu. Renesanse aizsākās Itālijā jau 14. gadsimtā, citās Eiropas zemēs izplatījās 15. un 16. gadsimtā. Vācijā un dažās citās zemēs renesanses laikmetā risinājās ba

a
aznīcas reformācija. eformācija vērsās pret katoļu baznīcu dažādos aspektos. Reliģiskā formā te izpaudās topošās buržuāzijas, arī muižniecības neapmierinātība ar katoļu baznīcas jaukšanos politikā, ar lielajiem nodokļiem, kas bija jāsamaksā baznīcas labā, ar tās pārmērīgo greznību. Topošā buržuāzija un muižniecība bija ieinteresētas baznīcas lielajos īpašumos, bagātībās. Neapmierinātas bija arī tautas masas – zemnieki, pilsētu plebeji, jo uz tiem vissmagāk gūlās nodokļu nasta. Augstākās katoļu garīdzniecības alkatība, patvaļa bija sevišķi spilgti jūtama politiski sadrumstalotajā Vācijā, no kurienes jaunās idejas pārnāca uz Livoniju.

Vācijas baznīcas re
e
eformatoru M. Lutera un T. Mincera ceļi drīz šķīrās. T. Mincers drosmīgi stājās neapmierināto tautas masu priekšgalā un kļuva par vācu zemnieku kara (1525) iedvesmotāju. Luters, kas sākumā arī pauda radikālus uzskatus un aicināja tvert ieročus, lai sodītu izvirtušos garīdzniekus, drīz vi
i
ien atkāpās, kad sākās tautas masu nemieri. Viņš kļuva par topošās buržuāzijas un muižniecības ideologu. Taču tanī laikā arī Lutera drosmīgi paustajām idejām bija progresīva nozīme. Par reformācijas sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad Luters atklāti pasludināja pret indulgencēm (grēku atlaidēm) vērstās tēzes. Protestantiskās baznīcas izveidē, reliģisko rakstu sagādē nozīmīga bija Lutera paustā doma, ka garīdznieks ir tikai padomdevējs, ka cilvēks patstāvīgi, iedziļinoties svētajos rakstos, arī var nonākt pie Dieva atzīšanas. Luters noraidīja paradumu pielūgt svētos, vienkāršoja baznīcas ceremonijas.

Jau 1521. gadā A. Knopkens protestantisko Lutera mācību pauda Rīgā. Turpmākajos gados viņam pievienojās citi sludinātāji. Protestantisma mācības guva atsaucību Rīgas iedzīvotājos. Livonijā tik revolucionāri notikumi kā Vācijā neizraisījās, bet radikālā reformācijas sludinātāja M. Hofmaņa ietekmē arī Rīgā zemāko slāņu neapmierinātība un protests izpaudās sv
v
vētbilžu grautiņos (1524). Igaunijā, kur arī ieradās Hofmanis, nemieros piedalījās ne vien pilsētu plebeji, bet arī zemnieki.

Nemierus ātri apspieda, taču reformācija turpinājās un stipri iedragāja katolicisma spēku Livonijā. Tādas Lutera prasības kā pasaulīgās varas neatkarība no baznīcas, lai baznīca atsacītos no milzīgajiem zemes īpašumiem, no greznības, – bija tīkamas visiem valdošajiem slāņiem, izņemot augstākos katoļu garīdzniekus un Livonijas ordeņa vadību. Livonijas pilsētās radās pirmās protestantu draudzes, 16. gadsimta otrajā ceturksnī luterānismā pārgāja masveidā arī muižnieki. Valmieras landtāgā 1554. gadā Livonijas kārtas vienojās par ticības br
r
rīvību. 16. gadsimta trešajā ceturksnī luterānisms kļuva par valdītāju slāņu dominējošo konfesiju Livonijā.

Latviešu grāmatu tapšanā nozīmīga bija Lutera prasība, lai reliģiskās mācības tautas masām sludinātu dzimtajā valodā. Rīgas latviešu brālību locekļiem, tāpat kā Rīgas vāciešiem, bija vajadzīgi dievkalpojumi un literatūra dzimtajā valodā. Jau 1524. gadā nodibinājās pirmā Rīgas latviešu protestantiskā draudze pie Jēkaba baznīcas. Šīs draudzes mācītāji tulkoja latviešu valodā dievkalpojumiem nepieciešamos reliģiskos tekstus. Lai mācītu jaunatnei dziedāšanu, kas ieviesās dievkalpojumos un bērēs, pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta skola. (Kad latviešu draudzei Jēkaba baznīcu atņēma (1582), draudze un arī skola pārgāja uz Jāņa baznīcu. Dziedāšanu mācījis ķesteris, 16. gadsimta beigās arī lasīšanu.)

REFORMĀCIJAS UN KONTRREFORMĀCIJAS KULTŪRA LATVIJĀ

Lai kā Livonijas laikā vācu garīdznieki centās ieviest latviešu tautas apziņā kristīgo ticību, kristietisms nekļuva par tautas lielākās daļas pārliecību, jo tas bija uzspiests un svešie latīņu teksti un psalmi nebija latviešiem saprotami. Tomēr vislielākos draudus savai pastāvēšanai katoļu baznīca saņēma XVI gs. sākumā, kad sākās protestantu kustība un Rīga kļuva par pirmo pilsētu ārpus Vācijas, kur kopš 1522. gada izplatījās vācu protestantisma virziens – mūka Mārtiņa Lutera mācība. Reformācija bija reliģiska, pret katolicismu vērsta kustība, kas cīnījās par vienkāršu baznīcu, strikti noraidīja ārišķības un greznību, un galveno uzmanību pievērsa garīgajai saiknei ar Dievu, pilnīgi nodalot garīgo varu no laicīgās. Latvijā protestantisms jeb luterānisms guva labus panākumus, jo nesastapās ar organizētu katolicisma pretestību – Livonijas ordeņa mestrs nelika tam šķēršļus, tā vājinot sava sīvākā konkurenta Rīgas arhibīskapa pozīcijas.

Reformācija ātri pārņēma Latvijas pilsētas, jo luterāņu baznīca, lai veicinātu lielāku ietekmi nekā katoļu baznīca, dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Radās pirmie katehisma un baznīcas dziesmu tulkojumi, kas sekmēja latviešu rakstības izveidošanos. 1524. gadā Rīgā pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta pirmā latviešu draudze, kur sprediķi latviešu valodā teica vietējie vācu mācītāji. Sākot ar 1530. gadu, atrodamas arī liecības par pirmajām garīgajām dziesmām latviešu valodā. Gadus desmit vēlāk Grobiņā rokrakstā jau tika lietots kuršu valodā tulkots Lutera katķisms un evaņģēlistu stāsti par Kristus ciešanām.

Tāpat arī laukos zemes kungi pieslējās luterānismam, un, ja kungi kļuva par luterāņiem, tad pārkristīja arī savus zemniekus. Tomēr latviešu zemniekus luterānisms daudz neko neiespaidoja, jo zemniekiem bija pilnīgi vienalga, kādā ticībā skaitīties – kristietība nebija viņu apziņā dziļi iesakņojusies. Un, tā kā laukos dzīvoja lielākā latviešu daļa, var teikt, ka tautu kopumā reformācija skāra maz.

LIVONIJAS SABRUKUMS

Atrodoties jau uz reformācijas kultūras sliekšņa, XV gadsimta beigās sākās arī Livonijas katolicisko valstiņu noriets, ko sekmēja gan kaimiņos izveidojušās spēcīgās valstis, kas arvien centās paplašināt savas teritorijas, gan izdevīgā tirdzniecības vieta Baltijā, gan Livonijas valsts vājais militārais spēks.

XV gadsimta beigās Krievija centās iegūt pieeju Baltijas jūrai un arī piesavināties bagātās piejūras ostas. Tāpat arī Zviedrijai, Polijai un Lietuvai interesēja šis nozīmīgais tirdzniecības reģions. Tā kā Rietumeiropā līdz ar reformācijas kustības aizsākšanos sašķobījās katolicisma ēras stabilitāte, tad līdz ar to arī kādreizējiem Livonijas augstākajiem kungiem – pāvestam un Vācijas ķeizaram vairs nebija agrākās ietekmes. Livonijas politiskā situācija atradās uz izjukšanas robežas un tikai ordeņa mestra Valtera Pletenberga spēcīgā personība un enerģiskā rīcība atvairīja Livonijas valstu sabrukumu par pusgadsimtu. Livonijai nebija nekāda stabila militārā karaspēka, kas spētu aizstāvēt valsti, jo zemnieki praktiski neprata karot un arī bruņinieku kavalērijai nebija noteicošās nozīmes – visa militārā sistēma bija neglābjami novecojusi. Pletenbergs saprata, ka jārīkojas, lai varētu aizstāvēties, ja gadījumā uzbruktu Krievija. Mestrs ieviesa kara nodokli, tā iegūstot līdzekļus profesionālu algotņu salīgšanai. Viņš arī noslēdza savienību ar Lietuvu un kopīgi sakāva Maskavas cara armiju.

Pēc Valtera Pletenberga nāves pastiprinājās iekšējās cīņas par varu. 1558. gadā Livonijā iebruka Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks, kas sakāva galvenos ordeņa spēkus un aplenca Rīgu. Toreiz mestrs Gothards Ketlers griezās pēc palīdzības Lietuvā un Polijā. Lietuviešu un poļu apvienība apturēja un padzina krievu karaspēku, bet 1561. gadā Livonija beidza pastāvēt, jo padevās Polijas – Lietuvas karalim Sigismundam II Augustam. Pēdējais Livonijas mestrs Gothards Ketlers kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogu un reizē arī par Polijas – Lietuvas karaļa vasali. Pārējā Vidzemes un Latgales daļa, kā arī Dienvidigaunija tika iekļauta Lietuvā kā Pārdaugavas hercogiste.

Rīga līdz 1581. gadam noturējās kā brīvpilsēta, bet tad tika iekļauta Polijas valstī. Jaunais Polijas karalis Stefans Batorijs lika pilsētā izdarīt katoliskas pārmaiņas un atņēma luterāņiem Jēkaba baznīcu. Pārdaugavas hercogistē darbu turpināja landtāgs, kurā lielāka ietekme bija poļu muižniecībai, tomēr ap 70 % muižu palika vācu muižniecības pārvaldījumā. Latviešu zemnieku stāvoklis kļuva smagāks, jo pastiprinājās viņu dzimtbūtnieciskā atkarība. Lielākajā daļā lēņu muižu to īpašnieki rīkojās kā savās privātmuižās, bet poļu valdība nevēlējās jaukties tās lietās, lai nenoskaņotu muižniecību pret sevi.

Sakarā ar jaunā – pāvesta Gregora kalendāra ieviešanu Rīgā 1584. gadā izcēlās nemieri. Pāvesta Gregora XIII ieviestais kalendārs no vecā kalendāra atšķīrās ar t.s. garā gada ieviešanu, tāpat arī Gregora kalendārā tika noteikts, ka pēc ceturtdienas seko piektdiena. Tomēr Gregora kalendārs bija tikai iegansts luterāņu ilgi krātajam ienaidam pret katolicisma uzspiešanu. Sākās katoļu baznīcu nežēlīga demolēšana un svētbilžu dedzināšana, ko tomēr apspieda.

VIDZEME ZVIEDRIJAS VARĀ

Varenās Zviedrijas lielvalsts valdnieka dēls laulību rezultātā kļuva par Polijas un Lietuvas karali, tomēr pēc tēva nāves viņš vēlējās mantot arī Zviedrijas troni, ko nepavisam negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo Polijas un Zviedrijas intereses bija pretējas. Kad Zviedrijā ievēlēja jaunu valdnieku, sākās karš starp abām valstīm, kas norisinājās Livonijā no 1600. līdz 1629. gadam. Rezultātā zviedri tomēr guva virsroku un 1629. g. Altmarkā tika noslēgts miers ar noteikumiem, ka zviedri pārņem Dienvidigauniju un Vidzemi ar Rīgas pilsētu, bet Latgali atstājot Polijai. Sākās periods, kas literatūrā tiek dēvēts par ‘zviedru laikiem’, lai gan zviedri pārvaldīja mazāko Latvijas teritorijas daļu. Rīgā apmetās Vidzemes ģenerālgubernators, tika izveidots pārvaldes aparāts ar plašām pilnvarām, kas izraisīja neapmierinātību vācu muižniecībā, jo zviedru augstmaņi ieguva lielus īpašumus. Tika noteiktas arī zemnieku klaušas un nodevas, kurās ietilpa arī jaunizveidots īpašs kara nodoklis zemniekiem – staciņš, jo Zviedrija nepārtraukti karoja un tai bija nepieciešami lieli līdzekļi. Par vienīgo oficiālo ticību tika atzīts luterānisms.

Karalienes Kristīnes valdīšanas laikā Vidzemes vācu muižniecība atkal nostiprināja savas pozīcijas. Tika atjaunota landtāgu darbība, kas ietekmēja gubernatora lēmumus. Lai arī Zviedrijas zemnieki bija brīvi, Vidzemē saglabājās dzimtbūšana.

Kad pie varas nāca jaunais karalis Kārlis XI, Vidzemē atkal notika pārmaiņas, jo karalis centās atgūt muižniecībai izdāļātās valsts muižas. Zviedrijā šis periods tika nosaukts par muižu redukciju – atsavināšanu. Vidzemē tās muižas, kas skaitījās lēnis, bet tika apsaimniekotas kā privātmuižas, atjaunoja par Zviedrijas kroņa muižām, bet muižnieku atstāja tikai par nomnieku. Redukcijai pakļautajās muižās zeme tika pārmērīta un stingri noteiktas zemnieku klaušas un nodevas, kas gan latviešu zemnieku stāvokli īpaši neizmainīja, bet pati redukcija izraisīja vācu muižniecības naidu, jo muižu nomnieki vairs nevarēja piedalīties landtāgā kā dzimtmuižnieki. Karalis muižnieku pretenzijas neņēma vērā, tā iegūdams sev jaunu pretinieku – vācu muižniecību, ar ko pastāvīgi konfliktēja.

KURZEMES UN ZEMGALES HERCOGISTE

Kurzemes un Zemgales hercogs skaitījās Polijas karaļa vasalis – zemākstāvošs kungs, kam pēc Polijas karaļa aicinājuma bija jādodas karā ar 300 jātniekiem, lai gan hercogiste bija samērā patstāvīga pat ārpolitikā. Hercogu vara kopumā nebija liela, jo muižnieki centās vājināt hercoga ietekmi, bieži sūdzoties Polijas karalim, tā dodot tam iespēju jaukties hercogistes lietās. Arī politiski hercogistes stāvoklis nebija stabils, un, lai gan hercogiste pastāvēja 232 gadus, to savstarpējos karos bieži pārstaigāja poļu un zviedru karaspēki.

Latviešu zemnieku stāvoklis hercogistē bija ļoti grūts, jo privātmuižās muižnieks bija pilnīgs noteicējs pār saviem dzimtļaudīm. Nebija nekādas stipras varas, kas ierobežotu zemnieku atkarību. Pārsvarā hercogistē valdīja luterāņu baznīca, lai gan katoļiem bija ticības brīvība.

Par vislielāko uzplaukuma laikmetu Kurzemes hercogistē uzskata pēdējā Livonijas mestra Gotharda Ketlera mazdēla Jēkaba Ketlera valdīšanas laiku no 1642. līdz 1681. gadam. Jēkabs bija tolaik modernās ekonomiskās politikas – merkantilisma piekritējs. Šai politikai raksturīga vietējās rūpniecības attīstīšana, preču eksports un izejvielu imports, un tās pamatideja bija preču eksporta veicināšana, lai valstī ieplūstu aizvien vairāk naudas, bet mazāk citur ražotu preču. Jēkaba valdīšanas laikā tika celti ķieģeļu, kaļķu un dzelzs cepļi, gatavoja stiklu, šaujampulveri, ozolkoka mucas, virves. Ļoti attīstīta bija kuģu būve. Tika iegūtas arī nelielas kolonijas – Sv. Andreja sala Gambijas upes grīvā Āfrikā un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.

Diemžēl hercogs Jēkabs nevarēja ietekmēt nestabilo politisko situāciju un pats kļuva par poļu – zviedru kara upuri un ilgu laiku atradās zviedru gūstā. Pa to laiku tika izlaupīta Kurzemes flote un pagrima saimniecība.

Pēc Ziemeļu kara beigām 1721. gadā par Kurzemes hercogisti ieinteresējās Krievija. Tās valdnieks Pēteris I izprecināja sava pusbrāļa Ivana meitu Annu hercogam Frīdriham Vilhelmam, bet hercogs drīz vien aizgāja aizsaulē. Arī pēdējais Ketleru dzimtas pārstāvis Ferdinands ilgi nevaldīja, un, lai nepieļautu hercogistes pāriešanu zem Polijas varas, Pēteris I iecēla Annas draugu un uzticības personu E. Bīronu par hercogu. Viņa dēls Pēteris Bīrons bija pēdējais Kurzemes hercogs, kurš beigās bija spiests to pārdot Krievijai.

POĻU LAIKI LATGALĒ

Atrodoties zem dažādām varām, Latvijas teritorijā veidojās veidojās kultūrvēsturisko apgabalu saimnieciska, kulturāla un arī reliģiska nošķirtība. Ja Kurzemē un Vidzemē pārsvarā dzīvoja luterticīgie, tad Latgalē kā vienīgā reliģija nostiprinājās katolicisms. Lai saglabātu savas priekšrocības, vācu muižniecība pārpoļojās. Līdz 1772. gadam Latgale bija Polijas sastāvdaļa, kas arī noteica tās nošķirtību no pārējās Latvijas daļas. Te izveidojās arī citāds zemes dalījums, apdzīvotības tips. Muižas bija krietni mazākas un nabadzīgākas. 1772. gadā Polijas dalīšanas rezultātā Latgale tika iekļauta Krievijas impērijā, kas turpināja tālāk tās nošķirtību no pārējās latviešu apdzīvotās teritorijas.

ZIEMEĻU KARŠ

Baltijas zemes bija ļoti izdevīgs tirdzniecības reģions ar bagātām un labām ostas pilsētām, tādēļ arī par šīm zemēm cīnījās visas apkārtējās lielvalstis. XVII gs. beigās un XVIII gs. sākumā Polijas un vēlāk Zviedrijas kundzību nomainīja Krievija, kas jau sen bija kārojusi iegūt ‘logu uz Eiropu’. Ziemeļu kara laikā, 1700. gadā Pētera I vadītā savienība pret Zviedriju sāka plašu uzbrukumu. Kara pirmais posms nebija sabiedrotajiem labvēlīgs. Kārlis XII ātri sakāva dāņus, izcēlās Igaunijā, sakāva krievus pie Narvas un devās uz Poliju. Šajā karā visvairāk cieta Vidzeme un Igaunija, jo Pēteris I sūtīja savu karaspēku sirojumos uz Livonijas teritoriju, lai tas pilnīgu izpostītu visu saimniecību, tādā veidā Kārļa XII armiju Polijā atstājot bez pārtikas. Zviedri sāka ciest sakāves. Krievi ieņēma vairākus svarīgus cietokšņus un 1710. gadā pakļāva arī Rīgu. Neatkarīgi no tālākās karadarbības līdz 1721. gada miera līgumam Vidzemi kontrolēja krievu karaspēks. Ar Nīštates līgumu Vidzeme tika iekļauta Krievijā un kļuva par Vidzemes guberņu, kurā ietilpa arī daļa Igaunijas. Rīgā bija gubernatora rezidence un karaspēka garnizons.

Kurzemes hercogisti iekļāva Krievijas sastāvā 1795. gadā, kad oficiāli tā tika atpirkta no Pētera Bīrona. Patiesībā tika izdarīts spiediens uz muižniecību, kura labprāt piekrita iekļaušanai, jo tai vajadzēja stipru varu, kas ļautu kontrolēt zemniekus un novērstu viņu bēgšanu. Hercogiste tika pārveidota par Kurzemes guberņu ar centru Jelgavā.

KRIEVIJAS VALDĪŠANAS LAIKĀ

atkal lielu nozīmi ieguva landtāgs un muižniecība. Baltijas guberņās visu laiku darbojās īpaša, no Krievijas atšķirīga likumdošanas kārtība un tikai pakāpeniski, līdz XIX gs. beigām šo priviliģēto stāvokli Baltijas muižniecība daļēji zaudēja.

Latviešu zemnieku atkarība no muižniekiem Krievijas valdības laikā vēl vairāk palielinājās. Zemnieki nonāca absolūtā atkarībā no muižniekiem. XVIII gs. likumdošana atļāva muižniekiem pielietot miesassodus pēc saviem ieskatiem, bez ierobežojumiem, 1760. gadā tika atļauts savus zemniekus izsūtīt arī uz Sibīriju. Praktiski nebija likumu, kas paredzēja sodu muižniekam par sava zemnieka nogalināšanu, kaut arī tas nebija atļauts. Lielu postu nodarīja Ziemeļu kara laikā ievazātais mēris, kad Vidzemē vien nomira ap 60% iedzīvotāju. Tā sekas vēl ilgi atstāja iespaidu uz tautas dzīvi un saimniecību. 1714. gadā tikai 12% no visām muižnieku zemēm bija apstrādātas.

Muižniecība visā pilnībā izmantoja savu absolūto varu pār latviešu zemniekiem, pielīdzinot viņus vergiem. Četros Vidzemes apriņķos 1757. gadā bija 933 muižu krogi, un tikai 29 skolas zemnieku bērniem. Spirta dedzināšana, kas deva muižniecībai galvenos ienākumus, atstāja postošu iespaidu uz zemniecību. Slīgstot alkoholismā, zemniecība sāka garīgi degradēties. XVIII gs. vidū Vidzemē izplatījās Vācijā radusies hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība. Hernhūtieši bija reliģiska kustība, kas pauda pirmos kristiešu brālības ideālus un Vidzemē izpaudās arī kā nacionālās atdzimšanas aizsākums. Hernhūtiešu kustība ieguva tik lielu popularitāti zemnieku vidū, ka draudžu saiešanas nami bija plašāk apmeklēti nekā luterāņu baznīcas. Hernhūtieši atbalstīja humānisma idejas, mīlestību, sirsnīgumu, vienādas attiecības pret visiem cilvēkiem un patiesu, nevis formālu grēku nožēlošanu. Kustības pārstāvji veidoja dažādus zemnieku pulciņus; dievkalpojumos centās panākt zemnieku aktivitāti un rūpējās ne tikai par zemnieku reliģisko pārliecību, bet arī par izglītošanu. Tas viss panāca, ka Krievijas valdniece Elizabete I šo kustību aizliedza, tomēr vēlāk tā atjaunojās un, neskatoties uz vajāšanām, turpināja pastāvēt.

Pastiprinoties zemnieku dumpjiem XVIII gs. otrajā pusē un XIX gs. sākumā, cara valdība piespieda muižniekus sākt izstrādāt agrāro likumu, kura likumprojektu 1804. gadā Aleksandrs I arī parakstīja. Ar šo brīdi zemnieki atguva tiesības uz kustamo un nekustamo mantu. Saimniekus varēja pārdot tikai kopā ar zemi. Zemnieks palika piesaistīts tikai zemei, nevis kungam un faktiski atguva personas tiesības. Tā kā ar šiem likumiem nebija apmierināta muižniecība, 1809. gadā tika izdoti papildus panti, kas samazināja saimnieku tiesības. 1817. gadā Kurzemes guberņā un 1819. gadā Vidzemes guberņā tika atcelta dzimtbūšana. Latgalē dzimtbūšana tika atcelta visvēlāk.

ARHITEKTŪRA

Humānisma ideju izplatība XVI gs. veicināja reformācijas kustību rašanos. Balstoties uz atziņu par cilvēka gara brīvību un personības neatkarību, dzima dažādas reformācijas mācības (luterānisms, kalvinisms), kas aicināja atmest vecās reliģiskās dzīves normas un meklēt jaunas, pilnīgākas. Līdz ar pārmaiņām garīgajā plāksnē, jauni strāvojami vērojami arī arhitektūrā.

9.1Rīgas Jāņa baznīcas altāra daļas piebūve. XVI gadsimta beigās Sv. Jāņa baznīca tika nodota latviešu draudzei, kas veica ēkas pārbūvi. Kopumā šai būvei ārēji vēl piemīt dažas gotikas iezīmes, par ko liecina no ķieģeļiem mūrētā trīsšķautņu apsīda, taču logu plašās ailas un to augšējie pusloka formas noslēgumi jau liecina par renesansei raksturīgajām iezīmēm. Arī jaunās altāra daļas iekštelpu noformējumā sastopami renesanses elementi, kas pārveidoti Ziemeļu renesanses garā – velvju pusloka arkas balstās uz toskāniskā ordera [nedaudz vienkāršots doriskā ordera paveids – trūkst kolonnas rievojuma, arī antablementa frīze gluda] kolonnām, kam piemīt pagarinātas proporcijas, turpretī kolonnu pamatnes ir nesamērīgi augstas un masīvas. Atbalsta arkas rotā rusti [akmens ar rupji tēstu virsmu], kas īstenībā slēpj to konstruktīvo būtību.

No Rīgas sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām par šā laika spilgtākajiem piemēriem minama Melngalvju nama fasāde.

9.2Melngalvju nama fasāde. Savā pastāvēšanas laikā Melngalvju nams ir ticis vairākkārt pārveidots. XVII gs. sākumā tika izdarīti būtiski galvenās fasādes dekoratīvie un jumta remonta un atjaunošanas darbi. 1581. gadā fasādes zelmiņa augšējā daļā tika novietots apzeltīts ķēniņa Artusa koka krūšutēls ar scepteri un valsts ābolu. Pārbūves gaitā gotiskā zelmiņa pakāpes tika aizmūrētas un mūra malas un priekšpuse bagātīgi izgreznota ar daudzām akmenī cirstām volūtām maskām, kā arī citām detaļām. Uz zelmiņa pirmās pakāpes dzegas stūriem novietoti divi lauvas tēli, kuri tika pasūtīti Lībekā. Turpat pasūtīja arī vēja rādītājus. Starp 1619. un 1625. gadu zelmiņa arhitektūru mainīja un papildināja. Šajā laikā smilšakmenī tika izkalti fasādes fragmenti, piemēram, mazas piramīdas un vāzes, kurās novietoja zarotus dzelzs kalumus. Fasādes augšdaļā nostatīti divi kareivju tēli, kuri arī bija kalti smilšakmenī. Kareivjiem vienā rokā bija metāla šķēpi, bet otrā rokā – pilsētas lielais un mazais ģerbonis. Pulksteņtaisītājs Matīss izgatavojis astronomisko pulksteni, kurš rādīja minūtes, stundas, dienas, nedēļas, mēnešus un arī mēness fāzes. Pulkstenis sastāvēja no trīs daļām: vidējās – lielākās ciparnīcas, kas rādīja stundas, minūtes, mēnešus, datumus, un mazākās, kas atradās zem lielās ciparnīcas un kas rādīja kompasa zvaigzni, nedēļas dienu ar tai atbilstošo zvaigžņu un planētu stāvokli, un trešās daļas – pulksteņa augšā. Virs lielās ciparnīcas atradās līdz pusei apzeltīta lode, kurai griežoties redzamas mēness fāzes. Šis pulkstenis tika uzstādīts 1626. gadā, kad simboliski beidzās Melngalvju nama rekonstrukcijas darbi. Visus paveiktos darbus ierakstīja un noglabāja vēja rādītājā Svētā Jura figūrā. XVII gadsimta beigās atjaunoja visu fasādi. Visi profilētie ķieģeļu ierāmējumi un gludie fasādes laukumi tika nokrāsoti sarkanā krāsā, bet ķieģeļu šuves – baltā.

Ēdoles pils iekštelpu ansamblis.

Patlaban Ēdoles pils ir vienīgā no bīskapa celtajām pilīm, kurā vēl joprojām var dzīvot. Nav saglabājušies konkrēti dati, kad pils ir celta, bet pirmo reizi tā tiek pieminēta 1753. gadā iznākušajā J. Arnta hronikā. Tajā apgalvots, ka Livonijas ordeņa mestrs Valters Nordeks to cēlis 1275. gadā. Saglabājušies arī dokumenti, kuros apgalvots, ka pili cēlis bīskaps Heinrihs laika periodā no 1264. gada līdz 1276. gadam. Šie gadi vairāk atbilst īstenībai, jo sasaucas ar tā laika pils sienu mūrējumu veidu un ķieģeļu izmēriem, kādi bija tajā laikā. Sākumā pilij bijuši tikai divi stāvi un ieroču galerija; dzīvojamās telpas atradās otrajā stāvā. Logi bijuši ļoti maziņi – veidoti galvenokārt aizsardzības nolūkos – un vērsti uz iekšpagalmu. Īsi pirms Livonijas sabrukuma 1559. gadā Kurzemes bīskaps Johans IV bīskapiju pārdeva Dānijas karalim, kurš savukārt to uzdāvināja savam brālim. Pašā senākajā Ēdoles pils attēlā (1795. gada J. K. Broces zīmējums) pils attēlota jau kā trīsstāvu ēka ar daudzām piebūvēm. To varētu izskaidrot ar faktu, ka pils iedzīvotājus vairs nav apmierinājušas slikti izgaismotās un drūmās telpas. Pils priekštelpas nojauktas jau līdz 17. gs. vidum, pēc tam pils tika pārvērsta par greznu un lepnu muižnieku mītni, kurā bija gan dzīvojamās, gan reprezentācijas telpas.