Regīnas Ezeras romāna AKA analīze

Regīnas Ezeras romāns „AKA”

Romāns ir par ģimenes saitēm un alkām pēc kaisles. Galvenie problēmjautājumi ir, vai ģimene ir svarīgāka par mīlestību, tēva prombūtne no ģimenes, sievietes-mātes loma, izjūtas un ilgas.

Stāsts ir par ārstu Rūdolfu, kurš pavada savu atvaļinājumu laukos. Viņš iepazīst kaimiņieni Lauru, divu bērnu māmiņu, kuras vīrs ir cietumā. Starp viņiem it kā veidojas tuvākas attiecības, it kā ne.

Laura dzīvo kopā ar vīramāti, kura tik ļoti mīl un slavē savu cietumā sēdošo Valdi, ka Laurai tas kļūst pa

a
at apgrūtinoši. Valda māsa, par Lauru domājot, pati sev uzdod jautājumus:” Vai ES spētu redzēt tikai darbu un bērnus, dobes un kastroļus? Sūtīt paciņas un paciest tenkas? Staigāt ar vienu kleitiņu gadiem ilgi un bezpalīdzīgi noskatīties, kā aiziet dzīve?” Laurai ir grūti, vientuļi un vienmuļi. Viņa instinktīvi vairās no visa, kas varētu sagādāt sāpes, viņa cel nēšus plecos un dodas uz virtuvi. Bet viņa ir stipra un arī mazie bērni- Māris ar Zaigu sniedz prieku. Bet vai viņa ir apmierināta? Va
a
ai viņa jau nonākusi tajā punktā, kad šķiet nav vairs cerību uz ko jaunu, labāku, varbūt nekas piepildītāks nepienākas? .

Arī Rūdolfam ir šķirta sieva un dēls, kurš, pie mātes dzīvodams, no tēva ļoti atsvešināts un nemaz nešķiet, ka to pārdzīvo. Tā
ā
ādēļ Rūdolfs priecājas par Lauras dēlēna Māra sirsnīgo draudzību. Viņam ir iespēja kopā ar puiku padarīt kādas vīriešu lietas un aprunāties.

Rūdolfs pazīst sievietes, to viņam nekad nav trūcis. Bet Laura. Laura tomēr ir citāda. Nu, nē, patiesībā jau nav nemaz tik citāda un īpaša, bet kaut kas tomēr Rūdolfā viņu piesaista. Katrā gadījumā viņš vēlas to satikt atkal un atkal.

Sižets pamatā sastāv no sadzīviskām situācijām. Rūdolfs brauc pie Lauras aizņemties laivu, vai kā ārsts apraudzīt bērnus, Laura saimnieko pa māju un darbu. Šī lielās spriedzes un krasu notikumu pavērsienu neesamība romānu padara ļoti ticamu, reālistisku. Sižetam nav straujas attīstības. Viss būtiskais noris tikai darbojošos personu apziņā. Tiek apcerēta sava dzīve, pārcilātas atmiņas un sapņi, izjusts dīdošs nemiers un šaubas.

Izjūtas pastiprina da
a
abas apraksti. Nakts stundas uz visu liek raudzīties citādi. Ezera viļņu ritmiskās kustības kaut ko atsauc atmiņā. Un mēness. Tas naktī uzlec, skatās uz mums ar savu vienu lielo, apaļo aci. Viņš it kā visu zina, bet neiejaucas, tikai vēro un staro nedzīvu gaismu. Maģija un noslēpums. Gaisā virmo jautājumi, un rāmais vējš tos bīda šurp un atkal turp.

Romāns veidots kā vienots teksts, kas sadalīts nodaļās. Tajās pamīšus tiek stāstīts no Rūdolfa un Lauras skatupunktiem, kas kopā veido vienu veselu sa
a
ajūtu ainu.

Ezeras valoda šķiet nemākslota un reāla. Tā atbilst situācijai, romāna varoņiem un laikam. Tiek lietoti salīdzinājumi: laika gaita tikpat nemanāma kā zemeslodes kustība, izgaisusi kā parādība. Personifikācijas: ēka lūkojas, ūdens atbalsta. Frazeoloģismi: iet pie miera, izdzert līdz dibenam. Šur tur arī kāds izteiciens, kā, piemēram, – te vilku piemin, te vilka klāt.

Romāns nesniedz gatavas atziņas. Tas neatrisina, neatbild galveno varoņu jautājumiem. Tas ir garīgs pārdzīvojums, līdzdzīvojums, mudinājums domāt, saprast, analizēt pašam sevi. Kāda ir ģimenes nozīme tavā dzīvē? Kas tavā dzīvē spēlē lielāku lomu- prāts, sirds, ilgas vai pienākums? Un Lauras kaisli un izmisīgi izteiktais jautājums romāna beigās- kāpēc mēs visi esam tik nelaimīgi?

Pati autore netiesā. Viņa varoņu neiedala pozitīvajos un negatīvajos, bet gan cilvēkos. Varbūt tuvāks par citiem viņai ir Lauras kā sievietes tēls. Bet tajā nav jaušams ne pārākums, ne izcēlums, bet sievišķīga sapratne. Kā sieviete saprot sievieti.

Manī romāns pēc izlasīšanas atstāja skumjas noskaņas. Realitāte, kurā nav ne miņas no Holivudas pasaku spozmes, piedzīvojumiem un laimīgām beigām, vai vispār beigām.