Domraksts.
Mans Imants Ziedonis.
Latviešu tautai ir daudz izcilu dzejnieku, prozaiķu, dramaturgu. Katrs no viņiem ir atstājis savai tautai kaut ko sevišķu, neaizmirstamu. Man patīk Zenta Mauriņa, manu sirdi sasilda F. Bārdas dzeja, man nav vienaldzīgs Vācietis un Blaumanis. Taču tajā pašā laikā man vistuvākais, visvairāk saistošākais ar mani, ar manu iekšējo “ES”, man šķiet Imants Ziedonis. Es labprāt teiktu: “Imants Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē. Bet kāpēc Imants Ziedonis ir tuvs un saprotams man? Kas man viņa darbos liek justies savādāk, brīvāk?
“Man ļoti tiktos dzīvot tā,
ka neesmu nevienam parādā…”
Tā saka dzejniece Māra Zālīte vienā no saviem dzejoļiem. Man šīs rindas liek vienlaicīgi domāt gan par dzejnieka dzīves uzdevumu un vērtību, gan par to darbu, kāds dzejniekam jāiegulda. Man liekas, ka arī Imants Ziedonis savu dzīvi ir veidojis tā, ka tā no viņa nekā vairs neprasa. Viņš prot no dzīves ņemt, ņemot gūt sev, spēt atdot. Tā ir liela māksla. Savos darbos viņš ieliek visu savu sirdi, savu spēku, sevi nemaz nesaudzēdams.
Man Imants Ziedonis pienāk vistuvāk ar savām “krāsainajām pasakām”. Man liekas, ka šīs pasakas ir jāizlasa visiem, jo tās palīdz atklāt cilvēkam pašam sevi, nojaust savu vietu pasaulē. Krāsainās pasakas man nemaz neliekas kā pasakas, bet vairāk atgādina dzīvi, realitāti. Pirmoreiz es viņas izlasīju, kad gāju kādā piektajā klasē. Tad man likās, ka viss pasaulē ir krāsās tērpts – zaļš, zils, sarkans, dzeltens, lillā. Man šķita, ka nav nekā melna. Tikai vēlāk es sapratu, ka ir arī melnais pasaulē, un no tā nevar neviens izbēgt. Vai mēs paši neesam mazi un melni lielajā pasaulē? Es uzdevu sev šo jautājumu un nepratu uz to atbildēt. Katrai krāsai ir sava nozīme cilvēka dzīvē, un man šķiet, ka vislabāk krāsas mums atklāj tieši Imants Ziedonis. Man viņš lika saprast, ka, lai sasniegtu balto, ir jāiziet cauri melnajam. Bet vai pa vidu nav pelēkais? Imants Ziedonis ir pratis nokrāsot dzīvi atsevišķās krāsās, un mēs to nemaz nepamanam, ka kādas krāsas trūkst. Viss šķiet tik dabisks.
Bet Imantu Ziedoni nevar pieņemt tikai ar pasakām. Viņš arī ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Visa viņa dzeja ir apvīta baltas gaismas aurā, kas it kā tur un nelaiž vaļā, lasot viņa dzeju. Caur Imanta Ziedoņa dzeju es varu vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas jūtas un ilgas. Es taču ilgojos pēc kaut kā cēla, skaista, lasot dzeju.
Man vistuvākā ir Imanta Ziedoņa liriskā dzeja. Viņš raksta saprotami vieglā valodā, skaistiem vārdiem. Viņa mīlas lirika liek man vairāk saprast, kas ir mīlestība. Vai tas nav brīnišķīgi, ka uz brīdi varu sajust sevi vienlīdz vienādu ar visu savu apkārtni? Tas liek straujāk ritēt asinīm, straujāk pukstēt sirdij:
“Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas…
Un tas ir tas skaistākais –
Ka mīlestība neprot skaitīt.”
Mīlestība ir sarežģīta lieta, to nevar nopirkt, ir grūti atrast un grūti to izdzēst.
Manā dzīvē bieži ir tādi brīži, kad man ļoti gribas aiziet no šīs pelēkās pasaules, nedaudz noslēgties sevī. Imants Ziedonis raksta:
“Katram ir tādi brīži,
kad liekas, viņš sabirs un putekļos putēs,
Bet nav cilvēka, kam nav bijis brīžu,
Kad viņš viens vesels nebūtu sevī juties.”
Šīs rindas man liek saprast, ka tādi brīži ir katram. Arī Imants Ziedonis par to daudz domā savā krājumā “Es ieeju sevī”. Man patīk Imanta Ziedoņa attieksme pret dzīvi.
Savā dzejā viņš daudz ko paskaidro un liek saprast, ka mēs esam atbildīgi savu līdzcilvēku priekšā par savu dzīvi, par saviem darbiem:
„Šī dzīve ir par īsu,
Lai spētu samanīt,
Cik reižu krīt uz „divi“,
Cikreiz uz „seši“ krīt.
Skrien kauliņš… Nesagaidīts
Un kaut kas gaidīts mirdz.
Skrien sešu kanšu kauliņš,
Un tā ir mana sirds.“
Kas mums dzīvē ir visdārgākais? Citam varbūt laime, citam nauda, citam labs darbs. Man visdārgākais dzīvē ir mana māte un tēvs. Arī Imants Ziedonis apstiprina šo manu domu, sacīdams, ka māte ir svēta. Kas mēs būtu bez saviem vecākiem? I. Ziedonis liek apjaust mātes vērtību, jo kas gan mūs visvairāk mīl par māti, kas mums vienmēr visu pirmā piedod. Es sapratu, ka dažkārt mēs darām pāri vecākiem, darām viņiem sāpīgi. I. Ziedonis daudzus dzejoļus ir veltījis mātei:
“Tā māte, kas man vizbulītes dāvāja,
Tā latvju māte – tā ir mana māte…
Kāds grumbains vaigs, kāds acīs siltums maigs…”
Vēl Imants Ziedonis ir mans, jo man sevišķi tuva ir viņa “nakts dzeja”. Viņš daudz savā dzejā raksta par nakti, par tumsu, par visu to, kas notiek nakts valstībā. Izlasot viņa dzeju, es sapratu, ka arī naktī notiek dzīve, ka no nakts nav jābaidās. Atceros kādu citātu, kas izsaka domu, ka naktī var visu pazaudēt, bet var atrast sevi. Man patīk nakts, tās zvaigžņotā burvība. Imants Ziedonis dzejas krājumā „Man labvēlīgā tumsā“ kādā dzejolī raksta:
“un nokrīt zvaigznes uz ceļiem
un lūdzas, lai pastāsta
ceļmallapu
ceļmallapa ir pierakstīta
ar dzīves sīkumiem
bet zvaigznes klausās kā pasakā
izrādās, ka zvaigznēm
nav sīknaudas
un tās neko mazu un skaistu
nevar nopirkt.“
Bet lai nu paliek dzeja, vēl ir arī epifānijas, kas man ir tik pat tuvas un mīļas kā dzeja. Kāds kritiķis par Imanta Ziedoņa epifānijām ir teicis: “Šobrīd mūsu priekšā ir šīs ziedoniskās gara neparastības… Epifānijas ir kā spoguļi, kuri atkal nolikti kā mūsu tagadnes, tā arī visu laiku ļaužu priekšā, kuriem tad arī Ziedonis meklē pasaulē vietu, pakļaujot tos nežēlīga morāles principa varai.”
Es uzskatu, ka epifānijas ir tādas kā domu dzirkstis, kā dvēseles atklājējas. Imants Ziedonis epifānijās ir aprakstījis sevi, visus cilvēkus un visu pasauli. Epifānija par vardēm mani uzjautrina, bet citas liek dziļāk tajās ieskatīties un izprast to lielo domu, kas tur ir ietverta. Ziedoņa epifānijās parādās attieksme pret sabiedrību. Tā ietver sevī pašcieņu, sabiedrības raksturojumu. Ir gan pamācošas, gan izsmejošas epifānijas. Tāda ir arī šī epifānija:
“Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem.
Rakstiet jaunībā…Uzvelciet baltu kreklu un rociet
zemi. Uzvelciet baltu kreklu un notīriet kurpes savai mātei.”
Ziedonis ir gribējis panākt to, ka dzīve – tie ir svētki. Pat zemes rakšanu var pārvērst par svētkiem. Mēs dzīvojam, un tie paši par sevi jau ir svētki! Nevajag kaunēties no tā, ka apkārtējie redzēs, cik tu vienatnē vari būt skaists. Lielākoties cilvēks uzpošas tieši tādēļ, lai izrādītos apkārtējiem. Bet tas nav vajadzīgs, jo pēc mēneša tāpat aizmirsīs, kādas firmas bikses un kurpes tu biji uzvilcis.
Ziedonim ir savs audzināšanas stils, tas ir savdabīgs. Viņš māca cienīt sabiedrību, tautu, kultūru un pašiem sevi. Savas vajadzības jācenšas nolikt otrajā vietā. Sarežģīta ir arī epifānija:
“Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied! Bērniņ, nekad neēd, kad dziesmu dzied, bērniņ mans! Tur dziesmā maza dvēselīte lūdzas. Bērniņ, neēd, kad dziesmu dzied!”
Epifānijas ir sarežģītas, bet tai pašā laikā tās daudz ko liek saprast un mācīties. Imants Ziedonis ir jāizprot, jāmīl, jo savādāk viņa domas aptvert ir grūti. Tad ir grūti saņemt vērtības, ko sniedz epifānijas.
Es gribētu uzsvērt to, ka Imants Ziedonis darbojas arī sabiedriskajā sfērā, bija pat AP deputāts, taču viņš nekad neaizmirst savu galveno uzdevumu – rakstīt. Es nācu pie slēdziena, ka Imants Ziedonis tomēr ir mans. Viņš pieder arī visiem citiem, kas to vēlas un var pieņemt. Imants Ziedonis man šķiet spilgta personība latviešu literatūrā. Es ceru, ka viņa roka tik drīz nepagurs, ka tā vēl ilgi rakstīs un priecēs mūs. Pirms es eju lielajā pasaulē, Ziedonis man ir sniedzis informāciju par pasauli. Es necenšos viņu kopēt, bet smeļos padomus viņa dzīves gudrībās.
Varu ieteikt cilvēkiem pasmelties Ziedoņa gudrībās un netērēt laiku, domājot jaunas gudrības, jo tās no Ziedoņa daudz neatšķirsies. Domrakstu es gribētu beigt ar skaistiem literatūras kritiķa V.Lazareva vārdiem par Imantu Ziedoni:
“Ziedonis izjūt ciešas saites ar visu, kas notiek viņa zemē. Un ne vien ar cilvēku, bet arī ar kokiem, ar jūru, ar piekrastes smiltīm, ar mašīnām, kas strādā šajā piekrastē, un pat ar laivu, kura viņam šķiet aukle…Nav lieku priekšmetu dzejnieka pasaulē.”