reliģija un veģitārisms

Reliģijas un veģetārisms
Visu pasaules lielāko reliģiju svētajos rakstos ir norādes uz veģetārismu kā ideālu dzīvesveidu.
Budisms.
Viens no budisma pamatprincipiem ir nevardarbīga attieksme pret visu dzīvo un dabu. Budisms māca dzīvot tādā veidā, kas nenodara ļaunumu ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem, ne videi. Ir budisma virzieni, kas kategoriski iestājas pret nogalināšanu, un šo principu attiecina arī uz dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukaiņiem. Citu budisma virzienu pārstāvji šim principam nepiekrīt, un liela daļa budistu nav veģetārieši, tas saistīts arī ar to, ka daudzi budisti dzīvo kalnu rajonos, kur bez gaļas lietošanas uzturā nav iespējams izdzīvot. XIV Dalailama, atbildot uz jautājumu, ko viņš domā par veģetārismu, 2000. gadā sacīja: “Tas ir brīnišķīgs. Mums noteikti ir jāveicina veģetārisms.”
Hinduisms.
Hinduisti uzskata, ka pārtika ietekmē cilvēka personību un ka apēstā gaļa cilvēkā veicina agresivitāti un izraisa nemieru, savukārt veģetārs uzturs nomierina prātu un veicina cilvēka garīgo attīstību. Vairums hinduistu ir veģetārieši, galvenokārt laktoveģetārieši, jo tiek uzskatīts, ka pienu no govīm, bifeļiem un kazām iegūst, nenodarot ciešanas dzīvniekiem. Hinduisms māca, ka visiem dzīvniekiem ir dvēsele un ka dzīvnieku nogalināšana izraisa karmiskas sekas. Senajos Indijas rokrakstos vienkārša veģetārā barība tiek dēvēta par “tīru ēdienu”; cilvēks, kas ēd šādu barību, esot mierīgāks, ar možāku prātu un skaidrāku domāšanu. Arī jogi veselības un ētisku apsvērumu dēļ parasti izvēlas veģetāru uzturu.
Islāms.
Korāns atļauj gaļas ēšanu, tomēr tajā ir ieteikts uzturā lietot veselīgu barību, un daudzi musulmaņi secina, ka ar to domāts veģetārs uzturs. Muhamedam tiek piedēvēti vairāki izteicieni, kuri atbalsta veģetārismu un nosoda agresīvu attieksmi pret dzīvniekiem. Tādēļ daudzi šiīti un islāma mistiķi, piemēram, sūfisti, uzskata, ka veģetārs dzīvesveids iemieso islāma ideālus, un tādēļ izvēlas veģetāru uzturu.

Kristietība.
Bībelē attiecībā uz veģetārismu ir atrodami visai pretrunīgi izteikumi. Gaļas ēšana kristiešiem ir atļauta, taču nav ieteicama.
Pirmajā Mozus grāmatā (1:26-28) ir teikts: „Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.” Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”
Bībelē nav norādīts, vai cilvēkam dotā vara pār visiem dzīvajiem radījumiem ļauj tos lietot uzturā. Nākamais pants Pirmajā Mozus grāmatā liek noprast, ka Dievs cilvēkiem nav vēlējis ēst gaļu: „Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.”
Tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka Dieva sākotnējais plāns bija veģetārisms. Grēka rašanās to mainīja, tika ieviesti asins upuri, lai ar tiem izpirktu grēku, jo nāve bija maksa par grēku. Līdz ar pēdējo upuri – Jēzu Kristu – dzīvnieku upurēšana vairs nebija nepieciešama, un veģetārisms kļuva par daļu no kristietības. To apliecina vairākas rakstu vietas Jaunajā derībā, piemēram:
„Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina.” (Apustuļa Pāvila vēstule Romiešiem 14:20-21);
„Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo: sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!” (Apustuļu darbi 15:28-29).
Tomēr veģetārismam kristietībā ir sekundāra nozīme, par to liecina Jēzus Kristus teiktais, piemēram: „Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.” (Mateja evaņģēlijs 15:17-20 un Marka evaņģēlijs 7:18-23.)
Kas ir veģetārisms? Kas ir veģetārietis?

Veģetārisma jēdziens ir ļoti plašs. Tā definīcijas ir dažādas, sākot no vienkārša paraduma neēst gaļu un beidzot ar filosofiju dzīvot tā, lai neradītu ciešanas ne dzīvniekiem, ne augiem. Pastāv dažādi veģetārisma varianti:
– ovolaktoveģetārisms ir izplatītākais veģetārisma paveids Eiropā un Latvijā. Ovolaktoveģetārieši neēd produktus, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, tajā skaitā zivis, dzīvnieku taukus un pārtiku, kurā ietilpst šie produkti, taču uzturā iekļauj olas un piena produktus;
– laktoveģetārisms nepieļauj no nokautiem dzīvniekiem iegūtu produktu un olu izmantošanu uzturā, taču laktoveģetārieši lieto pienu un piena produktus. Laktoveģetārisms ir pasaulē visizplatītākais veģetārisma paveids;
– ovoveģetārisms nozīmē, ka uzturā netiek lietoti produkti, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, un piena produkti. Ovoveģetārieši ēdienkartē iekļauj olas;
– vegānisms ir atsacīšanās no visu dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanas uzturā. Vegāni neēd ne produktus, kas iegūti no nokautiem dzīvniekiem, ne olas, ne piena produktus, reizēm arī medu. Vegānus nereti sauc par īstajiem veģetāriešiem;
– frutārisms ir visstingrākais veģetārisma paveids. Frutārieši ēd tikai tos augu izcelsmes produktus, kurus var iegūt, nekaitējot augam, turklāt parasti tos ēd svaigā veidā. Frutārieši ēd augļus, sēklas un dažus dārzeņus, piemēram, tomātus un gurķus, taču neēd augus un tādus dārzeņus kā, piemēram, kolrābji, sīpoli un kartupeļi. Frutārieši parasti neēd graudus un graudaugu produktus, jo graudi tiek ievākti, nocērtot augus.

Par veģetārieti sauc jebkuru cilvēku, kura uzturs atbilst kāda veģetārisma paveida kritērijiem. Cilvēki, kuri uzturā nelieto zīdītāju jeb tā saucamo “sarkano” gaļu, taču ēdienkartē iekļauj mājputnu gaļu un/vai zivis, ir daļēji veģetārieši, kurus reizēm dēvē arī par semiveģetāriešiem vai pescoveģetāriešiem. Šādi cilvēki nereti ir nolēmuši kļūt par veģetāriešiem un no gaļas izmantošanas uzturā atsakās pakāpeniski.
Tātad veģetārs uzturs pilnībā izslēdz tādus pārtikas produktus, kuru izcelsme nāk no nokautiem dzīvniekiem, ieskaitot zivis, dzīvnieku taukus un pārtiku, kurā ietilpst šie produkti. Veģetārietis ir cilvēks, kurš lieto veģetāru uzturu.
Jāatzīmē, ka veģetārieši bieži vien atsakās arī no nepārtikas precēm, kuru izgatavošanā ir izmantotas dzīvnieku sastāvdaļas, – ādas un nereti arī vilnas izstrādājumiem, parastajām ziepēm, dažādiem kosmētikas līdzekļiem u.c.

Olbaltumi veģetārā uzturā

Olbaltumi jeb proteīni ir būtiskākā dzīvo organismu sastāvdaļa, tos veido aptuveni 20 dažādas aminoskābes. Parasti astoņas no tām ir neaizstājamās jeb svarīgās aminoskābes, kuras organismā nevar sintezēties, tāpēc tās obligāti jāuzņem ar uzturu, savukārt pārējās cilvēka organismā veidojas no neaizstājamajām aminoskābēm. (Zīdaiņu un dažu neveselu cilvēku organisms nespēj sintezēt lielāku aminoskābju skaitu.)
Augos atrodas visas neaizstājamās aminoskābes. Visi dzīvnieki, tajā skaitā cilvēks, olbaltumvielas tiešā vai pastarpinātā veidā saņem no augiem. Piemēram, govis un ziloņi olbaltumvielas uzņem, ēdot pārsvarā tikai zaļumus. Arī cilvēks pietiekamu daudzumu olbaltumvielu, tajā skaitā visas neaizstājamās aminoskābes, bez problēmām var uzņemt ar augu valsts produktiem, nelietojot dzīvnieku izcelsmes produktus. Olbaltumvielu deficīts sabalansētā veģetārā uzturā nav novērots.
70 kilogramus smags pieaugušais optimālu daudzumu olbaltumvielu var uzņemt, dienas gaitā apēdot, piemēram, 200 gramu pilngraudu maizes un 250 gramu lēcu vai 250 gramu pupiņu un 200 gramu makaronu, vai 300 gramu griķu un 200 gramu zirņu, vai 300 gramu auzu pārslu un 150 gramu zemesriekstu. Minētie produktu daudzumi nodrošina optimālu diennakts olbaltumvielu devu. Zinātnieku rekomendēto neaizstājamo aminoskābju diennakts devu var uzņemt ar mazāku pārtikas daudzumu, piemēram, ar 135 gramiem ķirbju sēklu vai ar 175 gramiem lēcu vai zirņu, vai pupiņu. (Svars norādīts sausiem, neapstrādātiem produktiem.)
Visvērtīgākie olbaltumi ir tie, kas saņemti ar termiski neapstrādātu pārtiku. Karsējot produktus, izmainās olbaltumu molekulārā struktūra, aminoskābes tiek sakausētas kopā un cilvēka organismam tās var būt grūtāk izmantot.
Ja ar uzturu tiek uzņemts pārāk daudz dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu, ievērojami pieaug risks saslimt ar vēzi, diabētu, sirds un kaulu slimībām. Uzturs, kas bagāts ar dzīvnieku olbaltumvielām, veicina kalcija izdalīšanos no organisma, tas savukārt nozīmē, ka kauli kļūst vājāki.
Nozīmīgākie olbaltumu avoti veģetārā uzturā ir pupas, lēcas, zirņi, rieksti, sēklas un visi graudaugu produkti (maize, auzu pārslas, griķi, rīsi, putraimi, makaroni u.c.). Pākšaugu produktos olbaltumu, tajā skaitā neaizstājamo aminoskābju, ir pat vairāk nekā gaļā.
Produktu salīdzinājums pēc olbaltumvielu un neaizstājamo aminoskābju daudzuma

Vitamīni veģetārā uzturā

Vitamīni ir organiskas vielas, kas nepieciešamas cilvēka organisma dzīvības procesu norisei. Veģetāriešu uzturā vitamīnu parasti ir vairāk nekā visēdāju uzturā, jo visvairāk vitamīnu atrodas tādos veģetāriešu iecienītos produktos kā pākšaugi, rieksti, augļi un dārzeņi. Turklāt, gatavojot ēdienu, daļa vitamīnu iet zudumā, un gaļa, kā zināms, pirms lietošanas uzturā praktiski vienmēr tiek termiski apstrādāta.
Jāņem vērā, ka A, D, E un K vitamīns šķīst taukos, bet pārējie vitamīni šķīst ūdenī. Taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanai ir nepieciešami tauki (kurus bez problēmām var uzņemt ar augu valsts produktiem). D vitamīna apgādē uzturam nav liela nozīme, svarīgāka ir pietiekami ilga atrašanās saules gaismā.
Sabalansēts veģetārs uzturs pilnībā nodrošina ar visiem cilvēka organismam nepieciešamajiem vitamīniem. Gaļā ir daudz B grupas vitamīnu, taču šo vitamīnu netrūkst arī tādos produktos kā maize, auzu pārslas, pupiņas, zirņi un kartupeļi. Turklāt jāņem vērā, ka vislielākā dažādu vitamīnu koncentrācija ir liellopu un cūku aknās un nierēs, kurās bez vitamīniem uzkrājas arī tādas toksiskas vielas kā smagie metāli un pesticīdi. Tādēļ jāšaubās, vai, ēdot subproduktus nolūkā uzņemt organismam nepieciešamās uzturvielas, iegūtais labums pārspēj uzņemto kaitīgo ķīmisko vielu radīto ļaunumu.
Praktiski visus nepieciešamos vitamīnus cilvēks var uzņemt ar augu izcelsmes produktiem. Ir divi izņēmumi – D un B12 vitamīns – šos vitamīnus augi nesintezē. Kā jau tika minēts, nepieciešamo D vitamīna daudzumu organismā var nodrošināt, pietiekami uzturoties saulē. Ādā uzkrājas D vitamīna rezerve, – vasarā pietiekami daudz uzturoties saulē, veselam cilvēkam ar D vitamīna rezervi pietiek visai ziemai.
B12 ir vienīgais vitamīns, kuru nespēj veidot ne augi, ne dzīvnieki; šo vitamīnu spēj sintezēt tikai mikroorganismi. Galvenais šī vitamīna avots mūsdienu cilvēka uzturā ir dzīvnieku izcelsmes produkti, tomēr B12 vitamīnu var uzņemt, arī ēdot svaigus, nemazgātus zaļumus, dārzeņus, augļus un ogas (vitamīns tiek uzņemts ar baktērijām, kas atrodas uz augiem) un dzerot svaigu akas vai avota ūdeni, kā arī ar dažiem raugiem un ieraugiem. B12 vitamīnu sintezē arī baktērijas, kas atrodas cilvēka organismā, taču vairums zinātnieku uzskata, ka vitamīna sintēze notiek pārāk tuvu resnās zarnas lejasgalam, lai to būtu iespējams absorbēt.
Ieteicamā B12 vitamīna dienas deva ir niecīga: tikai 2-3 mikrogrami. Turklāt lielāko daļu no šī vitamīna organisms izmanto atkārtoti – vēlreiz absorbē, nevis izvada. Ar vesela cilvēka organismā esošo B12 vitamīna rezervi parasti pietiek vairākiem gadiem, tādēļ regulāra šī vitamīna uzņemšana nav obligāta.
Minerālvielas veģetārā uzturā

Veģetārā uzturā parasti nav vērojams minerālvielu deficīts, taču, ja uzturs nav daudzveidīgs un veselīgs, organismā var rasties dzelzs, cinka, kalcija un joda trūkums, jo viens no šo minerālvielu galvenajiem avotiem Latvijas iedzīvotāju uzturā ir dzīvnieku valsts produkti.
Plaša informācija par dzelzi ir apkopota šajā lapā.
Lai gan gaļa nav produkts ar lielāko cinka daudzumu, gaļā esošais cinks, līdzīgi kā dzelzs, cilvēka organismā uzsūcas labāk nekā cinks, kas atrodas augu valsts produktos. Taču tā kā cinks atrodas daudzos augu valsts produktos, ar sabalansētu veģetāru uzturu ieteicamo cinka devu var uzņemt itin viegli. Lielisks cinka avots ir diedzēti graudi un ķirbju sēklas. Daudz cinka ir arī saulespuķu un sezama sēklās, lēcās, riekstos, auzu pārslās, pupiņās, zirņos un no ierauga gatavotā rudzu maizē. Cinka uzsūkšanos organismā ievērojami veicina piena produktu lietošana.
Attiecībā uz kalciju uzmanība jāpievērš tam, lai kalcijs netiktu zaudēts neveselīga uztura un dzīvesveida dēļ. Ēdot daudz skābu vidi veidojošu produktu (miltu izstrādājumi, saldumi, konservi u.c. – skatīt produktu tabulu), organisms patērē kalciju un citas minerālvielas, lai neitralizētu skābes, tāpēc ir vēlams, lai 60 procentus no ēdienkartes veidotu pārtika, kuras galaprodukti, kas rodas pēc tās sagremošanas, ir sārmaini. Kalcija izvadīšanu no organisma veicina arī kafijas, limonāžu un alkohola, kā arī pārmērīga sāls lietošana, savukārt smēķēšana kavē kalcija uzsūkšanos organismā. Lai kauli būtu stipri, nepieciešamas arī fiziskas aktivitātes un pietiekams D vitamīna daudzums, svarīga loma ir arī K vitamīnam, kālijam, magnijam un boram.
No augu valsts produktiem visvairāk kalcija ir kāpostos, kāļos, rāceņos, brokoļos, selerijās, pētersīļos, sojā un citās pupiņās, apelsīnos, maizē, riekstos; īpaši daudz kalcija ir neizlobītās sezama, diļļu un magoņu sēklās.
Veģetāriešiem, tāpat kā visēdājiem, organismā var rasties joda deficīts. Joda daudzums augos ir atkarīgs no tā daudzuma augsnē un ūdenī. Latvijā ir apvidi (galvenokārt Latgalē), kur joda augsnē ir par maz. Visvairāk joda ir jūras augos. Neliels daudzums joda tiek uzņemts arī ar ieelpoto gaisu pie jūras.
Jāpiebilst, ka visas minerālvielas atrodas augsnē. Dzīvnieku organismā minerālvielas nonāk, ēdot augus, kuri tās caur saknēm ir uzņēmuši no augsnes, vai arī ēdot dzīvniekus, kuri pārtikuši no augiem. Cilvēks atšķirībā no dzīvniekiem var izvēlēties – uzņemt uzturvielas tieši no augiem vai arī ar dzīvnieku starpniecību.