Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra. Praksē globalizācija izpaužas pieaugošā preču un pakalpojumu, kā arī kapitāla, naudas un iedzīvotāju plūsmā starp valstīm. Arī intensīvāka informācijas un zināšanu, kā arī tehnoloģijas un inovāciju izplatīšanās pasaulē raksturo globalizācijas procesu.
Globalizēšanas problēmas pēdējos gados aizņem viena no pirmajām vietām pasaules politiskā dzīvē un izpaužas kā pasaules ekonomiskas saimniecības modernizācijas vadošās un svarīgas tendences. Politiski-ekonomiskas mijiedarbības pašos augstākajos līmeņos aktīvi un neatlaidīgi pabīdās praktiski mēri par globālisma principu realizāciju. Globalizācija uzstājas ātrāk kā spontāni stihiski attīstošie procesi dažādās geoglobālos izplatījuma sfērās, nekā izdomātas, saskaņotas un suspendētas pasaules kopas konsolidācijā.
Daudzi, ja ne vairākums teorētiskas noliktavas autoru , atstājot malā personisku vērtību attieksmi pret globalizācijas projektu, skaita, ka globalizācija ir nemainīga realitāte. Tāda neitrāla pieeja nenozīmē viendomas tā iztulkojumā, kas nes cilvēcei globalizācijas procesu un kādi var būt viņa atzinīgās vai noliedzošas sekas. Atzīstot šā procesa objektivitāti, vajag tomēr uzsvērt, ka atšķirīgi savienojumi, globalizēšanas tendenču, kuras ir ekonomiskas, politiskas, tehnoloģiskas, kulturālas, var izveidot daudzveidīgi – to skaitā arī neparedzami – atstarpes, nerunājot nemaz jau par kopsummām, geoglobālas konfigurācijas. Vēl jo vairāk, ka katra no atzīmētajām tendencēm savukārt ir neviendabīga un iekšēji pretrunīga.
Galveno globalizācijas tendences kustību starpā parasti iedala noturīgu un jau pasaules ekonomiskas dzīves integrācijas pietiekami ilgstošais process, kas ir paužams vispirms varenības un trasnatsionālo korporāciju lomas palielināšanā, kas ir apvienotas šajos laikos vienotā sistēmā ar patronāžas pasaules finansiālu institūtu.
Globalizācija pasaulē izsaukusi arī ievērojamu protestu vilni. Globalizācijas pretinieki uzskata, ka tā negatīvi ietekmē vairuma strādnieku un kalpotāju dzīves līmeni daudzās valstīs, kā arī bremzē nabadzīgāko valstu atīstību. Savukārt globalizācijas aizstāvji, piekrītot, ka pastāv virkne faktoru ar šādiem negatīviem efektiem, saista tos pārsvarā ar nepietiekami efektīvo Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un it īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas darbību.
Pie pozitīvajiem globalizācijas rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs, pateicoties brīvākai preču un kapitālu kustībai, varētu pieskaitīt stabilāku ekonomikas attīstību, pārorientāciju no produkcijas ar mazu un vidēju pievienoto vērtību masveida ražošanas, pārsvarā uz kvalitatīvāku, specializētu produkciju un pakalpojumiem. Savukārt lētākās un tehnoloģiski vienkāršākās, bet darbietilpīgākās, nereti arī apkārtējai videi kaitīgākās produkcijas ražošana daudzos gadījumos tika pārvietota uz ekonomiski mazāk attīstītajām valstīm.
Taču līdz ar pozitīviem rezultātiem ekonomiski attīstītajās valstīs tiek atzīmēta arī virkne negatīvu efektu, it īpaši sociālajā jomā. Tā, brīvākas darbaspēka kustības rezultātā daudzās Eiropas Savienības valstīs, Ziemeļamerikā un citur, strauji pieaugusi imigrācija no Āfrikas, Āzijas un citu reģionu valstīm, pārsvarā mazāk attīstītām. Iebraucēju sociālā integrācija daudzās ekonomiski attīstītajās valstīs notiek daudz lēnāk, nekā tas bija gaidīts. Rezultātā starp etniskajām grupām daudzviet ir pieaugusi spriedze, bet nereti pat izraisās atklātas sadursmes. Dažkārt tiek minēts, ka tas ir arī viens no faktoriem, kas veicina terorisma izplatīšanos iekšzemē.
Minētās tendences izraisījušas diskusijas politiķu, politologu, sociologu un plašākas sabiedrības vidū par šo problēmu risināšanas ceļiem. Vairumā šādu diskusiju tiek atzīmēts, ka gan ekonomiski attīstītajās, gan arī citās valstīs nepieciešama izglītības reforma, kas atbilstu globalizācijas laikmetam, kas audzinātu cieņu un iecietību pret citām civilizācijām, to kultūru, citiem reliģiskiem ticējumiem, dažādu tautu tradīcijām un paradumiem.
Tā kā mūsdienu pasaules tendences ved pie tā, ka valstis apvienojas (piemēram ES), tad protams ka glabolizācija dotajos nosacījumos ir pozitīvais fakts tiesības attīstības perspektīvām. Ja akcentēt savu uzmanību uz likumdošanas, tad šajā gadījumā globalizācija spēlē atzinīgu lomu, tā kontekstā, ka vienotas tiesiskas normas vai vienoti likumi darbojas liela valstu daudzuma teritorijā.
No augstāk sacīta var secināt, ka tiesiskas strīdas ir daudz vieglāk risināt pie vienotas likumdošanas darbības. Tiesu procesa sistēma atvieglojas, tā kā tiesas var vadīties pēc vienotām likumu velvēm. Tas piemēram būtiski apgrūtināts ASV, tā kā katram štatam ir likumu velve, kuri atšķiras no citu štatu likumu velvēm. Protams ka šie likumi neiet griezumā ar ASV Konstitūciju.
Pamatojoties uz visa tā, kas tika uzrakstīts, kopumā un konkrēti noteiktos globalizācija jautājumos – tas ir labums, kaut arī protams mūsu pasaule nav ideāla un viss pieprasa rūpīgu studēšanu, izraudzīšanu un piestrādi.