„Termiņš “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabululikumu par fons omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām tiesībām).
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.”
“Konstitūcionālās tiesības avoti ir konstitūcij-tiesisko normu izteiksmes atšķirīgas formas.
Katras valsts avotu sistēmai ir savās īpatnības, kuras tiek noteiktas ar nacionālām tradīcijām, valdes formām, nacionāl-valsts ierīces formām, citiem faktoriem. Tomēr konstitūcionālās tiesības avotiem ir arī kopīgi panti, kas ļauj tos klasificēt.
Vispirms, konstitūcionālās tiesības avotus sadala uz divām lielām sfērām:
*Dabiskas tiesības – ir vispārcilvēciski priekšstati par brīvību, taisnīgumu, neatņemamu cilvēka tiesību. XX gs. tie atrada atspoguļojumu starptautiskajās deklarācijās, konvencijās, paktos par cilvēka tiesībām, ieguva tiesisku nodrošinājumu daudzu pasaules valstu normatīv-tiesiskos aktos. Tā ir demokrātisku vērtību un institūtu svarīga garantija, neatkarīgi no politisku spēku maiņas. Tomēr daudzās valstīs dabiskas tiesības nav aplūkojami kā konstitūcionālās tiesības avoti.
*Pozitīvas tiesības – ir rakstītās tiesības, kas ir iestiprināti atbilstošajās formās.”
Avoti:
*Konstitūcija (Demokrātiskas sabiedrības raksturojas ar to, ka tajās augstākā vara pieder tautai. Tautai pieder valsts konstitūcijas pieņemšanas (“Lielākajā daļā valstu, tajā skaitā arī Latvijā, konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus. Lai grozītu pašas nozīmīgākās, vitāli svarīgākās konstitūcijas normas ir nepieciešams tautas nobalsojums.). Tas ir ne tikai juridisks, bet arī politisks un ideoloģisks dokuments. Konstitūcija kalpo par pamatu likumiem, lai nodrošinātu likumu saskaņu ar tiesībām un ierobežotu iespējamo valsts institūciju, tanī skaitā likumdevēja patvaļu. Konstitūcijās tiek nostiprinātas cilvēka un pilsoņa tiesības, tiek noteiktas valsts pārvaldes forma, nacionāli valstiskā un/vai administratīvi teritoriālā iekārta, valsts varas realizācijas metodes, valsts varas institūciju struktūra, to darbības un organizācijas principi, vietējās pašvaldības principi, kā arī konstitucionālo normu noteikšanas un grozīšanas, un citi jautājumi. Konstitūcijas pamatfunkcija ir brīvības nodrošināšana, ierobežojot politisko varu. Konstitūcija ir valsts varas kontroles pamatinstruments, kas valsts uzdevumus sadala dažādām institūcijām, kuru kopdarbība un savstarpējā kontrole regulē un nodrošina individuālās pamatbrīvības attiecībā pret valsts varas nesējiem.);
*Konstitūciju likumi (regulē svarīgus valstiski tiesiskus jautājumus – likumi par vēlētāju tiesībām, vēlētāju sistēmām, par valdību un parlamentu pilnvarām, par tiesiskas personības stāvokli, par ārkārtīga stāvokļa ievadas kārtību un t.t. Konstitūcijas likumi (pamatlikumi) no citiem normatīvajiem aktiem atšķiras ne tikai pēc to formas – to pieņemšanas kārtības, grozījumu izdarīšanas, bet arī pēc to satura.” );
*“Organiski likumi (tiek pieņemti uz tiesisku normu bāzes, kas piešķir valsts institūcijām, amatpersonām tiesības patstāvīgi uzstādīt uzvedības normas, aizliegumus un t.t., kas tiek ietvertas konstitūcijās);
*Parlamenta likumi;
*Valdību un valsts galvu normatīvi akti (itin bieži, izmaina konstitūcijas pielietojuma kārtību, kas ir viena no likuma, kā normatīvu aktu hierarhijas augšas, atkāpšanās no principa izpausmēm);
*Vietējas pašpārvaldības institūcijas lēmumi (pašvaldību izdotie noteikumi ir saistoši tikai attiecīgās pašvaldības teritorijā, bet nevis visā valstī.);
*Tiesu precedenti (agrāk iznestie civilspriedumi, kas ir pieņemami par obligātu paraugu risinot analoģiskus jautājumus turpmāk; Novērtējot tiesas lēmumu nozīmīgumu tiesību radīšanā, jāizvairās no vienkāršotām formulām, kuras atsaka atzīt tiesu praksi par tiesību avotu. Svarīgi ir noskaidrot, ko saprot ar jēdzienu tiesību avoti. Ja par tiesību avotu tiek atzīti visi faktori, kas piedalās tiesību radīšanā vai tālākattīstībā, tad arī tiesu prakse ir tiesību avots. Par to liecina arī tas, ka arvien vairāk pieaug dažādu krājumu izdošana par tiesu praksi. Tiesu prakses nozīmes neatzīšanu tiesību radīšanā visbiežāk ir pazīme, ka pastāv atrautība starp teoriju un tiesu praksi. Ņemot vērā tiesu instanču vietu un lomu tiesu hierarhijā, visām zemākstāvošajām tiesu instancēm ir jāseko augstākstāvošo tiesu instanču izstrādātajai praksei konkrētu kategoriju lietu iztiesāšanai ar iespēju atcelt lēmumus, kas neatbilst šai tiesu praksei. Tādējādi rodas tiesu prakses noteikumi, kas jāievēro visiem tiesību piemērojošajiem juristiem.);
*Akti, kuri ir izdodami kārtībā konstitūciju normu un likumu iztulkojumā (notiek vai ar valsts galvu, vai ar tiesās palīdzību);
*Konstitūciju paražas (tos sauc par konstitūciju nolīgumiem vai konvenciju normām. Tie nav iestiprināti normatīvos aktos un nav nodrošināti ar tiesu aizsargāšanu, bet tomēr regulē daudzu valsts institūciju tiesisku stāvokli un faktiski noteic to lomu un nozīmi valsts mehānismā);
*Starptautiskās tiesību normas, starptautiskas un iekšvalstiskie līgumi.
*Konstitūcionālās tiesības avoti atsevišķās musulmaņu valstīs ir šariats – musulmaņu tiesības normu velve.”