Tūrisms ES

Referāts

„Tūrisms Eiropas Savienībā”

2007

Saturs

Tūrisma politika..........................3

Tūrisma attīstības finansējums .................8

Tūrisms un ES...........................10

Ceļošana pa ES ar auto......................14

Bibliogrāfiskais saraksts......................17

Tūrisma politika

Eiropā un visā pasaulē tūrisms ir viena no vadošajām un visstraujākajām izaugsmes nozarēm un tiek uzskatīts par stratēģisku ekonomiskās attīstības un nodarbinātības prioritāti, un paplašinot Eiropas Savienības dalībvalstu skaitu, paplašinās arī tūrisms un tā iespējas. Tūrisms ietekmē ikvienas sabiedrības sociālo, kultūras un ekonomisko dzīvi, savukārt, minētās sfēras ietekmē tūrisma attīstību.

Saskaņā ar Pasaules Tūrisma organizācijas statistikas datiem tūrisms ir pasaulē lielākais eksporta ienākumu avots, nozīmīgs darbavietu radītājs, kā

ā
ā arī svarīgs reģionālās un sociālās attīstības faktors, jo tūristi, ierodoties kādā konkrētā valstī parasti iegādājas dažnedažādus suvenīrus un apmeklē dažādus muzejus un līdz arto paplašina savas zināšanas par attiecīgo valsti un tajā pašā laikā izglītojas, jo uzzina daudz ko jaunu gan no mūsdienās paveiktā gan arī no tā, kas vēsturiskā veidā`veidojies.

Saskaņā ar PTO prognozēm tūrisma apjoms pasaulē dažādu faktoru rezultātā turpinās pieaugt, divdesmit gadu laikā dubultojot pašreizējo apjomu un ik dienas palielina to vēl aizvien. Dažādojoties tūrisma produkta pieprasījumam, pa
ar li
ielāko pasaules tūrisma galamērķi kļūs Eiropa (717 miljoni tūristu gadā), kurā jūtami pieaugs ekonomiski īpaši aktīvā Baltijas jūras reģiona, tai skaitā arī Latvijas, nozīme.

Latvija ir tūrisma attīstības iespējām bagāta zeme, jo Latvijā ir resursi jaunu tūrisma produktu izveidei, esošo apzināšanai un
n to
o konkurētspējas palielināšanai, Latvijai ir izdevīgs ģeogrāfiskais izvietojums, Latvija un Baltijas valstis strauji attīstās kā ekonomiski aktīvs reģions un pasaules un Eiropas mērogā Latvija ir jauns tūrisma galamērķa piedāvājums. Aizvien vairāk Latvijā parādās dažādi tūristi, kuri savu laiku ir dzīvojuši šajā zemē, bet dažādu apsvērumu dēļ Latvija ir bijusi jāpamet. Viņi atgriežas, lai apskatītu jau agrāk redzētas vietas, bijušās mājas, ielas, pa kurām agrāk staigāts un novērotu, kādas izmaiņas šī laika garumā ir notikušas. Un līdz arto, ka šāda veida tūristi aizvien biežāk ierodas Latvijā, viņi piesaista arī citus tūristus, piemēram, kaimiņus, kuri agrāk nekad par tādu valsti nav neko dzirdējuši, viņi izraisa interesi un līdz arto, kaimiņi un draugi arī grib redzēt`šo`zemi.

Tūrisma nozares attīstība seko Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm un
n re
eformām. Šobrīd tūrisma nozarē gandrīz ir pabeigts privatizācijas process, bet tās attīstību jūtami ietekmē arī citas notiekošās reformas, t.sk. valsts pārvaldes reforma, izglītības reforma, administratīvi teritoriālā, reģionālā reforma u.c.

Starptautiskā integrācija, Eiropas Savienības (ES) paplašināšanās un jaunā situācija pasaulē rada apstākļus, kas reizē vieš bažas, bet tai pat laikā nes izaicinājumu Latvijas tūrisma nozarei. Latvijas pilsētās aivien vairāk parādās tūrisma informācijas centri, tiek veidoti dažādi bukleti par attiecīgo vietu un aivien vairāk šie bukleti tiek tulkoti dažādās valodās, ja agrāk tā
ā bija ti
ikai latviešu, angļu un krievu valoda, tad tagad tiek tulkots arī somu, zviedru, lietuviešu, igauņu, poļu, vācu un pat norvēģu valodās.

Pēdējos gados vērojams stabils iebraukušo ārzemju ceļotāju skaita pieaugums. Pozitīvu tūrisma attīstību Latvijā atspoguļo arī citi tūrisma statistikas rādītāji.

Saskaņā ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm (2002) un Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju (2001), tūrisms ir uzskatāms par vienu no Latvijas attīstības stratēģiskajām iespējām un prioritātēm, tautsaimniecības orientāciju uz pakalpojumiem ar lielu pievienoto vērtību:

• nodarbinātības pieaugums tūrisma nozarē, ar tūrismu tieši un netieši saistītās nozarēs;

• nodokļi valsts un pašvaldību budžetā, investīcijas un uzkrājumi;

• maksājumu bilances izlīdzināšana ceļojumu pakalpojumu sadaļā;

• eksporta apjoma pieaugums;

• uzņēmējdarbības uzsākšanas veicināšana mazos un mikrouzņēmumos – tūrisma aģentūrās, kempingos un citās tūristu mītnēs;

• attīstības izlīdzināšanas iespēja reģionos.

Tūrisma nozares attīstības politika Latvijā balstās uz vadlīnijām, ko nosaka ES, Eiropas Padome, Pasaules tūrisma organizācija (PTO), Pasaules ceļojumu un tūrisma padome, Hāgas tūrisma deklarācija, Dienas kārtība 21 Ceļojumu un tūrisma industrijai, Baltic 21 Tūrisma sektora stratēģija un vadlīnijas, kā arī citi starptautiski dokumenti. Tajā pašā laikā Latvija turpina attīstīt savu tiesisko bāzi un valsts politiku līdzsvarotai tūrisma attīstībai, un stiprina institucionālo sistēmu.

Latvijas Tūrisma attīstības politikas prioritāte saskaņā ar Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnēm (2004) ir tūrisma īpatsvara pieaugums Latvijas ekonomikas tiešo un netiešo ienākumu vidū, kas nodrošinās:

• tūrisma pakalpojumu eksporta apjoma pieaugums un tā rezultātā papildus peļņas iegūšana no ārvalstīm (ienākošais tūrisms) un ārvalstu investīciju pieaugums;

• tūrisma pakalpojumu maksājumu bilances (robežšķērsojošo iebraucošo ārzemju ceļotāju un izbraucošo Latvijas iedzīvotāju skaita starpība) izlīdzināšana (tas iespējams, palielinoties ārvalstu viesu uzturēšanās ilgumam, pieaugot ārvalstu viesu izdevumiem), jo Latvijā pagaidām tūrisma pakalpojumu imports pārsniedz eksportu, šis uzlabojums pozitīvi iespaidotu valsts maksājumu bilanci kopumā;

• nodarbinātības pieaugums tūrisma nozarē un ar tūrismu tieši un netieši saistītās nozarēs;

• pakalpojumu sniedzēju radītās pievienotās vērtības pieaugums tūrisma nozarē un ar tūrismu saistītās nozarēs, kas ir avots pakalpojumu sniedzēju ieņēmumiem (darba apmaksa), nodokļiem valsts un pašvaldību budžetā, investīcijām un uzkrājumiem;

• uzņēmējdarbības pieaugums mazos un mikrouzņēmumos, kuru izveidošanai nav nepieciešami lieli līdzekļi – tūrisma aģentūrās, kempingos un citās īslaicīgās apmešanās vietās;

• tūrisma pieaugums reģionos (īpaši depresīvos), kuros tūrisms var būt pakalpojumu vai preču pieprasījuma galvenais vai pat vienīgais avots.

Tūrisms pašlaik neveido Kopienas politiku un, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu, tas pirmām kārtām ir dalībvalstu darbības kompetencē; pieņemot, ka tūrisms tieši veicina attīstību, tas var skart arī starp reģionu kohēzijas ilgtspējīgas faktorus un līdzsvaru, kas nozīmē, ka Savienības politikām jābūt pietiekami saskaņotām, izmantojot konsekventas un integrētas programmas, tā kā tūrisms attīsta iekšējo pieprasījumu pēc kvalitatīviem pakalpojumiem, kas varētu veicināt straujas pārmaiņas Eiropas tautsaimniecībā; tā kā tūrismam Eiropas mērogā un Eiropas tūrisma organizētāju piedāvātajiem pakalpojumiem jābūt vispārējam orientierim attiecībā uz kvalitāti, drošību, baudījumu un patērētāja tiesībām, tādējādi palielinot nozares konkurētspēju; tā kā ilgtspējīgs tūrisms paredz samazināt tā ietekmi uz resursiem un radīt gan materiālas, gan nemateriālas vērtības Kopienā, vienlaicīgi veicinot nepārtrauktu teritoriju un to infrastruktūru uzlabošanas procesu, kurās jāiekļauj tūrisma izmantošana.

Tūrisms ir reģionālās, īpaši lauku un salu teritorijās, attīstības un dažādības reāls nosacījums, ka ir nepieciešams līdzfinansēt projektus, balstoties uz integrētu pieeju, apvienojot visas iespējas, kas veicina klientiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un maršrutu panākumus, rūpējoties par šo projektu ekonomisko dzīvotspēju, jo īpaši izmantojot kvalitatīvas valsts un privātā sektora partnerattiecības;

Tūrisms ir politika, kas ir dalībvalstu kompetencē, tomēr pārrobežu iniciatīvām, kam nepieciešama sociālā sadarbība un kas saista reģionus (ar reliģiju saistītais un kultūras tūrisms, svētceļojumi, ūdensdziedniecības tūrisms u.c.), nepieciešamas subsīdijas saistībā ar INTERREG programmu;

Tūrisma attīstības finansējums

Projekti un pasākumi infrastruktūras attīstībā, vides (t.sk. resursu) aizsardzībā, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas jomās tiek finansēti no citām valsts un pašvaldību pamatbudžeta un speciālā budžeta programmām un tieši uz tūrisma attīstību attiecināmais finansējuma apjoms nav nosakāms.

Latvijas tūrisma attīstības nacionālā programma 2001. – 2010. gadam paredz kompleksu pasākumu kopumu tūrisma resursu, infrastruktūras, produkta un kvalitātes attīstībā. Nepietiekamo finanšu resursu dēļ 2002. gadā tūrisma produkta un kvalitātes attīstībā plānoto aktivitāšu skaits bija neliels. Finanšu resursu trūkums ir viens no būtiskiem tūrisma attīstību bremzējošiem faktoriem.

2003. gadā valsts budžets tūrisma attīstībai bija 456 tūkst. Ls. 2004. gada budžetā panākts būtisks finansējuma pieaugums tūrismam – Ls 1 042 000 (2,3 reizes vairāk nekā 2003. gadā), kas nodrošina atspēriena punktu sasniegt nospraustās Latvijas tūrisma attīstības prioritātes.

Valsts budžeta finansējums tūrisma attīstībai 1996. – 2004. gadā, tūkst. Ls

Gads 1996 1997 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004

Tūkst. Ls 66 105 109 175 212 287 341 456 1 042

Valsts pamatbudžeta līdzekļi tūrismam 2004. gadā tiek izlietoti galvenokārt tūrisma mārketingam (63%), tūrisma informācijas ceļa zīmju sistēmas izveidei (14%) un starptautiskās sadarbības nodrošināšanai (13%).

Tai pašā laikā ir pieejami ari citi finanšu avoti tūrisma attīstības pasākumiem, piemēram, Latvijas Vides aizsardzības fonds (pamatā vides projektiem) un Reģionālais fonds (pamatā īpaši atbalstāmajiem reģioniem). Latvijas tūrisma uzņēmēji, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas ir kļuvušas aktīvākas divpusējās finansu palīdzības piesaistīšanā no dažādām ES programmām un projektiem:

• EU PHARE programma – tūrisma attīstības un infrastruktūras projektiem (piem., “Apceļo Latgali ar IT”);

• EU LIFE programma – vides projektu starpā ir arī tūrisma projekti (piem., “Zaļā sertifikāta kritēriju izstrāde, tā ieviešana un kontrole Latvijas laukos un mazpilsētās”);

• EU SAPARD programma – pieejama lauku tūrisma attīstības projektiem kopš 2002. gada. Jau 58 projekti ir saņēmuši palīdzību;

Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programma – jauns atbalsta instruments patērētāju, tūrisma, rekreācijas un citiem pakalpojumiem.

Latvijas Attīstības plāns 2004. – 2006. gadam kalpo kā pamats finanšu līdzekļu piesaistīšanai no ES Struktūrfondiem tūrisma attīstībai “Ilgtspējīga attīstība un reģionālās identitātes stiprināšana” apakšprogrammas ietvaros. Ievērojams finansiālais atbalsts tiks piesaistīts arī programmas “Kultūras un tūrisma objektu aizsardzība un atjaunošana” ietvaros.

Tūrisms un ES

Eiropas Komisijā ( EK), kas ir ES izpildinstitūcija, tieši par tūrismu atbild Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāts, kura sastāvā ir Tūrisma vienība, tomēr vismaz 10 no 23 ģenerāldirektorātiem (EK nodaļas) ir pienākumi, kas saistīti ar tūrisma nozari. Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāts ir dibināts 1989. gadā, pirms tam tūrisms bija Satiksmes ģenerāldirektorāta pārziņā.

Uzņēmējdarbības ģenerāldirektorāts strādā ciešā sadarbībā ar Tūrisma konsultatīvo komiteju, EK Tūrisma iekšējo pakalpojumu grupu, kā arī ar citām ES institūcijām – Eiropas Parlamentu, Ministru Padomi, Ekonomikas un sociālo komiteju un Reģionu komiteju.

Tūrisma vienības darbības mērķis ir paaugstināt Eiropas tūrisma kvalitāti un konkurētspēju, tādējādi nodrošinot maksimālu tūrisma ieguldījumu Kopienas globālo mērķu sasniegšanā.

EK tūrisma attīstības veicināšanā aktīvi iesaistījās 80. gadu sākumā. Būtiska bija Padomes lēmuma pieņemšana par konsultāciju un sadarbības procedūru ieviešanu tūrisma jomā (1986). 1986. gadā tika izveidota ES dalībvalstu Tūrisma konsultatīvā komiteja, kas galvenokārt nodrošina informācijas apmaiņu, konsultācijas un sadarbību tūrisma jomā. Tūrisma konsultatīvajā komitejā darbojas pārstāvji no dalībvalstīm, kas nodrošina precīzu informāciju par nacionālā līmeņa aktivitātēm tūrisma jomā.

Līdz ar Vienotā Eiropas dokumenta pieņemšanu 1987. gadā ES apņēmās veicināt ekonomisko un sociālo kohēziju un Māstrihtas līgumā (1992) pirmo reizi tika atzīta tūrisma loma reģionālo atšķirību novēršanā.

1992. gadā tika pieņemts Rīcības plāns tūrisma atbalstam, bet 1995. gadā – Zaļais dokuments par Kopienas lomu tūrisma jomā. Pamatojoties uz tiem, vēlāk tika sagatavots priekšlikums Komisijas lēmumam par Pirmo daudzgadīgo programmu Eiropas tūrisma atbalstam (PHILOXENIA 1997-2000). Diemžēl, neskatoties uz Eiropas Parlamenta, Ekonomikas un sociālās komitejas, kā arī Reģionu komitejas labvēlīgu atbalstu, Ministru Padome nepanāca vienprātīgu lēmumu par programmas pieņemšanu. 2000. gadā EK formāli atsauca Komisijas lēmuma priekšlikumu. Tā vietā EK galvenokārt orientējas uz cilvēkresursu un nodarbinātības jautājumiem tūrisma nozarē.

ES nav speciāla tūrisma budžeta. Galvenie tūrisma projektu realizācijas finanšu avoti ir Strukturālie fondi, programmas un rīcības dažādās jomās (vides aizsardzība, izglītība un apmācība, pētniecība un tehnoloģiju attīstība, mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas palielināšana, kultūras mantojuma restaurācija) un Eiropas Investīciju bankas kredīti.ES palīdzība parasti tiek sniegta uz kop finansēšanas pamata, kas nozīmē, ka palīdzības saņēmējam jāiegulda arī savi nacionālie, reģionālie un vietējie resursi, kā sabiedriskie, tā privātie. Palīdzības ieguvējs var būt gan atsevišķs uzņēmums, gan pārvaldes iestāde, gan arī sabiedriskā un privāta sektora koalīcija. ES nav vienotas pieteikšanās procedūras palīdzības saņemšanai. Vairumā gadījumu tiek izsludināti publiski tenderi, informāciju publicējot Eiropas Kopienas Oficiālajā žurnālā.

Attiecībā uz tiesisko nodrošinājumu, Eiropas Savienībā praktiski nav normatīvo aktu, kas tieši regulētu uzņēmējdarbību tūrisma jomā, proti, tūrisms nav reglamentētā sfēra. Tajā pat laikā ir vairākas direktīvas, noteikumi un lēmumi, it īpaši patērētāju aizsardzības jomā, kas vairāk vai mazāk attiecas uz darbībām tūrisma nozarē.

Kā vienu no piemēriem jāmin Padomes 1990.gada 13.jūnija Direktīva 90/314/EEC par kompleksajiem ceļojumiem, kompleksajiem atpūtas pakalpojumiem un kompleksajiem tūrisma braucieniem, kas ir ieviesta arī Latvijā, pārņemot un ieviešot ES tiesību un pienākumu kopumu jeb acquis communautaire. Šī direktīva paredz nodrošināt tūristiem precīzāku informāciju un lielāku aizsardzību. Kompleksajiem tūrisma uzņēmumiem uzliktie papildu pienākumi ir izrādījušies pārāk dārgi un bieži vien pietrūkst kontroles mehānisma direktīvas ieviešanas nodrošināšanai. Taču prasība, lai pakalpojumu sniedzēji atbildētu par iespējamo risku klientam atrodoties ārzemēs, ir būtisks solis patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšanā.

Latvijā ir ieviestas EP direktīvas:

• Padomes 1995.gada 23.novembra Direktīva 95/57/EC par statistiskas datu vākšanu tūrisma nozarē

• Padomes 1990.gada 13.jūnija Direktīva 90/314/EEC par kompleksajiem ceļojumiem, kompleksajiem atpūtas pakalpojumiem un kompleksajiem tūrisma braucieniem.

Ņemot vērā tūrisma produkta dažādību dalībvalstīs, tūrisma politika ir atstāta dalībvalstu ziņā un ES piedalās tūrisma projektos vienīgi ciešā sadarbībā ar nacionālajām un reģionālajām organizācijām. ES ievēro subsidiaritātes principu, kas paredz lēmumu pieņemšanu zemākajā līmenī. Tādejādi ES galvenokārt iesaistās tikai izpētes, statiskas, robežšķērsošanas un transporta jomās, kā arī tēla popularizēšanā sadarbībā ar ETC.

Latvijai kā ES dalībvalstij paveras iespējas ietekmēt tūrisma politikas veidošanu Eiropas līmenī un piedalīties kopīgo lēmumu pieņemšanas procesā.

Nacionālās tūrisma administrācijas (NTA) funkcijasES dalībvalstīsparasti pildakāda ministrija – parasti tāsir transporta, vides, nodarbinātības, kultūras, ekonomikas un tirdzniecības. Nozares attīstības koordinācijā parasti iesaistās arī dažādas padomes.

Pēdējos gados aizvien vairāk palielinās tendence nozares attīstības aktivitātes nodot pašas nozares rokās, valdībai paturot galvenokārt attīstības stratēģijas un politikas plānošanas funkcijas.

Sadarbība ar reģioniem un pašvaldībām iegūst aizvien nozīmīgāku vietu un vairākās valstīs ir reģionālās komitejas, kas dod iespēju ieinteresētajām pusēm sanākt kopā, lai izstrādātu priekšlikumus reģionālo un pašvaldību jautājumu risināšanai tūrisma politikas ietvaros.

Visās ES dalībvalstīs ir arī Nacionālā tūrisma organizācija (NTO). Daļā valstu kā, piemēram, arī Latvijā, NTO ir valsts institūcija, savukārt citās valstīs NTO ir neatkarīga organizācija, tomēr valsts to darbībā piedalās ar finansējumu. Daudzas valstis ir pieņēmušas valsts un privātā sektora sadarbības modeli un, nodibinot nacionālo tūrisma padomi, apvieno finanšu resursus. Šajās padomēs parasti ir pārstāvētas gan valsts, gan reģionu, pašvaldību un privātā sektora organizācijas.

Ceļošana pa ES ar auto

Autovadītāja apliecība

Kādā ES valstī izsniegta autovadītāja apliecība ir derīga visā Eiropas Savienībā. Jāatceras, ka lielākajā daļā valstu autovadītāji nedrīkst būt jaunāki par 18 gadiem un, ja esat jaunāks, šajās valstīs jums nav atļauts vadīt automašīnu, pat ja jums ir citas valsts izdota derīga autovadītāja apliecība.

Dažās valstīs papildus prasībai pēc derīgas autovadītāja apliecības jums līdzi jābūt arī automašīnas reģistrācijas dokumentam.

Automašīnu īrei pastāv vecuma ierobežojumi – parasti tās izīrē personām, kas nav jaunākas par 20 gadiem.

Droša braukšana

Visās ES valstīs obligāti jāvalkā drošības jostas gan automašīnas priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem.

Atcerieties, ka pa ceļa kreiso pusi jābrauc Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Kiprā un Maltā, un tāpat atcerieties, ka dažās valstīs, piemēram, Beļģijā, Francijā un Nīderlandē, parasti jādod ceļš transportlīdzekļiem, kuri izbrauc no jūsu labās puses (“labās rokas likums”).

Ātruma ierobežojums uz lielceļiem parasti ir 110, 120 vai 130 kilometri stundā, bet apdzīvotās vietās – 50 vai 60 kilometri stundā. Lai pārliecinātos par atļauto ātrumu katrā konkrētajā vietā un citiem īpašiem noteikumiem, ievērojiet ceļazīmes.

Mobilā telefona lietošana auto vadīšanas laikā piecas reizes palielina smaga satiksmes negadījuma iespēju. Tādēļ auto vadīšanas laikā mobilā telefona lietošana ir tieši vai netieši aizliegta visās ES valstīs. Dažās valstīs atļauts lietot hands-free ierīces.

Lielākajā daļā valstu maksimālais atļautais alkohola daudzums asinīs ir starp 0,2 mg/ml un 0,9 mg/ml. Tomēr dažās valstīs, vadot automašīnu, asinīs nedrīkst būt nemaz alkohola.

Maksas autoceļi

Maksas autoceļi ir daudzās valstīs, tostarp Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Čehijas Republikā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Polijā, Portugālē, Slovēnijā, Spānijā un Ungārijā. Iebraucējiem, kas lieto Austrijas lielceļus un “A” ceļus, uz automašīnas jābūt samaksas uzlīmei vai vinjetei. Tās var nopirkt visos lielākajos robežšķērsošanas punktos, iebraucot Austrijā, kā arī lielākajās degvielas uzpildes stacijās. Čehijas Republikā ir līdzīga sistēma ar uzlīmi uz priekšējā stikla.

Bibliogrāfiskais saraksts

1. http://www.em.gov.lv

2. www.travellatvia.vl

3. www.mfa.gov.lv/lv/eu/diskusija-par-ES/zinojums

4. www.europarl.eu.int

5. www.valmiera.lv