Reliģiskie konflikti un to raksturojums

pēc

Latvijas Jūras akadēmija
Kuģu vadītāju specialitāte

Referāts

Reliģiskie konflikti un to raksturojums

Autors: Gints Bucis

Liepāja, 2005.
Saturs.

Ievads……………………………………………………………………………………………………………………………..4
Kāpēc uz Zemes nav miera?………………………………………………………………………………………………4
Kas ir reliģija?………………………………………………………………………………………………………………….5
Reliģisko konfliktu raksturojums………………………………………………………………………………………..5
Reliģisko pārmaiņu piemēri……………………………………………………………………………………………….7
Reliģiskās diskusijas mūsdienās…………………………………………………………………………………………8
Neatrisinātie reliģiskie konflikti…………………………………………………………………………………………9
Reinkarnācija…………………………………………………………………………………………………………………12
Kas ir teoloģija?……………………………………………………………………………………………………………..14
Dieva jēdziens………………………………………………………………………………………………………………..16
Divas baznīcas: kopīgais un atšķirīgais……………………………………………………………………………..19
Secinājumi…………………………………………………………………………………………………………………….22
Nobeigums…………………………………………………………………………………………………………………….22
Izmantotā literatūra…………………………………………………………………………………………………………23

Ievads.

Reliģija uzskatāma par ļoti būtisku kultūrvēsturisko fenomenu, kas kopš cilvēces pirmsākumiem ir vēstījusi par kaut kā pārāka un svētāka esamību. Tomēr laika gaitā tās ietvaros ir raisījušās arvien asākas diskusijas par to, kas īsti ir šis pārākais spēks. Šajā ziņā domas ir dalījušās jau kopš izseniem laikiem, tādējādi veidojot pamatu nopietniem reliģiskiem strīdiem un konfliktiem. Līdz ar to ir iespējams secināt, ka tieši dažādas reliģiskās atšķirības jeb, pareizāk sakot, dažāda izpratne par reliģiskiem fenomeniem, ir bijušas daudzu nelaimju un postījumu pamatā. Par to liecina, piemēram, katoļu inkvizīcijas un raganu, t.i., sieviešu publiska dedzināšana. Arī mūsdienās sastopamās asiņainās sadursmes starp izraēliešiem un palestīniešiem, katoļu un protestantu karš Ziemeļīrijā, konflikts Šrilankā, hinduistu un musulmaņu savstarpējā vardarbība, karš Dienvidslāvijā utt. ir tikai gadsimtiem ilgu reliģisku maldu turpinājums. No vienas puses to varētu „norakstīt” uz teokrātiju (valsts saplūšana ar baznīcu), kas bieži vien iet roku rokā ar atpalicību, cilvēktiesību ierobežošanu un vardarbību (spilgts piemērs – virkne arābu valstu), tomēr tai pašā laikā arī nedrīkst aizmirst par demokrātismu, attīstību un modernismu, kura pamatā ir sekulārisms (laicīgā dzīve; pasaulīgais) (Ziemeļeiropas valstis) .
Līdz ar to šī darba mērķis ir censties skaidrot reliģisko konfliktu rašanās iemeslus. Par darba hipotēzi tiek izvirzīts apgalvojums, ka reliģiskie konflikti pastāv nevis būtisku reliģisku atšķirību dēļ, bet gan atšķirīgu cilvēku uzskatu dēļ. Citiem vārdiem sakot, vaina ir meklējama nevis reliģijā, bet gan cilvēkos un viņu dažādā izpratnē par reliģiju.

Kāpēc uz Zemes nav miera?

Uz šo jautājumu atbildi ir meklējis Dons Mario Maccoloni, skaidrojot, ka „miera uz Zemes nav tāpēc, ka vienmēr atrodas cilvēki, kuri grib uzspiest citiem savu ticību un idejas darbojoties Dieva vārdā, jo uzskata, ka Viņa griba tiem ir zināma. Lūdzu, neķeraties uzreiz pie Bībeles. Labāk parunāsim kā draugi, sadevušies rokās. Ja jūs izmantosim Bībeli pret jebkuru cilvēku, tad tas tikai izraisīs pretrunas. Bībeles skaidrojumi atšķiras atkarībā no laika, vietas un apziņas līmeņa. Pret jebkuriem jūsu desmit citātiem es varu likt priekšā simts savus, kuri pierādīs pretējo. Nevajag strīdēties. Vai tad jūs neredzat, ka visu reliģiju pārstāvji meklē tieši to, ko jūs jautājat – mieru. Nevajag meklēt mieru turot atkailinātu zobenu rokās. Arī Bībeli bieži vien izmanto kā ieroci. Kad praksi nomaina ar teoriju, tad lai nu kāda cēla tā būtu, bieži aizmirst, ka patiesa reliģija paredz garīgu zināšanu īstenošanu dzīvē, sliktākā gadījumā tas ļoti ātri novedīs pie dažādiem konfliktiem un šķelšanās. Kāpēc? Kad mēs sākam strīdēties, tad zaudējam mīlestību, uzbudināmies un katrs no mums cenšas aizstāvēt savu viedokli, kurš kaut arī var būt patiess, taču būtībā ir ego viedoklis. Nākamais solis ir cieņas zudums vienam pret otru. Oponents krīt mums uz nerviem un mēs gribam to nomelnot un iespējams, pat apvainot.
Konflikta rezultātā, kas radies uz pretrunu pamata, cilvēki kļūst cietsirdīgi. Viņi paliek neuzņēmīgi pret citu cilvēku idejām un izmanto visu savu enerģiju cīņai ar tiem. Jūs jautājat kāpēc ģimenēs nav saskaņas un miera? Kā atgūt šo mieru? Tas notiks tad, kad dažādu reliģiju pārstāvji iemācīsies cienīt viens otru, iecietīgi izturēties viens pret otru, nenaidoties savā starpā. Ja viņi sāks meklēt to, kas vieno, nevis to, kas šķir, lielajā cilvēces ģimenē iestāsies miers. ”

Kas ir reliģija?

Vārda “reliģija” etimoloģija precīzi nav noskaidrota. Iespējams tas radies no latīņu “religare”, kas nozīmē “atkal savienot”. Vārdā “reliģija” ir prievārds “re”. Tas nozīmē “darīt kaut ko atkal, no jauna”. Tādā veidā vārds “reliģija” nozīmē divu realitāšu atkal apvienošanu, kuras bija šķirtas laika gaitā, vai arī to pirmsākumu organiskās vienotības atjaunošanu.
Reliģijas cieta fiasko tāpēc, ka cilvēce aizmirsa par reliģiozo institūciju galveno mērķi. Tām, pirmkārt, vajadzētu iedvesmot cilvēkus Dieva meklējumos un cilvēku pieķeršanos pasaulīgām lietām transformēt mīlestībā uz Dievu. Dažādu tautību un ticību cilvēki velta sevi dzīves jēgas meklējumiem. Šie meklējumi arī radīja daudzus reliģiskos novirzienus.
Katras reliģijas uzdevums ir noskaidrot kāpēc cilvēki aizmirst Dievu, kas viņus mudina pagriezties ar muguru pret Dievu, bet ar seju pret materiālām lietām. Diemžēl viena no galvenajām un postošākajām pastāvošo reliģiju tendencēm ir cenšanās jebkurā veidā piesaistīt savās rindās jaunus atbalstītājus. Šī tieksme tikai palielina kolektīvo ego. Bez tam, lai vispirms piesaistīt kādu, jāpieder kaut kam, ko varētu dot.
Ja cilvēku interesē cita reliģija, tad iespējams, ka viņu neapmierina savējā. Ja jaunā reliģija grib nostiprināties, tai ir jāpierāda, ka tā var risināt problēmas, ko citas reliģijas nespēj .

Reliģisko konfliktu raksturojums.

Liela daļa pasaules reliģiju savā būtībā balstās uz senajiem svētajiem rakstiem. Tā, piemēram, kristietības pamatā galvenokārt ir senebreju un kristiešu Svētie raksti jeb Vecā un Jaunā derība Bībelē. Līdz ar to sākotnēji varētu šķist, ka, ja jau šie raksti ir fiksēti kopš pašiem pirmsākumiem, tad vērtībām un pārliecībai, kas tajos tiek pausta, vajadzētu būt vienlīdz nemainīgai. Tomēr vēstures pieredze rāda, ka atšķirības tomēr pastāv, un ka dažādas reliģiskās grupas pielieto dažādas metodes, lai apzīmētu savu pārliecību. Šajā kontekstā būtiski ir pieminēt, ka teksti, kas pārstāv seno pārliecību:
• ir tulkoti neskaidrā un neprecīzā angļu valodā;
• tiek vienkārši ignorēti;
• tiek interpretēti, bieži vien vienkārši simboliski;
• tiek uzskatīti par derīgiem tam laikam un sabiedrībai, kurā tie tika uzrakstīti, bet netiek atzīti par piemērotiem mūsdienu sabiedrībai.
Kopš laika, kad Galilejs iesaistījās reliģiska rakstura publiskās debatēs:
 visbiežāk konflikti parādījās starp jaunizveidotajām reliģiskajām organizācijām un pasaulīga rakstura kustībām, kas veicināja pārmaiņas, un pie kādām varētu pieskaitīt fizikas zinātni, medicīnu, sociālo zinātni u.tml.,
 konflikti parādījās starp reliģiju un grupu, kas centās panākt vienlīdzīgas tiesības un aizsardzību ar likuma spēku. Senāk šādi konflikti tika saistīti ar rasu vai dzimumu diskrimināciju. Savukārt mūsdienās tie galvenokārt ir saistīti ar seksuālo orientāciju;
 visbeidzot konflikti veidojās starp liberālām un konservatīvām ticības grupām .
1898.gadā Endrjū Diksons Vaits (Andrew Dickson White) (1832-1918) Kornelas Universitātes profesors un viens no tās dibinātājām, uzrakstīja bēdīgi slaveno grāmatu „Zinātnes un teoloģijas karamākslas vēsture kristīgajā pasaulē” („A History of the Warfare of Science With Theology in Christendom”) . Šīs grāmatas ietvaros viņš skaidroja daudzus reliģiska rakstura konfliktus un secināja, ka bieži vien ir pagājuši daudzi gadu desmiti un pat simti, lai šie konflikti tiktu atrisināti. Neraugoties uz to, ka šīs grāmatas ietvaros reliģija tiek aplūkota kā kaut kas aplams un ķecerīgs, autors tomēr ir nonācis pie secinājuma, ka katram reliģiskajam konfliktam, pirms tas tiek atrisināts, ir jāiziet cauri astoņiem etapiem jeb stadijām:
1. kāds indivīds vai to grupa ierosina jaunu tiesību sistēmu, kura konfliktē ar jau esošajām vispāratzītajām reliģiskajām ticībām. Oficiālās reliģiskās institūcijas galvenokārt ignorē to attīstību;
2. augošais cilvēku skaits sāk nepiekrist baznīcas mācībai;
3. baznīcas izdod oficiālus ziņojumus, kuri nosoda ierosinājumus atsaukties Bībeles mācībai, tādējādi pamatojot savu nostāju;
4. atbalsts jaunajiem ierosinājumiem turpina augt, izplatoties arvien plašākā sabiedrībā;
5. baznīcas izdod oficiālus ziņojumus, uzverot, ka ticība jaunajiem ierosinājumiem noliedz visu kristietības vēstījumu kopumā, vai arī vēršas pret tās fundamentālākajiem principiem;
6. tautas atbalsts turpina augt;
7. baznīcas sāk ignorēt ierosinājumus un pat reizēm atļaujas ignorēt Bībeles mācību, kas jau reiz tika citēta kā pretstatījums jaunajām idejām;
8. vairākus gadu desmitus vai pat simtus vēlāk baznīcas var iekļaut jaunos ierosinājumus savā ticībā .
Kopš modernisma/fundamentālisma dalījuma ienākšanas kristietībā, reliģiskie liberāļi bija labprātīgi tendēti pieņemt zinātniskos atklājumus un iekļaut tos arī savā teoloģijā un ētikā.

Reliģisko pārmaiņu piemēri.

Lai būtu iespējams uzskatāmāk novērot to, kā laika gaitā reliģiskie uzskati ir mainījušies, būtu nepieciešams aplūkot konkrētus piemērus:
 1960.gados daudzi cilvēki no dažādām kristietības konfesijām ticēja, ka rasu integrācija bija pret Dieva likumiem tāpēc, ka tā pieļāva asins sajaukumu („mixing of speed”). Tā, piemēram, Dienvidu baptistu konvencija ASV ar steigu sāka boikotēt tos restorānus un viesnīcas, kur pret dažādu rasu cilvēkiem attiecās vienlīdzīgi. (Šajā kontekstā Dienvidu baptistu konvencija tiek minēta tāpēc, ka tā vēl arvien ir lielākā protestantu konfesija ASV un arī viena no visaktīvākajām konfesijām tieši sociālo un tiesisko pārmaiņu sfērā .) Šajā laikā daudzos ASV štatos likumi arī aizliedza dažādu rasu pārstāvju laulību. Dažus gadu desmitus pēc tam, kad ASV Augstākā tiesa atcēla rasu iedalījumu skolās un nosauca likumus pret rasu sajaukumu par nekonstitucionāliem, kopējā aina stipri izmanījās. Tās bībeliskās mācības, kuras bija tik bieži citētas, lai nosodītu rasu jauktās laulības, tagad tika ignorētas vai arī pārinterpretētas. Dienvidu baptistu konvencijai pietika godprātīguma, lai atvainotos par tām ciešanām, ko tā pavisam nesen bija radījusi afro-amerikāņiem, un par jebkāda veida rasisma paliekām tās kā organizācijas iekšienē. Šobrīd lielākā daļa oficiālo konfesiju cīnās pret rasismu;
 Vairākus gadu desmitus atpakaļ dažas kristiešu konfesijas citēja tos evaņģēliskos fragmentus, kuru ietvaros tika vainoti jūdi par Jēzus Kristus sodīšanu ar nāvi. Šajā kontekstā tika iekļauta arī versija par to, ka jūdu tauta un tās pēcnācēji visās paaudzēs uzņemas atbildību par šo amorālo rīcību. Iespējams to ir izraisījušas nacistu holokausta šausmas. Lai nu kā, bet šobrīd tas tiek noraidīts gandrīz visās kristiešu ticības grupās. Iepriekš raksturotie Bībeles fragmenti šobrīd ir vai nu „apslēpti” Jaunajā derībā, vai arī tiek interpretēti kā piemērs agrākajai un nožēlojamai kristiešu baznīcas antisemītisma izpausmei;
 Pirms pusotra gadsimta daži kristieši izrādīja atbalstu atsevišķām verdzības iestādēm, šādu rīcību pamatojot ar citātiem no Bībeles. Pārējie kristieši (tie parasti piederēja kādai konkrētai konfesijai) cīnījās par šādu iestāžu likvidāciju. Laicīgo ideju piekritēji un citu reliģisko uzskatu sekotāji bija līdzīgi sašķēlušies. Daudzas protestantu konfesijas sadalījās divās atšķirīgu uzskatu grupās verdzības jautājumu kontekstā. Šī problēma Kanādā tika atrisināta pārrunu ceļā pašās 18.gs. beigās, savukārt Amerikā tās risinājums tika panāks postošu karu rezultātā starp pavalstīm pēc aptuveni septiņiem gadu desmitiem. Šobrīd norādēs uz vardarbību Bībelē tiek galvenokārt ignorētas. Lielākoties tas tiek panākts, angliskā tulkojuma ietvaros aizstājot vārdu „vergs” (slave) ar „kalps” (servant) .

Reliģiskās diskusijas mūsdienās.

Iepriekš aplūkotie vēsturiskie piemēri atklāja gan konkrētu reliģisko konfliktu attīstības sākumu un gaitu, gan arī ieskicēja zināmus risinājumus, tādējādi pierādot, ka šie konflikti mūsdienās vairs nav aktuāli – tie vairs nesagādā rūpes šodienas sabiedrībai. Tomēr tā vietā mūsdienu sabiedrību nomāc citi reliģiska rakstura konfliktu, un to risinājums ir vēl tikai gaidāms pēc vairākiem gadu desmitiem vai pat simtiem.
Daudzas „karstas” reliģiskās debates ir aktuālas arī šobrīd. Līdz pat vēliem 1960. gadiem aborta pieejamība bija galvenās reliģisko konservatīvistu bažas. Vienlīdzīgas tiesības gejiem un lesbietēm bija otrs būtiskais aso diskusiju punkts. Tomēr mūsdienās par galveno pretrunīgo diskusiju iemeslu ir kļuvusi tāda tēma kā vardarbība pret bērniem.
Ja vien pagātnei ir kāda nozīme, tad ir cerība, ka visi šie strīdi kādreiz tiks atrisināti. Vienīgi žēl, ka šo procesu nav iespējams paātrināt. Nāksies ciest daudziem cilvēkiem, kamēr dažādās cilvēku grupas darbietilpīgi tiecas uz jaunu vienprātību šajos uz reliģiskajiem uzskatiem balstītajos konfliktos.

Neatrisinātie reliģiskie konflikti.

Neraugoties uz to, ka ir pagājuši daudzi gadu simti, pastāv tādi konflikti, kuri zināmu savu aktualitāti ir saglabājuši līdz pat mūsdienām. Tas nozīmē, ka ir tēmas, kur pilnīgu vienprātību nav izdevies gūt nedz senos laikos, nedz šodien. Šeit gan uzreiz ir svarīgi atzīmēt, ka turpmāk apskatītie konflikti ir veidojušies zinātnes un reliģijas sadursmes rezultātā, un tieši šī iemesla dēļ to starpā līdz pat mūsdienām ir saglabājušās zināmas pretrunas.
Visasākās diskusijas ir notikušas un zināmā mērā vēl arvien notiek saistībā ar saules sistēmu. Aizsākumi šīm karstajām debatēm meklējami jau pašos Svēto rakstu fiksēšanas pirmsākumos, uzskatot, ka tie, kas tos sarakstīja, par pamatu pieņēma senebreju uzskatus par to, ka Zeme ir nevis apaļa, bet gan plakana, un dažu tūkstošu pēdu augstumā pār to ir ciets kupols. Savukārt virs šī kupola ir debesis . Šāda veida kosmoloģija tika mantota no Tuvo austrumu pagānu reliģijām. Kristīgās baznīcas savukārt vēlāk pieņēma Platona antīko pagānisko grieķu ģeocentriskos principus, kuru ietvaros tika pausta ticība tam, ka Zeme atrodas Visuma centrā un ka mēness, saule un zvaigznes riņķo ap to.
Heliocentriskie uzskati, kurus 16.gs. aizsāka poļu zinātnieks N. Koperniks (mācība, ka pasaules centrs ir Saule, bet pārējās planētas, tai skaitā Zeme, riņķo ap to. Pasaules robežu heliocentriskajā pasaules sistēmā veido nekustīgā zvaigžņu sfēra ), sākotnēji saskanēja ar ģeocentriskajiem principiem, un tie tika atspoguļoti nozīmīgākajā to laiku grāmatā „Uz debesu lodes revolūcijas sliekšņa” („On the Revolution of the Heavenly Orbs”) , kas tika sarakstīta 1543.gadā. Tās ietvaros tika aprakstīts modelis (mūsdienās to gan varētu uzskatīt par visai nepārdomātu), uzskatot, ka saules sistēmas centrā atrodas saule. Tai pašā laikā gan jāatzīst, ka zināmas patiesības tomēr šis modelis iekļāva, neraugoties uz to, ka tas nekādi nespēja atbrīvoties no apsēstības par perfektu riņķveida planētu kustību. Luterāņu teologs šai grāmatai sarakstīja priekšvārdu, izsakot hipotētisku apgalvojumu par šo grāmatu kā par iztēles darbu. Tādējādi pavisam virspusēji varētu tikt raksturotas arvien pieaugošās domstarpības šajā kontekstā starp heliocentriķiem, kuri uzskatīja, ka pasaules centrā atrodas Saule, un kristiešiem, kas savukārt par Visuma centru iztēlojās Zemi.
Būtiski ir atzīmēt, ka lielā mērā par šo domstarpību iemeslu varētu tikt uzskatīta nepilnīgas informācijas izplatīšanās par katoļu un protestantu baznīcu reakciju heliocentriskās teorijas kontekstā. Tā, piemēram:
• par Džiordano Bruno (1548-1600), kurš bija viens no pirmajiem heliocentriskās teorijas aizstāvjiem, visai pamatoti tiek uzskatīts, ka viņš tika sadedzināts uz sārta tikai tāpēc, ka ticēja ģeocentriskajiem principiem jeb tādiem uzskatiem, kuru ietvaros Zeme netika uzskatīta par Visuma centru, bet gan par vienkāršu planētu, kas riņķoja apkārt Saulei. Viņu patiesībā tiesāja Inkvizīciju tiesa par daudzajām ķecerībām, kas galvenokārt bija saistītas ar pestīšanu un cilvēka dvēselēm. „Viņa darbos nav nekas tāds, kas kaut kādā mērā varētu tikt uzskatīts par ieguldījumu astronomijas zināšanās; viņa astronomiskie darbi patiešām atklāj pavisam niecīgu būtiskāko ideju atspoguļojumu” ;
• Mārtiņš Luters visbiežāk tiek citēts saistībā ar Bībeles pantu, kura ietvaros tiek izteikts apgalvojums tam, ka Saule atrodas nemainīgā stāvoklī, tādējādi pierādot heliocentriskās teorijas aplamību. Tomēr šāds citāts tiek uzskatīts par nepatiesu.
Sākotnēji baznīca nekādi nevērsās pret ģeocentriskajiem principiem. Tā tas notika līdz par 1616.gadam, kad tādas grāmatas kā „Uz debesu lodes revolūcijas sliekšņa” un līdzīga rakstura grāmatas tika iekļautas aizliegto grāmatu sarakstā. „Uz debesu lodes revolūcijas sliekšņa” pēc nopietnas rediģēšanas atkārtoti tika izdota Itālijā pēc 1616.gada. Visbeidzot heliocentrisko uzskatu būtība tika nosodīta no Pāvesta Aleksandra VII puses, kurš aizliedza pilnīgi visas grāmatas, kuras kaut kādā mērā apstiprināja Zemes kustību.
Lai kaut kādā mērā attaisnotu savu rīcību, protestantu un katoļu baznīcas bieži vien citēja noteiktas Bībeles sadaļas, kur tika skaidri norādīts uz to, ka Zeme ir tā, kas stāv uz vietas, savukārt Saule – tā, kas kustas.
17.gs. pašā sākumā Galileja izveidotais teleskops pilnībā mainīja līdz šim zināmos astronomijas pamatus. Ar sava teleskopa palīdzību viņš atklāja, ka Venera izgāja cauri fāzēm; ka uz Saules bija plankumi un ka Jupiteram bija vairāki pavadoņi. Par šādiem atklājumiem baznīca divreiz apcietināja Galileju; Inkvizīcijas tiesa viņam parādīja spīdzināšanas instrumentus, kas tiks izmantoti pret viņu, lai piespiestu viņu atteikties no saviem atklājumiem. Šī spiediena dēļ viņš bija spiests pamest savus pētījumus. Tomēr jau 1835.gadā Kopernika un Galileja mācības beidzot atzina arī baznīca.

Līdz ar to līdz šim ir izdevies pierādīt, ka galvenokārt reliģiskie konflikti ir veidojušies tāpēc, ka lielākā daļa tā laika reliģisko konfesiju izvairījās savus uzskatus pamatot no zinātniskā viedokļa. Citiem vārdiem sakot, tika pieņemts, ka tas, kas ir bijis uzrakstīts gadsimtus senā vēsturē, ir absolūta patiesība un to vairs nav iespējams apšaubīt. Tā laika garīdznieki vienkārši uzskatīja, ka Dievs pats par sevi ir pati pilnība un viss, kas ar Viņu ir saistīts, ir nepašaubāms. Tiklīdz kāds centās tam meklēt racionālu pamatojumu, tas tika uzskatīts par ķeceri un iznīcināts. Par to liecina ne tikai iepriekš aplūkotā informācija par saules sistēmu, bet arī daudzi citi vēstures fakti. Tā, piemēram:
• Rodžers Beikons (13.gs.) tika ieslodzīts uz 14 gadiem tikai tāpēc, ka aizrāvās ar dažādiem optiskajiem, ķīmiskajiem u.c. eksperimentiem, kā arī pētīja gaismas laušanas nosacījumus;
• Džons Barilons (14.gs.) tika ieslodzīts cietumā tāpēc, ka izveidoja ķīmisku aparātu;
• Antonio de Dominus (15.gs.) tika nogalināts Inkvizīciju tiesas sprieduma rezultātā tāpēc, ka viņš nodarbojās ar gaismas raksturīgāko īpašību pētniecību;
• teologi ticēja, ka pamatojums tam, kāpēc cilvēki redz zibeni pirms izdzird pērkonu, meklējams faktā, ka redze ir cēlāka par dzirdi ;
• grieķu pitagorieši ticēja, ka skaitlis ‘septiņi’ simboliski attiecināms uz dievību vienotību Visuma ietvaros. Šo ideju pārņēma arī kristiešu baznīca, jo īpaši viduslaiku periodā. Tika uzskatīts, ka skaitlim ‘septiņi’ ir sakrāls spēks, to pamatojot ar sekojošiem apgalvojumiem: * septiņi galvenie likumi; * septiņi nāves grēki; * septiņas baznīcas (konfesijas), kas minētas pēdējā Bībeles grāmatā; * septiņi nozīmīgākie atklājumi u.tml. Līdz ar to atbilstoši šiem uzskatiem par loģisku tika uzskatīts arī tas, kas Visumā pastāv septiņas planētas, lai gan jau tajā laikā Plutons tika uzskatīts par devīto saules sistēmas planētu;
• reliģiskie līderi ticēja tam, ka vakuums ir neiespējams, jo tas neko neiemieso. Pieļaujot tā eksistenci, attiecīgi tiku pieļauts arī tāds uzskats, ka Visumā pastāv sfēra, kurā Dieva klātbūtne ir neiespējama, un šāds apgalvojums nu nekādi nesaskanēja ar tā laika teoloģiskajiem pieņēmumiem.

Vērtējot reliģiskos konfliktus, būtiska loma būtu jāpiešķir arī tāda fenomena kā zibens skaidrošanai. Līdz pat 18.gs. baznīcas uzskatīja, ka Sātans ir gaisa spēku princis un līdz ar to tieši viņš ir tas, kurš kontrolē tādus spēkus kā zibens un pērkons. Tomēr 1752.gadā Franklina eksperimenta laikā, kas notika pērkona negaisa apstākļos, izdevās pierādīt, ka zibens ir elektrisks fenomens un tam nav nekāda sakara ar kaut kādiem pārdabiskie spēkiem. Jāatzīst, ka šajā laikā Franklinam stipri paveicās. Vēlāk šāds eksperiments tika atkārtots Francijā un šoreiz tā autors tika smagi sodīts – ar nāvi uz elektriskā krēsla .
Zibens novadītāju izveidošana, lai pasargātu mājas no ugunsnelaimes, šajā kontekstā uzskatāma par loģisku attīstības posmu. Par nelaimi, lai panāktu šo „ķecerīgo stieņu” uzstādīšanu, vispirmām kārtām bija nepieciešams atzīt to, ka visa līdz šim zināmā teoloģiskā mācība, patiesībā ir izrādījusies aplama. Arī pašas baznīcas bija spiestas lietot šos zibens novadītājus un līdz ar to arī atzīt pieļautās teoloģiskās mācības kļūdas. Tiesa gan, tas notika visai negribīgi. Par nopietnu stimulu baznīcas uzskatu maiņā šajā kontekstā kalpoja fakts, ka 17 gadus pēc Franklina eksperimenta kādā neaizsargātā baznīcā netālu no Venēcijas iespēra zibens. Tā rezultātā tika aizdedzinātas aptuveni 200 000 mārciņu šaujampulvera, kas glabājās šajā baznīcā. Sprādzienā tika iznīcināta aptuveni viena sestā daļa Brescias pilsētas un nogalināti 3 000 cilvēku. Nav brīnums, ka zibens novadītāji drīz vien parādījās visā Itālijā .

Nozīmīga loma reliģisko konfliktu kontekstā ir arī anestēzijai, jo īpaši tās izmantošanai dzemdībās. 1846.gadā Džeims Simsons, skotu ārsts, ierosināja izmantot hloroformu, lai atvieglotu sāpes dzemdību procesā. Tomēr tajā laikā šādi ierosinājumi tika uzskatīti kā vēršanās pret baznīcas pārliecību – izvairīšanās no sāpēm tika uztverta kā sabotāža pret Dieva gribu, un tas tika pamatots ar noteiktu citātu no Bībeles. Par laimi arī Simsonam izdevās atrast Bībelē citātu, ar kura palīdzību tiktu attaisnota viņa rīcība: „ … Dievs iemidzināja Ādamu … izņēma vienu no viņa ribām un aizvēra viņa miesu” (Pirmā Mozus grāmata 2:21) .

Reinkarnācija.

Īpaša nozīme, analizējot dažādus neatrisinātos reliģiskos konfliktus, būtu jāpievērš reinkarnācijas fenomenam. Vislielākās pretrunas starp kristietību un austrumu reliģijām ir par reinkarnācijas teoriju. Pastāv daudz argumentu par un pret reinkarnāciju. Par labu šai idejai, ka mēs atdzimstam uz zemes ne vienu vien reizi, runā tāds fakts, ka dabā viss ir ciklisks. Gan uz zemes, gan kosmosā pastāv noteikts cikls: dienas, mēneši, gadi un gadalaiki nomaina viens otru ar nemainīgu secību. Pat cilvēka ķermenis iet caur noteiktiem cikliem. Katrai šūnai ir kā mikroskopisks, tā arī makroskopisks attīstības cikls. Atoms iziet saspiešanas un izplešanās stadijas tāpat kā kosmoss, kurš izplešas pēc “Lielā Sprādziena”, un tad sāk sarauties līdz “melnā cauruma” stadijai. Tas ir radīšanas un iznīcības cikls. Dabā nav nekā tāda, kas nebūtu vispirms radies un tad nebūtu nomiris, atkal radies un atkal miris, un tā bezgalīgi.
Daudziem cilvēkiem ir grūti noticēt reinkarnācijai ilūzijas spēka dēļ, kura ir sinonīms matērijai. Tie noliedz šo fenomenu, jo baidās pazaudēt savu individualitāti. Tas, kurš baidās zaudēt savu “es” jau ir miris, jo šis “es” pieder ilūziju pasaulei. Tā ir nolemta iznīcībai, jo tā nav reāla. Savukārt, ja “Es” nozīmē Dievišķu Radību, mūžīgu, kura piepilda ar Sevi apkārtni, tad bailēm pazaudēt To nav nekāda pamata.
Reinkarnācijas realitāti apstiprina arī Dievišķā Taisnīguma esamība, bet lai šis arguments izskanētu daudz pārliecinošāk, jāpieņem, ka reinkarnācijas fenomens nav patvaļīgs izdomājums. Tad sociālā nevienlīdzība, dažādas ciešanas, nabadzība, kari un citas nelaimes, kuras nāk pār cilvēku galvām, vienkārši tiktu uzskatītas par taisnīgu tiesu, tā rezultātā atkristu nepieciešamība savās nelaimēs vainot kādu citu. Tādā veidā katrs cilvēks nestu savu nastu, viņam nebūtu iemesla kurnēt. Katram cilvēkam jānes sava nasta ar godu. Viņam vajag ar prieku un kārtīgi maksāt savus parādus, kā to dara tas, kurš vēlas uz visiem laikiem atbrīvoties no parādiem un vairāk neiekļūt tajos. Tad arī nevienu nevarētu vainot savās nelaimēs, kā tikai pats sevi. Mums pašiem ir jārisina savas problēmas ar Dieva žēlsirdību, kura tiek dota katram bez izņēmuma.
Lai gan daudzi cilvēki apgalvo, ka Bībelē nav nekas minēts par reinkarnāciju, tomēr dažas poētiskas rindas no Psalmiem norāda uz tās pastāvēšanu:
„Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak Dievs.
Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: ”Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni”.
Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.
Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna, kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst. (Ps.90:2-6) .”
Par labu reinkarnācijas teorijai runā daudzi citi neatkarīgi literatūras avoti. Minēšu vienu no tiem.
Sākot no 4.gs Bībele tiek pastāvīgi labota, un līdz mūsu dienām ir saglabājušās tikai dažas rindas no patiesās Kristus mācības. Kāpēc tad vajadzēja labot Bībeli? Lai vieglāk varētu vadīt cilvēkus. Jaunā dogma par to, ka cilvēka dvēsele pēc nāves mūžīgi mitinās vai nu ellē vai arī paradīzē, palīdzēja iebiedēt vienkāršos cilvēkus. Cilvēks pat nezināja, ka viņam ir iespēja pēc nāves atgriezties uz zemes un izlabot savas kļūdas.
Baznīca līdz pat šai dienai noliedz dvēseļu pārmiesošanos. Bet šai teorijai ticēja gan senie indieši, gan grieķi un senie ēģiptieši.
Tā kā Bībele ir vairākas reizes labota, tajā ir palicis pavisam maz rindiņu par reinkarnāciju, tāpēc var palasīt svētā Justīna vai Origena darbus par šo tēmu.
Karmas likums ir nepielūdzams. Ja cilvēkiem iedot pilnīgu rīcības brīvību, viņi bieži pieļauj kļūdas, līdz ar to pievērš sev neskaitāmas bēdas un ciešanas. Mēs saņemam atmaksu ne tikai par sliktu rīcību, bet arī par labu, un tai par laimi ir pozitīvs raksturs. Tieši par karmu Bībelē nekas nav minēts. Sanskritā šis vārds nozīmē atmaksas likums, Dieva taisnīgā atriebība, Dieva sods. Visi šie izteicieni ir izspēlējuši ļaunu joku, un visu dzīvo radību labsirdīgais Tēvs sāka izskatīties pēc ļauna un cietsirdīga patēva, kurš palicis kurls pret jebkādiem piedošanas lūgumiem. Šī situācija paliks nemainīga līdz tam laikam, kamēr mēs domāsim par Dievu kā par radījumu, kurš stāv augstu pār cilvēkiem un ir viņu likteņu saimnieks. Tāds Dievs būs grēcīgu cilvēku kopija, kuri iedomājas Viņu sev līdzīgu esam.
Vai tiešām pastāv tā, ka Dievs apsver katru mūsu rīcību un tad spriež tiesu? Vai tik ne pati “cilvēciskā dievība”, tas ir, cilvēks, kurš radīts pēc “Dieva izskata un līdzības”, vada savu likteni, vienkārši mantojot to, ko iekrājis iepriekšējās dzīvēs. Tādā gadījumā apbalvo vai soda ne Dievs, bet gan viss notiek pēc nesagraujamā un perfektā likuma, saskaņā ar kuru par katru cilvēka rīcību seko atdarīšana.
Bībelē daudzās vietās norādīts, ka Dievs tiesā cilvēku saskaņā ar viņa rīcību un ka “Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.” (Ecēhiēla 18:20) Ja tas tiešām it tā, tad kāpēc cilvēka pretlikumīga rīcība dažreiz vispār netiek sodīta, bet likumpaklausīgs pilsonis nekādu algu nesaņem?
Šo aizkavēšanos var izskaidrot tikai ar reinkarnācijas teoriju. Tā pieļauj iespēju samaksāt parādus un saņemt algu, tādejādi visu nostādot savā vietā .

Kas ir teoloģija?

Teoloģija ir ticības zinātne, ko ir radījušas bailes, un kura, tāpat kā jebkura cita zinātne pūlas pierādīt, ka tā ir labāka par pārējām, līdz ar to pazudina gan citus, gan sevi.
Teologa sirds saka: “Tici Dievam!” Prāts var teikt: “Tici zinātnei!” Pirmkārt viņš tic Dievam. Taču nezin kāpēc ir nemierīga sirds? Kāpēc baznīca nevar panākt mieru uz zemes, kaut arī cenšas. Saka, ka cenšas. Tāpēc, ka dala pasauli uz divām daļām: Dievu un Velnu. Un katru jaunu tikko radušos zinātni teoloģija pasludina par Velnu, kura nepieder Dievam .
Baznīcas kalpotājs, kurš uzņemas sevi pasludināt par Dieva vietnieku, negribot rada ļaunuma spēku, jeb Velnu, ar ko baida sevi un citus. Kādreiz šī metode bija vajadzīga, lai turētu paklausībā primitīvo cilvēci. Mūsdienās vajadzīga daudz prātīgāka pieeja mācībai par Dievu. Par laimi pasaulē ir jau pietiekoši daudz teologu, kuru redzesloka plašums neļauj turēties pie baznīcas dogmatiskajiem uzskatiem. Viņu zināšanas un Bībeles interpretācija izsauc cieņu. Viņi – Skolotāji .
Par vienu no tādiem Skolotājiem droši var uzskatīt Mario Maccoloni. Par sevi viņš raksta:
“Tikai šodien, pēc vairākiem gadiem, es spēju kritiski novērtēt savu iepriekšējo noslēgtību, un pateicoties šai pieredzei, es saprotu, cik grūti daudziem cilvēkiem atvērties priekš kaut kā jauna un neparasta vai arī atzīt patiesības, kuras apgāž visas tradicionālās dogmas. Aizspriedumi pēc savas būtības ir savdabīga verdzība, kura iznīcina sirdsapziņas pamatus. Cilvēka apziņa, kas ir pilna ar aizspriedumiem, līdzinās bonzai augam, kura saknes tiek mākslīgi apgrieztas, lai tas neaugtu. ”
Aizspriedumi ir ļoti izplatīta slimība. Lielākā daļa cilvēku vēlas mainīties uz labāko pusi, taču negrib neko mainīt savā pierastajā domāšanas veidā. Tādu cilvēku smadzenēs sēž tāda kā programma, kuru var izteikt ar aforismu: “Patērētās pūles un tām sekojošie zaudējumi nav izmaiņu vērtas”. Pats par sevi saprotams, ka aizspriedumi visvairāk attīstīti tiem, kuri ir “bagāti” ne tikai materiālajā izpratnē, bet pirmām kārtām kultūras mantojuma ziņā. Tas, kurš sasniedzis noteiktu attīstību un stabilitāti ekonomiskajā, sociālajā un reliģiskajā sfērā un ir apmierināts ar sasniegto, nevēlas radikālu pārmaiņu. Garīgajā sfērā visstingrāko pozīciju ieņem tie, kuri visu savu dzīvi veltīja ticības dogmu izstrādei.
Cilvēki vienmēr centās pārlikt savas dzīves atbildības nastu uz to cilvēku pleciem, kuri vieš uzticību un ir autoritātes. Tas deva iluzorisku pārliecības sajūtu rītdienai. Tāpēc nav brīnums, ka kristietības vēstures pastāvēšanas laikā, tas ir, divi tūkstoši gadu, maz bija iebildumu pret to, lai mazai grupai cilvēku ļautu izpildīt noteiktus rituālus ticīgo vietā, kuri ir nepieciešami viņiem pašiem sevis glābšanai. Baznīcas kalpotāji nekad nav atbalstījuši patstāvīgu darbu, kas ir tik nepieciešams lai veiktu pētījumus eksistenciālā un metafizikas jomās. Lai gan ikdienas dzīvē diez vai atradīsim tik naivu cilvēku, kurš uzticētu vadīt savas finansiālos darījumus pilnīgi svešiem cilvēkiem.
Tādā veidā tika radīta ticīgo atkarība no saviem garīgiem vadītājiem, tika radīta vara un līdz ar to tās neapstrīdēšana .
Lūk, ko raksta mūsu pašu teoloģe D.Rubļevska:
„Ja grib sev harizmātisku vadoni, kurš būs visu problēmu risinātājs, pie reizes jādomā, ka ar to tiek iedarbināts psihiskās kontroles un atkarības mehānisms. Jo tas, kurš mērķtiecīgi izvirzās, parasti ir cilvēks, kuram slēptā vai atklātā formā piemīt nekritiska vājība – saasināta psiholoģiska nepieciešamība kontrolēt, turēt savos grožos visus procesus un, galvenais, cilvēkus, viņu apziņu, viņu brīvību.
Tā ir tāda kā slimība, būtībā viena no izplatītākajām kaitēm sabiedrībā. Tā ikdienu saēd attiecības ģimenēs, darbā, draudzēs: kādam vajag sevi pabarot, un viņš pārtiek no cilvēka pakļautības, padevības. Šis mentālais sevis uzturēšanas process notiek, slēpjoties aiz mātes, tēva, mīļotā (-ās), drauga, skolotāja, harizmātiska vadoņa, mācītāja kristieša, ierēdņa, priekšnieka utt. lomas jeb maskas. Starp citu, arī aiz cietēja, upura maskas. Raksturīgi, ka par šo parādību nemēdz runāt, jo tas, kurš nonācis kontrolētāja varā, tiek sasiets ar vainas apziņu un ilgu laiku neuzdrīkstas pat domās noformulēt patieso stāvokli – ka es tieku izmantots. Visērtāk padodas manipulācija ar cilvēka apziņu, piesaucot lielās lietas – mīlestību, Dievu, tautu, valsti.
Savukārt tas, kurš kontrolē, bieži vien neapzinās, ko viņš dara. Viņš vienkārši cīnās par savu pastāvēšanu, ik reizi svīzdams nāves baiļu sviedrus, kad situācijas vadības groži izslīd no rokām. Jo mērķis te nav manta, karjera u.tml., bet kāds dziļāks garīgs bads, eksistenciālas bailes nebūt.
Šajā pārī “vadonis – vadāmie” mani vairāk interesē otrie. Respektīvi, es gribu sacīt, ka tieši tie, kuri atjēdzas vadāmā lomā, daudz efektīvāk spēj iedarboties uz izveidoto attiecību blokādi. Es ar šo kontroles jautājumu esmu sakārusies baznīcā, kur draudzes locekļi var nonākt trulā, pasīvā atkarībā no kāda draudzes līdera (ne vienmēr tas ir mācītājs). Viņiem tiek bloķēta pašapziņa un līdzatbildības sajūta. Rezultātā cilvēki kā paralizēti nekritiski pieņem un dara to, ko liek, jo alternatīvas vairs netiek akceptētas (vai netiek gribētas mācītāja elkdievības gadījumā). Citreiz tas ir nežēlīgi grūti – izcīnīt neatkarības telpu savai domai vidē, kur cilvēks (kristietis, politiķis, ģimenes loceklis) ir padarīts par līdzekli otra ambīcijām uz sazina ko. Kā ar uguni jāmeklē tādi, kas lietas nosauktu īstajos vārdos un pateiktu, kas ar mums te notiek. Bībelē atbrīvošanos, svešas varas laušanu principiāli saista ar patiesības atzīšanu. Lai atbrīvotos no otras personas fantoma, ir absolūti svarīgi patiesību verbalizēt – vārdu pa vārdam. Kas to ir darījis, zina, ka tā ir cīņa pašam ar sevi uz dzīvību un nāvi. Vadāmiem ir jāpieņem un jātur tā brīvība, kas viņiem pienākas un par ko viņi īstenībā ir atbildīgi. Kristus cilvēku ir atbrīvojis, lai viņš dzīvotu un rīkotos kā brīvs. Kristīgais apustulis Pāvils to redz kā neļaušanos iejūgties verdzībā, kā aktuālu drosmīgu izvēli katrā šaubīgā situācijā, kas spiež pie sienas. “Pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!”, “jo jūs esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, bet – kalpojiet cits citam mīlestībā!”(Pāvila vēstule galatiešiem 5.nod.). Un vēl viņš saka, ka vienmēr būs kādi viltus brāļi, kas būs iezagušies novērot jūsu brīvību” .

Dieva jēdziens.

Dievs kļūst par cilvēku, lai cilvēks varētu kļūt par Dievu. (Akvīnas Toms) [16; 11.nod]
Kristiešiem ir visgrūtāk pieņemt mācību par to, ka cilvēks pēc savas dabas ir Dievišķs. Šo pašu patiesību sludināja arī Jēzus Kristus pirms 2000 gadu. Taču kristietības pastāvēšanas laikā šī patiesība pamazām tika aizstāta ar ideju par cilvēku kā vainīgu un necienīgu radību. Par glābšanu sāka runāt, it kā tā nāk ārpus cilvēka un ir atkarīga tikai no Dieva žēlastības. To, ka cilvēks var tikt glābts ar Dieva žēlastības jeb Viņa Mīlestības palīdzību ir negrozāma patiesība, taču nedrīkst šo Mīlestību dzīt ārā no tās dabiskās atrašanās vietas – cilvēka sirds.
Saskaņā ar dažādām mācībām cilvēkam ir Dievības statuss, taču savas garīgās nevīžības dēļ viņš neapjēdz savu augsto vērtību un neko nezina par savu bagātību.
“Cilvēks pēc savas dabas ir dievišķs; viņā sirdī mājo Dievs, tajā pat laikā viņš nav brīvs, ir nelaimīgs, atkarīgs, vājš, nemierīgs. Kāpēc? Viņš nezina par savu patieso dabu. Viņš iedomājas, ka ir vājš un nebrīvs radījums, un par tādu viņu padara prāts, visu šo fantāziju avots.”
Jāņa evaņģēlijā Jēzus pasaka, ka Viņš un Tēvs ir viens.
“Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai Viņu nomētātu.
Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labu darbu Es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba dēļ jūs Mani gribat nomētāt?
Jūdi Viņam atbildēja: “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc, ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.
Jēzus viņiem atbildēja: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi.
Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti,
vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls.” (Jāņa 10:31-36)
Šim fragmentam nav vajadzīgi komentāri. Lai gan baznīcās lasa un paskaidro dažādas vietas no Evaņģēlija, daudzi kristieši nemaz nezina, ka šis fragments arī ir no kanoniskā Evaņģēlija. Tā vietā, lai uzsvērtu šīs rindiņas, sprediķos uzstājīgi tiek deklarēta ideja, ka mēs esam grēcinieki un nekam nederīgi radījumi.
Ja kāds domā, ka šīs rindiņas tiek tulkotas pārāk lišķīgi cilvēkam, tad var citēt vēl vienu vietu no Jāņa evaņģēlija, kura kliedēs visas šaubas.
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva” (Jāņa 14:12)
Tie, kas interesējas par ezotērisko literatūru, uz šodienu var atrast daudz neatkarīgu literatūras avotu, kuri runā par labu idejai: cilvēks – Dievība. Tāpēc gribu vēl pievērst uzmanību Anastasijas fenomenam Krievijā, par kuru rakstīts V.Megre grāmatās.
Vēdisma periodā cilvēks saprata Dievu. Cilvēkam piemīt tās pašas jūtas, kas Dievam, un caur tām cilvēks varēja saprast jebkuru Dieva padomu. Ja cilvēkam gadījās pieļaut kļūdu, Dievs to varēja izlabot nevis izjaucot harmoniju vai ierobežojot cilvēka brīvību, bet pasakot priekšā kā to izdarīt. Vēdisma periodā neradās jautājumi: kas un kā radīja pasauli, Visumu, galaktikas, planētu Zemi. Cilvēki zināja: viss apkārt redzamais un neredzamais ir viņu Tēva – Dieva radīts. Dieva priekšā cilvēki nezemojās, nekrita ceļos, jo tai laikā nepastāvēja reliģijas. Bija dzīves kultūra. Un dzīves veids visiem bija Dievišķs .
Viss pastāvošais dabā ir Dievs. Tātad, nekā nav ārpus Dieva un Dievs jau nav nekāds ārpus mūsu esošs spēks, kurš vada mūsu dzīvi. Visa dzīve – tas ir vienots veselums. Bībelē teikts: cilvēks – Dieva radījums, kas radīts pēc viņa izskata un līdzības. Ko tas nozīmē? Ja vienoto veselumu jeb Dievu domās samazinātu, tad iegūtu cilvēku. Bet ja bezgalīgi palielinātu cilvēku, tad principā iegūtu Dievu. Tas, protams, jāsaprot kā metafora.
Dievs – tā ir jūra, bet cilvēks – piliens jūrā. Mūs nedrīkst atdalīt no Dieva. Ja mēs jūtam sevi atšķirti, savrup, tas nozīmē, ka mēs ar savām domām esam atrāvuši Dievu no sevis, bet nevis Dievs novērsies no mums. Katrs cilvēks ir unikāls, un ja mēs atzīsim sevī dievišķo sākumu, tad sāks izmainīties arī mūsu fiziskais stāvoklis .
Dievs un Augstākais Saprāts ir viens un tas pats, katrs sauc kā viņam labāk patīk. Dievs – tā ir enerģijas masa, no kuras mēs esam nākuši un uz kurieni, pēc attīrīšanās aiziesim .
Bieži vien cilvēks ieciklējas uz Dievu, uz to, kas augstu un tālu. Nepārtraukti skaita lūgšanas, lai dabūtu no Dieva to, ko vēlas, un lai piesauktu nelaimi savam ienaidniekam. Tādam ticīgajam pat prātā neienāk, ka Dievam var lūgt tikai to, ko cilvēks pelnījis, un tā kā Dievs to arī dot, tad cilvēks to sauc par Dieva sodu. Viņam nav ne jausmas par cēloņu un seku likumu, tāpēc uzskata Dievu par soģi un ir nelokāms savā pārliecībā. Viņš nevēlas redzēt to, ka Dievs nesastāv tikai no labā vien, bet ir vienotība, kas iekļauj sevī kā labo, tā arī nolīdzsvaroto paša slikto. Patiesi dievbijīgs cilvēks pat nevar pieļaut domu, ka Dievam ir arī sliktā puse. Tādas domas taču ir briesmīgs grēks. Mani taču Dievs sodīs par tādām domām. Patiesībā no dievbijīgiem cilvēkiem ir jāsargās, jo viņi ir akli no savām bailēm un neielaiž Dievu sevī. Viņi paši nezina par ko runā. Viņi ir balstās uz savām iezubrītām dogmām, kas ir viņu dievība, un māca citus, lai gan noliedz savu pielūgsmi dievībai .
Būtu interesanti veikt pētījumu un uzzināt, kāpēc katolicismā ir izveidojies Dieva tēls, kurš ir transcendents, tāls, neizprotams un nepieejams. Pretstatā šim viedoklim, 139.Psalmā Dievs zina cilvēka vislielākos noslēpumus un var lasīt cilvēka domas:
“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini – vai es sēdu vai ceļos – tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi, jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast. Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga. Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur .
To, ka Dievs ir visu enerģiju, kas līdzīgas cilvēku jūtām, sakopojums, var izlasīt arī V.Megre ceturtajā grāmatā par Anastasiju.

Divas baznīcas: kopīgais un atšķirīgais

Runājot par baznīcu, ir nepieciešams izprast divas vēsturiski izveidojušās formācijas. Pastāv baznīcas organizācija, cilvēka prāta produkts, ar visu tās birokrātisko aparātu, ārējo spožumu, svinīgumu, kā arī ar tikumisko audzināšanas darbu un disciplīnu, vienu vārdu sakot – ar savām gan labām īpašībām, gan trūkumiem. Nav jēgas sašust uz tādu baznīcu. Tā ir tās veidojošo cilvēku fizisko un intelektuālo īpašību atspoguļojums.
Taču ir arī cita Baznīca, Baznīca ar lielo burtu. Tā ietver sevī visus, kuri alkst taisnības un patiesības, kuri tiecas atrast atbildes uz jautājumiem savai esamībai vai velta sevi cilvēces kalpošanai. Starp viņiem ir daudz cilvēku, kuri nekad nav bijuši baznīcā un nav uzzinājuši Svētos Noslēpumus, tie ir šķietamie ateisti, kuri nepielūdz akmens statujas, taču kalpo cilvēkiem ar pilnu pašatdevi. Starp šo milzīgo un neredzamo cilvēku kopību ir ļoti daudz uzticamu un brīvu no jebkādas izlikšanās. Tā arī ir patiesā Baznīca. Tas ir viens avju pulks, ko gana viens Gans, viens Spēks, kas ved cilvēkus uz patiesību un mīlestību, viena Radība, kura apvieno mūs visus neatkarīgi no ādas krāsas, goda drānām un rituāliem. Šim Ganam nav vajadzīgs, lai Viņu attēlotu, lai gan Viņam patīk izmantot Savus atveidojumus priekš garīgās palīdzības tiem cilvēkiem, kuriem traucē muļķīgas domas un laicīgas lietas. Šai Baznīcai nav vajadzīgi ne dievnami, ne reliģiskas organizācijas. Tā ir varena un nesagraujama, pat ja pazustu visas reliģiskās institūcijas pasaulē, vienmēr ir milzīgs daudzums cilvēku, kuri alkst iepazīt Dievu un kuri patiesi tiecas pēc Viņa.
Garīdzniecībai būtu patiess pienākums palīdzēt tādai Baznīcai. Mācītāja misijai jābūt tādai, ka viņam ir jākalpo cilvēkiem, veicinot viņu garīgo izaugsmi. Taču tas jādara nevis dodot stereotipu atbildes uz dzīves svarīgiem jautājumiem, bet gan attīstot katrā cilvēkā esošo tiekšanos uz Patiesību.
Tradīcijai ir labums visam, kas saistīts ar rituāliem, taču mehāniski pārnesta ikdienā, tā kļūst par traucēkli. Tradīcijai ar savu dogmatismu, ticējumiem un teorijām ir jāpaliek statiskai, taču darbs ar sevi nedrīkst būt atkarīgs no vienreiz noteiktiem noteikumiem. Piemēram, liturģijas veikšanai rituālu jomā jābūt vienotiem, stingri noteiktiem noteikumiem. Tiem, kuri grib iet šādu ceļu, šie noteikumi nodrošina drošu instrukciju. Tai pat laikā nedzīvās koncepcijas ierobežo apziņas kosmosu un ir šķērslis tā paplašināšanā.
Tieši šajā apstāklī ir viena no būtiskajām atšķirībām starp austrumu reliģijām un katolicismu. Austrumos tradīcija pieļauj brīvu Dievišķās sfēras izpēti, bet vēdiskais rituāls ir stingri fiksēts. Rietumos viss ir otrādi. Rigorisms doktrinālajos jautājumos, kas savu kulmināciju sasniedz dogmā, un maksimāla elastība rituālu jomā, kas mainās laika gaitā un atkarībā no tā, kāds Pāvests vada baznīcu. Šādas politikas seku skumjākais fakts ir tas, ka baznīcai daudzas reizes vajadzēja izmantot represijas kā vienīgo līdzekli, lai saglabātu reliģijas vienotību un tīrību, tai pat laikā neko nedarot attiecībā uz mācītājiem, kuri liturģijā izmanto dīvainus jauninājumus. Liturģijai ar “simbola un žesta” palīdzību ir tikai jānorāda uz slēpto īstenību. Taču ja simboli tiek pastāvīgi mainīti, tad zūd to nozīme. Savukārt brīva Dievišķās sfēras izpēte, kura nav nekādi ierobežota ar draudiem un aizliegumiem, veicina intuitīvu Patiesības izzināšanu, kuru ar prāta palīdzību vien nav iespējams sasniegt .
Piedāvāju vienu piemēru par simbolu maiņu kristiešu reliģijā nesenā pagātnē.
1987. gada 25. martā pāvests Jānis Pāvils II laida klajā encikliku par Jaunavu Mariju. Tā ievadīja četrpadsmit mēnešus garu “Marijas gadu”, kas sākās tā gada jūnijā. Paradoksāli, ka pāvesta vēstule aicināja visus kristiešus (ne tikai Romas katoļus) pieņemt Mariju par vienotības avotu, par savu “kopīgo māti”. Pāvesta uzsaukums uzskatāms par paradoksālu; lai atceramies, ka abi viņa priekšgājēji, Jānis XXIII un Pāvils VI, ar nodomu centās neizcelt Marijas lomu, lai stiprinātu vienotību ar saviem “nošķirtajiem brāļiem”.
Lai gan 20. gadsimtu vismaz viens Baznīcas vēsturnieks nosaucis par “visaktīvāko Jaunavas dievināšanas laikmetu”, jāatzīst, ka Jaunavas godināšanas vilnis ievērojami noplaka pēc 1962.–65. g. Otrā Vatikāna koncila, kurā vārds “kults” lietots, lai norādītu uz kādas personas, principa vai idejas pārmērīgu dievināšanu. Minētajā koncilā pasludinātais ekumenisms lika baznīcas hierarhijai ieņemt stingru nostāju pret Mariju. Vienlaicīgi sākās vispārējs Marijas godināšanas atslābums ticīgo lielākajā daļā, it īpaši Amerikā un Kanādā. Viņas statuetes nozuda no katoļu baznīcu altāriem, baznīcas dziesmas par Mariju vairs nebija populāras. Teologi zaudēja interesi par Mariju. Izauga katoļu bērnu paaudze, kas nezināja, kā lietot rožukroni.
Uzplauka ekumenisms. Kristus un Svēto Rakstu akcentēšana šī perioda Vatikāna baznīcas mācībā lika lielai daļai protestantu mainīt savu attieksmi pret Romas katoļu baznīcu, iepriekš uzskatītu par “kultisku” un “no ticības atkritušu”. Tādas kustības kā “Harizmātiskā atdzimšana” un cursillo (trīs dienas kristiešu kopienā, lai iegūtu garīgo atdzimšanu) radīja veselu virkni “no jauna atdzimušu katoļu”, kas pārsteidza evaņģēliskajām kustībām piederošos ar savu acīmredzamo uzticību Kristum kā personiskam Glābējam. Dažādu katoļu un protestantu organizāciju dialogs pamudināja lielu daļu abu ticību pārstāvju secināt, ka nošķirtības plaisu galu galā varētu pārvarēt.
Tad par pāvestu kļuva Jānis Pāvils II, bijušais Krakovas bīskaps no Polijas, kura uzticību Marijai visa mūža garumā apliecina viņa balti zilais vairogs ar burtu M un viņa moto – Totus Tuus sum Maria – “Marija, esmu pilnīgi tavs”. Drīz pēc iecelšanas pāvesta krēslā 1978. gadā viņš uzsāka Marijas kulta atjaunošanas kampaņu. Pasaules acu priekšā pāvests apmeklēja visus nozīmīgākos Dievmātes altārus, raudot lūgšanā viņas grotas priekšā Lurdā, Francijā. Viņš iedibināja jau iepriekš minēto “Marijas gadu”, kā ietekmē baznīcās notur liturģiskus kalpojumus Dievmātei par godu un uz viņas altāru vietām dodas svētceļnieku pulki. Viņš pateicas Marijai par savu izveseļošanos pēc neveiksmīgā atentāta un laimīgu izglābšanos no otra mēģinājuma viņu nogalināt. Viņš ticēja, ka komunisma sagrūšana Austrumeiropā ir Marijas nopelns.
Ja paanalizētu gan austrumu, gan rietumu reliģijas, tad ir iespējams pamanīt, ka abas pieturas pie viena viedokļa: pastāv tikai viens Dievs, kurš visu vada, visam dot dzīvību, visam dot kustību un bez kura nekas nevar pastāvēt. Lai Dieva visuresamību vieglāk būtu izprast, austrumos to sāka attēlot dievību veidā, kas saistās ar dažādiem aspektiem dabā un cilvēka darbību. Tas nekādā gadījumā nav monoteisma principa pārkāpums. Faktiski arī rietumos reliģisko procesiju laikā apkārt nēsā daudzas Dievmātes sākot ar Sāpju un beidzot ar Jaunavu Mariju, kā arī veselu panteonu svēto, kuri ierakstīti kristiešu kalendārā. Tāpēc kristiešiem nevajadzētu sacelt sašutumu, kad viņi redz, ka vienu to pašu Realitāti atveido ar dažādām formām.
Katolis, kurš pirmo reizi nokļuvis indiešu templī šausmināsies, redzot, ka cilvēki pielūdz kaut kādu briesmīgu statuju – resnu cilvēku ar ziloņa galvu. Tādi atveidojumi mums liekas nejēdzīgi un bezgaumīgi. Taču ja mēs būsim pietiekami pacietīgi un izpētīsim šāda atveidojuma simboliku, tad atklāsim, ka tā satur sevī dziļas garīgas un mistiskas idejas. Ja kādam pietrūkst pacietības riebuma sajūtas dēļ, tad lai viņš padomā kādu iespaidu uz indieti var atstāt katoļu baznīcas iekšējais iekārtojums. Uz vienas sienas viņš ieraudzīs attēlotu sievieti ar divpadsmit zvaigznēm uz galvas un čūsku zem kājām, uz otras sienas – ganu ar grieztu brūci uz atkailināta gurna. Tālāk seko svētais, kuram dzīvam dīrā nost ādu, tad vēl viens, kurš piesists krustā. Uz visām sienām attēloti bērni, kuri nemaz nelīdzinās eņģeļiem, un uz katra pilastra atrodas disks, uz kura attēlotas moku ainas, cilvēka apsmiešana un krustā sišana. Tam, kurš ievēro nevardarbības ideālus, tas viss var likties apkaunojoši un norāda uz morālo degradāciju. Taču , ja šis cilvēks ir patiesi uzticīgs miermīlības ideāliem, viņš ar cieņu uzturēsies pret tiem, kuriem patīk šādi attēli, kaut arī pašam tie neies pie dūšas .

Secinājumi.

Tie ir sekojoši. Miera uz Zemes nav tāpēc, ka vienmēr atrodas cilvēki, kuri grib uzspiest citiem savu ticību un idejas darbojoties Dieva vārdā, jo uzskata, ka Viņa griba tiem ir zināma. Reliģijas cieta fiasko tāpēc, ka cilvēce aizmirsa par reliģiozo institūciju galveno mērķi. Tām, pirmkārt, vajadzētu iedvesmot cilvēkus Dieva meklējumos un cilvēku pieķeršanos pasaulīgām lietām transformēt mīlestībā uz Dievu.
Ja novākt visus noteikumus, ko ir izdomājuši cilvēki, tad no visām reliģijām – katoļu, pareizticīgo, protestantu, jūdaisma, budisma, islāma utt., paliktu tikai viena vienota mācība. Pirmsākumā uz zemes bija viena tauta, viena rase, viena valoda, viens likums, viena ticība.
Cilvēki vienmēr centās pārlikt savas dzīves atbildības nastu uz to cilvēku pleciem, kuri vieš uzticību un ir autoritātes. Tas deva iluzorisku pārliecības sajūtu rītdienai. Tāpēc nav brīnums, ka kristietības vēstures pastāvēšanas laikā, tas ir, divi tūkstoši gadu, maz bija iebildumu pret to, lai mazai grupai cilvēku ļautu izpildīt noteiktus rituālus ticīgo vietā, kuri ir nepieciešami viņiem pašiem sevis glābšanai. Baznīcas kalpotāji nekad nav atbalstījuši patstāvīgu darbu, kas ir tik nepieciešams lai veiktu pētījumus eksistenciālā un metafizikas jomās.
Kristiešiem ir visgrūtāk pieņemt mācību par to, ka cilvēks pēc savas dabas ir Dievišķs. Šo pašu patiesību sludināja arī Jēzus Kristus pirms 2000 gadu. Taču kristietības pastāvēšanas laikā šī patiesība pamazām tika aizstāta ar ideju par cilvēku kā vainīgu un necienīgu radību. Par glābšanu sāka runāt, it kā tā nāk ārpus cilvēka un ir atkarīga tikai no Dieva žēlastības. To, ka cilvēks var tikt glābts ar Dieva žēlastības jeb Viņa Mīlestības palīdzību ir negrozāma patiesība, taču nedrīkst šo Mīlestību dzīt ārā no tās dabiskās atrašanās vietas – cilvēka sirds.
Baznīcu varas kļūda ir tā, ka viņi grib būt monopolisti patiesībām ko sludināja Kristus. Bet šīs patiesības taču pieder visai cilvēcei un tām nav obligāti jāatbilst rietumu kultūras modelim.
Viens no galvenajiem šķēršļiem, kas neļauj cilvēkiem apvienoties, ir pašpaļāvība. Daži cilvēki uzskata, ka pilda Dieva gribu pat tad, kad viņi vajā, moka un nogalina citus cilvēkus. Pievērsiet uzmanību tam, ar kādu vieglumu jauno reliģisko sektu locekļi padodas kārdinājumam un sāk apgalvot, ka viņiem pieder absolūta patiesība, un ka viņi ir tiesīgi to uzspiest citiem. Un tie, kuri vēl nesen nosodīja inkvizīcijas cietsirdību, paši kļūst par inkvizitoriem.

Nobeigums.

Šī darba ietvaros reliģiskie konflikti tika mēģināti skaidrot, zināmā mērā cenšoties izmantot gan zinātniska rakstura piemērus, gan arī teoloģiskas ievirzes uzskatus. Citiem vārdiem sakot, šis darbs iekļauj reliģisko konfliktu skaidrošanu caur dažādiem zinātniskiem aspektiem, vienlaikus būtisku lomu piešķirot arī teoloģiskajiem reliģisko konfliktu skaidrojumiem. Tas, šķiet, arī ir pareizākais veids, kā pētīt reliģiskos konfliktus, jo nebūtu objektīvi tos aplūkot tikai no zinātniskās, vai tikai no teoloģiskās puses. Tomēr tai pašā laikā ļoti būtiski ir atzīmēt, ka šis darbs atklāj arī zināma veida pretrunas, kas galvenokārt rodas tāpēc, ka par tādu tēmu kā reliģiskie konflikti pasaules literatūrā nav vērojam vienprātība. Uzskati šajā kontekstā var ļoti būtiski atšķirties. Neraugoties uz to, šī darba ietvaros tomēr ir izdevies nonākt pie zināmiem secinājumiem.
Cilvēkiem visos laikos ir bijusi vēlme pakļauties kaut kam pārākam. Tomēr tai pašā laikā šādu cilvēku vēlmi savā labā ir spējuši izmantot citi cilvēki. Viņi, maskējoties aiz tādiem jēdzieniem kā ‘mīlestība’, ‘Dievs’ u.tml. citiem ir radījuši uzticību, ka ir vienīgi patiesie Dieva gribas sludinātāji pasaulē. Tomēr šādi vienīgie un patiesie laika gaitā ir radušies ļoti, ļoti daudz. Tādējādi atklājas, ka patiesībā reliģija ir veidojusies kā pakalpojums, aiz kura maskējot dažādas intereses (materiālās, varas u.c.) vieniem cilvēkiem ir izdevies pakļaut citus cilvēkus un gūt no viņiem kaut kādu labumu. Tas savukārt norāda, ka reliģija ir kļuvusi par biznesu un to par tādu ir padarījuši cilvēki. Līdz ar to arī reliģiskie konflikti patiesībā ir cilvēku provocēti, jo viņi personiskā labuma gūšanas nolūkos laika gaitā reliģijā ir ieviesuši dažādas atšķirības, lai padarītu to pievilcīgāku pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam.
Lai būtu iespējams izvairīties no reliģiskajiem konfliktiem, reliģiju būtu jāsāk uztvert nevis kā biznesu, bet gan kā patiesu cilvēka iekšējo pārliecību, pie kuras katrs cilvēks nonāk savu iekšējo pārdomu rezultātā nevis citu cilvēku uzspiesto ideju ceļā. Tikai tad, kad cilvēce sapratīs, ka Dieva esamība ir atkarīga nevis no labuma, ko ar Viņa vārdu ir iespējams gūt, bet gan ar pestīšanu, ko sniedz ticība Viņam, reliģiskajiem konfliktiem vienkārši vairs nebūs nekādas nozīmes. Tomēr šķiet, ka tā ir visai utopiska vēlme, jo, kā liecina vēstures pieredze un arī mūsdienu reliģiskie konflikti dažādās pasaules malās, reliģiskās atšķirības ir attīstījušās ļoti tālu un līdz ar to šķiet vairs nav iespējams izzināt, kāda ir bijusi patiesā, vienotā izpratne par Visuvareno.

Izmantotā literatūra.

1. Pētersons A. Vai Latvija nostājas uz tumsonības un māņticības takas?// Diena. -30.07.2003.-2.lpp.
2. 600 Astronomijas terminu skaidrojošā vārdnīca © Ilgonis Vilks, 2000
3. Rubļevska D. Saulveža fantoms.// Diena.- 11.01.2003 -13.lpp.
4. Виилма Л. Прощаю себе. Полное собрание текстов. 1Т. Екатеринбург.: Изд. У-Фактория, -2003. -623С.
5. Виилма Л. Прощаю себе. Полное собрание текстов. 2Т. Екатеринбург.: Изд. У-Фактория, -2003. -715С
6. Гарифзянов Р., Панова Л. Откровение ангелов-хранителей: начало. М.: Изд. АСТ, -2002.- 316,(4)С
7. Гарифзянов Р., Панова Л. Откровение ангелов-хранителей: Путь Исуса. М.: Изд. АСТ, – 2002.- 256 С.
8. Гарифзянов Р., Панова Л. Откровение ангелов-хранителей: Крест Исуса. М.: Изд. АСТ, – 2002.- 240 С.
9. Мегре В. Родовая книга. Москва – СПб.: Диля, -2002. -250 С.
10 http://www.baznica.lv/bible.php
11. http://www.lmf.lv/gramatas/jaunavas_kults.htm
12. http://sss.vn.ua./books.htm (http://sss.vn.ua/cpmsb_1.htm)
13. http://www.religioustolerance.org/past_mor.htm