Vispārīgās iezīmes.
Par Jauno laiku filozofijas sākumu parasti uzskata Frānsisa Bēkona un Renē Dekarta darbību.
Pieci faktori bija īpaši svarīgi Jauno laiku filozofiskās domas attīstībā. Pirmkārt, lielie geogrāfiskie atklājumi deva cilvēkiem gluži jaunas zināšanas par pasauli, kurā tie dzīvo. Pasaule izrādījās liela, un to apdzīvoja ļoti dažādas tautas, kurām bija dažādas valodas, kultūras un religijas. Geogrāfiskajiem atklājumiem līdzi nāca lielas saimnieciskas pārmaiņas un jaunu politisku spēku attīstība (Spānija, Portugāle, Venēcija u.c.). Otrkārt, lielie astronomiskie atklājumi (Koperniks, Galilejs) deva jaunus uzskatus par cilvēka vietu Visumā. Zeme ar cilvēkiem vairs neatradās Visuma centrā, bet bija tikai viena no planētām. Visumā valdīja negrozāmas likumības, bet tām vairs nebija īpaša sakara ar agrāko teleologisko domāšanu. Likumības varēja izteikt matemātiskā veidā un izpētīt. Treškārt, radās senatnes pētniecība, kas nāca gan ar reformāciju, gan renesansi. Cilvēki studēja senās valodas (grieķu, ebreju), pētīja manuskriptus, interesējās par senatnes pieminekļiem. Tas viss deva daudz plašāku vēstures izpratni un izjūtu. Antīkās pasaules plašā literatūra pamazām kļuva pieejama daudziem pētniekiem. Ceturkārt, straujā tehnologijas attīstība mainīja cilvēka dzīves veidu un uzskatus. Īpaši atzīmējama grāmatu iespiešana, kas izraisīja revolūciju zināšanu izplatīšanā un informācijas apmaiņā. Tehnologija vispār uzlaboja cilvēka dzīves veidu, veicināja pilsētu un līdz ar to vidusšķiras attīstību. Tehnologija izcēla zinātnes nozīmi un svarīgumu. Zinātnieks un tehnologs sāka ieņemt daudz lielāku vietu cilvēku dzīve. Beidzot, renesanse un reformācija atbalstīja individuālisma attīstību. Reformatori uzsvēra, ka ikviens ir atbildīgs pats par sevi Dieva priekšā. Renesanse sludināja indivīda vērtību un nozīmi. Līdz ar to atskanēja arvien kritiskākas balsis par dažādiem iestādījumiem un autoritātēm. Ikviens bija aicināts pārbaudīt savus uzskatus par visām lietām.
Jauno laiku filozofijas attīstību iezīmēja jauna problemātika. Filozofi pievērsās jautājumiem par pareizo metodi, kas dotu drošticamas un pamatotas zināšanas par pasauli. Citiem vārdiem, jautājumi par metodologiju un epistemologiju izvirzījās gandrīz par pašiem svarīgākajiem filozofiskajiem jautājumiem. Filozofi, kā Bēkons, Dekarts u.c., bija pārliecināti, ka zinātnes un arī filozofijas attīstību viduslaikos aizkavējis pareizās metodes trūkums. Viduslaiku metodes nevedot pie jauniem atklājumiem, bet atkārtojot tikai senatnes kļūdas. Rezultāti zināšanu sasniegšanā būs tik labi, cik laba un pareiza būs mūsu metode. Bez skaidras un noteiktas metodes mēs neko nesasniegsim. Līdz ar to pirmais un pats svarīgākais jautājums ir par mūsu metodi zināšanu apgūšanā.
Šādas intereses izvirzīja Jauno laiku filozofiju divos virzienos. No vienas puses, mēs redzam empīrisko tradīciju, kas pareizo metodi meklēja vērojumos. Metodologijas jautājums bija pamatā par pareizo novērošanas veidu un procesiem, kas ļauj izdarīt pieņemamus un drošus secinājumus no izdarītajiem novērojumiem. Citiem vārdiem, jautājums bija par pareizo zinātnes metodi, ar kuras palīdzību mēs izpētām pasauli. Metodes uzdevums bija faktu savākšana un izskaidrošana. Šādas pieejas aizstāvjus mēs galvenām kārtām sastopam Anglijā. No otras puses, mēs redzam racionālo tradīciju, kas parezo metodi meklēja prāta apsvērumos un analīzē. Pareizā pasaules izpratne bija atvasināma no neapšaubāmiem principiem. Tikai tad mēs varam runāt par drošticamām zināšanām. Šādas pieejas parstāvjus mēs galvenokārt redzam kontinentālajā Eiropā (Francijā, Vācijā, Holandē).
Līdz pat 18.gs. beigām modernajā filozofijā norisinājās sacensība starp empīrisko un racionālo tradīciju. Teiktais nenozīmē, ka filozofi ar dažādo metožu palīdzību nebūtu nonākuši arī pie zināmiem slēdzieniem metafizikas vai morāles jautājumos (dažkārt šie secinājumi izrādījās samērā līdzīgi), bet bet galvenās debates bija par metodologiju un epistemologiju. Ja mēs redzam 18.gs. beigās zināmu pagriezienu Rietumu domāšanā, kas īpaši atspogulojās Imanuela Kanta darbībā, tad tas bija tādēļ, ka laika tecējumā abas šīs pieejas pamazām sastapās ar nopietnām grūtībām.
Par šīm divām pieejām mēs varam domāt kā par filozofu mēginājumu izprast modernās zinātnes attīstību un atbildēt uz tas izaicinājumiem. Vairāki filozofi paši bija izcili zinātnieki un orientējās zinātniskās pētniecībās sasniegumos. Zinātnei nenoliedzami bija izcili panākumi. Jautājums bija tikai par to, kas atradās šo jauno atklājumu vai panākumu pamatā. No vienas puses, bija jauni novērošanas veidi un pētniecības tehnikas. Tā, piemēram, Galileo Galileja izgudrotais teleskops deva pavisam jaunas iespējas. Jaunie uzskati rosināja meklēt pareizo ceļu empīriskās tradīcijas virzienā. Vēlākās eksperimentālās metodes norādīja to pašu. No otras puses, lieli atklājumi nāca arī matemātiskās analīzes rezultātā. Tā Koperniks aizstāvēja heliocentrisko sistēmu kā labāko matemātisko modeli, lai atvieglinātu astronomiskos aprēķinus. Citiem vārdiem, jautājums nebija tik daudz par jauniem novērojumiem kā par jau esošo novērojumu labāku un precīzāku izpratni. Šāda pieredze rosināja racionālistisko pieeju.
RACIONĀLISMA ATTĪSTĪBA.
RENĒ DEKARTS.
Par racionālistiskās izziņas tradīcijas izveidotāju var uzskatīt ievērojamo franču filozofu matemātiķi Renē Dekartu (Descartes; lat. Cartesius; 1596 – 1650). Viņu nodarbināja šaubas par visu mūsu zināšanu ticamību un skaidrību. Zināšanas tikai tad var būt noderīgas mūsu dzīves vadīšanai, ja varam būt pilnīgi droši, ka tās ir pareizas un neapšaubāmas. Mums ir jābūt pārliecinātiem, ka mūsu zināšanas, piemēram, uzskati (idejas) par pasauli, tiešām atbilst īstenībai, t.i., tas ir patiesas. Dekarts ar lielām šaubām raudzījās uz empīriķu ieteikumiem. Novērojumi šādas zināšanas, šķiet, nevarēja dot. No paša Dekarta pieredzes šāda veida zināšanas bija daudz vairāk meklējamas matemātisko zinātņu jomā nekā dabaszinātnēs. Tas lielā mērā ietekmēja arī paša Dekarta metodologiskos meklējumus.
Dekarts, tāpat kā empīriķi, uzskatīja, ka visi līdzšinējie uzskati ir kritiski jāpārbauda un jāapšauba, lai noskaidrotu to pareizību. Pats Dekarts uzskatīja par personisku problēmu un uzdevumu kritiski apšaubīt visus savus līdzšinējos uzskatus. Tomēr Dekarts nebija skeptiķis. Šaubas bija metode, lai sasniegtu drošticamību, līdzeklis jeb instruments pareizu slēdzienu izveidošanai. Dekarts bija pārliecināts, ka drošas zināšanas ir iespējams atrast, bet vajadzīga pareiza metode.
Šādu metodi Dekarts formulēja divos darbos – “Pārruna par metodi” (1637) un “Filozofijas principi” (1644). Pati metode balstījas uz pieņēmumiem, ka, pirmkārt, cilvēka prāts pats par sevi var intuitīvā veida saskatīt jeb aptvert to, kas ir patiess vai pareizs, t.i., mēs ar prāta palīdzību varam noteikt, vai dotais ieskats atbilst īstenībai, un, otrkārt, pašas patiesības iezīmes vai mērauklas nav nekas cits kā skaidrība un noteiktība. Dekarts ar to saprata logisko skaidrību un noteiktību, t.i., mēs varam neapšaubāmi atšķirt to, kas ir skaidrs, no tā, kas nav skaidrs. Citiem vārdiem, pareizie uzskati nenoliedzami atklājas mūsu prātam, kā tas ir, piemēram, matemātiskā aksiomā. Kļūdas pamatā ir neskaidrības un sajukums uzskatos.
Dekarta izziņas metode ietvēra četrus principus:
1. Nepieņemt neko, kas nav skaidri un noteikti aptverams kā neapšaubāms (patiesības princips).
2. Sadalīt katru problēmu tās vismazākajās un visvienkāršākajās sastāvdaļās (analītiskais princips).
3. Sākot ar vienkāršākajiem un vieglāk izzināmiem jautājumiem, soli pa solim nonākt pie sarežgītāko problēmu risinājumiem (logiskā progresa princips).
4. Noslēgumā visu vēlreiz pārskatīt no sākuma līdz beigām, lai neviens jautājums nebūtu izlaists (pārskata princips).
Savos vēlākajos darbos Dekarts uzsvēra zināmu gatavību un pat nepieciešamību izziņas procesā apstāties meklējumos, ja nav iespējams kaut ko skaidri saredzēt vai pāreja no viena uzskata uz citu nav logiski viegla. Citiem vārdiem, paša izziņas procesā ir jābūt zināmai kontinuitātei. Kļūdas rodas un atkārtojas, ja mēs darbojamies ar neskaidriem jēdzieniem vai nesekojam logiskam domu gājienam.
Metode savā pamatā bija deduktīva, un tās praktiskā nozīme atklājas Dekarta darbā “Meditācijas par pirmo filozofiju” (1641). Tā radās kā Dekarta šaubas par visiem saviem uzskatiem. Apšaubīt var ļoti daudz. Vispirms jau viegli apšaubāmi ir mūsu maņu orgānu sniegtie ieskati (novērojumi). Jautājums nav tikai par uztveres kļūdam (ceļš pie horizonta saplūst kopā, taisns koks, kas iegremdēts ūdenī, izskatās salauzts u.c.), bet mēs nevaram pat būt droši par priekšmetu īpašībam (piemēram, vaskam siltumā ir citas iezīmes nekā aukstumā). Mūsu novērojumi bieži ir ierobežoti un neskaidri. Mēs nevaram pat īsti pateikt, vai esam nomodā jeb sapnojam. Tāpat apšaubāmi arī daudzi mūsu prāta secinājumi un uzskati. Dekarts gleznaini raksta, ka pat kāds ļauns dēmons var mūs pievilt katru reizi, kad mēs izdarām matemātiskus aprēķinus, t.i., mūsu matemātiskās zināšanas ir iespējamas tikai zināmu nosacītu pieņēmumu ietvaros.
Kas tad ir neapšaubāms? Dekarta izpratnē tikai pašas šaubas (šaubu fakts) ir neapšaubāmas. (Apšaubīt šaubīšanos ir pretrunīgi. Ja mēs sakām, ka apšaubām šaubas, mēs tās atzīstam; ja mēs tās neapšaubām, arī tad mēs tās atzīstam.) Šaubām tomēr ir divas būtiskas iezīmes: pirmkārt, šaubas ir zināms domāšanas process, un, otrkārt, tās ietver personu, kas šaubās, t.i., tās nenoris kaut kur ārpus kāda cilvēka. Šādos apstākļos vienīgā nenoliedzamā un absolūti skaidrā patiesība ir “cogito (dubito) ergo sum” – “es domāju (šaubos), tādēļ esmu”, kas ir visu patieso zināšanu pamatā. Citiem vārdiem, paša domātāja apziņa un eksistence nav noliedzama. Cogito ergo sum ir piemērs tam, kāds ir skaidrs, noteikts un neapšaubāms uzskats vai ideja. No tā tad arī deduktīvā un analītiskā veidā var atvasināt visus citus uzskatus un patiesības.
Lai gan pirmajā brīdī šī neapšaubāmā ideja jeb uzskats izliekas visai ierobežots, Dekarta skatījumā no tā logiski izriet, ka cilvēks ir vismaz dvēsele ar dažādām garīgām spējām – domāšanu, izjūtām, sapņiem, iztēli u.c. Pat vēl vairāk, cilvēks var pārskatīt savu ideju jeb uzskatu krājumu un censties izzināt to izcelsmi. Arī tad, ja cilvēks nav drošs par šo uzskatu patiesīgumu un pieņemamību, tam ir savi cēloņi, piemēram, viņa paša domāšanā, novērojumos vai kaut kur citur. Šādos apstākļos Dekarts nonāk pie idejas par Dievu – neierobežotu jeb perfektu esamību, ko cilvēks atrod pats savā prātā. Šis uzskats nevar rasties pats no sevis vai nākt no mūsu pašu novērojumiem un pārdomām. Mēs neko tamlīdzīgo nenovērojam, un ierobežotu novērojumu kombinācijas nevar radīt kādu uzskatu par neierobežotu Dievu. Tas liek Dekartam secināt: vienīgais iespējamais izskaidrojums ir, ka uzskatu par Dievu (kā absolūti perfektu būtni) var dot vienīgi pats Dievs, kas to “ielicis” mūsu prātā (piemēram, iedzimtu ideju veidā). Tātad kaut kas eksistē ārpus individuālā domātāja (mūsu dvēseles) – Dievs. Bet, ja tā, tad Dekartam paveras ceļš uz drošām zināšanām par pasauli un mums pašiem.
Pirmkārt, Dievs kā absolūti laba esamība nelauj dēmoniem pievilt mūsu prāta darbību, un tā mēs varam uzticēties mūsu pašu prāta logiskajiem secinājumiem, piemēram, matemātikai. Otrkārt, Dievs kā labais Radītājs mums ir devis maņu orgānus, uz kuriem mēs varam paļauties. Līdz ar to mēs varam izzināt pasauli, kurā dzīvojam. Teiktais nenozīmē, ka mēs nevarētu kļūdīties, bet tieši šī iemesla dēļ Dievs ir mums piešķīris prātu, lai ar tā palīdzību mēs varam kļūdas izlabot.
Dekarts bija pārliecināts, ka viņa izziņas metode dod patiesas zināšanas par cilvēku, Dievu un pasauli. Šīs zināšanas atklāja, ka esamība sastāv no divām pilnīgi atšķirīgām “substancēm”. Viena no šīm substancēm jeb realitātēm bija garīga, un tai raksturīga domāšana. Tā bija, moderni runājot, mentāla. Pie šādām garīgām substancēm jeb realitātēm piederēja Dievs un dvēseles. Otra substance bija materiāla jeb fiziska, un to iezīmēja fiziski parametri – garums, platums, tilpums utt. Pie šādām fiziskām substancēm pieder cilvēka ķermenis, dažādās materiālas lietas ap mums utt. Tādējādi Dekarts aizstāvēja duālismu, t.i., uzskatu, ka esamība pēc sava rakstura ir divveidīga. Dekarts bija pat pārliecināts, ka mēs savu garīgo substanci varam vielāk izzināt nekā materiālo, jo materiālās pasaules izzināšana ir saistīta ar maņu orgānu novērojumiem, kas var izrādīties kļūdaini.
Tieši cilvēkā abas šīs substances ir apvienotas. Cilvēks sastāv no dvēseles un miesas jeb ķermeņa. Abas substances ir ne tikai būtiski atšķirīgas, bet arī darbojas dažādi, un mēs arī tās zinām dažādos veidos. Lai izzinātu kaut ko par mūsu prātu, mums nav jāzina par ķermeni un arī otrādi. Pašu cilvēka ķermeni izprata mehāniski kā mašīnu. Ikvienu norisi mūsu ķermenī var izskaidrot fizisku cēloņu ietvaros. Šie procesi notiek automātiski. Savukārt cilvēka dvēseles dzīve ir pilnīgi citāda un padota cita veida cēlonībai. Cilvēka dvēsele ir mūžīga (nemirstīga), un tai ir savas īpašas spējas – jūtas, griba utt. Šajā ziņā mēs varam uzskatīt Dekartu par cilvēka spēju pirmo psihologisko analizētāju Jaunajos laikos.
Izraisījās jautājums par šo divu atšķirīgo substanču savstarpējo iedarbību. Ka tāda notiek, tas ir nenoliedzami. Tā, piemēram, mēs nolemjam pakustināt roku un tad to izdarām, t.i., liekam darboties saviem nerviem un muskuļiem. Tāpat arī otrādi – pārmaiņas mūsu ķermenī ietekmē mūsu domāšanu. Mēs iegriežam pirkstā un jūtam sāpes, nolemjam meklēt pārsienamos materiālus. Šādos apstākļos galvenais jautājums ir par to, kur un kādā veidā noris dvēseles un miesas savstarpējā iedarbība. Dekarta atbilde bija, ka tas notiek smadzenēs kādā dziedzerī (epifīzē). Tur notiek dvēseles un ķermeņa saskarsme, kas paver iespējas apzinātai rīcībai.
Šāds uzskats tomēr izraisīja ļoti lielas grūtības, jo smadzenes ar visām savām daļām ir fiziska jeb materiāla struktūra. Radās jautājums, kā saprast pašu cēlonību šajā gadījumā. Cilvēka ķermenis atrodas laikā un telpā, un to ietekmē dažādas fiziskas parādības. Vai tas notiek mehāniski, ķīmiski utt., to var viegli noskaidrot un saprast. Cilvēka gars jeb dvēsele ir pilnīgi citādi, un tie nevar izraisīt, piemēram, ķīmiskas reakcijas. Šādos apstākļos, kā to norādīja vēlākie kritiķi, Dekarts bija radījis it kā “spoku mašīnu” un nevarēja pateikt, kā spoks var piespiest slēdzi, lai mašīna sāktu darboties.
Racionālisti atradās it kā nepārvaramas problēmas priekšā. No vienas puses, Dekarta filozofija ar savu skaidro zināšanu apgūšanas procesu analīzi deva it kā drošu pamatu labi pazīstamajam, tradicionālajam pasaules uzskatam (duālismam), bet, no otras puses, radīja it kā nepieņemamus secinājumus.
Dekarta problēmu varēja atrisināt dažādi. Viena iespēja bija atteikties no paša racionālisma un sākt ar pavisam cita veida epistemologisku pieeju. To mēs redzam, piemēram, britu empīriskajā tradīcijā. Otra iespēja – noliegt duālismu un aizstāvēt kāda veida monismu. Ja ir tikai viena substanse, tad jautājumi par savstarpēju iedarbību vispār atkrīt. Šo celi izšķīrās iet viens no tuvākajiem Dekarta sekotājiem Baruhs Benedikts Spinoza. Trešā iespēja bija noliegt substanču mijiedarbību un dot it kā novērojamām sakarībām kādu citu izskaidrojumu. Šo ceļu gāja Arnolds Gēlinkss (Geulincx; 1624- 1669) un zināmā mērā Gotfrids Leibnics. Otrā un trešā iespēja lielā mērā izskaidro racionālisma tālāko attīstību.