Saturs
IEVADS………………………………………………………………….…………………..…….3
1.Izmantoto informācijas avotu apskats..………………………………………………..…5
2.Konfūcijs- austrumu filozofs un reliģiskās mācības pamatlicējs Senajā Ķīnā…………..6
3.Konfūcisma atziņas un tēmas…………………………………………………………..…8
3.1.Sabiedrība;…………………………………………………………………..…8
3.2.Reliģija;……………………………………………………………………..…9
3.3.Ģimene;………………………………………………………………….….…9
3.4.Personība- indivīds;…………………………………………………………..10
3.5.Politika………………………………………………………………………..11
4. Latviešu folkloras raksturojums……………………………………………………………..13
5. Latviešu tautasdziesmu tēmas un atziņas……………………….………………………..16
5.1. sabiedrība …………………………………………………………………………………………..17
5.2. reliģija ……………………………………………………………………………………………….17
5.3. ģimene ………………………………………………………………………………………………18
5.4. personība- indivīds ……………………………………………………………………………..19
6. Kopīgais latviešu tautasdziesmās un konfūcismā………………………………………20
7. Konfūcisms un tautasdziesmas mūsdienās….…………………………………………23
NOBEIGUMS…………………………………………………………………………………….25
SECINĀJUMI……………………………………………………………………………………………………………….26
IZMANTOTO INFORMĀCIJAS AVOTU SARAKSTS………………………..……………27
ANNOTATION……………………………………………………………………………………………………………..28
PIELIKUMI………………………………………………………………………………………………………………….29IEVADS
Cilvēkam piemīt nepārvarama tieksme pastāvīgi izzināt kaut ko jaunu, iespējams, arī pašam atklāt jau atklāto. Tieši tas kalpojis autoram par vadmotīvu zinātniski pētnieciskā darba tēmas izvēlē – ” Konfūcisma ideju daži aspekti latviešu tautasdziesmās”. Austrumu kultūras idejas tiek aplūkotas, ielūkojoties konfūcisma mācībā, bet rietumu- latviešu tautasdziesmās.
Autors uzskata, ka izvēlētā tēma ir aktuāla, jo šobrīd pasaules iedzīvotāji cenšas integrēties atšķirīgās sabiedrībās, bet visvieglāk to darīt ir tad, ja zina citas valsts vēsturi un kultūru. Tas ir pirmais solis uz savstarpēju saprašanos.
Pētot konfūcismu , autors konstatēja faktu, ka literatūras avoti atšķiras un no tiem var iegūt dažādu informāciju. Tā, piemēram, atšķirīgi fakti par Konfūcija dzimšanu. A. Mūrnieks savā darbā min, ka Konfūcijs nācis no nelielas Lū valstiņas, kur dzimis aristokrātiskas izcelsmes ģimenē. Zināšanas ieguvis pašmācības ceļā, jo agri zaudējis tēvu. Valstī darbojies dažādās sfērās: bijis ierēdnis, tiesnesis, pilsētas gubernators, arī tieslietu ministrs, taču neviens no šiem amatiem nav spējis apmierināt viņu pašu. Konfūcijs uzskatīja, ka viņu neuztver nopietni. Visbeidzot, galma intrigas noveda tiktāl, ka filozofs pameta valsts darbu [6,311.].
I. Semenkovs grāmatā par Konfūciju apšauba viņa aristokrātisko izcelsmi. Lūk, ko par viņa izcelsmi raksta senais ķīniešu vēsturnieks Sima Cjaņ: “ Konfūcijs dzima Čanpinas pagastā, Lā valstiņā. Viņa senci, Sunu dzimtas atvasi, sauca par Kun Fanšu. No Fanšu dzima Bosja, no Bosjas- Šuljan He. Hem no meitenes no Jaņ dzimtas, ar kuru viņš sagāja laukā, arī dzima Konfūcijs.” Un tālāk: “ Kad viņš dzima, tēvs mira un tika apglabāts Fanšaņ kalnā…Konfūcijs šaubījās par tēva kapavietas atrašanos, jo māte to bija noklusējusi…” [9.,205.]. Ir iespējams pieņemt, ka Konfūcijs dzima nelikumīgi ( izteicienu “ saieties laukā” tulko arī kā “ savvaļas saite”). Šis fakts neviļus pierāda izteikto apgalvojumu. Taču arī šim apgalvojumam ir pretinieki, jo daudzi izteicienu “ saieties laukā” pieņem pārnestā nozīmē, kā metaforu. Varbūt Konfūcija vecākiem vienkārši bija laulības ar atšķirīgu rituālu. Autors pievērsa uzmanību, ka vēsturnieks Sima Cjaņ ļoti cienīja Konfūciju, un viņa biogrāfiju sāka apkopot jau tad, kad filozofs bija kļuvis populārs.
Daudzi fakti, kas tika iegūti no izmantotajiem informācijas avotiem atšķiras par Konfūcija dzīvi un darbību. Pētot vēsturiskos materiālus, autors pievēršas dažādu autoru rakstiem, analizē tos un salīdzina, vai minētie fakti, apgalvojumi varētu atbilst dotajai kultūrai, laikam, iekārtai, visbeidzot, indivīdam? Tieši šis jautājums lika padomāt par ķīniešu filozofa gudrību. Viņa morāle ir dzīva arī šodien, daudzas atziņas paliks nemainīgas.
Darba mērķis:
Atrast kopīgās iezīmes un analizēt konfūcismu un latviešu tautasdziesmas.
Hipotēze:
Konfūcismu un latviešu tautasdziesmas vieno tematika un saturs.
Darba uzdevumi:
Apkopot un analizēt literatūru par konfūcismu un latviešu tautasdziesmām.
Izpētīt kofūcisma lomu austrumu filozofijā un morālē.
Apkopot konfūcisma atziņas un galvenās idejas.
Raksturot latviešu folkloru un tautasdziesmas.
Atrast un izdalīt kopīgās tēmas konfūcismā un tautasdziesmās
Izvērtēt latviešu tautasdziesmu un konfūcisma kopīgās idejas.
Secināt par konfūcisma un dainu aktualitāti mūsdienās.
Pievēršoties tautasdziesmu un konfūcisma tēmai, autors ne tikai papildina savu zināšanu krātuvi, bet arī mēģina parādīt interesentiem, ka pastāv kopīgais starp rietumu un austrumu kultūrām. Vienlaikus ar darba saturu būs iespējams tuvāk ielūkoties Ķīnas senajā kultūrā, latviešu tautasdziesmu dažās atziņās un izvērtēt to saikni un nozīmi .
Darbā izmantotās pētniecības metodes:
kvantitatīvo pētījumu metodes: aprakstošā un secinošā metode,
korelāciju pētījuma metode – anketēšana,
informācijas vākšana un apkopošana.
Darbs sastāv no 7 nodaļām, 3. un 6. nodaļai ir apakšnodaļas. Lappušu beigās ir īsi un kodolīgi skaidrojumi, kuri apz…īmēti ar * simbolu, kas ļauj dziļāk izprast pamattekstu. Galvenais darba uzdevums, proti, tautasdziesmu un konfūcisma salīdzināšana, apkopota tabulā. Pielikumu veido Ķīnas vēsture hronoloģiskajā secībā ( tabulas veidā) , Ķīnas filozofa Konfūcija attēls, konfūcisma pamatprincipi, tautasdziesmu izlases fragmenti.1. Izmantoto informācijas avotu apskats
Autors darbā izmanto literatūru par Ķīnas un Latvijas kultūru, lielāko vērību pievēršot konfūcisma idejām un latviešu tautasdziesmām. Apskatot Konfūcija mācību, ir jāzina, kas Konfūcija dzīves laikā notika valstī, jo filozofs ļoti nopietni pievērsās politiskām problēmām. Par Ķīnas vēsturi tiek minēts visās izmantotajās grāmatās par Konfūciju, taču šim nolūkam autors izmantoja A. Mūrnieka grāmatu.
Ķīnas vēsture nav atsevišķi apskatāma tēma, tāpēc autors pievērsies konfūcisma izpētei. Šim nolūkam tika apskatīta Konfūcija dzīve, lai varētu secināt par viņa pozitīvo ietekmi uz austrumu kultūru, kā arī sasniegumiem. Darba ievadā apskatīti daži fakti no filozofa dzīves, kas ir savstarpēji atšķirīgi. Autors centās būt objektīvs, lai turpmāk nerastos maldīgs priekšstats par ievērojamo ētiskās mācības un filozofijas pamatlicēju Ķīnā. Pamatliteratūra, kurā tika gūtas konfūcisma atziņas, bija I. Semenko grāmata par Konfūciju.
Pēc Konfūcija mācības studēšanas un analīzes daudz vieglāk izprast viņa mācības būtību. Autors pievērsās daudzu citātu lasīšanai, nevis kādu autoru atsevišķām domām. Citāti bija atšķirīgi: vai nu sagrupēti pa nodaļām ( kas, protams, atviegloja lasīšanu), vai tie netika sagrupēti. A. Perelomova grāmatā ievietoti atšķirīgu autoru tulkojumi, respektīvi, Konfūcija domas tiek tulkotas, tās ir atšķirīgas, un tas deva iespēju izvēlēties interesantāko. Vienas un tās pašas idejas pārtulkojot, tiek saglabāta teiktā nozīme, kas, bez šaubām, ir ļoti būtiski.
Ziņas un avoti, kas aplūkoja latviešu folkloru, tika gūti no tautasdziesmu izlašu krājumiem. Darba ietvaros tika izmantoti divi Latviešu tautasdziesmu krājumi: 3. sējums, kurā apkopotas darba dziesmas un 5. sējums, kur apkopoti sabiedriskie pretmeti latviešu tautā. Tautasdziesmas un to nozīme latviešu mentalitātei ir saprotamāka, un to idejas jau aplūko skolā. Apskatot tautasdziesmas, pieejama ne tikai literatūra, bet arī avoti. Piemēram, Latvju tautasdziesmu izlases un apkopojumi, par kuru tapšanu jāpateicas Latvju dainu tēvam Krišjānim Baronam.
Savā darbā autors izmanto arī mācību grāmatas, jo tajās varēja atrast īsu un kodolīgu informāciju par tēmām, kuras interesēja. Autors apskata literatūru divās valodās: latviešu un krievu, tāpēc tabulā, kur tiek salīdzinātas tautasdziesmas un konfūcisms, ir ievietoti citāti krievu valodā.
Darbā izmantoti 14 informācijas avoti un literatūra par tautasdziesmām un konfūcismu.
2. Konfūcijs – austrumu filozofs un reliģiskās mācības pamatlicējs Senajā Ķīnā
Lai aplūkotu konfūcismu, ir jāzina Konfūcija dzīve un personība, jo Konfūcijs ir šīs mācības dibinātājs un veidotājs.
Konfūcijs tradicionāli tika uzskatīts par reliģiski filozofiskās mācības dibinātāju Ķīnā. Vārds “ Konfūcijs” ir tiešs tulkojums no latīņu transkripta. Ķīniešu vārdu savienojums Kun fudzi burtiski nozīmē “ skolotājs Kun”. Šis latīņu vārds organiski iegājis rietumu kultūrā, tāpēc mainīt to nevar. Avoti filozofu dēvē par Kundzi vai Kunfudzi, taču autors darbā sauks- Konfūcijs. Konfūcijs dzīvojis laikā no 551.g. līdz 479.g. p.m.ē., taču tas netraucē saglabāt viņa atziņas līdz šodienai.
Dzīve līdz 56 gadu vecumam tika aplūkota ievadā, proti, ka Konfūcijs darbojās valsts darbos, bet nav guvis piepildījumu, tāpēc 56 gados filozofs uzsāka ceļojumu ar vairākiem uzticamiem mācekļiem. Viņa mērķis bija popularizēt savas pamācības idejas, taču neviens no nelielo valstiņu valdniekiem filozofu neievēroja, un pēc neveiksmīgiem 13 gadiem sludinātāji atgriezās mājās bez panākumiem. Tur Konfūcijs sāka padziļināti skaidrot mācības būtību savu atbalstītāju vidū un nodarboties ar literatūras pētniecību, tikai dažus gadsimtus pēc viņa nāves filozofa mācība kļuva populāra visā Ķīnā.
Konfūcijam bijuši visnotaļ konservatīvi uzskati. Viņš necentās atklāt jaunas patiesības, tieši otrādi, viņa mērķis bija apkopot tautas estētiskās vērtības, ideālus un tradīcijas. Īpaša vērība tika piešķirta seniem rituāliem, kuru pamatā bija mirušo senču godināšana un upurēšana par godu tie…m.
Konfūcijs par savu garīgo attīstību stāstīja šādi: “ Kad biju 15 gadus vecs, mans prāts bija pievērsts mācībām, 30 gadu vecumā mans raksturs bija izveidojies, 40 gadu vecumā man vairs nebija nekādu neskaidrību, 50 gadu vecumā es zināju Debesu gribu ( pilnvaru)*, 60 gadu vecumā es pratu izšķirt visu, ko dzirdēju, 70 gadu vecumā es varētu sekot visam, ko sirds vēlas, nepārkāpjot morāles principus”.[12,23.]
*Dedesu griba, pilnvara jeb Debesu mandāts.Tā pamatprincips: ne visas cilvēka likstas spēj atrisināt dabas gari, daudz kas ir atkarīgs no cilvēka morālās skaidrības. Cilvēcisko tikumu pagrimums var kļūt par plūdu, sausuma, dabas katastrofu cēloni.
Konfūcijs ticēja iespējai pāraudzināt sevi un sabiedrību ar izglītības palīdzību. Pastāv uzskats, ka viņš ir pirmais cilvēces vēsturē, kas runā par vispārējo izglītību bez kārtu atšķirības. Konfūcijs ir bijis pirmais, kurš nodibināja Ķīnā savu privātskolu, kurā mācījās gan aristokrāti, gan vienkāršas izcelsmes cilvēki.
Pašu Konfūciju* senie vēstures avoti parasti mēdza attēlot kā vienkāršu cilvēku, kas makšķerēja vai medīja. Viņš bijis viegli pieejams, labs sarunu biedrs, pieklājīgs, bet tanī pat laikā nosvērts un brīvs. Daudzi filozofu uzskata par noslēpumainu personību un ne bez pamata, jo vairākās grāmatās teikts, ka Konfūcijs tīšām vienmēr kaut ko paturēja noslēpumā, un tas piedeva fiozofam tādu kā savdabīgu nokrāsu. Līdz šodienai ir saglabājies mistisks iespaids par viņu pašu.
Konfūcisma attīstības periods Senajā Ķīnā sakrīt ar juku un nekārtību laiku. Tas ir 6.- 5.gs. p.m.ē., kad panīka tirdzniecība un iestājās morālā krīze. Cilvēki vairs nerada mierinājumu senajās tradīcijās, tas bija pamats jauno morāles principu un ideālu meklēšanai. Konfūcijs pārstrādāja sabiedriskās dzīves noteikumus un runāja par iekārtu. Šī mācība noteica Ķīnas valsts vadību līdz pat impērijas krišanai ( 1911.g.).
Konfūcisma tradīcijai raksturīga praktiski- politiska ievirze, kā arī interese par aktuāliem sabiedriskajiem jautājumiem, respektīvi, par audzināšanu, indivīda lomu sabiedrības dzīvē, pareizajiem dzīves likumiem. Reliģiskajiem jautājumiem tika piešķirta nesalīdzināmi mazāka nozīme. Nākošajās nodaļās un apakšnodaļās plašāk tiek aplūkotas konfūcisma mācības tēmas un objekti.
Pats Konfūcijs pēc nāves neatstāja nevienu grāmatu ar saviem pārspriedumiem un uzskatiem, taču viņa mācekļi apkopoja filozofa teikto grāmatā “ Luņjui” (“ Pārrunas un spriedumi”). Par godu Konfūcijam tika celti tempļi, bet rudeņos un pavasaros viņam tika upurēts gluži kā Debesu dievam. Dažreiz tiek uzsvērts, ka konfūcisms nekad nav bijis patstāvīga reliģija.
*Skat. 1.pielikumu.3. Konfūcisma atziņas un tēmas
Tradīcijai raksturīga praktiski- politiska ievirze, kā arī interese par aktuāliem sabiedriskajiem jautājumiem, respektīvi, par audzināšanu, indivīda lomu sabiedrības dzīvē, pareizajiem dzīves likumiem. Reliģiskajiem jautājumiem tika piešķirta nesalīdzināmi mazāka nozīme. Apakšnodaļās aplūkosim plašākās un aktuālākās mācības, kā arī tēmas, kas skar konfūcismu un tautasdziesmas: sabiedrība, reliģija, ģimene, personība- indivīds, kā arī konfūcisma idejas par politiku.
3.1. Sabiedrība
Visur pastāv harmonija : gan dabā un Visumā, gan cilvēku starpā. Saskaņu starp cilvēku jācenšas nemitīgi saglabāt, tas ir iespējams, ja cilvēku iekšējā pasaule ir saskaņā ar dao* , jo tad viņi iegūst nepieciešamo virzītājspēku- de**.
Nonākt līdz dao nemaz nav tik vienkārši, jo tam ir vajadzīgs sakārtots prāts un zināšanas, kas iegūstami kopā ar tradīciju un pagātnes pieredzi.
Harmonija cilvēku attiecībās tulkota kā humānistiska attieksme vienam pret otru. Daudzās grāmatās šo jēdzienu tulko savādāk, tas ir “ žeņ” princips, taču visizplatītākais viedoklis ir tāds, ka “žeņ” apzīmē cilvēcību, cilvēkmīlestību. Pret ”citiem” ir jābūt patiesiem un taisnīgiem:
“ Ko tu nevēli sev, to nedari citiem”.
Filozofs uzskatīja, ka viss pēc dabas ir labs: visu tikumu pamatprincipi cilvēkam iedzimti, un viņam tie jāsaglabā un jāpilnveido. Tikai daži filozofi aptuveni šajā laika periodā( ap 313.- 238.g.p.m.ē.) ticēja, ka cilvēks pēc dabas ir labs. Piemēram, Ksindzi uzskatīja, ka cilvēks pēc dabas ir slikta būtne un tikai ar lielām pūlēm, izmantojot audzināšanu un kultūru, viņu var darīt labāku.
*Dao- pareizais ceļš uz patiesību, harmoniju ar Visumu, tas ir visur: gan darbā, ganvārdos, gan saskaņā un izsmalcinātībā. “ Diženais Dao iestrāvo visur, labajā un kreisajā pusē tas var būt. Visas radības vien caur viņu rodas, un viņš sevi tām neatrauj…”[11, 151. ]
**De- pareizais rīcības veids. “ Radīt, nepiesaistot sev, nepakļaujot veidot, vairot nepaverdzinot, tāds ir pats dziļākais De”.[14,151.]
3.2. Reliģija
Kas ir reliģija? Vai tikai ticība vienam Visuvarenajam? Bez šaubām, reliģija ir ticība. Cilvēki no sākta gala neticēja vienam Dievam, konfūcismā tiek minēti dabas gari, visbiežāk, kalnu gari. Agrāk cilvēki ticēja, ka tie spēj gādāt pār cilvēkiem, nosargāt no nelaimēm. Šī ideja aplūkojama gan tautasdziesmās, gan konfūcismā.
Cilvēkam visas dzīves garumā ir jātic kaut kam, lai dzīvei būtu jēga, lai pret dzīvi rastos interese. Senie ķīnieši izvēlējās pielūgt dabu, taču pats Konfūcijs atzina, ka gari nespēj gādāt par visu, jo viss lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka rīcības. Jāpiebilst, ka gariem ticēja zemākās kārtās dzimušie, aristokrāti pielūdza Debesu dievu ( Konfūcijs apvienoja pielūgsmes objektus).
Ķīniešu cilvēkam gari nav personificēti, kā tas varbūt ir latviešiem, kur viņi pat precīzi apraksta apģērba detaļas. Bieži arī dievu aizstāj ar vārdu “ Debesis”.
Konfūcijs nenoliedza dieva un garu eksistenci, taču viņš neiedziļinājās reliģijas un metafizikas jautājumos (tematikās). Filozofs ticēja kādai pārdabiskai būtnei, kas viņu iedvesmojusi: “ Debesis ir radījušas manī mītošo tikumu.” Tomēr šis Debesu dievs nebūt nebija personificēta būtne, turklāt savu ētiku Konfūcijs veidoja neatkarīgi no dieva dotajiem morāles tikumiem.
Konfūcisms stipri pieturas pie bijušā. Viss vecais- tātad labs paraugs, ideāls jeb senatnes gudrība. Šāds ir senču kults- cieņas izrādīšana mirušajiem, caur to tiek panākts atbalsts un palīdzība no Debesīm.
3.3. Ģimene
Ģimene ir maza sabiedrības kopa, kurā dzīvo viens otram tuvi un radniecīgi cilvēki. Katram ģimenes loceklim ir ne tikai sava vieta šajā sabiedrībā, bet arī savi pienākumi. Konfūcismā ģimenes sistēma ļoti līdzinās politiskajai sistēmai. Te ir līdzība par paklausību, tikai valstī nabadzīgākais paklausa bagātāko, bet ģimenē jaunākais- paklausa vecākajam. Shematiski šo saikni var attēlot apskatot pienākumus ģimenē ( skatīt 1. attēlu.).
Sievai jābūt rātnai
Bērniem jāklausa vecāki,
tie arī… jāciena.
Vecāki, kad tie miruši, jāapglabā
atbilstoši rituālam.
Attēls nr.1- Pienākumi ģimenē.
Ģimenē valda hierarhiskais princips “ sjao”, kas apzīmē dēla bezierunu pakļaušanos vecākiem. Cilvēka pienākumos ietilpst- sagādāt vecākiem pārtiku, turklāt viss tas jādara ar mīlestību, jo citādi vecāku ēdināšana maz atšķirsies no lopu barošanas. Ģimenē jāmājo mīlestībai, bet tai, savukārt, starp visiem cilvēkiem.[7, 131.]
Vecāku vienīgās rūpes sastāv no tā, lai rūpētos par dēla veselību. Jāuzsver, ka ķīnieši, tāpat kā visa toreizējā sabiedrība, nedeva iespēju sieviešu emancipācijas attīstībai, jo būtībā “ Luņjui” par sievieti nekad nerunā, ja nu vienīgi par viņas bezierunu pakļaušanos savam vīram.
3.4. Personība- indivīds
Sevis pastāvēšana šajā sarežītajā pasaulē arī saistījās ar rituālu. Piemēram, kādā no savām domām Konfūcijs uzsver, ka vienīgi dziesmas izsaka prieku, neradot pārlieku jautrību un bēdas, nenobeidzot tās ar pilnīgu sadragāšanos.[6,241.]
Jebkura cilvēka pamatvērtība ir sevis pilnveidošana ar zināšanām: ’’ Atjauno sevi katru dienu; dari no jauna atkal no jauna un vienmēr no jauna”.
Zināšanām līdzvērtīga ir tīrā sirdsapziņa, kaut gan tā rodas tikai, apgūstot jauno un piekopjot tradīcijas, tāpēc, dzīvojot šādu kārtību, nevar pieļaut kļūdas.
Cilvēks nedrīkst sacelties pret savu cilvēcīgo dabu, jo tā ir augstākā gudrība. Sevi un citus ir nepārtraukti jācildina: vispirms tas jāsāk ar sevi, tikai pēc tam ar pārējiem. Sevis pilnveidošana ir nepieciešama citu pārveidošanai.
Tātad katra indivīda morāles izejas punktam jābūt pienākumam, jo tas rada un uztur visas būtnes un ar savu augstumu skar Debesis. Bez pienākuma nebūtu svētu vīru, tas ir taisnais ceļš, tāpēc gudrais sevī piekopj pienākuma likumu, lai tikumīgi izkoptu savu raksturu, pētītu Debesu likumus, kas tam rakstīti.
Konfūcijam nenāca prātā neko sarežģīt, tieši tāpēc no šķietami grūtas mīklas viņš vienmēr prata rast labu, saprātīgu risinājumu:
‘’To, ko tu zini, uzskati par zināšanām,
To, ko tu nezini, uzskati par neziņu.
Tās arī ir zināšanas.’’
[7,211.]3.5. Politika
Līdz pat 1911.g. Ķīna pastāvēja kā ķeizarvalsts, kur augstākā vara piederējusi imperatoram. Imperators tika uzskatīts par augstāko pārstāvi dieva un debesu priekšā, un vienlaikus arī par dieva dēlu zemes virsū.
Ķīnas valsts bija sistemātiski sakārtota sabiedrība ar stingru vadības uzbūvi. Tieši par šāda veida iekārtu runāja Konfūcijs. Viņš uzskatīja, ka katram ir jāseko debesu mandātam, kurš, savukārt, paredzēja bezierunu pakļaušanos zemāko kārtu pārstāvjiem, augstākajai sabiedrības elitei. Tādu kārtību ir nolēmušas Debesis, un neviena cilvēka spēkos nav to mainīt. Kārtām ir jāpastāv, jo katram jau iepriekš ir lemts, par ko tas dzīvē piedzims- būs ubags vai bagāts. Šī kārtība īstenojas ar “ li” rituālu.
Pēc Konfūcija domām, valsts stabilitāte balstās uz atsevišķā cilvēka morāli un ģimenes centrālo vietu*: “ Ja grib pārvaldīt savu zemi, tad vispirms jātur kārtībā sava ģimene, ja grib turēt kārtībā savu ģimeni, tad jāiemanto taisnīga sirds, ja grib iemantot taisnīgu sirdi, tad vispirms vajag patiesi domāt, ja grib patiesi domāt, tad vispirms jātiek pie saprašanas.
Pareizai domāšanai kalpo jēdzienu noskaidrošana un sakārtošana. Tieši ar šo, pēc autora domām, austrumu gudrie atšķiras no rietumu, viņi prot izdibināt patieso no iekšienes un veidot ārējo, nevis censties saglabāt tikai šķietamo, t.i., ārējo.
Jāpiebilst, ka Konfūcijs atbalstīja mazrunību. Labāk runāt maz, bet gudri, nekā daudz, bet pilnīgi aplam. Arī valdniekam šai ziņā jābūt gudram, proti, pūlis ir jāciena, taču ar to nedrīkst pavadīt daudz laika, jo tas nespēj darīt labu.
Konfūcijs izstrādāja atjautīgu plānu, kā ar valdnieka palīdzību uzlabot sabiedrību. Likumdošana un sodi rada tautā kauna apziņu, bet vienīgi rituāls izraisa ne tikai kauna sajūtu, bet arī tieksmi laboties. Viens no austrumu kultūras un filozofiskās mācības stūrakmeņiem tiek aplūkots caur pretmetiem, salīdzinājumiem un zīmju sistēmām. ( skatīt 2. pielikumu )
*Skat. 2. Pielikumu.4. Latviešu folkloras raksturojums
Folklora ir tautas mutvārdu daiļrade, t.i., dažādi sacerējumi, kuru autors nav zināms. Šiem sacerējumiem nevar noteikt precīzu rašanās laiku, tā ir daudz vecāka par pierakstīto literatūru. Iedama no mutes mutē, no paaudzes uz paaudzi, tā mainās: saturs piemērojas jaunam laikam un apstākļiem, bet forma kļūst daiļāka un nogludinās.
Pie latviešu folkloras pieder tautasdziesmas, pasakas, teikas, parunas, tautas anekdotes,
sakāmvārdi.
Tālāk autors pievērsīsies latviešu tautasdziesmām. Tās savā saturā un formā ir ļoti koncentrētas un īsas. Parasti tās ir četrrindes, kas sevī ietver noslēgtu domu.
Latviešu tautasdziesmas apdzied cilvēka mūžu no dzimšanas līdz nāvei. Visplašākā ir ģimenes, godu, radu sadzīves un ieražu dziesmu grupa (kāzu, kristību, bēru dziesmas).
Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi parādās 19.gs. sākumā. Vislielākie nopelni latviešu tautasdziesmu vākšanā un kārtošanā ir Kr. Baronam. Viņa ‘’Latvju Dainu’’ 8 sējumos (1894. – 1915.) sakopots vairāk nekā 200000 tautasdziesmu.[4,12.]
Senos laikos dziesmas dziedāja ļoti bieži. Tā, piemēram, katram gadalaikam, visiem svētkiem, godiem, darbiem un vaļas brīžiem bija savas īpašas dziesmas ar savādāku dziedāšanu un melodiju. Pēc gadalaikiem izšķīra šādus dziesmu paveidus: gavilēšanu, rotāšanu, līgošanu, dziedāšanu pie lauku darbiem, vakarēšanu, arī dziedāšanu godos un dzīrās, kā arī vīru galda dziesmas.
Ir grūti noskaidrot, vai agrāk ir bijuši apkārtstaigātāji- dziesminieki, tomēr saglabājušās ziņas par to, ka ubagi ēdiena meklējumu klejojumos devušies uz dažādiem ciematiem un kā pateicība par cienastu bija viņu dziesma:
Man bija daudz skaistu dziesmu,
Tās apēdu pavasar:
Šim dziesmiņa, tam dziesmiņa
Par maizītes gabaliņu. [4,18.]
Katrā mājā tas bija liels prieks, jo tādējādi papildinājās tautasdziesmu krājums. Vai tautasdziesmas izpildīja instrumentu pavadījumā? Jā, tomēr ne vienmēr. Piemēram, strādājot lauku darbus, nebija izdevības izmantot instrumentālo pavadījumu, turpretī gani jau no senseniem laikiem taisījuši sev stabulītes. Tās palīdzēja viņiem izkliedēt vientulību un piemeklēt tautasdziesmām jaukas melodijas.
Gavilēšana. Šo tautasdziesmu paveidu iesāka dziedāt pavasarī, kad tikko nogāja balta sniega kārta, zeme sāka mosties no cietā ziemas miega, cīrulis trillināja ,paceldamies virs druvām ,un, kad pati cilvēka sirds atvērās priekam un mīlestībai. Pirmie gavilētāji bija gani, sevišķi avju gani, kuriem drusku vēlāk pievienojās govju gani. Gaviles nebeidzās dažkārt arī visu vasaru.
Rotāšana. To izpildīja pavasara karstumā, kad zemi noklāja jauna zaļa zālīte, bet kokiem plauka smaržīgās lapas. Šādu lielā pulka dziedāšanu arī sauca par “ rotāšanu’’. Šādās reizēs jauneklis sev varēja noskatīties līgaviņu, kurai balss bija skanīgāka. Parasti izvēlējās divas dziedātājas, ’’iesācējas’’, kuras sāka tautas dziesmu, bet pārējie pievienojās otrajā rindkopā. Rotāšana, bez šaubām, bija visdaiļākā dziedāšana, jo izklausījās pēc vairākām balsīm.
Līgošana. Līgošanas laiks ilga līdz pat Pētera dienai, bet iesākās ar vasaras pilnīgo ziedu laiku, kad pļavas rotāja raibas puķītes un liegs vējiņš iešūpoja ezeru. Vislielāko kulmināciju līgošana sasniedza Zāļu dienā, Jāņu vakarā un Jāņu naktī. Šos svētkus svinēja ar īpašām līgotnēm. Līgotāju dziesmas, tāpat kā rotātāju dziesmas, iesāka sīkā dziedātāja (iesācēja). Viņai bija jāprot ne tikai skaisti dziedāt, bet arī prast no galvas daudzas dziesmiņas.
Dziedāšana pie lauku darbiem. Pēc Pētera dienas sākās intensīvāks darba laiks, bija siena un rudzu pļaušana un savākšana, kā arī citi lauku darbi. Katram darbam bija sava dziesma, protams, ja darbs to atļāva. Cilvēki dziedāja, ejot un nākot atpakaļ no pļavām un druvām, atpūtas brīžos. Tā pagāja jaukais pavasaris, karstā vasara un pienāca rudens līdz laikam, kad savāca visus lauku augļus un beidza visus lauku darbus.
Vakarēšana. Ziemas laikā laukā nebija daudz darāmā, tāpēc varēja ķerties pie mājas darbiem. Tā jaunas meitas iesāka pūra darināšanu, vērpšanu ,šūšanu ,adīšanu …,izrakstīšanu. Šie darbi neprasīja lielu fizisku slodzi, tāpēc varēja brīvi padziedāt. Dziesmu temati bija visdažādākie, mainot dažus vārdus vai vārdu savienojumus, bija iespējams vienu un to pašu dziesmu dziedāt atšķirīgos svētkos, arī vakarēšanas brīdī. Dziesmas pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Ja bija vecākās māsas, tad mazākās mācījās no viņām, bet ja nē – tad māte bija tā, kas iemācīja dziedāt. Nereti gudrības smēlās arī no brāļiem, jo viņi dzīvē vairāk redzēja un piedzīvoja.[5,213.]
Vientulības brīžos katra dziedātāja mēdza pārgrozīt iemantotās dziesmas pēc sava prāta, kā viņai tas labāk patika. Daudzas radīja pašu dziesmas, kas ar laiku kļuva tautas dziesmu cienīgas. Jāpiebilst, ka sievietes nemēdza spēlēt ar instrumentiem, tas bija vienīgi vīriešu pienākums.
Dziedāšana godos un dzīrās. Senākos laikos dziedātāju loma netika piešķirta vienīgi sievietēm, arī vīrieši dziedāja. Dažkārt tie bija kopdarbi pie viena galda, bet citkārt dalījums vairākās grupās, kuras cīnījās savā starpā. Cīņas mērķis bija pārspēt pretiniekus asprātībā, respektīvi, uz tautasdziesmu atbildēt ar tautasdziesmu tā, lai tas būtu loģiski. Dziedāja stingri pēc kārtas; kad viena puse beidza dziedāt, tad tik sāka otrā. Meitas par apdziedāšanas tēmu bieži vien izvēlējās puišus.
Vīru galda dziesmas. Te salasījās kopā vienīgi vīriešu dzimuma kārtas pārstāvji , viņi dzēra alu un dziedāja. Bija pierasts izvēlēties 12 dziesminiekus, kur katrs no tiem noskandētu 12 dziesmas, beigās izdzerot alus kausu, un tā pēc katra dziedātāja. Ja kurš nespēja atcerēties 12 dziesmas, tika izsviests, un viņa vietā nāca jauns pratējs.
Latviešu tautasdziesmas, bez šaubām, ietver sevī dziļu morāli; tas ir katra cilvēka goda kodekss. Tajās var atrast ne tik vien padomu, bet arī pamācības. Tautasdziesmas bieži vien izrāda cilvēku kļūdas un to sekas. Tādējādi gudrs no tām var mācīties.
“Tautasdziesmu mantojuma’’ autors, Jānis Kalniņš, šādi izsakās par tautasdziesmu: :“…tautasdziesma ir vēl šodien dzīva tagadne. Šis katrā ziņā nav tāds mantojums, kāds ir iepriekš rakstnieku radītā klasika (…)Tautasdziesmai nav viena galīgā veida, tai jaunrades ziņā nav neaizskaramības, tā pakļauta atkārtotai jaunradei.”[5,45.]
Latviešu tautasdziesmas ir tautas lepnums, ilgi vākts un kopots. Ne viens, ne divi cilvēki, bet tūkstoši, un šos tūkstošus latvieši pratuši uzklausīt un nodot nākamajām paaudzēm. Pēc autora domām, tās ir vēsturiskas ziņas – sena kultūra ,etniskā vēsture, valoda un māksla.5. Latviešu tautasdziesmu tēmas un atziņas
Vēsturnieks H. Strods dainas iedala četros vēsturiskos posmos. Tas palīdz izprast tautasdziesmu atšķirīgās tēmas. Tā, piemēram, senākās dainas vēsta par senlatviešu uzskatiem, ētiku un dievībām. Šis posms aptuveni varētu sakrist ar konfūcisma rašanos, jo netiek attēlots monoteisks pasaules uzskats. Cilvēki ir tuvāki dabai, jūt tās piederību un zīmīgu harmoniju. Cilvēks- dabisks, dabas daļa, kas aizies bojā tāpat kā jebkura cita dzīva būtne. Pasaules kārtību veido laika un telpas izpratne, respektīvi, diennakts, gads, cilvēka mūžs. [11,22]
Otrais dainu periods saistāms ar laiku pēc 12.gs. Tiek atspoguļota kristietisko priekšstatu ienākšana latviešu dzīvē un katolicisma veidošanās, rodas monoteistiskas kultūras iedīgļi, viendievības simbols- personificēta būtne, kas tuva cilvēkiem. Pie tādām būtnēm pieder Debesu Dievs, Mīļā Māra. Šie vārdi bieži vien saistās ar senajām kulta vietām. Tā, piemēram, akmeņi un to krāvumi ir veidojušies Velna darbības rezultātā, bet dziednieciskie avoti- no Laimas sasistās krūzes. {11,24.]
Vēlāk seko klaušu laiku dainas, kurās tiek atainota latviešu naidīgā attieksme pret muižniekiem un kungu baznīcu. Te vērojams protests pret pastāvošo iekārtu, sīkāk, pret dzimtbūšanu. Piemēram, „ Nāciet, kungi, skatīties,
Kāda mūsu dzīvošana:
Ūdens tek caur istabu,
Vardes lēca gultiņā.” 19514 { 2, 253.]
18.gs. beigas raksturoja ar apgaismības laikmeta idejām. Šīs ir t.s. ziņģes, sāk runāt par tiesībām, brīvību, vienlīdzību.
No mūžīgām stihijām dainās visbiežāk ir tēlota saule. Cilvēks, kas atrod Saules koku, sasniedz sakrālu telpu, proti, pasaules centru. Senie materiāli tomēr liecina, ka senatnē cilvēku neuztrauca tāla nākotne, svarīgāka bija tagadne. Cilvēka dzīves procesi saistījās ar īpašu “ mirkļa” mūžības izjūtu.
Reliģiskie priekšstati, ja tos novēro tautasdziesmās, laika gaitā stipri mainās. Sākumā atrodamas liecības par totēmisma rašanos ( iespējams paleolīta laikmetā). Šajā periodā tiek upurēts kokam, koks ieņem vadošo kulta vietu. Piemēram, ozols apzīmēja vīrišķo, tāpēc zēna šūpuli bija jākar ozola līkstē, turpretī par meitu koku kļuva liepa.
Jāpiebilst, ka Dieva izpratne otrajā dainu posmā mainās. Sākumā viņš apzīmēja debesis dienas gaismu, tad kļuva par personificētu būtni, bet, ienākot kristīgajai ticībai, kļuva par kristīgās ticības Dieva jēdzienu un ideālu.5.1. sabiedrība
Pēc tautas tradīcijām un priekšstatiem, „cilvēks izaug savā dzimtā- mātes gādībā, tēva novadā, brāļu un māsu pulkā” [3,7.], kas veido un attīsta, virza cilvēku visu mūžu. Pēc seno latviešu domām, dzīvot un strādāt nozīmē vienu un to pašu, jo katrs darbs ir vajadzīgs un godājams. Visas tautasdziesmas liek dziļāk ielūkoties senču tradīcijās, krātuvēs un tās izzināt un liek izpētīt, saglabāt un lolot, lai atstātu mantojumā nākamajām paaudzēm :
” Tēvu tēvu laipas metas,
Bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi, laipojiet,
Lai pietika mūžiņam.” ( LTDz, II, 3502) [3,9.]
Šī tautasdziesma atspoguļo paaudžu paaudzēs saglabāto un izloloto kultūras mantojumu.
Viena no raksturīgākajām tautasdziesmām, kas raksturo ģimeni kā vienu no sabiedrības pamatkodoliem, ataino attiecības starp dabas spēkiem un dievībām, kā arī starp cilvēkiem, ir:
” Kur bogōti saiminīki,
Treju vōrtu pogolmā:
Par vīnim Dīveņš brauce,
A pa ūtrim svāta Mōra,
A pa trešim saiminīks
Ar tū rudzu vazumeņu.” ( LTDz, V, 18450) [2,116.]
Paklausība un uzticība dabas spēkiem un likumiem sabiedrībā un ģimenē raksturīga ne tikai konfūcismā, bet arī latviešu tautasdziesmās :
” Dieviņ, tavu likumiņu,
Katram savs valdinieks:
Runcis valda žurkas, peles,
Saimenieks saimenieci.” ( LTDz, V, 18505) [2, 122.]5.2. reliģija
Latviešu tautasdziesmās tiek aplūkotas un pielūgtas dabas parādības, kas kļūst par dievībām.
„Saules meita sukojās,
ūzulā sādādama;
Dīva dāls rūku deva,
Ceļ ūzula zareņā .( LTDz, III, l, 1761, 1258) [ 1, 47.]
Baltās pasaules izjūtas veidošana ar garīgi bagātu pasaules skaistuma un saskaņas skanīgumu ievada Dievam veltītās tautasdziesmas. Ar apgūtās pasaules starpniecību cilvēks iegūst priekšstatu ne tikai par esošo, nepieciešamo, bet arī par vēlamo, kas kļūst par cilvēka ētisko dzīves kodeksu.
Latviešu tautasdziesmās tiek aplūkotas galvenās mītiskās dievības- Dievs, Laima, Māra. Tās cilvēka dzīvē ieņem vadošo lomu, jo līdzdarbojas un rāda aizgādību seno latviešu dzīvē.
Dod, Dieviņ, liec, Laimiņ,
Vieglu mūžu dzīvojot,
Gana smagi izgulēšu
Zem zaļām velēnām. ( LTDz, V, 1341, 31679)
Laimas nozīme latviešiem asocējās ar aizbildnes un aizgādnes lomu:
” Mīļā Laima rītiņā
Treju durvju virināja:
Govju kūti, aitu kūti,
Jaunu meitu maltuvīti.” ( LTDz, Z, 202, 2381) .
Māra tautasdziesmās tiek apdziedāta kā aizgādne par lopiem:
” Mīļā Māra, Piena māte,
Dod man tavu labumiņu;
Lai pieniņš govīm tek
Kā no Māras avotiņa ” ( LTDz, K,1689, 768) .
Latviešiem Dievs tautasdziesmās nosaka dzīves gājumu. Cilvēks savā dzīvē nedrīkst stāvēt uz vietas ne darbā, ne garīgajā izaugsmē, tam ir jāpilnveidojas. Viena no tautasdziesmām ieskan ar pārdomām par dabas un cilvēka vienotību un atšķirību: „ Nedod, Dievs, cilvēkam, koka mūžu nodzīvot…….”5.3. ģimene
Bijība un cieņa ir tās divas būtības, kas vieno domas par ģimeni tautasdziesmās. Gods un savstarpēja cieņa raksturo ģimeni, to attiecības un noskaņu.
„ Kas godīgs tēva dēls,
Godin savu līgaviņu,
Paceļ krēslu, noaun kājas
Grūtajās dieniņās ” ( LTDz, V, Bb 17, 4246).
Vissirsnīgāk un maigāk tautasdziesmās runā par māti:
„ Cēlu krēslu vakarā,
Lai sēž mana māmuliņa:
Mātei kājas piekusušas,
Visu dienu tekājot.” ( LTDz, K 1935, 2319).
Dzīves gudrība, pieredze, māka dzīvot cilvēkam veidojas ģimenē. Paaudžu savstarpējā cieņa, dzīvesziņa tiek pārņemta un mantota no paaudzes uz paaudzi. ( skatīt 4. pielikumu).
5. 4. personība – indivīds
Tautasdziesmu centrā atrodas cilvēks. Ar apgūtās pasaules starpniecību cilvēks iegūst priekšstatu ne tikai par esošo, nepieciešamo, bet arī par dabas varenību, katra cilvēka varību, kā arī par savstarpējām attiecībām. Latviešu tautasdziesmas cilvēkiem iesaka, liek, kontrolē, slavē, radina skaistumam un disciplīnai, veido cieņu un goda jūtas, smalkjūtību u.tt. Tautasdziesmu gudrība nodala cilvēku brīvības un piespiedu attieksmes. Ideālu cilvēku raksturo labvēlība, nesavtība, varēšana un citas vērtības, bet katram jāievēro normas un obligātie tikumi. Tie skar cilvēku attieksmi pret darbu, tradīcijām, citiem cilvēkiem. Tautasdziesmu ētiskais ideāls – saskanīgs, godam nodzīvots mūžs- gan tradīciju ievērošanā, gan paša brīvajā gribā. Krietns, godam nodzīvots mūžs – cilvēka lielākā vērtība.
Kurš kociņš ziemu zeļ,
Tas vasaru nelapoja;
Kas otram ļaunu vēl,
Tas pats labu neredzēja. ( LTDz, K, 807, 5034.) [4,67.]
Latviešu tautasdziesmās dzīves mērķi tiek izvirzīti ievērojot raksturīgo pieticību:
„ Ai dzīvīte, ai dzīvīte,
Pie dzīvītes vajadzēja:
Vieglu roku, vieglu kāju,
Laba, gudra padomiņa.” ( LTDz, K, 796, 8400) [5, 58.]6. Kopīgais latviešu tautasdziesmās un konfūcismā
Tēma, kopīgais / līdzīgais Konfūcisms Latviešu tautasdziesmas Atšķirīgais
1) Liela uzmanība tiek pievērsta gudrības krāšanai, gudro padomiem. “Augstākais- tas, kurš zina no dzimšanas, nākamais- tas, kurš mācoties uzzina, nākamais- mācās, kad jūt galu; savukārt tie, kas nemācās, ir zemi cilvēki “. Ai dzīvīte, ai dzīvīte!
Pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju
Laba, gudra padomiņa. Latviešu tautasdziesmas neapskata vienu personību- indivīdu, kā tas ir konfūcismā, runa ir par kopu.
2.) Bērni pirmās gudrības gūst no saviem vecākiem. Lasot Konfūcisma biogrāfiju, es ievēroju, ka tur ir teikts, ka Konfūcijs ieguva zināšanas pašmācības ceļā, jo tēvs agri mira. Bērni pirmos priekšstatus smēlās no vecākiem. Tautasdziesmas pamāca, ka pret vecākiem jāizturas ar cieņu, jo viņi spēj pamācīt, kā pareizi dzīvot. Māccās no dzīves uzkrātās pieredzes. Konfūcismā netiek pieminēts, ka meitai būtu jāklausa māte, turpretim dainās to plaši apdzied.
3.) Rakturīga humāna, cilvēcīga attieksme pret visu dzīvo. “ To, ko tu nevēli sev, to nedari citiem.” Bīsties grēku, sveša māte
Neraudi bārenīti!
Bārenītes asariņas
Maksā zelta gabaliņu. Tautasdziesmās it kā izpaužas vēlme nosodīt kādu par cietsirdīgu sirdi, piemēram, pamāti. Konfūcijs tikai pamāca, kā būtu jārīkojas.
4.) Bērniem ir jāciena un jāmīl savi vecāki. “ Современная почтительность к родителям обозначает быть в состоянии кормить их, но ведь собаки и лошади также получают питание. При отсутствии почтительности чем же будет различаться питание родителеи от питания собак и лошадеи?” Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācījusi.
Ne sunīša kājām spert,
Ne guntiņas pagalīti. Latvieši nerunā par vecāku uzturēšanu, vienīgi par mīlestību pret tiem. Konfūcisms neapdzied māmiņas ar mīļvārdiņiem, netiek lietoti deminutīvi.
5.) Morāles kodeksā ietilpst tāda īpašība kā gods. “ Ja godīgos pacelsi pāri bezgožiem, tad tauta būs rātna”. Kas no meitas daiļumiņa,
Ja nav laba tikumiņa? Dainās tiek runāts par uzvedības normām, filozofijā– par politiku.
6.) Dabai ir līdzvērtīga cilvēkam. “…augstais cilvēks sevī atzīst debesu likumus un dzīvo saskaņā ar tiem.Visaugstākais debesu likums ir cilvēka likums”. Ne sunīša es nespēru,
Ne guntiņas pagales;
Ir sunītis Dieva laists,
Ir uguns pagalīte. Debesu likumi konfūcismā neietver tikai cieņu pret dabu, tas ir arī pareizo rīcību kodekss.
7.)Laime vai nelaime ir sekas- tevis paša uzvedības sekas. “ Tik tā ir kļūda, kuru nevar labot”. …pats savas laimes kalējs. Laimes koncepcija abās izpratnēs apmēram sakrīt, te varētu atšķirties tikai mērķi. Latvietim tas ir darbs, ķīnietim- sevis pilnveidošana.
8.) Latviešu tautas gudrība pieprasa aktīvu līdzdalību visos dzīves ritmos- paškopšanos, sevis veidošanu. Tāpat kā Konfūcija mācāba mudina pasaules pārveidošanu ar sevis pārveidošanu. “ Atjauno sevi katru dienu, dari to no jauna atkal no jauna, un vienmēr no jauna.” Šuj, māmiņa, man krekliņu
Deviņām villainēm,
Devītā vīlītē
Liec man gudru padomiņu. Latviešu tautasdziesmās bērns cieši saistīts ar saviem vecākiem, turpretī konfūcismā runā par individuālu pašsakopšanos,jo katram pārveidojoties, pārveidosies arī pasaule.
9.) Cilvēkam ir noteikts sākums jeb piedzimšanas brīdis. Ķīnieši jau tanī laikā veidoja t.s. ciltskoku. To arī apraksta Konfūcija biogrāfija, kur viņš cēlies no Fanšaņ līdz Hem un Jaņ. Priecājies, tēvs, māmiņa,
Tev prieciņi atnākuši:
Pirtēi bērnu atraduši…” Konfūcijs uzskatīja, ka visi cilvēki piedzimst labi un pēc dabas arī ir labi, bet rietumnieki pieturas pie uzskata, ka cilvēki tomēr ir slikti.Par to viņi bieži atgādina grēkojot.
10.) Svarīga ir tagadne. Konfūcismā uzmanība tiek vērsta uz šīszemes dzīvi, nevis uz pēcnāves. Atrodami tādi vārdu savienojumi kā “ mūžības mirklis”, piemēram. Latvietis priecājas par pastāvēšanu šai dzīvē, bet ķīnietis par pareizām rīcībām šinī dzīvē.
11.) Pamācības tiek vērstas zemāko kārtu cilvēkiem. Konfūcijs vēršas pie “ vīriem”, taču tie ir zemāki par aristokrātiem. Dažkārt tie varēja līdzināties pat t…urīga zemnieka statusam. Dievs bija latviešu zemnieku, nevis naidīgo muižnieku dievība, kas svētību deva tikai saviem ļaudīm. Vīriem konfūcismā tomēr bija augstāks statuss nekā zemniekiem- latviešiem. Tie nebija pakļauti klaušām.
12.) Ne visu var noteikt Debesis, cilvēks var tam pretoties. Konfūcijs piemin, ka Debesis ir devušas viņam tikumus, taču viņš pareizi tos pielietojis. Es Dievam tā darīju,
Kā Dieviņš man darīja:
Tīšām kāru cepurīti
Pie Dieva namdurvīm Latvietis spītējas pret Dievu, izrāda savu raksturu, ķīnietis ir līdzsvarots no dabas.
13.) Cilvēkam ir jāapzinās sirds patiesība. Konfūcijam sirds patiesība saistās ar prāta patiesumu, godīgumu un gribu. Sirds patiešba ir šķīstība, tīrība, gaišums. Latvieši kā sirds tīrību vairāk uztver nemelošanu, nekā pareizo rīcību. Konfūcismā melošana aizņem citu vietu.
14.) Sievai ir jārespektē savs vīrs. Konfūcijs runā par pakļaušanos vīrietim, jo viņam ir spēks, prāts un vara. Aiz krūmiņa aizvējiņa,
Vai aiz liela, vai aiz maza;
Aiz vīriņa laba dzīve,
Vai aiz liela, vai aiz maza. Latviešu tautasdziesmās žēlo sievietes par liktu vīru, bet konfūcismā katrs vīrs ir svēts.
15.) Pastāv kulti, rituāli, upurēšana. Konfūcisms vispār stipri balstās uz tradīcijām no senatnes, atzīst dievu, senču un garu pielūgšanu. Vissenākās tautasdziesmas vēsta par senlatviešu daudzdievīgiem priekšstatiem, upurēšanu tiem un pielūgšanu. Ķīniešiem nav dievu dalījuma, kur katrs būtu sakārtots pēc panteiskā principa, latviešiem katra dievība atbild par savu sfēru.
16.) Tiek pielūgti dabas gari. Visizplatītākie bija kalnu gari, ko var izskaidrot ar Ķīnas savdabīgo reljefu. Pielūdza visu dabas parādību dievus.Teiksim, pērkonu, sauli( gaismu). Latviešiem ir sieviešu dzimtes dievības( saule), ķīniešiem pasaule orientēta uz vīriešiem.
6.1. Tabula. Kopīgais latviešu tautasdziesmās un konfūcismā.
Šādā veidā autors pārskatāmi attēlo kopīgās īpašības latviešu tautasdziesmās un ķīniešu filozofijā. Tabula sastāv no četrām daļām, kur pēdējā – atšķirīgais konfūcismā un latviešu tautasdziesmās, tad seko nevis kopīgais, bet līdzīgais. Daudzas domas sakrīt, taču tās jāsaprot atšķirīgi. Autors secina, ka starp austrumiem un rietumiem nepastāv nepārvarama robeža, bet rietumu kultūras pārstāvjiem, tomēr vajadzētu labāk izkopt savu iekšējo pasauli un saglabāt tās dvēseli, kā tas tika skandēts tautasdziesmās.7. Konfūcisms un tautasdziesmas mūsdienās
Lai izpētītu konfūcisma un tautasdziesmu nozīmi mūsdienās, autors izmanto korelāciju pētījuma metodi ( sīkāk, anketēšanu), kas palīdzēja uzzināt dažādu cilvēku domas par tautasdziesmām un konfūcisma idejām. Vienlaikus par autora darba mērķi kļuva izpētīt, cik lielā mērā respondenti interesējas par austrumiem, to kultūru, kā arī orientējas latviešu tautasdziesmās.
Apkopojot anketas, tās tika sadalītas divās kategorijās: trīsdesmit cilvēki vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, kā arī divdesmit jaunieši un jaunietes vecumā no septiņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem. Pavisam uz jautājumiem atbildēja trīsdesmit viena sieviete un deviņpadsmit vīrieši .
Tātad tika sastādīta anketa, kas sastāvēja no desmit jautājumiem. Daudzi jautājumi bija nekonkrēti, kur nebija jāpielieto īpašas zināšanas.
Aptaujai autors izvēlējās sev visērtākos 50 cilvēkus. Respondentiem bija dažādi arodi. Vairāk ieinteresēja tieši jauniešu atbildes. Uz pirmo jautājumu, respektīvi, vai tev ir tuvas tautasdziesmas, varēja atbildēt vai nu ar piekrišanu, vai noraidījumu. Zīmīgi, ka jaunieši ar 75% pārsvarā atbildēja, ka viņiem tomēr ir tuvas tautasdziesmas, savukārt vecumā virs 30 gadiem pozitīvi, piekrītot, atbildēja, ka viņiem ir tuvas tautasdziesmas tikai 67%.
Atklājās, ka daudzi (50%) vecumā no 17-23 gadiem nav interesējušies par konfūcismu un atziņas (5.jaut.) nav spējuši aizpildīt.
1/5 vecumā 30-45 gadi atbildēja, ka ar austrumu kultūru saprot kaut ko nezināmu, toties visi no aptaujātajiem 100% atbildēja, ka apguva tautasdziesmas un to nozīmi skolā ( daudzi pat centās atcerēties kādu tautasdziesmu).
Grūtības sagādāja atbildēt uz devīto jautājumu: vispopulārākās tautasdziesmas ir par…Gan jaunieši, gan pieaugušie šeit apmēram atbildēja vienādi. Vairums uzskata, ka visvairāk dainu ir par dabu (37% un 35%), daudz raksta arī par darbu (33% un 30%), mazāk par ģimeni (27% un 20%) un pavisam nedaudz par Dievu (3% un 5%).Neviens no pieaugušajiem neieminējās, ka tautasdziesmās raksta arī par mīlestību, savukārt 10% no aptaujātajiem jauniešiem to tomēr uzsvēra. Laikam arī šai daļai bija taisnība, jo dainas daudz vēsta par mīlestību pret vecākiem, bāleliņiem, bāreņiem.
Pavisam grūti klājās ar austrumu kultūru, tur uzsvars bija jāliek uz tradicionālo Ķīnas filosofiju- konfūcismu, lai izprastu, cik lielā mērā šobrīd ir interese par Senās Ķīnas kultūru. Atklāju, ka vairums pat nezina, ka konfūcisms ir Ķīnas filosofija (kopā to nezināja 33%), citi turpretim loģiski atbildēja ar “jā”, izlasot aptaujas virsrakstu.Lai varētu uzrakstīt, kuras ir tuvākas no konfūcisma idejām, bija jāskaidro konfūcisma būtība. Lielākai daļai patika filosofa dzīves uztvere.
Saistībā ar konfūcisma nonākšanu Latvijas teritorijā, ir tikai aptaujāto cilvēku minējumi, nevis zināšanas. Tā, piemēram, 18% uzskata, ka konfūcisms ir izplatījies Latvijā senos laikos, bet 52%- viduslaikos. Tāpat arī daudz (32%) uzskata, ka Ķīnas filosofija ir iesakņojusies caur reliģiju.
50% un vairāk % (75%) uzskata, ka Latvju dainām un konfūcismam tomēr ir kopīgās tēmas. Ir patīkami, ka pat mūsdienās atzīst, ka pašu kultūras vērtības nav sliktākas par austrumu gudro filosofijām, jo arī latviešu tautasdziesmās ir ietvertas lietderīgas pamācības un padomi.
Austrumu kultūra lielākajai daļai respondentu asociējas ar trim valstīm- Indiju, Ķīnu, Japānu, daudziem arī ar kaut ko eksotisku un noslēpumainu. Rietumniekiem joprojām ir daudz kā jāatklāj un jāuzzin par austrumu kultūru un tradīcijām.Tas šķiet interesanti. Pats Konfūcijs reiz teica: “Atjauno sevi katru dienu, dari to no jauna un atkal no jauna”…
No tā izriet, ka savas tautasdziesmas cilvēki respektē vairāk. Jaunieši, turpretim, citu kultūru iespaidā vairs tik krasi neatdala savu no citām kultūrām, tātad gan citu kultūru idejas, gan tautasdziesmas ir vienlīdz tuvas.
Pēc šīs anketas, kas skatāma pielikumā, autors secina, ka senais zaudē savu primāro nozīmi, un tas, nepārprotami, ļoti apbēdina, toties interese par svešām un tālām zemēm st…rauji pieaug. Apbēdina arī fakts, ka, pieaugot interesei pret tālo, mēs aizmirstam savu kultūru un tradīcijas. Autors uzskata, ka divu kultūru mijiedarbība caur konfūcismu un tautasdziesmām ir pat vairāk nekā interesanta. Pats Konfūcijs reiz teica: “Atjauno sevi katru dienu, dari to no jauna un atkal no jauna”…
Anketu un apkopotos rezultātus var skatīt pielikumā Nr. 5.un 6. un 7.NOBEIGUMS
Ir pagājuši daudzi gadu tūkstoši no laika, kurš darbā tika aprakstīts. Autors vadījās pēc historiogrāfiskā principa, lai uzskatāmi parādītu, kā mainījušās vērtības laika gaitā. Darba izvirzītā hipotēze, proti, konfūcismu un latviešu tautasdziesmas vieno tematika un saturs tika apstiprināta, ko pierāda darba 6. un 7. nodaļa.
Darba gaitā apstiprinājās secinājums, ka austrumu un rietumu dzīves uztveres atšķiras. Austrumu cilvēks ir daudz līdzsvarotāks, mazrunīgāks, ko nevar pateikt par rietumu cilvēku. Diemžēl pagaidām rietumu cilvēki virzās tikai esam ceļā uz savas iekšējās pasaules izveidošanu . Dzīves gudrības un dzīvesmākslu mūsdienu cilvēki var smelties gudrībās no austrumu avotiem un pašu tautasdziesmās.
Konfūcijs savās pamācībās bija gan tuvredzīgs, ( attiecībā uz politiku), gan tālredzīgs attiecībā uz sevis pārveidošanu. Viņam bija pārsteidzoši ass prāts uz to brīdi, bet arī šodien idejām daudz piekritēju.
Latviešu tautasdziesmu izlasēs gūtās atziņas par senām vērtībām, par pielūgsmes objektiem, Dieva nozīmi svarīgas arī pašlaik. Interesanti bija izstudēt arī latviešu folkloras vēsturi un tās nozīmi, lai ielūkotos cilvēka iekšējā pasaulē un dzīves vērtībās.
Rakstot darbu, autors daudz uzzināja par austrumu kultūru un tradīcijām, bija interesanti savākt un apkopot aptaujas rezultātus no dažādām vecuma grupām.
Zinātniski pētniecisko darbu varētu izmantot kā palīgmateriālu pedagoģijā, literatūrā un kultūras vēsturē, kā arī interesentiem, kas vēlētos papildināt savu zināšanu krātuvi.SECINĀJUMI
Konfūcisma un tautasdziesmu kopīgās idejas un tēmas:
o Liela uzmanība tiek pievērsta gudrības krāšanai, gudro padomiem;
o Bērni pirmās gudrības gūst no saviem vecākiem;
o Rakturīga humānistiska, cilvēcīga attieksme pret visu dzīvo;
o Bērniem ir jāciena un jāmīl savi vecāki;
o Morāles kodeksā ietilpst tāda īpašība kā gods;
o Dabai ir vienlīdzīga nozīme ar cilvēku;
o Laime vai nelaime ir sekas- tevis paša uzvedības sekas;
o Latviešu tautas gudrība pieprasa aktīvu līdzdalību visos dzīves ritmos- pašizaugsmi, sevis veidošanu, tāpat kā Konfūcija mācība mudina pasaules pārveidošanu sākot ar sevis pārveidošanu;
o Cilvēkam ir noteikts sākums jeb piedzimšanas brīdis;
o Svarīga ir tagadne;
o Pamācības tiek vērstas zemāko kārtu cilvēkiem;
o Ne visu var noteikt Debesis, un cilvēks var tam pretoties;
o Cilvēkam ir jāapzinās sirds patiesība;
o Sievai ir jārespektē savs vīrs;
o Pastāv kulti, rituāli, upurēšana;
o Tiek pielūgti dabas gari.IZMANTOTO INFORMĀCIJAS AVOTU SARAKSTS
1. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija. Andreja Upīša valodas un literatūras institūts. Latviešu tautasdziesmas, 3. sējums. Darba dziesmas. – Rīga: Zinātne, 1981.- 590.lpp.
2. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmija. Andreja Upīša valodas un literatūras institūts. Latviešu tautasdziesmas, 5. sējums. 1.daļa. Sabiedriskie pretmeti. – Rīga : Zinātne, 1983. – 590.lpp.
3. Ancītis V. Latvju dainu izlase. – Rīga: Zvaigzne, 1984. – 236.lpp.
4. Arājs K. Krišjāņa Barona Latvju dainu izlase. – Rīga, 1990.
5. Bībere L. Paliekamdziesma, Krišjānim Baronam 150. – Rīga, 1987.
6. Kūle M, Kūlis R. Filozofija. – Rīga : Burtnieks ,1996.
7. Makdonalda F. Pasaules kultūra. – Rīga : Zvaigzne ABC, 2003.
8. Megi B. Filozofijas vēsture. – Rīga : Zvaigzne ABC, 1998.
9. Mūrnieks A. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē, 1. daļa. – Rīga : RaKa, 1998.
10. Переломов А.Конфуций . Луньюй . – Москва ,1998.
11. Sarma I. Latvijas kultūras vēsture. – Rīga : RaKa, 2003.
12. Семенко И .И. Конфуций .Луньюй – Москва, 2003.
13. Соколов Ю. М. Русский фольклер. – Москва, 2003 .
14. Zitāne L.u.c. Kultūras vēsture. Senie laiki. – Rīga : RaKa, 1998.PIELIKUMI
KOPSAVILKUMS
Zinātniski pētnieciskajā darbā – ” Konfūcisma ideju daži aspekti latviešu tautasdziesmās” tiek aplūkotas austrumu kultūras idejas konfūcisma mācībā, bet rietumu- latviešu tautasdziesmās.
Autors uzskata, ka izvēlētā tēma ir aktuāla, jo šobrīd pasaules iedzīvotāji cenšas integrēties atšķirīgās sabiedrībās, bet visvieglāk to darīt ir tad, ja zina citas valsts vēsturi un kultūru, kas ir pirmais solis uz savstarpēju saprašanos.
Darba mērķis:
Atrast kopīgās iezīmes un analizēt konfūcismu un latviešu tautasdziesmas.
Hipotēze:
Konfūcismu un latviešu tautasdziesmas vieno tematika un saturs.
Darba uzdevumi:
Apkopot un analizēt literatūru par konfūcismu un latviešu tautasdziesmām.
Izpētīt kofūcisma lomu austrumu filozofijā un morālē.
Apkopot konfūcisma atziņas un galvenās idejas.
Raksturot latviešu folkloru un tautasdziesmas.
Atrast un izdalīt kopīgās tēmas konfūcismā un tautasdziesmās
Izvērtēt latviešu tautasdziesmu un konfūcisma kopīgās idejas.
Secināt par konfūcisma un dainu aktualitāti mūsdienās.
Darbā izmantotās pētniecības metodes:
kvantitatīvo pētījumu metodes: aprakstošā un secinošā metode,
korelāciju pētījuma metode- anketēšana,
informācijas vākšana un apkopošana.
Darbs sastāv no 7 nodaļām, 3. un 6. nodaļai ir apakšnodaļas. Lappušu beigās ir īsi un kodolīgi skaidrojumi, kuri apzīmēti ar * simbolu, kas ļauj dziļāk izprast pamattekstu. Galvenais darba uzdevums, proti tautasdziesmu un konfūcisma salīdzināšana, apkopota tabulā. Pielikumu veido Ķīnas vēsture hronoloģiskajā secībā ( tabulas veidā) , Ķīnas filozofa Konfūcija attēls, konfūcisma pamatprincipi, tautasdziesmu izlases fragmenti.
Darba izvirzītā hipotēze, proti, konfūcismu un latviešu tautasdziesmas vieno tematika un saturs tika apstiprināta, ko pierāda darba 6. un 7. nodaļa. Darba gaitā apstiprinājās secinājums, ka austrumu un rietumu dzīves uztveres tomēr atšķiras, jo austrumu cilvēks ir daudz līdzsvarotāks, ko nevar teikt par rietumu cilvēku. Dzīves gudrības un dzīvesmākslu mūsdienu cilvēki var smelties gudrībās no austrumu avotiem un pašu tautasdziesmās.