renesance

Renesanse- progress vai regress cilvēces vēsturē?

Vārdam un jēdzienam renesanse (no franču renaissance-atdzimšana) mūsdienās ir plašas un dažādas nozīmes. Ar to var definēt gan vēsturisko posmu, kad atdzimusi kāda iepriekš augsti attīstīta kultūra, kas bija aizmirsta vai pagrimusi, gan vairāku paradību atjaunotni dažādās dzīves jomās. Tomēr vairākums vēsturnieku renesansi definē kā atsevišķu laikmetu Eiropas kulturālajā

un idejiskajā attīstībā,kas 14.-16. gadsimtā iezīmēja pāreju no viduslaikem un jaunajiem laikiem.

Šajā posmā bija vērojams starujš mākslas,znātnes un cilvēka personības kulta uzplaukums,izvedojas jauns pasaules uzskats,tika likts pamats mūsdienu ku

u
ultūrai un moderna cilvēka pašapziņai.Sabiedrībai bija raksturīgs iepriekš nepieredzēts intereses pieagums pret sengrieķu un romiešu kultūru. Taču neskatoties uz pārmaiņām,šīs vestures posms ir dizegan pretrunīgs. Savā esejā es pamēģināšu noskaidrot,kas īsti bija renesanse- progress vai regress cilvēces vēsturē. Es šo jautājumu gribētu apskatīt no četriem aspektiem, tas ir, no ekonomiskā aspekta,no kultūras apsekta, no vēstures aspekta un no personības apsekta.

Tātad,ekonomiskais apekts. Vēsturnieki uzskata,ka renesanses cēloņi meklējami tālaika pilsētu,īpaši Itālijas staraujajā ekonomiskajā attīstībā. Ekonomiskā attīstība mudināja katru sabiedrības slāni “neatpalikt” no la

a
aikmeta. Piemēram,tirgotāji. Pieaugošas konkurences apstākļos viņiem bija jābūt labi izglītotiem,politiski informētiem. Sociālā labklājība mudināja cilvēkus interesēties par ekonomiku,ģeogrāfiju,vēsturi un dabaszinībām,jo viduslaiku uzskati vairs nebija pieņēmami. Cilvēki kļuva ekonomiski mērķtiecīgi un zinātkāri,un tas,neapšaubami,ir progress. Taču ir viens “bet”. Lasot avotu L8 mā
ā
ācību grāmātā “Renesanses laika itāļu tirgotāju izteikumi un domugraudi”(piemēram-“draudzējies vienmēr ar cilvēku,kas ir bagātāks un ievērojamāks par tevi”, “vienmēr izliecies,ka esi nabags” u.t.t) lika man domāt,ka ekonomiskais uzplaukums padarīja cilvēkus viltīgus un neļāva izpauties izpalīdzībai.

Renesanses kultūras idejas bija kā sprādziens sabiedrībā. Katrs mākslinieks vēlējas izcelties laikabiedru vidū ar savu,neatkārtojamu stilu. Sākas laicīgās mākslas –literatūras (Dante- “Dievišķā komēdija” ;Petrarka-“Soenti Laurai”,Bokačo-“Dekamerons”),arhitektūras (Bruneleski),glezniecības un tēlniecības (Da Vinči,Rafaēls),mūzikas un teātra attīstība. Viduslaku kultūra bija anonīma,bet renesanse atklāja cilvēkam tiesības uz lami,kultūrai bija rakstūrīga prāta un vēlmju harmonija,dzīves optimistiskā uztrvere. Kulturā valdīja nepiespiestība un izsmalcinātība. Viduslaiku kultūras tradīcijas tiek lauztas un izvedojās pilnīgi jaunā koncepcija un ideoloģija- humānisms-kultūras un pasaules struktūras izpēte caur cilvēka personību,cilvēka jūtām un velmēm,kuras mērķis bija harmonijas mēklēšana. Atkšķīrība no viduslaikiem,kuri ru

u
upējas tikai par gārīgumu,renesanses klutūra ietekmēja cilvēka dzīvi uz zemes. Ja progress ir attīstība pozitīvājā virzienā,tad renesanses kultūra ir neapšaubams progress.

Bet blakus pozitīvajam vienmēr ir negatīvs. Apskatīsim renesansi no baznīcas viedokļa! Renesanses laikmetā pasaules uzskata centrā nostājās nevis dievs,bet cilvēks. Reliģiskās dogmas,kuras viduslaiku cilvēks pat neuzdrošinājās apšaubīt,tagad bija skaļi kritizētas un noliegtas. Reliģija kļuva par “otrā plāna vertību”,taču netikai aizmirsta-humanisti uzskatīja,ka reliģiskajā dzīvē galvenais nav rituāli un formālitāte,bet iekšēja,dvēseliskā ticība un pārliecība. Turklāt,garīdznieki uzskatīja,ka antīkais saturs dzīvē un domāšanā ieveda pa

a
aganisko garu,kas bija nepieņemami.

Atkailināti ķermeņi gleznās,dzeja,kura ir veltīta nevis Dievam,bet parastajiem cilvēkiem stirpi novājināja baznīcas autoritāti. Agrāk baznīca bija vienīgā patieso vērtību paudēja,bet renesanses laikmetā tika atklāta grāmatu iespešana,kas deva cilvēkam iespēju iepazīties ar dažādiem uzskatiem. Valdīja uzskatu brīvība un tiesības uz savu viedokļi-tuvojas reformācija. Tātad, ja apskaīit renesansi no garīdzniecības un baznīcas uzskatiem,tas ir liels regress.

Vēl vēsturiskajā aspektā var apskatīt to,pie kā noved renesanse. Renesanse bija ceļš uz jaunajiem laikiem,proti,Lieliem ģeogrāfiskajiem atklājumiem. Eiropai tas bija neredzēts progress,bet kas notika ar tautām,kas cēlušies no citām kulturām? Jaunie laiki bija bija eiropiešu iekarojumu un ekspansijas laikmets,gāja bojā inku un acteku civilizācijas, “atdzimušie” spāņi,angļi,portugāļi un fanči daudzviet ievesa verdzību,padzina no dzimtajām vietām veselas ciltis un tautas,iznicināja viņu kultūru. Izplatījas alkatība un varaskare. Vai to mēs varām nosaukt par progresu? Diez vai.

Trešais apsekts ir personības aspekts renesanses laikmetā. Es uzskatu,ka spēja brīvi izpaust savas jūtas un uzskatus ir vielielākais progress,ko atdzimšanas laikmets ir devis tolaika un mūsdienu sabiedrībai. Katra cilvēka dzīve tika uztverta kā fenomens,veidojas individuālisms. Mainās cilvēku mentalitāte un morālās vertības-viduslaiku motīvam par cilvēka šīs zemes noželojamo eksistenci pretī stājas parliecība par pasaules skaistumu un harmoniju. Personībai ir raksturīgs universālisms (renesases personība parasti sevi realizē daudzās zinatnes un mākslas jomas,tads ģēnijs,piemēram,ir bijis Leonardo da Vinči),vissvarīgāka dzīves sastavdaļa tagad ir personība. Teoloģiskā apziņa tiek novesta līdz minumumam-dominē antropocentrisms-uzskats,ka visumā centrā ir cilvēks,kuram ir tiesības izpētīt un pārveidot pasauli. Un cilvēks izmanto šo tiesību- Nikolajs Koperniks izklastīja savu mācību par heliocentrisko pasaules sistēmu,bet Galilejs sagrava aplamo uzskatu par pasaules uzbūvi,nebaidoties no nāvessoda.

Renesanse ir neatņemams vēstures laikmets un katrs to saprot tā,ka grib. Es uzskatu,ka neviens laikmets nebija devis cilvēcei tik spožus māksliniekus,domātājus,zinātniekus. Mes apbrīnojam renesanci un jūsmojam ar to,tātad,tas ir progress cilvēces vēsturē.

Leave a Comment