RENESANSE FRANCIJĀ, ANGLIJĀ, SPĀNIJĀ

RENESANSE FRANCIJĀ, ANGLIJĀ, SPĀNIJĀ

RENESANSE FRANCIJĀ
Francijā renesanse sākās ievērojami vēlāk nekā Itālijā. XV gadsimtā Francijā vēl valdīja gotikas arhitektūra, kas, protams, ietekmēja arī citus mākslas veidus.
Arhitektūrā XV gadsimtā sākās gotikas stila jauna, pēdējā attīstības fāze, ko sauc par liesmojošo gotiku. Galvenā uzmanība tika pievērsta veco ēku izgreznošanai un paplašināšanai, piebūvējot tām zvanu vai parastos torņus, kā arī krāšņus portālus [dekoratīvi veidota ēkas ieeja] un priekštelpas. Plaši attīstījās laicīgā celtniecība – pilsētās būvēja rātsnamus un bagātnieku savrupmājas. Līdz ar izplatīto koka vairākstāvu dzīvojamās ēkas tipu, kas balstījās uz akmens cokola [celtnes redzamā arhitektoniski izceltā pamatne], radās jauns – pilsētas bagātnieku savrupmājas tips [hotel], kas nomainīja nocietināto feodāļa pilsētas māju.
Tēlniecībā gotikas tradīcijas valdīja līdz pat XV gadsimta pēdējai trešdaļai, kad tās pārņēma Itālijas renesanses ietekme. Tēlniecības darbos plaši izplatīta bija stājskulptūra – madonnas un dažādu svēto statujas. Sevišķi raksturīgas šim periodam ir figurālās kompozīcijas “Guldīšana kapā” un “Apraudāšana”, kam cauri strāvo jūsmīgs dedzīgums un dziļš dramatisms. Izcilu vietu ieņēma Burgundijas tēlniecības skola, kas īpaši izcēlās kapu pieminekļu veidošanas jomā. Starp daudzajiem pieminekļiem ar savu oriģinalitāti saista Filipa Po (ap 1400. g., Luvra) kapa piemineklis, kurā sarkofāga [no akmens vai metāla izgatavots un dekorēts masīvs zārks] vietā ir katafalks [paaugstinājums, uz kura stāv zārks], ko tur astoņas lielas apraudātāju figūras.
Arī glezniecībā XV gadsimta vidū vēl ir jūtamas spēcīgas gotiskās tradīcijas. Kaut gan Francijas karaļi bieži apmeklēja Itāliju un daudz ko mākslas jomā gribēja sev iegūt tieši tādu kā Itālijā, Francijas renesansei bija pavisam cits gars nekā citur Eiropā, jo galvenais tās uzdevums bija demonstrēt karaļa galma priekšstatus par skaistumu. Franču glezniecība tomēr pilnīgi saglabāja savu individualitāti un reizē radīja nacionālo glezniecības skolu, kas bija saistīta ar gadsimtu tradīcijām, it īpaši ar gotisko monumentālo tēlniecību, un izcēlās ar to stila stingrību, kas arī turpmāk bija viena no franču mākslas raksturīgākajām iezīmēm. Franču glezniecības skola dalījās vairākās vietējās skolās, kas bija veidojušās dažādos zemes reģionos un bieži ievērojami atšķīrās cita no citas. Galvenie mākslas dzīves centri bija Luāras upes baseins ar Tūras un Buržas pilsētām, kur no Parīzes bija pārcēlies karaļa galms; mazliet vairāk dienvidos – Mulēna (Burbonu rezidence), Aviņona un Eksa.
Tūrā darbojās Kārļa VII un Ludviķa XI galma mākslinieks Žans Fukē [Jean Fouquet, 1420 – 1490], kas arī bija ievērojamākais franču XV gadsimta mākslinieks. Fukē darbiem piemīt vienkāršs un veselīgs reālisms, precīzs un objektīvs vērojums. Šīs iezīmes mākslinieks apvienoja ar fantastisku plastisko formu izjūtu un tieksmi pēc līniju skaidrības. Fukē bija izcils portretists. Viņa darinātie portreti ir skarbi patiesi un ļoti precīzi atspoguļo modeļa raksturīgās iezīmes, taču tie neizceļas ar īpašu smalkumu. Fukē seju modelē plašiem otas vilcieniem, cenzdamies uzsvērt tikai galveno, atmetot maznozīmīgo. Tāpat arī figūras veidotas lielos triepienos, apģērbam krītot plašās krokās, bet figūras ir kā sastingušas, tās neparāda sevi izteiksmīgos žestos. Fukē portreti ir monumentāla stila darbi, neizskaistināti, bet tomēr apvaldītas cienības pilni. Tāds ir viņa “Kārlis VII” – vārgs, slimīgs, noguris un neglīts, tomēr saglabājis diženu stāju, kas atbilst karaļa pašcieņai.
Pie mākslinieka visievērojamākajiem darbiem pieder diptihs [divas gleznas, ko vieno kopīga iecere], kas vēlāk sadalīts. Tā kreisajā pusē, kas saucas “Etjēns Ševaljē un Sv. Stefans”, attēlots ievērojams valsts darbinieks un viņa aizbildnis Sv. Stefans, kuru silueti skaidri izceļas uz baltā marmora zāles arhitektūras fona. Tikpat skaidri iezīmētas sejas un ķermeņu kontūras diptiha labajā pusē, kur attēlota “Madonna ar Jēzus bērnu”. Figūru plastiskajam veidojumam piešķirts gandrīz vai taustāms efekts. Tīrās, gaišās, caurspīdīgās krāsas uzklātas plānā, vienmērīgā slānī, atgādinot krāsotu skulptūru.
Pie Fukē atstātā mākslas darbu mantojuma pieder brīnišķīgas miniatūras, ar kurām viņš izgreznojis vairākus rokrakstus. Miniatūrā “Jūdu senatne” Fukē ir lielisks vēstures gleznotājs ar apbrīnojamu meistarību atveidojot kauju ainas un soļojošas karaspēka kolonnas. Ne mazāk valdzinošas ir mākslinieka ainavas, kas redzamas “Stundu grāmatas”, Bībeles un evaņģēlija sižetos.
Sākot ar XVI gadsimtu Francijā attīstījās humānisma kultūra, uz kuru spēcīgu iespaidu bija atstājusi Itālijas māksla. Tomēr franču renesanses kultūras raksturīga īpatnība bija tā, ka tajā, vairāk nekā Itālijā, Vācijā un Nīderlandē, liela nozīme bija muižniecības uzskatiem un gaumei, kas Francijas mākslai piešķīra aristokrātiskas iezīmes.
Par sava laika literatūras dižgariem Francijā kļuva Fransuā Rablē un Mišels de Montēņs.
Franču tautas humānistu, ārstu, juristu, dzejnieku, filologu, filozofu, arhitektu, pedagogu un dabaszinātnieku Fransuā Rablē [Rabelais, 1494 – 1553] var dēvēt par vienu no renesanses laikmeta universālākajiem cilvēkiem. Šķiet, nav nozares, kurā izcilais literāts nebūtu darbojies. Savā populārajā darbā “Gargantija un Pantagriels” Rablē pārtop dzēlīgā satīriķī, kurš, izmantojot kariķētu viduslaiku romāna formu, izzobo sava laikmeta un laikabiedru trūkumus.
Gargantija ir milzis, labo milžu karaļa Granguzjē pēctecis, kas pasaulē nācis piedzimstot no mātes auss. Milži cīnās pret aizspriedumainām tradīcijām, tumsonību, despotismu un katoļu baznīcu, kas visu to māca. Viņi atbalsta humānisma idejas un gara gudrību.
Ar milžu tēlu palīdzību Rablē vēršas pret veco audzināšanas sistēmu, kas balstās uz iekalšanu un baznīcas dogmatiskajām zinātnēm. Viņaprāt jaunās mācību sistēmas pamatā jābūt izpratnei un saistībai ar reālo dzīvi, mācībām jāsniedz intelektuālā bauda un īsts izziņas prieks. Šīs idejas Rablē ielicis skolotāja Ponokrāta tēlā. Viņš rūpējas par cilvēku saskaņotu garīgo un fizisko attīstību un uzskata, ka cilvēkam jāpakļaujas lielajiem dabas likumiem. Daba devusi viņam ne tikai dvēseli un prātu, bet arī miesu, tad kāpēc to mērdēt fanātiskā askētismā? Mērenība – lūk, kas jāievēro cilvēkam!
Tikpat dzēlīgi Rablē izsmej reliģisko dogmatismu, mistiku un izvirtušos mūkus un garīdzniekus. Romāna beigās autors piedāvā savu ideju par iespējamo dzīvi Telēmijas abatijā. Tur cilvēku nevis apskaustu un ierobežotu, bet gan dotu brīvu vaļu viņa dabiskajām tieksmēm un intelekta attīstībai.
Mišels Montēņs [Montaigne, 1533 – 1592] ir franču renesanses filozofs un rakstnieks, esejas žanra nodibinātājs un, protams, humānists, jo arī viņa uztverē galvenais ir cilvēks – tāds cilvēks, kas dzīves jēgu saskata šajā pasaulē, nevis mistiskā aizkapa dzīvē. Montēņs uzskatīja, ka cilvēks ir vislielākais noslēpums uz pasaules, mūžīgi mainīgs un neaprēķināms. Katrā cilvēkā mājo gan cēlais, gan zemiskais, kas gaida atbilstošu situāciju, lai izpaustos. Montēņs meklēja līdzsvaru starp ķermeni un dvēseli. Viņš uzskatīja, ka saslieties pret savu ķermeni būtu tas pats, kas saslieties pret Dievu, un tomēr garīgums tika vērtēts augstāk. Montēņs meklēja atbildes uz Lielās Dzīves noslēpumiem. Kā dzīvot, lai nepazaudētu sevī cilvēku? Rakstnieks nedod gatavas atbildes, bet tic milzīgajam cilvēka garīgās attīstības spēkam, kaut gan skaidri apzinās, ka pastāv iespēja smagi vilties un neatrast vairs spēku atgriezties atpakaļ. “Saprātīgs cilvēks nav zaudējis neko, ja saglabājis sevi pašu… Pats dižākais pasaulē ir prasme piederēt sev.”
XVI gadsimta Francijas arhitektūras attīstību var sadalīt divos lielos posmos: Francijas agrīnās renesanses periods līdz XVI gadsimta četrdesmito gadu sākumam un gadsimta vidus un otrā puse. Francijas agrīnās renesanses arhitektūra veidojās lielā Itālijas arhitektūras paņēmienu ietekmē, ko vēl paspilgtināja Francijā dzīvojošo itāļu meistaru (Leonardo da Vinči, Čellini, Viņola) klātbūtne. Sākumā tika celtas ēkas, kuru plānojums un telpu apjoms, kā arī konstruktīvie paņēmieni vēl bija saistīti ar gotiskās celtniecības tradīcijām, bet to dekoratīvajos elementos jau parādījās itāļu arhitektūras paņēmienu ietekme. Vēlāk būvēja celtnes, kurās jau varēja saskatīt dažādu elementu savstarpējo harmoniju. Visievērojamākā un nozīmīgākā šā laika celtne ir Šamboras pils. Lai gan celtne tiek dēvēta par pili, tā atšķirībā no feodāļu nocietinātajām pilīm ir pilnīgi jauns ārpilsētas villas tips, kas paredzēts īslaicīgiem medību vai izpriecu izbraukumiem. Šamborā vēl lietoti daudzi nocietinātajām pilīm raksturīgi elementi – iekšējais slēgtais pagalms, grāvji ar paceļamiem tiltiem, torņi, taču tai raksturīgas arī vairākas jaunas iezīmes: ēkas kompozīcijas simetrija, gleznains kopējais siluets.
XVI gadsimta četrdesmitajos gados arhitektūras attīstībā notika ievērojamas izmaiņas. Sāka darboties izcilākie XVI gadsimta arhitekti: Pjērs Lesko [Pierre Lescot], Žans Gužons [Jean Goujon] un Filibērs Delorma [Philibert Delorme]. Tāpat arī veidojās franču arhitektūras teorētiskās domas pamati.
Lesko un Gužona visievērojamākais projektētais objekts ir Luvras pils Parīzē, Sēnas krastā. Jaunā pils būvēta vecās gotiskās nocietinātās Luvras pils vietā, kuru pirms tam nojauca. Pēc plāna ēka bija iecerēta četrstūra veidā ar iekšēju pagalmu, ap kuru grupējās korpusi; telpas korpusos tika izvietotas galvenokārt vienā rindā. Visgreznāk iecerētas bija iekšējā pagalma fasādes. Fragmenti, kas no tām saglabājušies, sniedz pilnīgu priekšstatu par autoru vispārīgo ieceri – trīsstāvu celtnes pirmos divus stāvus arhitektoniski šķeļ orderi [nesošo un balstošo arhitektonisko elementu kārtojums – pamatne, kolonnas, pilastri un antablements], augšējais – trešais stāvs atveidots atika [sienas daļa virs vaiņagojošās dzegas] veidā. Luvras fasādēs plaši izmantota dekoratīvā skulptūra ar daudziem alegoriskiem tēliem.
No daudzajām F. Delorma celtnēm īpaši ievērības cienīga ir ārpilsētas pils Anē, kas saglabājusies tikai daļēji, un Franciska I kapa piemineklis Sv. Zenona abatijas baznīcā Parīzes tuvumā. Tajā antīkās triumfa arkas motīvs drosmīgi apvienots ar franču tradicionālo kapu pieminekļu formu.
Tēlniecība Francijas renesanses mākslā noteikti ieņem pirmo vietu. Izšķirošā nozīme franču tēlniecības attīstības liktenī un Itālijas mākslas ietekmes nostiprināšanā bija mākslinieku Džovanni Batista Roso [Rosso] un Frančesko Primatičo [Francesco Primaticcio] darbībai. Ieradušies Francijā, viņi lika pamatus jaunai mākslas skolai, kas nebija saistīta ar franču nacionālajām tradīcijām. Liela nozīme bija arī tam, ka no 1540. līdz 1545. gadam Francijā dzīvoja B. Čellini. Čellini kailās figūras, kas stila ziņā līdzīgas Primatičo figūrām, stipri ietekmēja Francijas tēlnieku daiļradi. Tomēr franču meistariem bija iespēja studēt arī klasisko skaistuma ideālu, jo Primatičo no Romas līdzi bija atvedis daudzu slavenāko antīko oriģinālu ģipša nolējumus.
Ievērojamākais franču renesanses tēlnieks bija Žans Gužons [Jean Goujon, 1510 – 1568]. Gužons veidojis kapa pieminekli Luijam de Brezē Ruānas katedrālē, no 1544. gada kopā ar arhitektu P. Lesko strādājis Parīzē pie Sv. Žermēna baznīcas kanceles, kurai darināja piecus ciļņus: četras evaņģēlistu figūras un “Kristus apraudāšanu”. Visievērojamākais un pilnīgākais Gužona skulpturālais darinājums ir “Nimfu strūklaka”. “Nimfu strūklaka” (saukta arī par “Šķīstīšanas strūklaku”, jo turpat netālu atrodas baznīca ar tādu pašu nosaukumu) sākotnēji bija taisnstūrveida celtne, kas atradās laukumā, ko ieskāva trīs ieliņas. XVIII gadsimta beigās tā tika pārvietota laukuma vidū un pārveidota. “Nimfu strūklakas” skulpturālais rotājums ir seši šauri vertikāli ciļņi, uz kuriem attēlotas vieglās drānās tērptas nimfas, kas tur rokā krūkas, no kurām ārā šļācas ūdens. Uz trim garajiem, horizontālajiem ciļņiem attēlotas najādas [ūdeņu dievības sengrieķu mitoloģijā] un tritoni [jūras dievi sengrieķu mitoloģijā], bet trīs pārējos ciļņus rotā amori. Figūrām ir apbrīnojama pozu daudzveidība un brīvu kustību grācija, kas apvij sarežģītos ķermeņu rakursus.
Gužona daiļradē franču renesanses māksla sasniedza savu pilnīgo briedumu. Tai piemīt tas skaidrais stils un atturība, kā arī ritma un harmonijas smalkā izjūta, kas ir Francijas mākslas raksturīgas iezīmes.
Gužona pēctecis bija Žermēns Pilons [Pilon, 1537 – 1590]. Atšķirībā no Gužona, kas neatstāja uz viņu nekādu ietekmi, Pilons pievērsa uzmanību nevis cilnim, bet monumentālajai skulptūrai. Pie viņa pazīstamākajiem darbiem pieder divas Indriķa II kapenes. Pirmo no tām veido trīs grācijas [seno romiešu trīs dievietes], kas uz galvām tur urnu, kur glabājas karaļa sirds.
Stājglezniecība franču XVI gadsimta mākslā ieņem krietni mazāku vietu nekā tēlniecība – plašu attīstību guva tikai portreta māksla.
Laikabiedri augstu vērtēja Žana Kluē [Jean Clouet] radītos portretus, bet daudz talantīgāks bija Žana Kluē dēls Fransuā Kluē [1510 – 1572]. Viņa galma portretiem piemīt vēss cienīgums un stingra atturība, taču modeļa ārējās iezīmes tajos atveidotas patiesi. Krietni interesantākas ir Kluē zīmējumu skices, kuras mākslinieks darinājis tieši pēc modeļa un kam ir pilnīgi patstāvīga mākslinieciskā nozīme. Mākslinieks īpašu uzmanību pievērsis smalkai un rūpīgai individuālo iezīmju attēlošanai. Ar itāliešu zīmuli darinātie portreti, kas ietonēti ar sangīnu [mīksts, sarkanbrūns zīmulis bez ārējā apvalka] un pasteļkrāsām, gadsimta vidū un tā otrajā pusē bija plaši izplatīti.]
Galma aprindās daudzi aizrāvās ar savu laikabiedru portretu kolekcionēšanu – tos lielā skaitā darināja vairākas darbnīcas. Ievērojamākie šajā jomā bija brāļi Etjēns un Pjērs Dimonstjē.
No nedaudzajiem vēsturiskā žanra gleznotājiem minams Žans Kuzēns Vecākais [Jean Cousin], kas darinājis pirmo gleznu franču mākslā, kurā attēlota kailas sievietes figūra.
RENESANSE SPĀNIJĀ
Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu XV un XVI gadsimtu mijā uzplauka arī tās kultūra. Tomēr Spānijas renesanses kultūra veidojās sarežģītos apstākļos. No vienas puses tā pārņēma gadsimtu gaitā veidojušās spāņu nacionālās tradīcijas, no otras puses kultūras attīstību stipri ietekmēja iesīkstējušās baznīcas dogmas. Baznīcas naidīgā attieksme pret visu jauno neļāva izplatīties humānisma idejām, kā arī dabas un eksaktajām zinātnēm. Tāpēc arī Spānijā ilgāk nekā citās zemēs saglabājās kultūras reliģiskais raksturs, kas ietekmēja kā mākslu, tā arī literatūru.
Par spīti baznīcas aizspriedumiem sevišķi lielu attīstību XV gadsimta Spānijas kultūrā sasniedza literatūra. XV un XVI gadsimtu mijā radās tā saucamais “blēžu romāna” žanrs, kas drīz vien plaši izplatījās pārējo Eiropas valstu literatūrā. Viens no šā žanra agrīnākajiem paraugiem Eiropā ir anonīmais romāns “Tormesas Lasariļo dzīve”. Romānā attēlota tā laika reālā dzīve ar tās visikdienišķākajām parādībām, kas nereti atspoguļotas satīriskā manierē.
Par augstāko spāņu literatūras kalngalu uzskatāms dramaturgs Migels de Servantess [Cervantes, 1547 – 1616] – viens no retajiem sava laika humānistiem, kam savos darbos izdevās reālistiski atspoguļot XVI gadsimta nogales krīzi spāņu tautas dzīvē. Tas jūtams gan viņa “Paraugnovelēs”, gan izcilajā parodijromānā “Dons Kihots”, ar kuru Servantess vēlējies pateikt, ka laika straujais ritējums prasa, lai cilvēks dzīvotu un attīstītos tam līdzi, nevis kūļātos pagātnes ēnā, velti cenšoties atdzīvināt sen pagājušās nevajadzīgās tradīcijas. To autors romānā “Dons Kihots” mēģina pateikt ar prātā pusjukušā Kihota tēlu. Šajā romānā, kas atspoguļo visus sarežģītos Spānijas apstākļus XVI gadsimta otrajā pusē, vienlaicīgi nosodīta un izsmieta tukšā fantazēšana, kam nododas aristokrātija, kas vēl dzīvo viduslaiku bruņinieku ideālu pasaulē, kā arī jaunais naudas un iedzīvošanās kāres kults. No otras puses, autors sulīgi, ar lielām simpātijām tēlo plašu tautas dzīves ainu.
Interesanti, ka dons Kihots, par kuru smejas gan lasītājs, gan pats autors, reizē iemieso arī sava laika pašas humānākās idejas. Tieši caur viņu autors izsaka savus filozofiskos atzinumus par personību: “Ieskaties pats sevī, mēģini sevi izprast, un tā ir visgrūtākā izprašana, kādu vien var iedomāties. Izpratis pats sevi, tu neuzpūtīsies kā varde, kas gribēja līdzināties vērsim”.
Šajā darbā kā spogulī sevi varēja vērot un atpazīt absolūtisma neierobežotās varas izmantotāji un garīdzniecība, un tauta izdarīja secinājumus par īstajiem posta un nabadzības vaininiekiem, kuru bezjēdzīgās militārās avantūras XVI gadsimta beigās bija novedušas Spāniju līdz krīzei.
XVI gadsimta otrajā pusē uzplauka arī spāņu nacionālā drāma, kuras visspilgtākais pārstāvis ir Lope de Vega [1562 – 1635]. Kā daudzi renesanses laikmeta rakstnieki, Lope de Vega savos darbos kritizē feodālo norobežošanos, iestājas par valsts apvienošanu un “tautas monarha” varu, kas rūpētos par vispārēju labklājību. Cieņa pret savu tautu un tās tiesībām, naids pret feodālajiem varmākām jo spilgti izpaužas Lope de Vegas varoņdrāmās, no kurām pati ievērojamākā ir “Avju avots”. Tajā Lope de Vega atainojis patiesus, tautasdziesmās apdziedātus notikumus. Drāma “Avju avots”, kas aizstāv cilvēka tiesības cīnīties, aizstāvēt savu cilvēcisko cieņu, sacelties pret apspiedējiem, ir viena no spilgtākajām pasaules teātra vēsturē.
Rakstnieks, būdams humānists, ticēja, ka cilvēks ir skaists un cēls, ka nav tādu šķēršļu, ko nespētu pārvarēt dziļas un patiesas jūtas. Par visapbrīnojamākajām jūtām Lope de Vega uzskatīja – mīlestību. Humānās idejas, spraiga darbība, apbrīnojama poētika bija Lopes de Vegas “mīlas komēdiju” galvenās iezīmes.
Arhitektūrā formu pāreja uz renesanses mākslu noritēja ļoti gausi. XV un XVI gadsimtu mijā Spānijas arhitektūrā vēl dominēja pārejas elementi no gotikas uz renesansi. Šajā laikā izplatījās tā saucamais “plateresko stils”, kura raksturīgā īpatnība ir izteikti smalkā un bagātīgā ornamentika. Apdarē tika izmantoti arī renesanses arhitektūras dekoratīvie motīvi.
Renesanses formas Spānijas arhitektūrā nostiprinājās tikai ap XVI gadsimta vidu. XVI gadsimta otrajā pusē Spānijas arhitektūra attīstījās tiešā Itālijas renesanses arhitektūras ietekmē. Tās galvenais pārstāvis bija Huans de Erera [Juan de Herrera, 1530 – 1579], pēc kura vārda dižrenesanses stils Spānijas arhitektūrā nereti tiek dēvēts par Ereras stilu. Galvenais Ereras darbs ir karaļa pils – Eskorjals. Šī pils tika būvēta Filipam II un aptvēra Sv. Laurentija baznīcu, klosteri, karaļa rezidenci, karaļu mauzoleju – kapenes un pat bibliotēku! Tā ir apmēru ziņā milzīga četrstūrveida celtne ar torņiem stūros un baznīcas kupolu centrā. Pils formās valda stingrs, skarbs un vienkāršs vispārējais risinājums, kā arī gandrīz pilnīgi nav dekoratīvo elementu. Ar savu drūmo veidolu pils atgādina cietoksni.
XV gadsimta glezniecībā Spānijā valdīja spēcīga baznīcas ietekme, kas aizliedza attēlot kailus ķermeņus, nostājās pret reliģisku sižetu laicīgu attēlošanu, lika šķēršļus antīkās mitoloģijas sižetu izmantošanai. Tas viss kavēja renesanses mākslas elementu ieviešanos Spānijas glezniecībā. XV gadsimta mākslinieku darbos vēl maz attīstīta perspektīva, saglabājies nosacītais zeltītais fons un figūras izvietotas plaknē. Gleznās dominē reliģiskie sižeti, kuros sevišķi bieži attēlotas dažādas moku un sodīšanas ainas.
Pēc slavenā Nīderlandes mākslinieka Jana van Eika brauciena uz Pireneju pussalu 1492. gadā, dogmatiskā situācija spāņu glezniecībā sāka mainīties. Spāņu mākslinieki aizrāvās ar Nīderlandes glezniecības tehnikas patapināšanu, it sevišķi rūpīgi pārmantojot smalko detaļu izstrādāšanas paņēmienu, kas kļuva par spāņu glezniecības raksturīgu īpatnību.
XVI gadsimta sākumā ķeizara Kārļa V karagājieni uz Itāliju veicināja spāņu iepazīšanos ar Itālijas mākslinieku darbiem, kas izraisīja lielu interesi. Daudzi gleznotāji devās uz Itāliju apgūt jaunākos sasniegumus gleznošanas mākslā – perspektīvu, gaismēnu, prasmi atveidot cilvēka ķermeni, taču pati Itālijas renesanses būtība viņiem palika sveša, jo Spānijā nebija labvēlīgas augsnes, kur attīstīties dzīvi apliecinošai pasaules uztverei un skaidram racionālismam, kas veidoja Itālijas mākslas kultūras pamatu. Pēc savas būtības krietni tuvāka spāņu mākslas uztverei bija manierisma [no renesanses izveidojies mākslas stils, kam raksturīga nosacīta un sarežģīta mākslas forma] māksla, kas Spānijā rada daudz sekotāju. Pat tie mākslinieki, kas atdarināja dižrenesanses meistaru darbus, parasti tos veidoja manierisma garā.
XVI gadsimta vidū, Filipa II valdīšanas laikā, manierisma virzienu Spānijas mākslā izspieda oficiālā galma māksla. Glezniecībā radās sadomāti un vēsi darbi, kas būtībā bija tikpat sveši Itālijas renesansei kā iepriekšējā laika reliģiskie gleznojumi. Karaļa galms kļuva par mākslas darbu galveno pasūtītāju un noteikumu diktētāju. Visinteresantākā šā laika spāņu glezniecības joma bija portrets, vienīgais laicīgais žanrs, kas attīstījās Spānijā. Starp Filipa II galma portretistiem izceļas divi lieliski mākslinieki, kas ielika pamatus spāņu galma portretu mākslai – Alonso Sančess Koeljo [Alonzo Sanchez Coello, 1532 – 1588] un Huans Pantoha de la Kruss [Juan Pantoja de la Cruz, 1551 – 1609]. Šo mākslinieku aristokrātu portretos īpaši izceltas augstās kārtas raksturīgās iezīmes – klīrība, uzpūtība, atturīgi žesti, bagātīgs tērps, un reizē arī apbrīnojami patiesi atveidoti modeļa sejas vaibsti un garīgā pasaule.
XVI gadsimta otrajā pusē Spānijas glezniecībā blakus oficiālajai galma mākslai attīstījās arī cits mākslas virziens, kas galmā netika atzīts. Viens no ievērojamākajiem šā virziena gleznotājiem bija Luiss de Moraless [Luis de Morales, 1518 – 1582]. Moralesa daiļradē jūtama sava laika mistisko reliģisko mācību ietekme (šīs mācības Spānijā bija izplatītas, bet oficiālās baznīcas neatzītas), viņa darbiem cauri strāvo reliģiskas jūtas un viduslaiku askētisma ideāls. Mākslinieka gleznojums ir ļoti smalks un rūpīgs, tehniskā ziņā tuvs Nīderlandes glezniecībai, lai gan meistara brieduma gadu darbos jūtama tieksme tuvināties Itālijas mākslas sasniegumiem.
Panākumus galmā neguva arī viens no Spānijas XVI gadsimta otrās puses izcilākajiem māksliniekiem El Greko [īstajā vārdā Domeniko Teotokopuli, 1541 – 1614], kura daiļrade Spānijas mākslā ieņem savrupu nostāju. El Greko dzimis un sākumā mācījies Krētas salā, vēlāk aizbrauca uz Venēciju, kur studēja pie Ticiana un Tintoreto, kuru ietekme stipri jūtama mākslinieka agrīnajos darbos. Ap 1570. gadu El Greko atstāja Venēciju un apmetās Romā, kur viņa darbi iemantoja sabiedrības uzmanību. Taču El Greko mākslas galīgā izveidošanās un talanta pilnīgs uzplaukums notika vēlāk, kad mākslinieks pārcēlās dzīvot uz Spāniju. Sākumā, apmeties Madridē, El Greko saņēma vairākus gleznu pasūtījumus, bet, visvairāk rūpēdamies par kopnoskaņas radīšanu, mākslinieks pārkāpa tradicionālos sižeta risinājuma likumus. Tas izraisīja neapmierinātību pasūtītājos, kas pat pārmeta meistaram dažu tipu ārkārtīgu vulgarizāciju. Tikai pēc tiesas procesa un ekspertu labvēlīga slēdziena El Greko saņēma nopelnīto naudu.
Drīz pēc tiesas procesa mākslinieks saņēma gleznas pasūtījumu no karaļa Filipa II. El Greko uzgleznoja gleznu ar nosaukumu “Filipa II apoteoze”, kurā attēlots karalis, kas nometies uz ceļiem. Apkārt viņam baznīctēvi un taisnīgie cilvēki, kas pavērsuši skatienus uz debesīm, kur žilbinošā gaismā, eņģeļu pulka apņemti, mirdz jezuītu ordeņa iniciāļi. Pēc gada El Greko uzgleznoja vēl vienu karaļa pasūtījumu – “Svētā Maurīcija mocības”, kas tomēr izraisīja Filipā II lielu nepatiku. Pēc šīs neveiksmes mākslinieks atstāja Madridi un uz visiem laikiem apmetās Toledo.
Toledo bija veca Spānijas aristokrātu pilsēta, kas vēl saglabājusi viduslaiku dzīves ritmu. Pilsētā bija daudz rakstnieku un dzejnieku, ar kuriem El Greko, būdams plaši izglītots un vispusīgs cilvēks, drīz vien sadraudzējās. Šajā feodālās aristokrātijas un inteliģences vidū galīgi izveidojās mākslinieka pasaules uzskats un glezniecības maniere, šeit atbalstu guva viņa tieksme pēc mistiskā un prātam nesaprotamā. El Greko Toledo pilsētā darinātajos darbos jūtama milzīga mistikas piedeva un nosliece uz figūru deformāciju. Figūras viņa gleznās kļuva nesamērīgi izstieptas, krāsas ieguva sevišķi izsmalcinātu sabalsojumu un sāka it kā izstarot vēsu zaļgani fosforiscējošu gaismu, kas saistīja priekšmetu kontūras.
Mākslinieka daiļrade ir sarežģīta un pretrunu pilna. Nereti viņa gleznās savijas apbrīnojama fantastika kopā ar realitāti, kā, piemēram, vienā no visslavenākajiem El Greko darbiem “Grāfa Orgasa guldīšana kapā”. Tās sižets aizgūts no senas leģendas, kas stāsta par mirušā dievticīgā Toledo hidalgo bērēm, kuras pagodinājuši svētie, nolaizdamies no debesīm. Šī aina attēlota kā mistiska vīzija.
Viena no spēcīgākajām mākslinieka talanta izpausmēm bija portreta meistarība. El Greko portretos apvienojās spāņu portretam raksturīgā atturība un vienkāršība kopā ar smalko uzmanību pret modeļa individuālajām īpatnībām, taču mākslinieks tālu pārspēja savus laikabiedrus dziļi psiholoģiska raksturojuma ziņā. Izcils piemērs tam ir glezna “Inkvizitora Niņo de Gevaras portrets”. Portrets ārēji ir vienkāršs, taču tajā jūtams milzīgs garīgs sasprindzinājums. Inkvizitora aveņsārtā tērpa draudīgais mirdzums, viņa degošo acu vēsais spīdums, asās lūpu līnijas, roka, kas nervozi sakrampējusi krēsla rokturi, raisa skatītājā domu par ar pūlēm apspiestām bangojošām kaislībām, fanātismu un nežēlīgu cietsirdību.
El Greko gleznojis galvenokārt reliģiskus sižetus, tomēr tās nav parastas svētbildes. Mākslinieks ļoti bieži atkāpās no sižetu atainošanas pēc vispārpieņemtajiem likumiem, kā dēļ viņam ne reizi vien izcēlās nesaprašanās ar pasūtītājiem. El Greko dzīvoja savas fantāzijas pasaulē, kas viņa mūža pievakarē kļuva pat slimīga – mākslinieka pēdējās gleznās redzama dīvaina rēgu pasaule: nesamērīgi izstieptas figūras ar mazām galviņām, dīvaini izliekti ķermeņi, lūstoši drapējumi, un tas viss nogrimst un pazūd mirdzošas, vēsas gaismas plūdos.
El Greko bija pēdējais ievērojamais manierisma mākslas pārstāvis Eiropā. Viņa dzīves pēdējos gados šis virziens jau bija savu laiku pārdzīvojis, atdodot savu vietu baroka mākslai.
RENESANSE ANGLIJĀ
Renesanse Anglijā sākās ar Indriķa VII nākšanu tronī 1485. gadā un beidzās ar Elizabetes nāvi 1603. gadā. Jau XV gadsimtā, par spīti politiskajām ķildām un militārajām neveiksmēm, Anglijas saimnieciskā dzīve strauji attīstījās, tas, protams, ietekmēja arī mākslas un kultūras attīstību. Šajā laikā bija vērojams neparasts uzplaukums visās zinātnes un daiļrades nozarēs.
Pateicoties zemes ģeogrāfiskajai noslēgtībai, Anglijā veidojās pavisam atšķirīga renesanses kultūra nekā citās zemēs. Angļu renesanses agrais posms sakrita ar reformāciju, ko savā valdības dekrētā atbalstīja karalis Henrijs VIII. Reliģijas un baznīcas dzīves jautājumi agrīnos angļu humānistus ietekmēja daudz vairāk nekā itāļu humānistus, jo jaunā aizraušanās ar antīko literatūru un humānisma idejām hronoloģiski sakrita ar briestošās reformācijas problēmām.
Anglijas renesanses kultūras otrajā posmā tās stāvoklis krasi mainījās. Iznīcinādama baznīcas varenību, karaļa vara iedragāja arī tās autoritāti un idejisko ietekmi. Tā kā Eiropas mērogā Anglijas renesanse attīstījās daudz vēlāk nekā citās zemēs, angļu humānisti varēja izmantot un papildināt citu zemju humānistu aizsākto darbību.
Vispilnīgāk renesanses idejas Anglijā uzplauka Elizabetes valdīšanas laikā, kas bija arī valsts saimnieciskās varenības un tirdzniecības uzplaukuma laiks. Anglija strauji uzsūca sevī visas Eiropas humānistiskās kultūras bagātības. Attīstījās zinātne un filozofija, kas gadsimta beigās vainagojās ar Frānsisa Bēkona [Francis Bacon, 1561 – 1626] materiālistiski filozofisko sistēmu. Bēkons savā slavenajā sacerējumā “Jaunais organons” nesaudzīgi kritizē viduslaiku zinātni un iesaka jaunu metodi, kas balstās uz eksperimentālu dabas pētīšanu. Bēkons uzskatīja, ka galvenie zinātnes attīstības priekšnoteikumi ir novērojums, salīdzinājums, eksperiments, indukcija un analīze.
Nepieredzēti plaši attīstījās tulkotās literatūras māksla: līdzās antīkajām vērtībām daudz tulkoja itāļu, franču un spāņu rakstnieku darbus. Tomēr lielākais angļu renesanses literatūras sasniegums ir dramaturģijas žanra uzplaukums, kura priekšvēsture meklējama jau viduslaiku reliģiskajā drāmā. Angļu humānisti izmantoja moralizējošās lugas formu dažnedažādu ētikas un morāles problēmu risināšanai. Moralitāte kļuva par pamatu arī jaunās laicīgās drāmas radīšanai.
XVI gadsimta otrajā pusē plaši uzplauka dramaturģija – izveidojās daudzas profesionālas teātra trupas, tika būvētas īpašas ēkas teātra izrādēm.
Angļu renesanses spilgtākie pārstāvji bija Tomass Mors, Kristofers Mārlovs un neatkārtojamais Viljams Šekspīrs.
Gadsimta sākuma humānists Tomass Mors [More, 1478 – 1535] kļuva slavens ar savu traktātu “Utopija”, kas atgādina vēlīno grieķu dēkaino ceļojumu romānu, atsaucot atmiņā arī viduslaiku izplatītākās leģendas par “paradīzi zemes virsū”. T. Mora “Utopija” spēcīgi ietekmēja pasaules literatūru – no tās mācījās gan franču rakstnieks Rablē, gan Šekspīrs, gan Svifts.
Reizē ar teātra attīstību īpašu uzplaukumu sasniedza dramaturģija. Viens no talantīgākajiem Šekspīra priekštečiem bija Kristofers Mārlovs [Marlowe, 1564 – 1593], filozofiski psiholoģiskās traģēdijas un vēsturiskās hronikas aizsācējs dramaturģijā. Viņa traģēdiju pamatā ir personība, ko vada neremdināma varaskāre (“Tamerlans Lielais”) un alkas izzināt visu nezināmo (“Traģisks stāsts par doktoru Faustu”), bet viena no nozīmīgākajām Mārlova lugām reālistiskā hronika “Edvards II” risina būtiskas XVI gadsimta sabiedrības problēmas.
Izcilākais renesanses rakstnieks Viljams Šekspīrs [Shakespaere, 1564 – 1616] savā daiļradē padziļināja no priekštečiem mantoto pieredzi, dziļi un izjusti attēlojot sava laika izjūtas, domas un problēmas. Rakstnieka soneti, traģēdijas, vēsturiskās hronikas un komēdijas dzīvo vēl šodien, saviļņodamas skatītāju iztēli.
Par lielu nožēlu un varbūt tā arī ir labāk, par lielā dramaturga dzīvi ir zināms ļoti maz. Šekspīrs nav rakstījis ne memuārus, ne dienasgrāmatas, nav saglabājušās viņa vēstules, ne arī rokraksti. Līdz mūsu dienām laika zobu pārdzīvojuši ir tikai daži dokumenti, kuros minēti vairāki dramaturga dzīves notikumi.
Viljams Šekspīrs dzimis 1564. gada 23. aprīlī nelielā Anglijas pilsētiņā Stretfordā. Kad Šekspīram bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš no Stretfordas piepeši aizbrauca. Jauneklis devās uz Londonu, kur kā vēsta nostāsti, sācis pelnīt iztiku, uzraudzīdams pie teātra zirgus, kamēr kungi skatījušies izrādes. Vēlāk, un tas jau ir ticami, Šekspīrs sāka strādāt teātrī, kur raudzījās, lai aktieri laikā uznāktu uz skatuves, kā arī pārrakstīja lomas. Pēc dažiem gadiem Šekspīram pašam sāka iedalīt nelielas lomas teātrī, kuru vēlāk nosauca par “Globusu” un kura izrādēm Londonā bija lieli panākumi. Tomēr Šekspīrs nekļuva par lielu aktieri, bet iepazītās teātra aizkulises ļāva viņam rakstīt lugas priekš skatuves.
Diemžēl nav saglabājušies arī Šekspīra lugu manuskripti. Mums zināmās dramaturga lugas ir sastādītas no aktieru lomu izrakstiem un stenogrāfiskiem pierakstiem, tās atjaunotas pēc Šekspīra draugu aktieru atmiņas. Varbūt tāpēc vēl arvien eksistē daudz versiju par to, ka Šekspīrs nemaz nav šo lugu autors, ka tās ir rakstījis kāds cits, daudz izglītotāks tā laika cilvēks, kas, visticamāk, vēlējies palikt nezināms.
Tradicionāli Šekspīra daiļradi iedala trīs periodos:
1. Optimistiskais (1590 – 1600);
2. Traģiskais (1601 – 1608);
3. Romantiskais (1609 – 1612).
Pirmajā periodā sarakstītas gandrīz visas vēsturiskās hronikas par angļu vēsturi no XIV gadsimta beigām līdz XV gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Šā laika lugās kā centrālā tēma ir skarts cilvēks un viņa loma valstī, cīņa par vienotas valsts nodibināšanu (triloģija “Henrijs IV”). Tajās spilgti raksturoti valdnieki, monarhi, kas mīl savu zemi (“Henrijs V”), noziedzīgi un vardarbīgi tirāni (“Ričards III”). Savukārt komēdijās dzirkstī renesanses dzīvesprieks, tajās tiek cildināta mīlestība un draudzība, uzticība un ass prāts. Agrīnajās komēdijās (“Spītnieces savaldīšana”, “Maldu komēdija”, “Liela brēka, maza vilna” un citās) vēl daudz bezjēdzīgu notikumu elementu un klaunādes, bet reizē autors slavina veselo, stipro, drosmīgo jūtu un asas domas cilvēku.
Otrajā daiļrades posmā sarakstītajās traģēdijās jaušamas spēcīgas izmaiņas Šekspīra pasaules uztverē. Arī šajās lugās ir paustas renesanses idejas, taču darbi ir kļuvuši drūmāki. Dramaturgs lugās ataino cēlo ideālu sadursmi ar skaudro īstenību, pieviltu uzticību un tās izraisītu traģēdiju – šajās lugās parādās varoņu bojāejas tēma (“Hamlets”, “Otello”, “Romeo un Džuljeta”, “Karalis Līrs”).
Šekspīra pirmās lielās traģēdijas “Romeo un Džuljeta” galvenie varoņi kvēli mīl viens otru, taču mīlestībai pretī stājas nopietns šķērslis – abu ģimeņu senais ienaids. Nevienlīdzīgā cīņā ar veciem aizspriedumiem, asiņainiem un bezjēdzīgiem likumiem Romeo un Džuljeta iet bojā, bet šī mīlestība, kas saceļas pret savu laiku pārdzīvojušiem aizspriedumiem, ir viņu morālā, tikumiskā uzvara.
Traģēdijā “Hamlets” dāņu princis Hamlets rūgti apraud mirušo tēvu, bet tad nāk drausmīgs atklājums: tēvs nav miris dabīgā nāvē, tēvs ir noslepkavots! Slepkava, Hamleta tēvocis, tēva brālis, ne vien mantoja karaļa troni, bet arī apprecēja tēva atraitni – Hamleta māti. Traģēdija rāda, kā Hamlets atmasko kronēto noziedznieku, bet pēc tam atriebj tēva nāvi. Traģēdiju caurvij cilvēka pārdomas par ļaunuma būtību, par meliem, kas slēpjas pils sienās, par laikmeta necilvēcību. Hamleta vientulība ir tāda cilvēka vientulība, kurš pāraudzis savu laikmetu, ir traģiskā pretrunā ar to un tāpēc iet bojā. Šo Šekspīra traģēdiju nav viegli analizēt – daudzi Hamleta tēla interpretētāji viņā saskata galvenokārt neizlēmību, vājumu, šaubas. Turpretī daudzi citi neuzskata, ka Hamlets būtu vājš cilvēks.
Arī “Karalī Līrā” Šekspīrs rāda, kā despotisms un patvaļa sagandē cilvēka dvēseli. Tikai pats izbaudījis atkarību no tirāniem, karalis Līrs mūža galā kļūst par cilvēku ar godīgu dvēseli.
Trešā perioda lugās (“Ziemas pasaka”, “Vētra”, “Cimbelins”) apvienojās traģikomēdijas [luga, kurā apvienoti traģēdijas un komēdijas elementi], pastorāles [neliels muzikāli dramatisks darbs, kurā idilliski atainota lauku dzīve un daba], simboliskās alegorijas [uz līdzību balstīts abstrakta jēdziena atveidojums ar konkrēta tēla palīdzību] žanra iezīmes un tam visam cauri strāvoja sapnis par skaistu un humānu pasauli.
Šekspīrs rakstīja ne tikai lugas vien. Viņa soneti ar jūtu un domu dziļumu saviļņoja laikabiedrus un spēj aizraut arī vēl mūsdienās. Viņa sarakstītās poēmas piederēja pie tajā laikā izplatītā renesanses poēmu žanra, taču tajās jautās stingri reālistisks sižeta traktējums. Šekspīra 154 sonetos jūtama itāļu ietekme. Soneta formā Šekspīrs atklāj kaismīgus pārdzīvojumus un pārdomas. Sonetu krājumā izšķirami vairāki cikli, kas radušies dažādos dvēseles stāvokļa brīžos, tie veltīti mīlestībai, draudzībai un greizsirdībai, pārdomām par savu likteni.
Renesanses tēlotājmāksla Anglijā attīstījās daudz lēnāk nekā literatūra. Viens no ievērojamākajiem angļu renesanses māksliniekiem bija vācu gleznotājs Hanss Holbeins Jaunākais [Hans Holbein, 1479 – 1543].
Holbeins savu karjeru sāka Bāzelē, kur Erasms bija viens no viņa nozīmīgākajiem atbalstītājiem. Mākslinieks galvenokārt gleznoja portretus un reliģiskās gleznas, no kurām visneaizmirstamākā un aizkustinošākā ir “Kristus nāve”. Holbeina portreti ir sīki detalizēti un precīzi ataino modeļa īpatnības, kā piemēram, glezna “Tomass Mors kā lords Čankelors”, kas tika uzgleznota Anglijas apmeklējuma laikā. Mākslinieks uzgleznoja arī slaveno gleznu “Sers Tomass Mors un viņa ģimene”, kas uzskatāma par pirmo jebkad gleznoto ģimenes grupas portretu. Bāzelē Holbeins radīja kolekciju ar 51 ksilogrāfiju [grafikas augstspieduma tehnika, kurā lieto koka iespiedformas], kam deva nosaukumu “Nāves deja”, ar šo kolekciju mākslinieks arī ieguva popularitāti.
Pēc laika Holbeins devās uz Angliju, kur kļuva par Henrija VIII galma mākslinieku. Galmā Holbeins gleznoja karaļa portretus visā augumā, kas reizē bija arī monarha reprezentatīvie tēli. Diemžēl daudzi mākslinieka neveiksmīgākie darbi tika nozaudēti vai iznīcināti un tagad tie tiek reprezentēti pēc oriģinālu skicēm vai kopijām.
Daudzi mākslinieki ietekmējās no Holbeina izsmalcinātās mākslas, bet par nožēlu neradīja neko tikpat ievērības cienīgu, ja nu vienīgi izņemot brīnišķīgās miniatūras [maza izmēra mākslas darbi], kurās tiešām var saskatīt renesanses laikmetu raksturojošās iezīmes.
RENESANSES LAIKMETA MŪZIKA
Renesanses laikmetā mūzikai daļēji atbrīvojoties no baznīcas un galma rituālu apkalpošanas, aizvien vairāk izcēlās tās estētiskās un izzinošās funkcijas. Humānisma ietekmē mūzikā izvirzījās komponista personība, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Izveidojoties krāšņai un bagātai skaņu mākslas valodai, kas radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, radās renesanses laikmeta visizplatītākais mūzikas žanrs – madrigāls [laicīga renesanses laikmeta dziesma, visbiežāk korim]. Vienlaicīgi veidojās arī citi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt vienkāršas vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tautas sadzīvē izplatījās laudas – himniska rakstura garīgas dziesmas, kuras dzimtajā valodā sacerēja dažādu profesiju pārstāvji. Nereti tās skanēja ar pazīstamu tautasdziesmu melodijām. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances [nelieli liriski skaņdarbi ar dziedošu melodiju], Francijā – šansoni [daudzbalsīgas dziesmas]. Patstāvīgu māksliniecisku vērtību ieguva arī baznīcas mūzikas žanri – mesa [vokāls vai vokāli instrumentāls žanrs, kura piecas pamatdaļas atspoguļo katoļu liturģijas secību] un motete [daudzbalsīga viduslaiku dziesma, kurā apvienojas atšķirīgas melodijas]. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mākslas ietekme, īpaši zemēs, kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustība. Sadzīvē uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan arī atsevišķu instrumentu, īpaši lautas spēle. Izplatījās lociņinstrumenti – dažāda lieluma violas [vijoles priekšteces], kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā, dublējot vai aizstājot vokālās balsis. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle. Renesanses laikmeta otrajā pusē parādījās taustiņinstrumenti – klavesīns [taustiņinstruments ar džinkstošu, šķindošu metālisku skaņu], virdžināls [neliels instruments ar vāju skaņu] un klavihords [stīgu taustiņinstruments, radniecīgs klavesīnam]. Sāka veidoties patstāvīgi instrumentāli žanri – variācijas [skaņdarbs, ko veido tēmas un tās variētu atkārtojumu izklāsts], fantāzija [samērā plašs brīvas formas improvizatorisks skaņdarbs], tokāta [brīvs, improvizatoriski veidots skaņdarbs taustiņinstrumentiem], prelūdija [brīvas formas instrumentāldarbs] un ričerkars [daudzbalsīgs skaņdarbs, veidots no motīvu imitācijām, vēlākās fūgas priekštecis]. Mūzikas darbu izplatīšanu veicināja arī pirmie panākumi nošu iespiešanā. Renesanses laikmeta beigās radās operas žanrs.
Jaunā progresīvā mūzikas virziena idejas pirmo reizi apkopoja franču komponists, dzejnieks humānists, matemātiķis Filips de Vitrī [1291 – 1361] savā traktātā “Ars nova” (“Jaunā māksla”), kas tika publicēts Parīzē ap 1320. gadu. XV gadsimtā polifonijas [daudzbalsības veids, kura pamatā ir vairāku patstāvīgu balsu vienlaicīgs skanējums] attīstībā vadošo lomu no frančiem pārņēma angļi. Liela loma mūzikas attīstības vēsturē piedēvējama franču – flāmu jeb Nīderlandes skolai, kurai pieskaitāmas vairākas komponistu paaudzes. Daiļskanīgi saistot vairākas, plastiski izvērstas melodiskās līnijas, Nīderlandes komponisti lietoja daudzveidīgus izteiksmes līdzekļus, sasniedzot apbrīnojamu meistarību un līdz pilnībai izkopjot polifonās rakstības tehniku. Visvairāk šo komponistu daiļradē pārstāvēta baznīcas mūzika, kurā ieviesās reālistiski, ar tautas daiļradi saistīti elementi. Garīgās un laicīgās melodijas, nereti pat ar dažādās valodās dziedamiem vārdiem, brīvi apvienojās motetē – vienā no tā laika iecienītākajiem žanriem. Nīderlandes skolas meistari daudz pievērsās arī laicīgajām vairākbalsīgajām dziesmām, kurās atspoguļojās renesanses laikmeta dzīves apliecinātājas jūtas un idejas.
Izcilākais Nīderlandes skolas pārstāvis Orlando Laso [1532 – 1594] visvairāk komponēja motetes. Krājums “Magnum opus musicum” aptver 516 motetes 2 – 12 balsīm. Daudzas no tām komponētas īpašiem gadījumiem, krājumā sastopamas svinīga, priecīga, skumja, humoristiska, pat burleska rakstura kompozīcijas. Daudzās motetēs un arī mesās komponists balstījies uz tautasdziesmu melodijām. Laicīgajās dziesmās atspoguļojas spilgtas sadzīves ainas un raksturi.
XVI gadsimtā Francijā izveidojās spēcīga polifoniķu skola, kuras ietekmīgākais pārstāvis bija Klemāns Žannekēns [1475 – 1560], izcils šansona žanra meistars. Žannekēna darbi ir plaši izvērstas četrbalsīgas un piecbalsīgas kompozīcijas, kas atspoguļo sava laika sadzīvi un dabas ainas, piemēram, “Medības”, “Sievu pļāpas”, “Putnu dziedāšana” u. c. Izcila ir fantāzija “Mariniano kauja” (veltīta cīņai pie Mariniano 1515. gadā), kurā atdarināti tauru signāli un kaujas trokšņi, kas mijas ar zaldātu deju dziesmām.
Aantikatoliskās hugenotu kustības laikā Francijā radās vienbalsīgas garīgās dziesmas – psalmi. Tos dziedāja gan kaujas apstākļos, gan sadzīvē.
Spānijā XIII – XV gadsimtā izplatījās romances žanrs, kam sākotnēji bija bruņinieciski episks saturs, vēlāk pārsvarā lirisks saturs. Starp komponistiem, kas profesionālajā mūzikā ieviesa tautiskos žanrus, izceļas Huans del Ensina [1468 – 1530], spāņu muzikālā teātra pamatlicējs. Viņa teatrālajās ainās ar mūziku, kurās izmantoti mitoloģiski, reliģiski un laicīgi sižeti, jau iezīmējās principi, kurus pusgadsimtu vēlāk īstenoja pirmie operas izveidotāji Florencē.
Augsti attīstītā instrumentālā mūzika Spānijā XVI gadsimtā veicināja specifisko spāņu deju barabandas, čakonas, pasakaljas, folijas ieviešanos citu Eiropas valstu mūzikas praksē. Violas spēles meistari Spānijā agrāk nekā citās zemēs izveidoja instrumentālās virtuozās variēšanas paņēmienus (diferencias žanrs). Vokālās polifonijas jomā īpaši izcēlās Tomass Luiss de Viktorija [1548 – 1611], viens no renesanses kulta polifonijas lielākajiem meistariem, viņu pat sauca par “spāņu Palestrīnu”.
Itālijā pēc ars nova uzplaukuma XIV gadsimtā nākamais posms skaņu mākslas attīstībā sākās XVI gadsimtā, kad tās mūzika ieņēma vadošo vietu visas Eiropas mūzikas kultūrā. Īpaši ietekmīgas mūzikas skolas izveidojās Romā, Venēcijā un Florencē.
XV gadsimta gaitā Romas katoļu baznīcā nostiprinājās daudzbalsīga dziedāšana, ko sekmēja dažu franču – flāmu skolas pārstāvju darbība Romā. Šo meistaru sarežģītās imitāciju tehnikas tradīcijas, Romas komponistu pārtvertas, ieguva citādus stilistiskos vaibstus, ko raksturo mierīga, līdzsvarota daiļskanība, vadošas, plastiski melodiskas līnijas pārsvars. Minētās iezīmes tuvināja Romas skolas mūziku vēlāko laiku homofonijas [daudzbalsības veids, kurā viena balss izteikti dominē] veidošanās tendencēm. Romas komponistu daiļradē humānisma ideju izpausme ieguva pastiprināti reliģisku nokrāsu, par ko liecina baznīcas žanru pārsvars viņu komponētajā mūzikā.
Romas komponistu skolas ievērojamākais pārstāvis bija Džovanni Pjerluidži Santi [1525 – 1594], kas pēc savas dzimtās pilsētas nosaukuma ieguvis vārdu Palestrīna. Palestrīna komponēja mesas, motetes, litānijas [lūgšanu veids], himnas [svinīga dziesmas], mazāk madrigālus, kas būtībā neatšķiras no baznīcas mūzikas. Palestrīna darbojās par koru vadītāju, dziedoņu un komponistu skolotāju, aktīvi sekoja polifonās mākslas attīstībai. Komponistam ir sveša kāpināta ekspresija, dramatisms. Viņa nomierinoši apcerīgajā mūzikā skumjas ir atturīgas, lirika – maigi apgarota, pati mūzika līdzsvarota un cildena.
Atšķirībā no Itālijas mūzikas demokrātizācijas procesi XVI gadsimtā Anglijā risinājās daudz noteiktāk. Tur izplatījās savs madrigāla žanra paveids ar plašāku, sadzīvei tuvāku tematiku un ietvēra skotu un īru tautasdziesmu elementus.
Bagāto pilsoņu un muižnieku namos parādījās taustiņinstrumenti – mazas ērģelītes (portatīvs) un virdžināls, kas kļuva sevišķi iemīļots. Virdžinālam tika radīts plašs repertuārs – dejas, variācijas par tautas mūzikas motīviem, programmatiski skaņdarbi.
Ievērojams madrigāla un virdžināla mūzikas meistars ir Viljams Bērds [1543 – 1623], viņa daiļradē, kurai piemīt vienkāršība, vīrišķīgums un spilgta žanriska iztēle, atspoguļojas arī angļu renesanses laikmetam raksturīgais skaistuma un baudu kults. Komponists izteicis vēlēšanos, lai viņa mūzika sniegtu kaut mazliet maiguma, atpūtas un izklaidēšanās.
Renesansi var uzskatīt par jaunas mūzikas vēstures sākumu, jo tieši tajā laikā pēc vairākus gadu tūkstošus skanējušās vienbalsīgās mūzikas komponisti apguva un smalki izkopa daudzbalsības formas.
Renesanses jēdzieni:
Belveders – dzīvojamās ēkas tornītis, virsbūve (parasti ēka plānojumā ir apaļa), no kuras paveras skats uz apkārtni; dārza celtne (paviljons vai lapene uz paaugstinājuma), kā arī nosaukums dažiem arhitektūras ansambļiem (Vatikānā, Vīnē, Prāgā, Varšavā);
Delartiskā komēdija – masku komēdija, itāļu teātra veids, radās 16. gs. vidū;
Gobelēns – paklāju aušanas tehnika, kurā uz audu ripsa sējuma pamata brīvi ar audiem veidots zīmējums, kā arī tekstilmākslas izstrādājumi (gleznas, drapērijas, paklāji), kas darināti gobelēna tehnikā. Pazīstams jau no 15. gadsimta;
Humānisms – uzskatu un rīcības sistēma, kam raksturīga mīlestība un cieņa pret cilvēkiem, viņu tiesību aizstāvība, rūpes par personības attīstību. Kā vienota idejiska kustība radās renesanses laikmetā;
Kamermūzika – vokālā vai instrumentālā mūzika nelielam atskaņotāju sastāvam (solistam, duetam un citiem kameransambļiem), izveidojās 16. gadsimtā;
Ksilogrāfija – grafikas augstspieduma estampa veids, kurā lieto koka iespiedformas. Šai tehnikā darināts mākslas darbs;
Madonna – Dievmātes nosaukums kristietībā. (Ar mazo burtu) Sena sievietes uzruna Itālijā;
Manierisms – no renesanses izveidojies mākslas un arhitektūras stils (Eiropā 16. – 17. gs.), kam raksturīga nosacīta un sarežģīta forma;
Medaļu māksla – plastikas nozare, kas pievēršas medaļu izgatavošanai metālā vai keramikā. Kā nozare mūsdienu izpratnē izveidojās 14. un 15. gadsimta mijā Itālijā;
Oratorija – lielas formas vokāli instrumentāls darbs solistiem, korim un orķestrim, parasti ar noteiktu sižetu, paredzēta koncertizpildījumam. Radusies 16. – 17. gadsimtā Itālijā kā garīgās mūzikas žanrs;
Pagleznojums – pirmā gleznojuma kārta, kas iezīmē attēlojamo objektu un figūru aprises, gaismēnu laukumus;
Polifonija – daudzbalsības veids, kurā nav galvenās melodijas un pavadošo balsu, bet visas balsis ir patstāvīgas un vienlīdz svarīgas;
Renesanse – periods Eiropas kultūras attīstībā 14. – 16. gadsimtā. Idejiskais saturs bija humānisms, kura ideāls – vispusīgi attīstīts, izglītots cilvēks. 15. – 16. gadsimta Eiropas mākslas stils, kuram raksturīga antīkās mākslas tradīciju atdzimšana;
Sfumato – paņēmiens glezniecībā. Mīkstinot gleznā attēloto priekšmetu un figūru kontūras, tiek radīta gaisa ilūzija ap šiem priekšmetiem;
Skerco – instrumentālās mūzikas žanrs. Neliels skaņdarbs straujā tempā, parasti asā, akcentētā ritmā;
Titullapa – viena no pirmajām grāmatas lapām, uz kuras ir grāmatas un apgāda nosaukums;
Vara grebums – grafikas iespiedtehnika, dobspieduma paveids; šajā tehnikā darinātas gravīras pazīstamas jau kopš 15. gadsimta.

Scroll to Top