Renesanses laikmets – humānisma ideju paudēji
Cilvēce ir pastāvējusi neskaitāmus gadsimtus, un katram gadsimtam ir savas raksturīgas iezīmes. Cilvēces attīstības gaitā pastāvīgi ir mainījušies cilvēku uzskati, pastāvošās iekārtas utt. Sākumā cilvēkus šķiroja pēc to piederības kādai no ciltīm, pēc ieņemamā amata. Jo zemākas šķiras cilvēks bija, jo zemāka bija viņa vērtība, ja, piemēram, cilvēks piedzima kā vergs, t.i. piedzima cilvēkiem, kas bija vergi, tad viņš vairs nevarēja neko sasniegt, viņš automātiski arī bija vergs un ar viņu saimnieks varēja darīt ko vien vēlas. Tātad iznāca, ka cilvēkam piedzimstot, viņa liktenis jau bija paredzēts un ar to bija jāsamierinās, jo tā viss bija iekārtots un tas bija pašsaprotami.
Lielu uzsvaru uz nolemtību un to, ka cilvēks ir vienkārša būtne, kas pilnībā atkarīga no Dieva žēlastības, lika baznīca, jo baznīcai tas bija izdevīgi, tādā veidā tā ieguva varu pār cilvēkiem un varēja vairot savu materiālo labklājību.
Ja skatās tagad no mūsu gadsimtam raksturīgā domāšanas veida, tad tas liekas pilnīgs absurds, arī tajā laikā bija daži izglītotie, gudrie prāti, kas domāja savādāk, viņi meklēja dzīves jēgu un vienlīdzību. Viņi rosināja cilvēkus vērsties pie veselā saprāta un cīnīties pretī savam uzspiestajam liktenim, paļauties uz savi un saviem spēkiem. Šo pārejas periodu, no vecajiem uz jaunajiem laikiem, sauc par Renesansi. Renesanse ir periods viduslaikos, kuram raksturīga savdabīga, augsti attīstīta kultūra. Nosaukums renesanse radās Itālijā 15.-16. gs. ar to apzīmēja kultūras uzplaukumu, ko laikabiedri raksturoja kā antīkās kultūras atdzimšanu pēc ilgstoša kultūras pagrimuma.
Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskās ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu. Humānisms slavina cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta iespējas, cilvēka brīvību un neierobežotās darbības iespējas; cilvēka diženumu nosaka nevis izcelšanās, bet viņa paša darbība. Humānisma ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Orientācija uz cilvēka individualitāti bija saistīta ar interesi par reālo pasauli un tieksmi to izzināt, ar racionālisku pieeju dzīves parādībām un to izskaidrošanai, ar kritisku attieksmi pret feodālisma ideoloģiju un tās sludinātājiem – garīdzniekiem un mūkiem. Reliģijas pārliecība saglabājās, bet mainījās tās raksturs un nozīme – radās vienaldzīga un kritiska attieksme pret reliģiju. Humānismu ideju piesātinātā renesanses kultūra bija laicīga, optimistiska, dzīvi apliecinoša. Šās kultūras veidošanos lielā mērā ietekmēja antīkā filozofija un māksla, ko uzskatīja par paraugu, no kura mācījās un kuru radoši izmantoja. Uz humānisma ideoloģijas pamata radās jauna pedagoģija, reāliskā literatūra un māksla, jauna zinātne, kas pakāpeniski atbrīvojās no reliģijas ietekmes, kritiski vērtēja pagātnes mantojumu, balstījās uz pieredzi un eksperimentu. Renesanses zinātne lika pamatus mūsdienu vēstures zinātnei, filoloģijai, astronomijai, medicīnai, anatomijai, ģeoloģijai, fizikai, botānikai u.c. zinātniskām nozarēm.
Ja tēlotājas mākslas – tēlniecība, arhitektūra, glezniecība – itin ātri pārstāj kopēt antīkās mākslas formas un, uz tām balstoties, jau rada jaunas, reālā dzīvē sakņotas, tad antīkās literatūras cienītāji bieži vien pāriet ekstrēmā. Šo senatnes fanātiķu jeb humānistu pietāte pret antīkajā tautām ir tik liela, ka viņi pat sāk nicināt savu valodu un par kritikas cienīgiem atzīst tikai tos literatūras darbus, kas sarakstīti latīņu valodā (šādai nostājai jau vēlajos viduslaikos pamatus lika Petrarka un Bokāčo). (“Humānists” – cilvēks, kurš nodarbojas ar “humanitārajām studijām” – t.i. gramatiku, retoriku, poēziju, antīko tekstu izpēti utt. Humānisma piekritēji ar laiku sāka ar šo jēdzienu apzīmēt vispār centienus gūt visaptverošas zināšanas par cilvēku un tā vietu pasaulē, gara un tikumisko spēju kopšanu.)
Par pirmo renesanses centru kļūst Florence (par humānisma rašanās godu strīdās Florence un Aviņjona). Tieši te darbojas lielo renesanses laika mecenātu Mediči ģimene. Te darba iespējas atrod pirmie itāļu renesanses gleznotāji un tēlnieki, taču arhitektūras uzplaukums visā Itālijā vērojams jau XIV gs. Ziedu laiks ir XV gs., kad Florencē darbojas gleznotājs Mazačio, tēlnieks Donatello, arhitekts Brunellesko, kuri pēta romiešu atstātās mākslas darbu paraugus, jūsmo par to proporcijām un cenšas savos darbos iemiesot antīkās mākslas principus. XV gs. vidū vērojams jauns impulss, kad no bojāejai lemtās Bizantijas uz Itāliju lielā skaitā sāk emigrēt zinātnieki, mākslinieki un literāti. Renesanses māksla savu kulmināciju sasniedz XV un XVI gs. mijā, kad darbojas Leonardo da Vinči, Mikelandželo Buanaroti un Rafaels Santi.
No Itālijas nākošais impulss izrāva Eiropu no snaudas. Vācijā parādās Kranahs, Dīrers, abi Holbeini, Memlings; Francijā Ronsars un Rablē; Anglijā Šekspīrs u.c.
Kā viens no spilgtākajiem Renesanses domātājiem šajā jomā minams holandietis Roterdamas Erasms pazīstams arī kā Dezidērijs Erasms (1466-1536) – izcils humānists un aktīvs tā laika baznīcas kritiķis, neskatoties uz to, ka viņš pats bija teologs. Savukārt itāļu filozofs Džovani Piko, arī Piko della Mirandola (1463-1494), pateicoties viņa sarakstītajam traktātam Par cilvēka cieņu (Oration on the Dignity of Man), kā arī ap 900 citiem rakstiem un tēzēm, tiek uzskatīts par Renesanses vēstnesi, bet minēto viņa traktātu nereti dēvē arī par Renesanses manifestu. Roterdamas Erasms kritizēja katoļu baznīcu un aicināja to reformāt. Dzīvodams reformācijas laikā, un, pēc kontrreformācijas teorētiķu domām, būdams viens no refomācijas aizsācējiem, viņš tomēr nekad nenovērsās no katolisma un kritizēja protestantu uzskatus par predestināciju, tāpēc Mārtiņš Luters viņu nosauca par “čūsku”, “meli” un “Sātana muti”. Arī pāvests Pāvils IV 1559. gadā iekļāva visus Erasma darbus Aizliegto grāmatu sarakstā (Index Librorum Prohibitorum).1509. gadā Erasms sarakstīja savu mūsdienās populārāko darbu – “Muļķības slavinājums”, kas latviski izdots 1959. gadā (atkārtotā izdevumā – 1985. gadā) dzejnieka Kārļa Eliasa tulkojumā.
Renesanses filozofu pasniedzēju uzskatā nebija stingras konsekvences. Zinātņu nepietiekamās attīstības dēļ renesanses filozofijā atsevišķos zināšanu elementus spēja apvienot tikai natūrfilozofiskā formā. Daži renesanses filozofi tuvojās ateismam, citi palika reliģijas ietekmē. Renesanses autoru darbos visvairāk izplatīta bija panteistiska attieksme, kuras ietvaros tika paustas gan materiālās atziņas, gan misticisms. Izziņā renesanses filozofi nosodīja aklu sekošanu autoritātēm, aicināja pievērsties dzīves pieredzei un cilvēku prātam. Ētikā renesanses filozofi noraidīja askētismu. Uzsvēra zinātnes un mākslas vērtību. Neatzina feodālajā sabiedrībā pastāvošo laužu dalījumu kārtās. Renesanses filozofu uzskatos par sabiedrību sastopams gan elitārisms, individuālisms, egoisms un konkurences gars, gan egalitārisms, kas visspilgtāk izpaudās T. Mora un T. Mincera uzskatos