Sirdsapziņa

1. VENTSPILS AUGSTSKOLA

2. EKONOMIKAS UN PĀRVALDĪBAS FAKULTĀTE

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10. REFERĀTS – TULKOJUMS PĀRVALDĪBAS ĒTIKĀ

11.

12. SIRDSAPZIŅA

13.

14.

15.

16.

17.

18. EPF 3. KURSA STUDENTS

19. DZINTARS LĪNIS

20.

21.

22.

23. VENTSPILS 2001

Satura rādītājs.

Ievads. 3

Sirdsapziņa – termins, realitāte un izcelsme. 4

Komentāri. 10

Izmantotā literatūra. 11

Ievads.

Sirdsapziņa ir tik vienkārša lieta, par kuru šķiet ka tik un tā jau neko jaunu mēs vairs neuzzināsim, jo kurš gan ar to nav saskāries un tādā veidā arī iepazinis, ko tad tā īstenībā nozīmē un kas tā tāda ir, bet kā izradās nav nemaz tik vienkārši arī ar tik pašsaprotamām lietām. Vēl tikai pavisam neliels ievadīšanas pasākums, lai būtu varbūt vieglāk lasīt šo

o
o materiālu, proti, no dažiem avotiem definīcijas:

 Sirdsapziņa – tikumiskas atbildības jūtas par savu rīcību attieksmē pret citiem cilvēkiem .

 Sirdsapziņa – sirdsbalss, sirdsprāts.

 Afekts – ļoti spēcīgs īslaicīgs emocionāls stāvoklis; ārkārtīgs uzbudinājums, satraukums.

Tad nu sāksim ar tulkojumu.

Sirdsapziņa – termins, realitāte un izcelsme.

Jau vispārējā izklāstā par ētiku autors uzsvēra, cik fundamentāla nozīme ir sirdsapziņai kā centrālajam objektam gan mācībā par paražām un tradīcijām, gan mācībā par pareizu rīcību un vēlēšanos (Wollen) . Un, ja tagad, kā jau vairākas reizes ir bijis apgalvots, vadīšana, ar ko saprotam pe

e
ersonālvadību, cilvēku pārvaldīšanu, kura ir neatraujami saistīta ar vadītāja personību un, ja šādi saprasta vadīšana vienmēr ir arī vadošās personas personības attīstības spoguļattēls, tad noteikti jāpasaka, ka personības veidošana ir ļoti cieši saistīta arī ar sirdsapziņas veidošanu – personības veidošana īstenībā sā
ā
ākas ar sirdsapziņas veidošanu, kas kļūst par procesu, kurš ilgst visa mūža garumā un no kura nepalīdz atbrīvoties ne kāpšana uz augšu pa hierarhijas kāpnēm, ne tas, ka cilvēks kļūst vecāks. Personība nav dots lielums, bet gan uzdevums (, kuru jācenšas sasniegt)!

Autors jau vairākas reizes ir apgalvojis, ka ētika (kā tāda) nepastāv, bet, ka ir atsevišķi sistēmu uzmetumi. Tā piemēram, ētiku pilnīgi pamatoti var ņemt arī kā mācību par cilvēku rīcības motivāciju un šeit paralēli daudziem citiem faktoriem, lai pamatotu (indivīda) rīcību, nozīmīgu lomu var spēlēt arī personīgie faktori. Ar personīgo motivāciju jāsaprot ar paražām saistīto aspektu (rīcības) pamatojums balstoties uz sirdsapziņu un pārliecību (Gesinnung). Abiem terminiem, kurus tik bieži izmanto kā ikdienā tā arī politiskajā un uzņēmējdarbības nozarēs, to darot vi
i
isai neprecīzi un tādā veidā manipulējot ar šiem terminiem, ir nepieciešams kārtīgs (dziļš) skaidrojums.

Jau no paša sākuma ir jāpasaka viena lieta, proti, ka mana sirdsapziņa ir tikai un vienīgi mana un nevar tik vērsta uz āru, tas ir mans īpašums un manai individualitātei nozīmīgi piederošs. Tādēļ spriedumi un nosodījumi var būt tikai pirmajā personā, tas nozīmē, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz manis paša rīcību un saka man, ko man darīt, un izvērtē to, ko es esmu izdarījis. Pats pa
a
ar sevi saprotams, ka mana sirdsapziņa nevar spriest par to, ko kāds cits dara vai ko kādam citam vajadzēja darīt – bet šeit nekavējoties arī parādās tāds moments, ka (sabiedriskai) sirdsapziņas brīvībai (brīvai attiecībā uz sabiedrību) tomēr piemīt sociāla komponente, proti, citas personas lēmuma, kurš balstīts uz sirdsapziņu, pilnīgu akceptēšana, bez nekādiem “ja nu” vai “bet”, arī gadījumos, kad es to nesaprotu.

Vēl ir arī otra priekšnorāde, kas jau ieskandina, pirmkārt, cik lielā mērā reālo, praktisko “sirdsapziņu” īsti “speciālisti” ir spējīgi izmantot kā perfektu alibi (aizsegu), lai rīkotos viennozīmīgi amorāli, otrkārt, cik ļoti ir nepieciešama termina sirdsapziņa “attīrīšana”, ņemot vērā tā daudzināšanas un cildināšanas empīrisko raksturu. Sirdsapziņas vārdā cilvēces vēstures gaitā ir veiktas brutālākās un nicinājumu pelnījušās lietas: jāmin tikai Svētās inkvizīcijas pārstāvjus, kas rīkojās sirdsapziņas vadīti, kad nežēlīgi spīdzināja un sadedzināja viņiem uzticīgos cilvēkus, vai neskaitāmos ķēniņus, ķeizarus, vadoņus vai prezidentus, kas rīkojās sirdsapziņas vārdā, kad, sekojot savai varas kārei un valdīšanas tieksmei, uzstājās un uzstāja par cilvēkus iznīcinošiem kariem. Arī it kā neizbēgamās ik darbadienas grūtības, sākot no uzņēmuma kaitīgā klimata līdz pat degradējošai pārcelšanai vai izraidīšanai, atrod alibi priekšnieku sirdsapziņas lēmumos. Kopumā, raugoties uz vēsturi un pastāvošo apkārtni un visu, kas ar to ir saistīts, var teikt, ka nekad vēl nav pastāvējusi tik liela nežēlība vai bezemociju vienaldzība pret citiem vai arī pret sevi, ka to nevarētu racionalizēt un padarīt par sirdsapziņas bausli – no šī var secināt, cik spēcīgi un meistarīgi sirdsapziņa pieprasa sevis nomierināšanu, žēlošanu un nomierināšanu!

Katrs jau būs reiz piedzīvojis, ka kaut kas iekšā viņu moka un nedod mieru, ja viņš apzināti ir izdarījis kādu netaisnību, aizvainojis kādu, izsmējis vai pazemojis. Šinī gadījumā sirdsapziņa uzstājas kā ļaunā sirdsapziņa, kā vainas, kļūdas apziņa – ar šo sirdsapziņas veidu kļūst skaidrs, ka cilvēks ir savas pagātnes līdzzinātājs. Tradicionāli šo sirdsapziņu sauc par “atskatošos” vai “sekojošo sirdsapziņu” (conscientia consequens), un par tādām dēvē tās rīcības (un izturēšanās), kuras mēs veicam vai esam paveikuši. Šādai sirdsapziņai nepieciešams maigums un žēlošana vai arī visa vēršana par labu, lai tā atkal kļūst par labu, nomierinātu sirdsapziņu un nevis paliek par permanentu apsūdzētāju – Kants šinī sakarā runā par sirdsapziņu kā par “iekšējo tiesu”.

Iepriekš secinošā vai uz priekšu raugošā sirdsapziņa (conscienta antecedens) “saka” mums, pirms mēs pieņemam lēmumus, kāds izturēšanās vai rīcības veids būtu morāli pareizs. Tā, tātad ir vērsta uz nākotnes darbībām, brīdina un aptur lēmumu pieņemšanas spontānumu, tomēr vienlaicīgi arī pozitīvi noskaņo rīkoties (uz rīcību). Šinī sakarā ir minams Sokrāts, kas runā par kādu iekšēju balsi, par savu “dēmonu”, tātad par kaut ko dievišķu un dēmonisku; viņš drīzāk mirtu, tā viņš uzstājas tiesas priekšā, nekā atteiktos no savas sabiedriskās filosofiskās un audzinošās darbības, jo attiecībā uz šo lietu viņam ir vairāk jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem, un tādējādi, šinī gadījumā, viņš nevarot pakļauties valstij. Iepriekšsecinošo sirdsapziņu var uztvert kā instanci, kas iepriekš novērtē, vai kāda rīcība ir pareiza vai nepareiza, vai kaut kas ir jādara vai nav jādara.

No augstāk minētās diferencēšanas varam secināt sekojošo, proti, ka tika runāts no vienas puses par balsi un no otras puses – par apziņu .

Modernajā filosofijā sirdsapziņa vairs netiek uzskatīta par īpašu socializācijas izpausmi, kā to pamatoti pieņem psihoanalīze, balstoties uz savu sirdsapziņas rašanās kā “Pār-Es” teoriju. Tā drīzāk ir personalizācijas un individualizācijas izpausme. Ja Haidegera (Heidegger) sirdsapziņa ir esamības sauciens uz sevi, kas, atrodoties neīstenībā, sauc uz esamību un īstenību, tad saskaņā ar Karlu Jaspersu (Karl Jaspers) tā nav Dieva balss, tomēr no tās izriet transcendence (kaut kas neaptverams, nesaprotams): sirdsapziņā mani uzrunā kāda balss, kas esmu es pats. Tā ir mūsu patiesā “es “ balss, kas mūs no vienas puses sauc atpakaļ mūsos pašos, no otras mudina mūs kļūt par tiem, kas mēs pēc iespējas esam – ir jāatceras mūsu personības veidošana (kļūsti tas, kas tu esi).

Tagad mēs saprotam arī to, ko autors, uzsākot runāt par sirdsapziņas problēmu kompleksu, teica, proti, ka personības veidošana ir cieši saistīta ar sirdsapziņas izveidi – tā sākas ar sirdsapziņas veidošanu. Sirdsapziņā es distancējos no sevis – tik ilgi, kamēr es sevi apjēdzu nevis kā kaut ko gatavu, tikai tagad esošu un tikai tagad pastāvošu, bet gan kā uzdevumu, kas sākumā ir jāsastāda, un tas notiek visas dzīves garumā.

Sirdsapziņa kā mūsu patiesā “es” balss un arī kā mūsu morālās pieredzes dzīvē, mūsu intereses par mums pašiem un mūsu integrācijas izpausme ir tādējādi mūsu personības, ne tikai mūsu sapratnes reakcija, tai ir arī afektīva kvalitāte, jo mēs izjūtam arī mūsu iekšējas piekrišanas, pareizuma un saskaņas sajūtu, ja mūsu rīcības, domas un emocijas ir radušās mūsu personības pieprasījuma rezultātā. Tādējādi mūsu sirdsapziņa ir cieši saistīta ar mūsu dziļāko būtību, tā mūs kaut kādā veidā padara par tiem, kas mēs esam; mēs ietekmējamies no tās, un nepastāv nepieciešamība, lai mēs šo ietekmēšanās procesu apzinātos. Ērihs Fromms (Erich Fromm) nosauc to ļoti skaisti, proti, sirdsapziņa esot mūsu integritātes sargs.

Sadzirdēt sirdsapziņas balsi un saprast tās valodu nav viegls uzdevums, jo vairums cilvēku šodien un šinī sabiedrībā, kā arī kultūras vidē vairs neprot ieklausīties sevī (tā vietā viņi ir iemācījušies klausīties neskaitāmās balsīs, kas nāk no pārlieku lielā daudzo mēdiju piedāvājuma), kā arī tādēļ, ka cilvēks vienkārši vairs nav spējīgs būt vienatnē ar sevi – bailes būt vienam viņš labāk aizvieto ar stresa pilnu un triviālu sabiedrību un tādējādi viņš atsakās no iespējas parunāties ar sevi, satikt sevi, ieklausīties sevī. Līdz ar to viņš ignorē arī savu sirdsapziņu, savā ziņā viņš dzīvo otršķirīgu dzīvi, vairāk vai mazāk ļaujot visu noteikt ārējiem un svešiem apstākļiem, – nevis apzināti dzīvojot un eksistējot pašam, brīvi un atbildīgi pārņemot vērtības, kas nosaka viņa rīcību, un veicot uzdevumus, kas ir viņa pienākumos vai kas ir saistīti ar personām, kas viņu mīl, – tā neizpaužas personība, tādā veidā nekas netiek darīts morālas, uz vērtībām orientētas un nobriedušas personības attīstībai.

Autors uzskata, ka nekas tik ļoti nepalīdz personības izveidei kā spēja sadzirdēt sirdsapziņas balsi. Tā ir ne tikai sauciena vieta, kurā tā aicina mūs uz kādu rīcību, bet gan tā vienlaicīgi ir arī sauciena saņemšanas, vieta , vieta, kur mēs apzināmies to, uz ko tiekam aicināti. Metaforiski formulējot (E. Lukas), tā ir kā tranzistors, kas uztver noteiktu frekvenču nedzirdamus viļņus un pārvērš tos par dzirdamiem tiem, kas grib dzirdēt un kam tie ir jāsadzird. Tas, ko tā saņem, ir “pats par sevi labais”, bezgalīga ētika, un tas, ko tā nodod tālāk, ir “pats par sevi labais priekš manis”, kā par to ir rakstījis Makss Šēlers (Max Scheler).

Augstāk runāju par vienu no momentiem, par apziņu, kas jau slēpjas sirdsapziņas jēdzienā un tas parādās arī latīniskā vārda Con-scientia saknē. Balstoties uz līdzšinējo sirdsapziņas sapratni no šīs iekšējās balss es saņemu informāciju par sevi, informāciju par manas dzīves veiksmēm un neveiksmēm; tomēr tā nav abstraktas domāšanas apziņa, tai piemīt, kā jau teikts, afektīva kvalitāte un tā drīzāk atrodas iekšējās sajūtās, intuitīvās uztveres sfērā. Ja sirdsapziņa sniedz mums informāciju arī par mūsu dzīves mērķi, par mūsu personīgi individuālo ceļu un par tiem principiem, ar kuru palīdzību mēs tos varam sasniegt, tad ceļam šī mērķa sasniegšanai ir jābūt tikai un vienīgi meditatīvam, vismaz ne tādam, kas pacieš modernā laikmeta steigu, virspusīgo izklaidību un nervozo stresu.

Viduslaiku sholastiķu filosofija, pēc manām domām, pamatoti izšķir starp Conscientia un Synteresis, kas veido vispārīgo vērtību apziņu – tā savā ziņā ir dabisks cilvēka īpašums (Habitus naturalis), kas cilvēkam ir iedzimts un kas sniedz viņam spēju saskatīt vērtības. Tādējādi viņš var kaut ko novērtēt par vērtīgu un pareizu, viņš var gribēt labu. Conscientia šinī diferencēšanā būtu jāuztver kā situācijas sirdsapziņa, pamatojoties uz kuru ikdienā tiek pieņemti lēmumi, kurus ietekmē vispārīgā vērtību apziņa. Šī vērtību pamatapziņa, šī orientācija vērtībās un to iesaistīšana tradicionālajās normās, kas pamatā nav nekas cits kā iedzimtas, saglabātas, iesakņojušās vērtības, ir raksturīgas vadošai personībai – tagad sapratīs, ko autors domāja ar augstāk minēto apgalvojumu par to, ka orientācija tradīcijās ir konstruktīvas sirdsapziņas izveides, kā arī iekšēja seismogrāfa izveides un tradicionāli vērtīgā attīstības rezultāts. Morālo vērtību, normu un principu iekšēja apziņa un apzināta un atbildīga šīs apziņas pielietošana veido ētikas spēju, vadītāja ētikas kompetenci.

Tomēr rodas jautājums – no kurienes rodas šīs vērtības, ja mēs izslēdzam iespēju, ka tās kopā ar personas esamību pieder cilvēkam kā attīstīties spējīgi pamatlielumi, un ja mēs apgalvojam, ka sirdsapziņa kā ”Dieva balss” nav nekāda balss, kas nāk no Bībeles, bet gan tā nāk no cilvēka iekšējās būtības? Tas ir jautājums par sirdsapziņas rašanos, balstoties uz kuru psihoanalītiskajās skolās un arī socioloģijā tika veidotas teorijas, kas pamatā uzsver sirdsapziņas sociālo izpausmi un sirdsapziņā saskata sociālo normu pārņemšanas formu.

Jaunākajā psihoanalīzē, piemēram Fromma sekotāji, paldies Dievam, tomēr sliecas uz sirdsapziņas dubulto funkciju, no vienas puses tā ir humānā sirdsapziņa – labāks ir personīgās sirdsapziņas jēdziens – kā personīgā balss, kas katrā cilvēkā runā ļoti individuāli, un no otras puses tā ir autoritārā sirdsapziņa kā ārējas autoritātes padarīšana par iekšēju. Pēdējais atbilst tam, ko Zigmunds Freids (Sigmund Freud) apraksta kā “Pār-Es” – īstenībā un par nožēlu vairums cilvēku sirdsapziņa piemīt šinī formā, un to var apzīmēt kā vairāk vai mazāk nekritisku sistēmisko normu pārņemšanu (no vecākiem, skolas, valsts, sabiedrības, baznīcas utt.): Cilvēks ir heteronoms (viņu iespaido no ārienes), viņš nav autonoms vai arī ir tikai ierobežoti autonoms – viņam ir konvencionāla vai funkcionāla sirdsapziņa.

Sekojot socioloģiski psiholoģiskai sirdsapziņas analīzei, cilvēkam sirdsapziņa izveidojas jau agrā bērnībā, un, proti, identificējot sevi ar savu vecāku Es, kurā bērns (zīdainis) iepazīst saskarsmi ar pasauli un ar “Pār-Es”(Freids) kā sabiedrisko normu nesēju. Bērns pārņem vecāku “instanci” ar tās personīgo autoritātes prasību un ar visām tai piederošajām vērtībām, vērtējumiem un normām, baušļiem un aizliegumiem, kas ir viņa piemērs un vadmotīvs, viņš to pārņem sevī iekšā, piesavinās, un tas bērna “Es” pievieno pārsvarā pārāk spēcīgu “Pār – Es”, no kā var rasties konflikti, kas nereti noved pie kļūdām, nervu stresiem, atstumšanas kā aizsardzības izturēšanās.

Katrā gadījumā bērns iepazīst “Pār-Es” kā iekšēju kontrolinstanci, kurai viņam ir jāpakļaujas un no kuras viņš var vēl mazāk aizbēgt, kā no ārējās autoritātes, jo nejūtas jau atbildīgs pret kaut ko vai kādu, kas atrodas ārpusē, bet gan pret kaut ko, kas ir pašā iekšā, pret sirdsapziņu kā pret iekšā izveidotas autoritātes balsi – šādu sirdsapziņu varētu nosaukt par iekšējas tiesas sirdsapziņu (Kants), kurā rodas vainas apziņa un bailes, ja pārņemtajam normu kodeksam neatbilst baušļi un aizliegumi.

Sirdsapziņas izveidošana kā drošības un regulēšanas orgāns piemērotai uzvedībai var attīstīties normāli, ja vēcāku – bērnu attiecībās valda sākotnēja uzticēšanās un ja ģimenē valda pastāvīga mīlestība. Parasti gan tomēr bērna pieredzē atstāj iespaidu bezpalīdzīga atstumšana un bailes no atšķiršanas un atstāšanas, kas ir par iemeslu sirdsapziņas bailēm kā bailēm no “izslēgšanas no bara” (Freids) un sliktai sirdsapziņai kā bailēm no “Pār-Es” instances soda un dusmām.

Autoritārā sirdsapziņa var tikt iepazīta kā nežēlīga un visu zinoša, tomēr arī kā pastāvīgi sodoša instance, kuras stiprākais un briesmīgākais ierocis atrodas vainas apziņā. Jo autoritārāku audzināšanu bērns ir ieguvis, jo biežāk bērna griba ir lauzta, jo ātrāk tiek pastiprināti sirdsapziņas baiļu simptomi, kas ved pie patoloģiskām parādībām, kas izpaužas cilvēka mētāšanā starp no vienas pārmērīgu vainas apziņu un no otras puses neskaitāmām aizliegtām vēlmēm, ka viņš izsmeļ sevi, klausot piespiedu neirozes skrupulozo sirdsapziņu.

Katrā gadījumā ir nopietni jāskatās uz briesmām (risku), kas var rasties, audzinoši ietekmējot bērna sirdsapziņas izveidi un novērst tās sirdsapziņas iezīmes, kas nav konstruktīvas, bet gan virza uz stingru, tikai uz aizliegumiem orientētu – vai arī uz šauru, uz kādas vienas normas piespiedu izpildīšanu, piemēram šķīstības, – vai arī uz pārāk stūrgalvīgas sirdsapziņas izveidi.

Pēdējais piemērs rāda par traģisku apzīmējamu bērna atkarīgu no viņa autoritārās personas – vēlāk tā var būt atkarība no laulātā drauga, no partijas, šefa, valsts aparāta, baznīcas. Tā bērns dzīvo pastāvīgās bailēs tikt sodītam, nepievēršot viņam uzmanību: Es esmu paklausīgs – tikai tad un tāpēc es patīku; es nepaklausu – tad esmu nopelnījis sodu un mīlestības atņemšanu, tas vairs netiek akceptēts. (Saistībā ar vadītāja sociālās kompetences iztirzājumu jāsaka, ka tieši šinī audzināšanas brīdī tiek pieļautas lielās kļūdas, kas aprok elementāro cilvēka pamatsajūtu, viņa pašvērtības sajūtu un īstenībā neļauj tai rasties un ieprogrammē pārdomu pilnu domāšanu par paveikto: es kaut ko paveicu – tāpēc tieku akceptēts, tāpēc es sevi varu pieņemt.)

Dzīvot ar stingu “Pār Es” nozīmē pastāvīgi būt atkarīgam no identifikācijas attiecībām. Šādi cilvēki ļoti ietekmējas no apkārtējās vides, viņi neuzdrīkstēsies paši pieņemt lēmumus, nepavisam ne tādus, kas nostāda viņus pretrunā ar viņu autoritārām personām un kuru cena ir viņu mīlestības, simpātijas vai cieņas zaudēšana. Viņi ir nepatstāvīgi un viņus vienmēr ir jāvada, viņiem īstenībā ir nepieciešama tradicionāla aizbildniecība. Attiecībās ar savām autoritātēm viņi ir nepilngadīgi piekritēji (“Jā teicēji”), pretīgi oportūnisti. Bērnībā iegūtā beznoteikumu pakļaušanās kādai autoritātei signalizē par personīgās cieņas trūkumu, un šādus cilvēkus ir viegli novirzīt no mērķa, pārvērst par līdzekli, viņi ir nekritiski kādas virsvaras instrumenti, vai tā būtu kāda valsts ideoloģija vai institucionalizēta konfesijas draudze (Baznīca) – tas nav nemaz tik rets patoloģiskas sirdsapziņas deģenerācijas (izvirzīšanas) gadījums kā ekleziongēnā (kristīgās baznīcas mācības) neiroze, kas izpaužas pārspīlētā vainas un parādu bailēs attiecībā uz neskaitāmajām baznīcas instanču normām, baušļiem un sankcijām un kā beznoteikumu paklausība un kalpošana iestādei ( attiecībā uz šo var izlasīt Eižena Drevermana (Eugen Drewermann) “Kleriker”).

Šāda sirdsapziņa kā stūrgalvīgs “Pār Es” ir funkcionāla sirdsapziņa, kas liek kādai personai nekritiski un bez atbildīgas pārbaudes īstenot sistēmas intereses – tā ir ideoloģiska sirdsapziņa, kas uzstājas funkcionālās sirdsapziņas veidolā, pie kam personīgā atbildība un personīgais cilvēciskais iespaids par situāciju tiek noklusināti par labu pakļautībai kādai politiskai vai reliģiskai, vai ekonomiskai instancei.

Domāju, saistībā ar šo sirdsapziņu kļūst “saprotamas” visas tās neģēlības cilvēces vēsturē, kas tikušas īstenotas it kā sirdsapziņas vārdā, – tā ir pavēļu īstenošana, klausīšana pavēlēm, kas ļauj šaut uz cilvēkiem, kā likums pavēl! Par sistēmu aģentiem – un to ir daudz vadītāju vidū – autors sauc tādus interešu īstenotājus, kurus pastāvīgi vada sistēma un sistēmas intereses un mērķi. Sistēmu aģenti ir pārņēmuši kādas sistēmas normas un vērtības, kas ir kā viņu “Pār Es” kolektīva persona un neapstrīdama autoritāte, un tādējādi psihiski padarījuši tās par savām tik spēcīgi, ka vairs nepamana svešo orientāciju. Viņi īsteno savas personīgās intereses, orientāciju, vajadzības, emocijas kolektivizētās dzīves pasaules procesā tā, ka vienlaicīgi viņi dzīvo otršķirīgu dzīvi, to neapzinoties.

Sirdsapziņas audzināšana būtu jāapdomā pārsvarā brieduma fāzēs, kad jānoārda tēva tēla virsvadība un augošajam jāatbrīvo ceļš uz patstāvību un spēju kritizēt. Ir jāmāca diskutēt ar sirdsapziņu, ar tām sfērām, kas, balstoties uz vairāk vai mazāk autoritāru svarīgo personu ietekmi uz bērna piedzīvojumu pasauli, ir radījušas, izveidojušas un raksturojušas “Pār Es”. Aizstājot infantilo sirdsapziņu ar personīgo, ir jāmāca pārvarēt sirdsapziņas konfliktus, bez tā dzīvē nevar iztikt, tie varētu būt, piemēram, konflikti starp personīgo (seksuālo) dzīvi un sabiedriskajām normām vai konflikti starp patērētāju prasībām un godīgumu.

Ētiskā kompetence – to ir vērts atkārtot – konstruktīvas sirdsapziņas izveides rezultāts. Ko tas nozīmē?

Ja tradicionāla vai personīga (pēc Fromma: humānistiska) sirdsapziņa, izņemot autoritāru, funkcionālu, konvencionālu “Pār Es” sirdsapziņu – pieprasa orientāciju uz paša pārņemtām vadošām vērtībām, kas var būt pretrunā ar tām, kas ir pārņemtas no “Pār ES” sistēmas vērtībām (vecāki, ģimene, skola, baznīca), tad tādu sirdsapziņas izveidi varētu nosaukt par konstruktīvu, kas augošai personai droši sniedz informāciju par vadošām normām, tātad, nebaidoties no soda un bez vainas apziņas, saskatot šinīs normās ko vērtīgu un nepieciešamu. Ētika uzrodas jau agrā audzināšanas stadijā tad, kad tā noder vērtību apziņas pamodināšanai – ētiska rīcība tiek īstenota ētiskās vērtībās, un cilvēks, kurš mācās atpazīt ētiskas vērtības un cenšas tās īstenot, ir vērtības saskatošs cilvēks. Autors uzskata, ka pareiza apiešanās ar vērtībām nozīmē arī pareizu (un arī atvieglotu) normu pielietošanu, jo – to ir vērts atkārtot – normas ir drošas, saglabātas un iesakņojušās vērtības.

Iepriekš minētais infantilās sirdsapziņas dzēšanas (jeb aizstāšanas) process ar personīgo sirdsapziņu – dažiem tas vispār nekad nenotiek, citiem tas ir uzdevums dzīves garumā – vienmēr norisināsies kā konfliktiem bagāta un sāpīgām diskusijām pavadīta cīņa par atbrīvošanos no un par kritisku visa “Pār Es” kodeksa uztveri. Tā varēs būt arī cīņa par jaunu un brīvi izvēlētu un personīgi atbildētu vērtību priekšstatu un agrākās ar normām saistīto vecāku, skolas sabiedrības un baznīcas instanču vērtību pasaules akceptēšanu. Tikai no bailēm brīvs vērtību un normu piedāvājums, tikai bezbailīga informācija par normām un vērtībām ļauj fiziski veselam cilvēkam atrast ceļu uz personīgo sirdsapziņu, jo tas ir iespējams tikai no bailēm brīvā atmosfērā un, ja izdodas kritiski diskutēt ar bērnībā un jaunībā uzzinātām un pārņemtām sirdsapziņas sfērām un arī atbrīvoties no ārējas ietekmes, piemēram, ar kādas institucionalizētas baznīcas vērtējumu palīdzību, tad tā sirdsapziņu saista ar it kā dievišķām, uz pozitīvo virzītām, jurisdikcijā (grēksūdzes praksē) reglamentētām normām, no kurienes izriet pārkāpumu un pretēju rīcību gadījumos (pretapaugļošanās līdzekļi, aborts) pastāvīga vainas sajūta.

Vadītāja ētiska izturēšanās būs jāatpazīst konstruktīvas sirdsapziņas izveides augļos. Tas nozīmē, individuālas personīgas sirdsapziņas attīstība ļauj ieraudzīt savu vērtību apziņu, vērtību sajūtu, uzskatu, kas iegūts no vērtību atpazīšanas un pārņemšanas, kā sava veida pieraduma izturēšanos, balstoties uz kuru tad arī tiek pieņemti lēmumi dažādās situācijās. Ja mēs augstāk rakstītajā tikumu uztvērām kā virzību pareizai rīcībai, tad tagad mēs vara definēt uzskatu kā pamata gribas virzīšanu un konstanti pastāvīgu rīcību, kas ir mūsu izturēšanās un darbību pamatā. Ja šis uzskats principā ir ētiski orientēts un balstīts uz to, ko mēs nosaucām par paradumiem, tad vadītājs nevarēs kļūt par sistēmu aģentu ar tīri funkcionālu sirdsapziņu, kas nekritiski iesaistās kādas sistēmas sistēmai tipiskās darbībās, vai tā būtu valde, vai uzraudzības padome, vai iestāde vai kāda cita komanda vai komisija.

Konstruktīvas sirdsapziņas izveide bez šaubām ir būtisks faktors vadītāja ētikas spēju izveidē. Pirms autors pāriet pie nākošā, autors uzskata par svarīgu, vēlreiz vismaz vispārīgi noteikt to, kas ir sirdsapziņa: saskaņā autora pētījumiem ar sirdsapziņu var apzīmēt:

– subjektīvo labā un ļaunā apziņu, savas rīcības un izturēšanās vai neizdarības tradicionālās vērtību pazīšanu kā iedzimto vispārīgo vērtību apziņu;

– to psihisko instanci, kurā ir iesakņojušās cilvēka rīcību vadošas vērtības, tā ir skaidra vērtību un normu apzināšanās (synteresis) un pēc R. Leja (R. Lay) – vienlaicīgi tā ir pārveides instance, kas ētiskās normas pielieto praktiskās situācijās, pārbaudot situāciju prasību raksturu un izvērtē situācijas pieprasīto rīcību vai neizdarību morālo vai tradicionālo kvalitāti.

– Sirdsapziņa ir mūsu patiesā Es balss, tā ir mūsu personības reakcija, un tādējādi sirdsapziņas izveide ir arī mūsu personības attīstības mēraukla un otrādi.

Komentāri.

Teikšu, ak ir visai grūti kaut ko teikt par augstāk rakstīto tulkojumu, jo tas ir visai sapiņķerēts un grūti uztverams – vācu skolas garā. Plaši ir pazīstami vācieši ar savām sarežģītajām teikumu konstrukcijām, bet filosofijā tas izpaužas vēl spilgtāk. Savukārt vienkārši uztveramajās lietās bija grūti saskatīt kādus jautājumus, kur gribētos iebilst. Uz mirkli samulsumu un apjukumu radīja tas, kad izlasīju, ka sirdsapziņa ir iedzimta, bet tad to visu pārlasot sapratu, ka runa ir par viduslaikiem un to, ka šeit varētu būt runa par priekšnosacījumiem tam, lai sirdsapziņa varētu attīstīties un veidoties, bet tas jau ir cits jautājums. Tomēr neskatoties uz visu iepriekšteikto ir viens jautājums, kur es kā pārvaldības nodaļas students tomēr atļaušos uzreiz nepiekrist un varbūt parādīt šo jautājumu arī no otras puses.

Tātad, runa ir par sistēmas aģentiem kā tos nosauca Berhards Grimms. Viņš saka, ka cilvēki bieži mēdz aizrauties ar darbu un personificē sevi ar šo uzņēmumu vai amatu, kas izpaužas tā, ka viņi jau jauc savas intereses ar uzņēmuma interesēm. Tomēr, šeit ir kāda nianse, kas šo izteikumu un apstākļus maina pēc būtības. Tas ir tā, ka jebkurš vadītājs ir saistīts ar to vietu, kur viņš strādā un pirmkārt jau viņa ieņemamais amats ir apdraudēts vai pareizāk sakot kļūst apdraudēts, ja viņš nerūpējas par savu uzņēmumu vai pienākumiem, jo, ja viņš nav īpašnieks, tad viņu atlaidīs no darba, bet ja viņš ir īpašnieks, tad viņš bankrotēs un atkal būs bēdīga situācija. Pie tam, ja darbu zaudē tādēļ, ka savus pienākumus veic slikti vai pavirši, tad arī nav viegli atrast citu darbu. Tie ir tīri finansiāla rakstura apsvērumi, kas liek vadītājam veikt savus pienākumus ļoti cītīgi un rūpēties par uzņēmumu un tā interesēm kā par sevis paša interesēm. Es pat gribētu teikt kaut ko vairāk – šie cilvēki nav identificējušies ar savu darba vietu un tādēļ nespēj nošķirt savas intereses no uzņēmuma interesēm, tieši otrādi, viņu intereses sakrīt pilnīgi perfekti, jo, ja uzņēmumam ir labāk tad arī tā darbiniekam ir labāka situācija kaut vai tikai no tā viedokļa, ka viņam ir lielāk stabilitāte un tas nav maz.

Šeit it kā varētu jau likt arī punktu, bet manuprāt šeit ir vēl viens tāds knifiņš, ja tā drīkst izteikties, kuru šeit būtu jāņem vērā. Proti, šie tā saukti sistēmas aģenti noteikti, ka biežāk būs sastopami, augstākajos vadības līmeņos un nevis zemākajos. Kāpēc? Tas tādēļ, ka šiem cilvēkiem ir nevis tikai šis faktors, ka viņi ir atbildīgi savā priekšā no šī jau aplūkotā finansiālā viedokļa, bet tie vēl ir saistīti ar uzņēmumu tanī ziņā, ka viņiem ir pakļauts personāls un viņi zina, ka, ja viņi slikti strādās un nerūpēsies par šī uzņēmuma interesēm, tad stāvoklis tanī pasliktināsies un viena no pirmajām lietām, kas ir novērojama, ir tā, ka tiek meklētas izmaksas, kuras varētu samazināt un tās parasti atrod darbinieku algās, kur atlaižot darbiniekus var samazināt izmaksas. Bet, lai cik dīvaini vai neticami tas arī neizklausītos, vadītājiem nepatīk atlaist savus darbiniekus. Tur ir jāsaskaras ar negatīvām emocijām un tas ir tas no kā indivīds sevi cenšas pasargāt. Turpinot šo aizsākto tēmu par personālu un darbinieku atlaišanu, gribētos piebilst, ka tas viedoklis, kas rodas skatoties uz to, ka vadītāji atlaiž darbiniekus vieglu roku tikko ir problēmas un viņiem nav nekādi ētiski apsvērumi par to, ka tiem cilvēkiem mājās ir bērni un ka tos būs jābaro un darbu ir grūti. Bet vai kāds arī padomā par to, ka šiem cilvēkiem ir jāatbild par tiem cilvēkiem, kuri paliek pie viņiem strādāt, ka viņiem jādomā, lai labāk atlaižot vienu cilvēku var paglābt varbūt desmit no tā, ka viņi paliek bez darba?! Cik bieži tas tiek pateikts, cik bieži viņus kāds atbalsta šajos grūtajos, es pat teiktu izšķirošajos momentos, kad ir jāpieņem lēmumi? Viņi taču ar šiem lēmumiem ir izcīnījuši to, ka palikuši cilvēki varēs turpināt savu darbu. Jo vai būtu ētiski ļaut dažu indivīdu dēļ atstāt bez līdzekļiem tik daudz citus? Smags jautājums.

Tagad gan varbūt arī īsumā viss, ko vēlējos pateikt sakarā ar šo tulkojumu. Vienīgi gribas vēl teikt, ka tas bija diezgan interesanti iepazīties ar Berharda Grimma domu gājienu.

Izmantotā literatūra.

1. Berhard A. Grimm, Ethik des Fürens, Ausburga, tipogrāfija “Edition seminar“

2. Latviešu valodas vārdnīca, Rīga, tipogrāfija “Avots”, 1998.g.

3. Grīnberga u.c., Sinonīmu vārdnīca, Rīga, tipogrāfija

Leave a comment