Rīgas Tehniskā Universitāte
Inženierekonomikas fakultātes
RTU muitas koledža
Kursa darbs priekšmetā:
“Mākslas vēsturē un
mākslas priekšmetu
atpazīšana.”
TĒMA
“RENESANSE”
Muitas koledžas
1. kursa students
J.B.
Vadītāja: A. Pole
2001
Rīga
SATURS
Ievads 3
Renesanses jēdziens 4
Renesanses mākslas periodizācija 5
Renesanses kultūra 5
Renesanses filozofija 7
Renesanses literatūra 8
Renesanses mūzika 8
Renesanses teātra māksla 9
Renesanses arhitektūra un māksla 9
Renesanses tēlotājmāksla 10
Nobeigums 12
Izmantotā literatūra 13
Ievads
Renesanse ir laika posms atsevišķu Eiropas valstu kultūras un ideoloģijas attīstībā, kas raksturojams ar spožu zinātnes, mākslas un literatūras uzplaukumu (Itālijā no 14. līdz 16. gs., citās valstīs no 15.gs.,beigām līdz16.gs., vidum). Šā posma kultūrai atšķirībā no gotikas ir izteikti laicīgs raksturs. To noteica topošās pilsētu buržuāzijas aktivitāte, kā arī idejas, ko izplatīja humānisma pārstāvji ( humānisms – pasaules uzskats, kas atšķirībā no iepriekš atzītā baznīcas pasaules uzskata par cilvēka niecību Dieva priekšā apliecina cieņu cilvēka prātam un cilvēkam kā visu vērtību radītājam ). Ierosmi humānisti smēlās antīkajā filozofijā un literatūrā, pārliecinot savus piekritējus, ka visas laikmeta kultūras vērtības radušās, studējot antīko mantojumu 16. gs., itāļu gleznotājs un arhitekts Džoržo Vazāri savā 1550. gadā iznākušajā grāmatā “Slaveno gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti.” šim laika posmam deva apzīmējumu rinascimenta – atdzimšana ( franciski renaissance – renesanse), ar to saprotot sava laika tēlotāj- mākslas atdzimšanu pēc viduslaiku pagrimuma. Šis apzīmējums dod iespēju novērtēt tā laika neredzēti straujo, savstarpēji saistīto intelekta un radošās prakses attīstību, kā arī cilvēka pašapziņas neparasti spilgtu izpausmi – fenomenu, kas izraisa asociācijas vienīgi ar antīko Grieķiju. Termins “renesanse” jau kopš 18. gadsimta apzīmē arī stilu.
Priekšstats par renesansi kā par stilu var rasties, iepazīstot visus tā laika mākslas veidus, it īpaši itāliskajā aspektā, jo Itālija ir zeme, kur renesanse guvusi vistipiskāko izpausmi un kuras sasniegumi kalpojuši par etalonu citu zemju šā perioda māksliniekiem.
Kāpēc tieši Itālija kopumā un Florence kļūst par Renesanses – jaunās kustības šūpuli? Par to mūsdienās tiek izteikti dažādi viedokļi.
1. Itālijā saglabājās redzamas un taustāmas atmiņas par savu aizgājušo laiku varenību ( piem., drupas), kas tā laika dzīvi saistīja ar pagātni. Renesanses laikmetā pieauga interese par Senā Romas civilizāciju, kas stimulēja domātājus atdarināt klasiskās kultūras paraugus.
2. Galvenajam viduslaiku intelektuālajam spēkam – sholastiskajai filosofijai – Itālijā nebija lielas ietekmes. Kaut arī daudzi itāļi bija slaveni teologi, tie galvenokārt darbojās Ziemeļeiropā ( piem., Akvīnas Toms ). Renesanse Itālijā 14. gs., aizpildīja intelektuālo vakuumu.
3. Florences sociālā stabilitāte bija atkarīga no tās republikāniskās pārvaldes saglabāšanas, tāpēc dabiska bija laikabiedru vēršanās pie republikāniskās Romas ( vēstures, literatūras, valodas un citu kultūras nozaru ) izpētes.
4. Florences ekonomiskais uzplaukums radīja brīvo laiku un līdz ar to arī vajadzību pēc literatūras un mākslas. Kultūras un tēlotājmākslās mecenātismu florencieši uzskatīja par labu bagātības “pārpalikuma” izmantošanas veidu.
5. Līdz ar Bizantijas krišanu sākās grieķu valodu protošo intelektuāļu ienākšana Rietumos. Itālija atradās tuvu Konstantinopolei, un daudzi bēgļi no tās apmetās Florencē. Grieķu mākslas atdzimšana bija neizbēgama, tā radīja arī interesi par grieķu klasiku kopumā.
Renesanse Itālijā izpaudās absolūti visās dzīves jomās: zinātnē, filozofijā, politikā, dzejā, mūzikā, arhitektūrā, tomēr visspilgtāk tēlotājmākslā. Tās attīstība Itālijā bija nevienmērīga un ilga ( 13. – 16. gs.). Itālijas renesanse ietekmēja arī citu zemju kultūras attīstību. Dažādās R-Eiropas zemēs renesanses kultūras īpatnības nosacīja attiecīgās zemes sociālie un vēsturiskie apstākļi. Francijā renesanses kulminācija bija 16. gs. 1. p.; tur renesanses kultūra bija aristokrātiskāka nekā citās zemēs. Anglijā renesanse bija 16. gs.; tur izveidojās renesanses kultūras demokrātiskākais un aristokrātiskākais novirziens. Spānijā renesanses kultūra uzplauka 16. gs. 2. p. – 17. gs. 1. p.; humānistiskās idejas visspilgtāk izpaudās literatūrā un mākslā. Vācijā renesanse bija 15. gs. 2. p. – 16. gs. sāk.; renesanses kultūru ietekmēja asās sociālās un politiskās pretrunas, nacionālās un antiklerikālās tendences. Arī Nīderlandes humānismam raksturīga asa politiska ievirze, spēcīgi nacionālistiski un demokrātiski motīvi.
Kopš parādījās J. Burkharta ( J. Burckhardt ) slavenais darbs “Renesanses kultūra Itālijā?” (“Die Kultur der Renaissance in Italien”, 1860.gadā) – darbs, kurā viņš aplūkoja renesansi kā “modernā cilvēka māti un dzimteni” – šīs kultūras pētniecība neapstājās. Burkharts kultūras sistēmu ( apzīmē ar jēdzienu “renesanse” un “humānisms“ palīdzību) vērtēja kā savdabīgu vēstures periodu Eiropā. Tā vispirms guva izpausmi tēlotājmākslas jomā, kas ap 1500. g. Itālijā ( Leonardo, Mikelandželo, Rafaēls) un Vācijā ( Dīrers, Grīnevalds) sasniedza nebijušus augstumus, kopumā veidojot veselu parādību un norišu kompleksu.
Renesanses jēdziens
Mūsdienu vēsturiskajā literatūrā raksta par “Karolingu renesansi” – pārsteidzošu garīgās aktivitātes uzliesmojumu Francijā un Vācijā Kārļa Lielā ( miris 814. g. ) un viņa tiešo pēcteču laikā; raksta arī par “Otonu renesansi” – literāro un māksliniecisko strāvojumu uz A no Reinas, virzienu, kas aizsākās Oto Lielā (912. – 973.) valdīšanas laikā; vēsturnieki min arī 12.gs. renesansi galvenokārt Francijā, kur līdz ar universitāšu rašanos radās pastiprināta interese par antīkajiem autoriem ( šai laikā izplatījās simtiem, ja ne tūkstošiem Ovīdija, Horācija, Senekas, Vergilija, Cicerona, Plīnija Vecākā un citu romiešu rakstnieku rokrakstu): sholastikas laikmets neizskauda interesi par antīko literatūru, un Romas slava nebija zudusi nebūtībā.
Renesanses zinātnieku izpēte sākusies 19. gs. vidū un turpinās mūsu dienās. F. Engelss rakstīja : «Tas bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi..» Renesanses sociālekonomiskais un politiskais saturs bija agrīno kapitālistisko attiecību rašanās feodālisma ietvaros, straujais pilsētu uzplaukums. Sāka veidoties jaunas šķiras – agrīnā buržuāzija un priekšproletariāts. Agrīnajai buržuāzijai bija jauna pastāvēšanas uztvere, mentalitāte, ideoloģija, kas noteica renesanses kultūras saturu un būtību. Renesanse bija progresīvs, bet vienlaikus arī dziļi pretrunīgs periods. Novājinātā, bet vēl neiznīcinātā feodālistiskā iekārta joprojām ietekmēja sabiedrības raksturu un kultūru. Augošās buržuāzijas ideoloģija objektīvi bija visas tautas antifeodālās cīņas izpausme, lai gan asas pretrunas starp buržuāziju un tautas masām pastāvēja arī šajā periodā. Renesanses laikmeta cilvēks uzskatīja sevi par sava likteņa noteicēju, viņam piemita aktivitāte, uzņēmība, drosme, cīņas gars. Renesanses kultūras veidotājs bija cilvēks ar daudzpusīgām un plašām interesēm. F. Engelss rakstīja, ka renesanse bija «.. laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc domāšanas spēka, dedzības un rakstura, pēc daudzpusības un zināšanām».
Renesanses kultūras idejiskais saturs bija humānisms. Humānisma teorētiķi, t.s. humānisti, izstrādāja un pakāpeniski pilnveidoja jauno ideoloģiju, kam bija vienota pamatkoncepcija, kaut arī pastāvēja dažādi strāvojumi. Atšķirībā no feodālās teocentriskā ideoloģisma humānisms ir antropocentrisks. Cilvēka indivīds kā garīga un ķermeniska vienība atrodas uzmanības centrā, kļūst par visu parādību mērauklu. Humānisms slavina cilvēka ķermeņa skaistumu, jūtu bagātību, prāta iespējas, cilvēka brīvību un neierobežotās darbības iespējas; cilvēka diženumu nosaka nevis izcelšanās, bet viņa paša darbība. Humānisma ideāls bija garīgi attīstīts, izglītots cilvēks. Orientācija uz cilvēka individualitāti bija saistīta ar interesi par reālo pasauli un tieksmi to izzināt, ar racionālistisku pieeju dzīves parādībām un to izskaidrošanai, ar kritisku attieksmi pret feodālisma ideoloģiju un tās sludinātājiem – garīdzniekiem un mūkiem. Reliģijas pārliecība saglabājās, bet mainījās tās raksturs un nozīme – radās vienaldzīga un kritiska attieksme pret reliģiju. Humānismu ideju piesātinātā renesanses kultūra bija laicīga, optimistiska, dzīvi apliecinoša. Šīs kultūras veidošanos lielā mērā ietekmēja antīkā filozofija un māksla, ko uzskatīja par paraugu, no kura mācījās un kuru radoši izmantoja. Uz humānisma ideoloģijas pamata radās jauna pedagoģija, reālistiskā literatūra un māksla, jauna zinātne, kas pakāpeniski atbrīvojās no reliģijas ietekmes, kritiski vērtēja pagātnes mantojumu, balstījās uz pieredzi un eksperimentu. Renesanses zinātne lika pamatus mūsdienu vēstures zinātnei, filoloģijai., astronomijai., medicīnai., anatomijai, ģeoloģijai., fizikai., botānikai u.c. zinātniskām nozarēm.
Renesanses mākslas periodizācija
Mūsdienu zinātne piedāvātā šādu laikmetu periodizāciju:
• Protorenesanse (1250.g. – 1330. g.), kad renesanse Vidusitālijā vētraini un savdabīgi ielaužas gotikā.
• Trečento (1331. g. – 1400.g.).
• Agrārā renesanse (kvatročento, 1401.g. –1500.g.), kad pasaule kļūst par plastiski perspektīvo attiecību sistēmu.
• Augstākā renesanse jeb “klasiskais stils”, jeb “zelta laikmets” (činkvečento, 1501. g. – 1525. g. ), kad notiek visaugstākie sasniegumi visās kultūras jomās.
Tiek piedāvāta arī šāda periodizācija:
• Agrārā renesanse ( 1420. g. – 1500. g. ) ar centru Toskānā.
• Augstākā renesanse ( 1501. g. –1530.g. ) ar centru Romā.
• Vēlīnā renesanse jeb manierisms( pēc 1530.g. ) ar centru Venēcijā (līdztekus spožām mākslas lappusēm kultūru spēcīgi ietekmē kontrreformācija un baroka laikmeta sākums)
Pastāv vēl arī citi periodizācijas varianti.
Renesanses kultūra
Renesanse nav iedomājama bez izglītības līmeņa celšanās. 15. gs Rakstīt prasme aptvēra arvien plašākus sabiedrības slāņus. Pieauga mācību grāmatu, speciālās literatūras kvalitāte, un plaši izplatījās pacilājoša rakstura literatūra (par to liecina vairāk nekā 1000 rokrakstu, kas saglabājušies no vēlīnajiem viduslaikiem). Par grāmatu izdošanas centriem izveidojās Venēcija, Strastbūra, Ķelne, Roma, Bāzele, Augsburga, Niberga, Parīze, Florence, Milāna, Liona un Leipciga. Šai periodā aizsākās garīgās produkcijas komercializācijas process. Rakstību arvien vairāk izmantoja ikdienas vajadzībām. 15. gs. izraisīja visdažādāko aktu plūsmu. Gotu šrifts tika izstrādāts ne vien mākslinieciskā ziņā, bet arī izveidots daudzveidīgās formās, ko rakstīšanas meistari sistematizēja. Izglītoto cilvēku šrifti iemantoja individuālas iezīmes. Šis laikmets radīja pastiprinātu vajadzību pēc kultūras vērtībām. Renesanses kultūru finansēja jauna sabiedrībā kārta – pilsētu pilsoņi, birģeri. Pateicoties iegūtajai bagātībai, pilsoņi varēja pieņemt dienestā dzejniekus, zinātniekus, māksliniekus, kuru veiksmi viņiem un viņu pilsētai vairoja slavu un sagādāja godu. Ar intelektuāļu un mākslinieku palīdzību birģeri apliecināja savus ideālus un vērtību sistēmu. Renesansē intelektuālais darbs parasti kalpoja noteiktam uzdevumam, kas bija saistīts ar kārtu un profesionālajiem mērķiem, orientēts uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Izglītības sistēma bija izveidota tā, ka jaunekļi tika sagatavoti tirgoņa, notāra, ārsta, teologa vai kādam citam amatam. Izglītības sistēmas plašumu un kvalitāte (klosteri, universitātes, elementārskolas) veidoja pilsētas priekšrocības, kuras pieaicināja un finansēja talantus no ārpuses. Līdzās institūcijām, kas deva formālu izglītību, cunftes savā sistēmā nodrošināja profesionālo sagatavotību. Pilsētās varēja iemantot bagātību un slavu, tur izglītību ieguva juristi, notāri, ārsti. Par sasniegumiem izvēlētajā darbības virzienā cilvēki iemantoja publiku atzinību: zinātniekiem tā bija iecelšana kādā publiskā amatā vai par profesoru universitātē, māksliniekam – līgumi. Oficiālā atzīšana, īpaši intelektuālo un māksliniecisko sasniegumu gadījumos, bija būtisks agrīnās renesanses aspekts Renesanses kultūra ir netikai vesela virkne būtisku izgudrojumu, bet arī paša izgudrotāja un radītāja tēla izstrādāšana.
Viduslaikos izgudroja pulveri, pulksteni, kompasu u.c., taču šis laikmets nepazina izgudrotāju kā individuālu radītāju. Starp izgudrojuma rašanos un tā izplatīšanos varēja paiet gadsimti. Viduslaikos vispār apziņa nebija virzīta uz tehnisko jaunradi un izgudrotāju vārdus cilvēki necentās paturēt atmiņā. Šādu darbību necienīja un nevērtēja augstu, jo negatīvi vērtēja visu jauno. Par vienīgo patieso Radītāju atzina nevis cilvēku, bet Dievu, kas figurēja kā universāls amatnieks. Dievs – inženieris, konstruktors, mākslinieks, kas rada pasauli un cilvēku kā kaut ko jaunu, mērķtiecīgi organizētu. Cilvēkam radīt ir aizliegts. No izgudrojumiem baidījās kā no kaut kā velnišķīga. No jaunā vairījās arī tāpēc, ka jaunās tehnikas ieviešana grāva tradicionālās amatniecības struktūras, kas balstījās uz piespiedu vienlīdzību. Tas iedvesa pat mistiskas bailes – Ilgu laika nevienu kapteini nevarēja piespiest ņemt līdzi jūrā kompasu.
Renesanses gaitā, līdz ar pasaules kā funkcionāla veseluma atzīšanu, izzuda Dieva kā konstruktora, mākslinieka tēls. Renesanse deva pareju no pasīvās pasaules uz izgudrojumu, pāreju no orientācijas uz absolūtām formām uz matemātiski mehāniskām konstrukcijām, ideālo formu aizvietošanu ar dabiskajiem impulsiem. Sākās orientācija uz stingrām un sistematizētām zināšanām. Tika atmesti tādi zināšanu avoti kā leģendas, garša, ticība, krāsu uztvere, smarža. Zinātne – bezkrāsainu formu kvantitatīva fiksācija. Zuda noskaņas, bioloģiskās saistības ar vidi. Renesanse atņēma tiesības uz eksistenci vājprātam. Agrāk garīgi slimos nesteidzās izolēt un ārstēt, jo uztvēra tos kā būtnes, kurām jāvēstī patiesība par cilvēka likteni. Kopš renesanses viss, kas neietilpst zinātnes ietvaros, ir viena vienīga anomālija. Vājprāts – nevis dziļdomīgs noslēpums, bet vienīgi negatīva īpašība, prāta trūkums. Savukārt radīšana pirmo reizi tika pozitīvā nozīmē sasaistīta ar cilvēku kā neatkārtojamu individualitāti. Meistarības kults tika aizvietots ar paša meistara kultu. Tas noveda pie atklājuma, ka cilvēks veido netikai savu pasauli, bet arī sevi. Renesansē darītājs sāka figurēt nevis kā augstākās gribas instruments, bet kā personība. Objektīvisms apvienojās ar individuālismu.
Renesanse mainīja attieksmi arī pret tehniku. Viduslaikos galvenais “tehnikas” masīvs bija zeme, dzīvnieks, pats cilvēks. Tehnika burtiskā nozīmē bija tikai palīglīdzeklis. Pilsētās ieviesās sarežģītas mehāniskās ierīces. Pirmām kārām jāmin dzirnavas, kas balstās uz mehānisku kustību un kuras darbina nevis cilvēks vai dzīvnieks, bet dabas stihijas.
Nozīmīgs priekšnoteikums renesanses kultūrai bija stikla ražošanas ieviešana. Stikls pauda telpiski sakārtotās formas, pasaules telpisko iekārtojumu. Logs deva iespēju paraudzīties uz pasauli no malas kā uz kaut ko ārēju. Logs ietvēra attēlu, no kura novērotājs tika nodalīts.
Savukārt spoguļa ieviešana sadzīvē deva iespēju cilvēkam ieraudzīt sevi no malas. Distance attiecībā pašam pret sevi ir objektīvisma priekšnoteikums. Paštīksmināšanās, žesti, pozas, liecina par to, ka cilvēks iemācījās redzēt sevi no malas. Cilvēks no jauna apguva savu iekšējo pasauli.
Ap 1445. gadu Johans Gūtenbergs Maincā izgudroja grāmatu iespiežamo ierīci. Šis atradums īsā laika periodā izplatījās pa visu Eiropu un dažu gadu desmitu laikā būtībā aizvietoja rokrakstu izgatavošanu. Iespiesto grāmatu izplatība strauji palielināja lasītpratēju loku. Ar skrejlapu un brošūru palīdzību izplatījās ziņas par Ameriku un Austrumāziju. Tika popularizēta humānistu cīņa ar saviem pretiniekiem. Starp iespiestajām grāmatām bija Bībele un reliģiska satura raksti. Kopš 15. gs.. 60-ajiem gadiem iespieda antīko autoru un baznīcas tēvu darbus. Kopš šā perioda grāmatas ir neatņemams instruments, kas nodrošina informācijas apmaiņu un atklājumus padara pieejamus publikai.
Pasaules vēsturē tas bija revolucionārs jaunievedums. Tekstu un bilžu pavairošana, ko reljefa veidā iegravēja uz koka tāfelēm bija pazīstama jau agrāk. Jaunā apvērsuma būtība bija saistīta nevis ar iespiežamās preses ieviešanu, bet gan ar kustīgo burtu izmantošanu, kurus varēja kombinēt pēc vajadzības. Gūtenbergs izdomāja tipogrāfijas salikumu – tas bija vienkārši, jo sastāvēja no jau gataviem elementiem, kurus varēja izmantot atkārtoti. Arī kļūdas uzlabot nebija problēma.
Jaunā drukāšanas tehnikas ieviešanas rezultātā pergamentu nomainīja lupatu papīrs. Pamazām uzlabojās papīra kvalitāte, un kopš 1475. g. tas pilnīgi nostiprinājās praksē.
Renesansē vārds kļuva cilvēcisks. Kļuva acīmredzams tas, ka vārdam atkarībā no konteksta var būt daudzējādas nozīmes. Vārds, līdzīgi politikai kļuva vijīgs un individuāli nozīmīgs.
Viduslaikos vārds varēja būt nesaprotams, taču tas, kas to nesaprata, zināja, ka nesaprotamā nozīme ir neatkarīga un objektīva. Vārds nebija spēles priekšmets. Savukārt, renesansē vārds kļuva nacionāls, saplūda ar tautas runu dzimtajā valodā.
Uz renesansi atstāja ietekmi vēl vesela virkne izgudrojumu. Jauna kuģu konstrukcija veicināja tālos ceļojumus un līdz ar to pasaules paplašināšanos. 1482. g. tika izgudrots granulētais pulveris un sāka liet standarta lodes.
Viens un tas pats renesanses cilvēks tiecās glezniecībā radīt realitātes ilūziju, karoja, izmantoja lielgabala lodes, kas tālo padarīja tuvu, kā arī devās regulārajos tālajos ceļojumus, kas pārvērta iedomāto reālajā, neparasto – par ikdienas faktu.
Renesanses filozofija
Daži renesanses filozofijas elementi radās jau 14. gs., bet vispusīgi tā attīstījās 15. – 16. gs. Daudzi renesanses filozofi, it īpaši 16. gs., labi pazina ne vien antīko filozofu, bet arī literātu un vēsturiskus sacerējumus, piedalījās to izdošanā un tulkošanā (M. Fičīno, Roterdamas Erasms). Stipra Pseidoareopagitiku tekstu ietekme jūtama Nikolaja Kūzieša sacerējumos. Aristoteļa un viņa komentētāju (Aleksandra Afrodisiādieša un Ibn Rušda) rakstus studēja Paduļas skolas filozofi, it īpaši P. Pomponaci. Platona un neoplatoniķu tekstus analizēja Florences akadēmijā (M. Fičīno, Dž. Piko della Mirandola). Platoniķu un arī seno atomistu mācības ietekmēja Dž. Bruno uzskatu veidošanos. Seno skeptiķu un stoiķu darbus bija rūpīgi iepazinis M. Montēņs.
Renesanses filozofu pasniedzēju uzskatā nebija stingras konsekvences. Zinātņu nepietiekamās attīstības dēļ renesanses filozofijā atsevišķos zināšanu elementus spēja apvienot tikai natūrfilozofiskā formā. Daži renesanses filozofi tuvojās ateismam, citi palika reliģijas ietekmē. Renesanses autoru darbos visvairāk izplatīta bija panteistiska attieksme, kuras ietvaros tika paustas gan materiālās atziņas, gan misticisms. Izziņā renesanses filozofi nosodīja aklu sekošanu autoritātēm, aicināja pievērsties dzīves pieredzei un cilvēku prātam. Leonardo da Vinči akcentēja eksperimentus un matemātikas nozīmi. Kopumā renesanses filozofijai vēl trūka vienotas, teorētiski pamatotas izziņas metodes. Ētikā renesanses filozofi noraidīja askētismu. Uzsvēra zinātnes un mākslas vērtību. Neatzina feodālajā sabiedrībā pastāvošo laužu dalījumu kārtās. Renesanses filozofu uzskatos par sabiedrību sastopams gan elitārisms, individuālisms, egoisms un konkurences gars, gan egalitārisms, kas visspilgtāk izpaudās T. Mora un T. Mincera uzskatos. Līdztekus renesanses filozofijai R-Eiropā 15. un 16. gs. pastāvēja un joprojām attīstijās arī sholastika, kas oficiāli saglabāja kundzību garīgajā dzīvē, taču tās ietekme stipri mazinājās.
Renesanses literatūra
Renesanses literatūra radās un uzplauka 14. – 16. gs. Itālijā (Dž. Bokačo, F. Petrarka, L. Ariosto, T. Taso), Francijā (R. Vijons, K. Maro, Z. Dibelē, P. de Ronsārs, F. Rablē), Vācijā (S. Brants, U. fon Hutens, J. Reihlins), Nīderlandē (Roterdamas Erasms), Anglijā (T. Nešs, E. Spensers, V. Šekspīrs), Portugālē (L. di Kamoišs), Spānijā (M. de Servantess, L. F. de Vega Karpio), Polijā (J. Kohanovskis). Literatūrā veidojās t.s. renesanses reālisms. Rakstnieki pievērsās galvenokārt sava laika cilvēkiem un viņu dzīves tēlojumam. Cilvēku jūtu bagātību un daudzveidību, dzīvesprieku vistiešāk pauda renesanses dzeja (F. Petrarkas, F. Vijona, P. de Ron-sāra, J. Kohanovska lirika), cildeni varoņdarbi un brīvības ideāli tika apdziedāti poēmās (L. Ariosto, L. di Kamoiša, T. Taso darbi). Renesanses reālisma literatūrai raksturīgās antifeodālās un antiklerikālās tendences īpaši vērojamas satīriskās ievirzes prozā (Dž. Bokačo, Navarras Margeritas novelēs, T. Neša, F. Rablē, daļēji arī M. de Servantesa romānos, S. Branta satīriskos dzejojumos, U. fon Hutena, Roterdamas Erasma publicistiskajos darbos). Nereti renesanses prozā izmantoti folkloras motīvi, tēli, tautas brīvdomība (Dž. Bokačo, F. Rablē darbi). Humānisma ideālu krīze un renesanses noriets atspoguļots izcilāko renesanses autoru daiļradē – V. Šekspīra dramaturģijā un M. de Servantesa prozā (romānā “Dons Kihots”).
Renesanses mūzika
Pretstatā viduslaiku mūzikas reliģiskajam teocentrismam renesanses mūzikā priekšplānā izvirzījās individuālie faktori – komponista mākslinieciskā personība, radošā izdoma, jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamāko komponistu daiļradē izveidojās bagāta mūzikas valoda. Tā radīja priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kam bija galvenā nozīme visā renesanses mūzikā. Pirmās renesanses iezīmes rodamas virzienā ars nova Itālijā (F. Landīni) un Francijā (G. de Mašo) 14. gs. Turpmākajos gs. izvirzījās vairākas polifonistiskās skolas: angļu skola (15. gs., Dž. Danstebls), Niderlandes skola (15.—16. gs.), Romas, Venēcijas, kā ari citas nacionālistiskās skolas (16. gs.). Attīstījās mūzikas teorija (F. de Vitri, Dž. Carlino). Baznīcas mūzika zaudēja savu noteicējas lomu profesionālajā mūzikā. Patstāvīgi attīstījās vairāki laicīgās mūzikas žanri – frotola, villanella (Itālijā), viljansiko (Spānijā), balāde (Anglijā), dziesma (Vācijā). Daudzās zemēs plaši izplatījās itāliskais madrigāls (J. Arkadelts, L. Marencio, Džezualdo) un franču šansons (O. di Laso, K. Zankēns) un dažādi šo žanru paveidi. renesanses laicīgās humāniskās tendences sevišķi spilgti izpaudās franču un flāmu komponistu (O. di Laso, Zoskēna Deprē) motetēs un mesās. Tautas masu atbrīvotības kustības ietvaros radās protestantu himnas. 15. – 16. gs. strauji attīstījās instrumentālā mūzika (dažādu žanru skaņdarbi dažādiem instrumentiem un ansambļiem). Pakāpeniski izkristalizējās mažora-minora skaņkārtu sistēma un homofoniskās rakstības stils, kas sagatavoja operas, oratorijas, kantātes un solo dziesmas žanru izveidošanos.
Renesanses teātra māksla
Renesanses teātra māksla lielo uzplaukumu sasniedza 16. – 17. gs. sāk. Itālijā, Spānijā, Anglijā. Uzmanības centrā izvirzījās sarežģītu raksturu, spēcīgu individualitāšu iekšējās pasaules atklāsme. Teātrim bija raksturīgs dzīvi apliecinošs patoss, traģiskā un komiskā sintēze, poētiskuma un laukuma teātra bufonādes elementu apvienojums. Sākās teātru profesionalizēšanās, radās dramaturģijas un aktiermākslas teorija, tika uzceltas pirmās teātru ēkas. Renesanses teātra uzplaukums saistīts ar itāliski delartisko komēdiju, L. F. de Vegas Karpio un V. Šekspīra daiļradi.
Renesanses arhitektūra un māksla
Arhitektūrā un mākslā renesanses principi izpaudās īpaši spilgti un noturīgi, veidojot stilu, kas Eiropā nomainīja gotiku. Vispilnīgāk tie realizēti Itālijas tēlotājā mākslā un arhitektūrā, kas stipri ietekmēja citu zemju mākslu. Atbrīvošanās no viduslaiku spirituālisma un reliģiskām dogmām, pievēršanās īstenības izzināšanai, interese par cilvēku un ticība tā spējām, antīko kultūru tradīciju atdzīvināšana nosacīja renesanses reālisma attīstību, cilvēka tēla izvirzīšanu priekšplānā, harmoniju, līdzsvarotu, tekton. kompāniju radīšanu, antīkās mākslas tēlu, motīvu, formu lietojumu. Tēlotājā mākslā reliģiju, mitoloģiju tēlu traktējumā cilvēku tēliem un apkārtējai videi tika piešķirta reāla konkrētība, uzsvērts apjoms un telpiskas attiecības, balstoties uz dabas, cilvēka ķermeņa studijām, perspektīvas likumībām; vienlaikus renesanses mākslinieku darbos atspoguļojās arī viņu priekšstati par pilnvērtīgu, skaistu cilvēku. Ar renesanses antropocentrismu saistīts portreta uzplaukums; cilvēka vides izpēte nosacīja patstāvīga ainavas un klusās dabas žanra attīstības sākumu. Arhitektūra pievērsās galvenokārt dažādu laicīga rakstura ēku (piļu, birģeru dzīvnieku māju, rātsnamu) celtniecībai. To arhitekton. veidojumā (arī sakrālajā arhitektūrā) būtiska nozīme bija antīko ordera formām un dekoratīviem motīviem. Antīkie dekoratīvie motīvi tika plaši lietoti arī daudz lielāku laicīgumu ieguvušajā dekoratīvi lietišķajā mākslā (mēbeles, audumi, keramika, stikla izstrādājumi, juvelierizstrādājumi). Renesanses ornamentā antīko rotājumu tradīcijas (groteska) tika saistītas ar Austrumu motīviem (arabeska). Renesanses stilistisko formu izplatību sekmēja estampa (kokgriezuma, vara gravīras) popularitāte. Renesanses arhitektūra un māksla visagrāk izveidojās Itālijā; to 13. gs. 2. p. – 14. gs. 1. p. sagatavoja protorenesanse. Renesanse Itālijā raksturīga racionalizēta, teorētiski pamatota daiļrades metode (traktāti par mākslu un arhitektūru), organ. saite ar antīkām tradīcijām. Agrajā renesansē (15. gs.) galvenais mākslas centrs bija Florence. Arhitekti (F. Brunelleski, Mikeloco di Bartolommeo, B. Rosellīno, brāļi da Majāno, Dž. Sangallo) cēla pilis, sabiedriskās ēkas, villas, baznīcas, kapelas, veidojot loģiskas, skaidras, ar cilvēku samērojamas kompozīcijas., aktīvi lietojot antīko orderi. Atsevišķi ans. (Pjencā) ieguva pilsētbūvniecisku nozīmi. Tēlnieki (L. Giberti, Donatello, Jakopo della Kverča, A. del Verrokjo) renesanses mākslinieciskās idejas realizēja apaļskulptūrās, ciļņos, krūšutēlos, kapa pieminekļos, jātnieku monumentos, majolikas tēlniecībā (L. della Robia), gleznotāji (Mazačo, Fra Filipo Lipir A. del Kastanjo D. Girlandajo, S. Bo-tičelli Florencē, Pjēro della Frančeska Urbino, A. Mantenja Mantujā, Džovanni Bellīni Venēcijā) – monumentāli dekoratīvos glezniecības darbos un stājgleznās, radot daudzveidīgas (dramatiski spriegas, liriski, žanriski stāstošas) kompozīcijas un tēlus. Dižrenes. laikā (15. gs. b. – 16. gs. sāk.), kad līdzās Florencei par ievērojamu mākslas c. kļuva Roma, arhitektūrā pastiprināti izpaudās monumentalitāte, ordera formu plastiskums (D. Bramante, Rafaēls, A. Sangallo Jaunākais), tēlotājā mākslā palielinājās sintēzes un vispārinājuma nozīme (Leonardo da Vinči, Rafaēls, Mikelandželo). Venēcijā, kur visilgāk saglabājās renesanses ideāli, uzplauka koloristiskā glezniecība (Džordžone, Ticiāns). 16. gs. vidū un beigās renesanses māksla Itālijā (Mikelandželo vēlinā daiļrade; arhitektūri Dž Vinjola, A. Palladio, gleznotāji P. Veroneze, Tintoreto, tēlnieks A. Sansovīno) kļuva pretrunīga; tās krīze rada izpausmi manierismā. Itālijas renesanses dekoratīvi lietišķajā mākslā bija izplatītas kokgriezumiem rotātas mēbeles, apgleznoti majolikas trauki, metālizstrādājumi, ornamentēti audumi, Venēcijas stikls. Uz Z no Alpiem renesanses mākslā lielāka nozīme bija gotikas tradīcijām. Tēlotājā mākslā reālajam tēlojumam bija lielāka individualizācijas pakāpe, arhitektūrā klasiskie, no Itālijas nākušie motīvi tika savienoti ar gotikas celtņu struktūru. 15. gs. patstāvīga un spēcīga renesanses glezniecība izveidojās Nīderlandē (J. van Eiks, Rogirs van der Veidens, D. Bautss, H. van der Gūss, H. Memlings); 16. gs. šo glezniecību (K. Maseiss, Lukass van Leidens, J. Patinirs, H. Boss, P. Brēgels Vecākais) sāka ietekmēt it. renesanses māksla (romānisms) un manierisms. Renesanses principi spēcīgi izpaudās arī 16. gs. vācu glezniecībā un grafikā (A. Dīrers, M. Grmevalds, A. Altdorfers, L. Krānahs Vecākais, H. Holbeins Jauākais), 15.gs. 2. p. – 16. gs. tēlotājā mākslā (Z. Fukē, F. Kluē, Z. Gužons) un arhitektūrā (P. Lesko, F. Delorms, Z. Bilāns). renesanse bija arī A-Eiropā (Polijā). Latvijā renesanses stils 16. gs. 2. p. pieminekļos maz izteikts, grūti atdalāms no manierisma. Renesanse spēcīgi ietekmēja vēlākos Eiropas mākslas periodus (neorenesanse).
Renesanses tēlotājmāksla
Attiecībā pret tēlotājmākslu termins “renesanse” apzīmē mākslas parādību kopumu, kas radies Itālijā un veido jaunu laiku mākslas pamatu. Renesanse norobežojās no viduslaiku glezniecības, kuras pamatā bija tipāži, tā vietā kā principus izvirzot uzticību dabai, perspektīvas un proporciju ieviešanu. Paraugs šai ziņā bija antīkā pasaule, pamats – ģeometrija.
Jau trečento (1250 – 1330) beigās kāds mākslinieks un mākslas teorētiķis rakstīja, ka Džoto “novirzīja glezniecības mākslu no grieķu uz latīņu ceļu, piešķirot tai laikmetīgu raksturu”. Giberto norādīja ka Džoto ir “pārtraucis grieķu rupjumu ..,apstiprinājis mākslā dabisko un līdz ar to arī pievilcīgo un harmonisko”. Džoto transformēja ikonu sastingumu monumentālā varenībā, iznesot dzīvē traģisko. Arī Vazāri par augstāko uzskatīja antīko mākslu, kam sekojis ilgs pagrimums, kas sācies jau Konstantīna laikā. Goti un langobardi tikai pabeidza šo procesu no iekšienes. Ilgus gadsimtus Itālija pazina tikai “necilo, nožēlojamo un sastingušo’ bizantiešu meistaru glezniecību,un notika atgriešanās pie īstajām antīkajām tradīcijām. Ar ko tad atšķiras ikonu un renesanses glezniecība?
Viduslaiku glezniecības kompozicionālais modelis ir balstīts uz prāta redzējumu, renesanses – uz redzi, kas tik īstenots principiāli un secīgi. Skatītājs skatās un perspektīvas līnijas krustpunktā, vietā, kur koncentrējas līnijas, ideālajā redzes punktā redz galveno varoni (kā Leonardo da Vinči darbā “Svētais vakarēdiens”). Pasaules modelim, kas balstās uz redzi, šajā Leonardo darbā ir divas nozīmes: te netikai tik modelēta pasaules aina tā, kā to redz, bet tiek noteikta skatītāja pozīcija, kas atrodas novērojamā objekta priekšā. Viduslaiku ikonā arī figurēja līnijas, kas nodalīja debesis no zemes. Renesanses glezniecībā horizontālā līnija nav tik daudz robeža, kas nodala zemi no debesīm, bet drīzāk robeža, kur tās apvienojas vienotā redzējumā. Leonardo teica: “Debess un zemes horizonts beidzas vienā un tai pašā līnijā.” Un, tā kā tieši uz horizonta atrodas perspektīvas līniju krustpunkts. Tas arī kļūst par jēgas nesēju, proti, top par redzes pievilkšanas līniju, kaut ko līdzīgu magnētiskajam polam. Ikonā šis pols atrodas kompozīcijas augšdaļā un simbolizēja augstumu, tagad tas atrodas gleznas iekšienē un nozīmē tālumu. Redzējuma un jēgas telpa ikonā atradās starp augšējo un apakšējo daļu, renesanses gleznā – starp priekšējo plāna daļu un horizontu.
Ikonā vienmēr pastāv trīs zonas, kas simbolizē zemi, baznīcu un debesis (nevienmēr tas ir attēlots reāli). Tas ir karkass, kuru ietvaros notiek kustība: uz augšu – uz leju, pa labi – pa kreisi. Renesanses gleznā arī ir sava telpisko vērtību skala, taču to nosaka pārvietošanās trešajā dimensijā, kustība uz iekšieni, dziļumā. Te galvenais ir tas, kas palielina vai samazina figūru, nosaka tā dominanti pār telpu vai arī pakļautību tai.
Modelis, kas balstīts uz redzi, nosaka netikai gleznas kompozīciju, bet arī tās uztveres specifiku, t. i., skatītāja uzvedību tās priekšā. Viduslaikos cilvēks, kas pielūdza ikonu, atradās tādā pašā attiecībā pret ikonu kopumā, kā tajā attēlotās otršķirīgās figūras pret galveno tēlu, kas tika novietots centrā. Ikona prasīja ne tikai garīgus, bet arī fiziskus veikumus, vērojot gleznu. Liela nozīme bija galvas kustībai – uz augšu un uz leju. Vērojot ikonu cilvēkam nav jāskatās vienā punktā. Renesanses glezniecība turpretim nosaka, ka skatītājs aplūko no viena fiksēta redzes punkta, turklāt tā pozīciju nosaka pati gleznas telpiskā uzbūve.
Renesanses glezniecības pasaule ir pasaule, kas būvēta, orientējoties uz skatītāju, kur viss eksistē aiz priekšējās caurspīdīgās gleznas plaknes. Līdzīgi kā telpā, kas atrodas aiz spoguļa virsmas. Ne velti renesanses gleznotāji tā aizrāvās ar spoguli.
Renesanses gleznotājus spogulis pārsteidza ne tikai ar to, ka deva ideālu priekšmetu atspulgu; ne mazāk iespaidīgi bija tas, ka šie priekšmeti atspoguļotajā telpā reāli neeksistēja. Redzes ilūzijas brīnums: iespēja redzēt priekšmetus, kas šķiet reāli, bet kuru īstenībā nav.
Renesanses tēlotājmākslai pagriezienu nozīmēja šādos momentos: pirmkārt, šai laikā glezniecībā ienāca plastiski apjomīgas ķermeņa figūras izjūta, kas attēloja dramatisko darba sižetu; otrkārt, paralēli interesei par antīko mākslu tika apgūta telpiskā perspektīva; treškārt, izmainījās mākslas darba saturs, kas iekļāva filozofiskās un literārās tēmas. No Bībeles vai kristīgās tradīcijas aizgūtos sižetus bieži aizstāja antīkās mitoloģijas sižeti vai laicīgā tematika.
Galvenais jautājums, kas nodarbināja renesanses meistarus: kā attēlot trīsdimensionālo pasauli divdimensionālajā plaknē? Kā pārnest uz plakni tādus apkārtējās pasaules raksturlielumus kā materiālo vieliskumu, apjomu, telpisko dziļumu?
Nekad iepriekšējos laikos mākslai netika ierādīta tāda nozīme privātajā un sabiedriskajā dzīvē kā renesansē. Māksla burtiski caurauž renesanses kultūru. Mākslinieciskā aizraušanās aptvēra visus slāņus, tēlainība figurēja domāšanā un radošajā darbībā, politikā un ikdienas saimnieciskajā darbībā, karā un diplomātijā.
Mākslinieku amatnieku kārtā liela nozīme bija juridiskajām formalitātēm. Līdz mūsdienām ir saglabājies milzīgs skaits 13. – 17. gs. līgumu tekstu, kas demonstrē detalizētu formālismu:
• precīzi materiāli un finansiālās konstatācijas
• darba termiņa noteikšana
• gadījumu fiksācija, kad darbs neapmierināja pasūtītāju
15. gs. pasūtītāji bija lieli pilsoņu kolektīvi, kuriem bija pa spēkam finansiāli atbalstīt projektus, kuru realizācijai bija nepieciešami gadi. 15. gs. otrajā pusē par galvenajiem pasūtītājiem kļuva atsevišķas dzimtas vai personas. Māksliniekiem nācās orientēties nevis uz kolektīvu, bet gan individuālu gaumi. Tāpēc skulptoriem ar vien grūtāk nācās sacensties ar gleznotājiem, kaut arī uzplauka skulpturālais portrets.
Mākslinieku videi renesansē nebija laba slava. Viņu starpā nemitīgi notika strīdi par naudu, savstarpēja sacensība, kas sistemātiski noveda pie neslavas celšanas un pat noziegumiem; alkohola lietošana, skandāli un izvirtība deva bagātību materiālu baumām. Daži renesanses mākslinieki tika nogalināti, vai arī beidz dzīvi pašnāvībā. Tomēr vēlāk mākslinieki atguva savu labo slavu, kas tomēr nebija tāda kāda tika veltīta literātiem. Nedz viņu darbus, nedz personības nevērtēja tik augstu kā humānistus.
Nobeigums
Neviens cits laikmets mākslas vēsturē nevar lepoties ar tik bagātu glezniecības darbu klāstu kā renesanse. Ikviens dižmeistars pieder konkrētai zemei un konkrētam laikam, taču katrs ir izkopis tikai sev raksturīgu izpausmes veidu un ieguvis patstāvīgo nozīmi. Vēsture mums kļūst saprotama, tikai studējot lielo meistaru rokrakstus. Turklāt jāņem vērā, ka renesanse bija laiks, kad mākslinieku daiļradi raksturoja universālisms, – rets bija tas meistars, kas nebija reizē arhitekts, inženieris, rakstnieks, tēlnieks un jo bieži arī gleznotājs. Vēl līdz mūsdienām saglabājies renesanses laikā radies uzskats, ka “lielā” māksla ir lielu māksliniecisku personību noteikta.
Renesanses uzskatu lokā attīstījās visa dzīve un mākslas nozares, un dauzi tajā laikā radušies priekšstati ir aktuāli arī mūsdienās, piemēram, jēdziena “māksla” izpratne, kā arī mākslas iedalījums arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā un lietišķajā mākslā. Mēs joprojām atšķiram arhitektu, kas rada celtnes veidolu, no inženiera, kas atbildīgs par tās konstrukciju. Arī atziņa, ka gleznai vai skulptūrai obligāti jābūt saturīgai un kaut kas jāattēlo, ir saistāma ar renesanses laiku.
Izmantotā literatūra
1. Avotiņa “Konsultants kultūras vēsturē; Renesanse”, Zvaigzne ABC 1999.
2. . Rubenis “Renesanses un reformācijas laikmeta kultūra Eiropā”, Zvaigzne ABZ 2000.
3. “Dabas dialektika”, Rīga 1979.E.
4. H. Gombrich “Mākslas vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
5. M. Lapiņa, D. Blūma, L. Zitāne “Jauno laiku kultūras vēsture vidusskolām 2”, Ra Ka 1999.
6. T. Kačalova “Mazā mākslas enciklopēdija; Renesanse; Virzieni un stili 7”, Rīga 1995
7. T. Kačalova “Mākslas vēstures pamati”, Rīga