Rentes teorija

Deivids (Dāvids) Rikardo ir dzimis 1772. gads 19. aprīlī, bijis ebreju izcelsmes angļu ekonomists. Viņš piedzima Londonā bagātā komersantu ģimenē. Viņa tēvs nodarbojās ar vairumtirdzniecību, vekseļu un vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu. Tā bija laba skola jaunajam Rikardo un iztikas avots viņa septiņpadsmit brāļiem un māsām. Divus gadus viņš mācījās pamatskolā, pēc tam tēva brāļa kantorī Amsterdamā apguva praktiskās komercijas pamatus. Pēc tam atgriezies Londonā, viņš turpināja pašizglītošanos, ņemdams privātstundas. Sešpadsmit gadu vecumā viņš jau strādāja ar naudu un vērtspapīriem, palīdzēja tēvam kārtot darījumus biržā. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš bija miljonārs. 1799. gadā Rikardo rokās nejauši nonāca Ā. Smita „Wealth of Nations”. Tās saturs ieinteresēja Rikardo, un viņš pievērsās ekonomikas studijām. 1809. gadā viņš publicēja anonīmu pamfletu „Zelta cena”. Tajā viņš rakstīja, ka zelta augstā cena liecināja par banknošu vērtības krišanos. 1816. gadā Rikardo publicēja rakstu „Priekšlikumi lētai un stabilai naudas apgrozības nodrošināšanai”. Tajā viņš uzsvēra, ka augoša un stabila naudas apgrozība bija iespējam, ja izmantoja banknotes, kuru masu noteica to brīva apmaiņa pret zeltu. Rikardo uzskatīja, ka zelta krājums 3 miljonu mārciņu vērtība būtu pietiekošs 24 miljonu mārciņu banknošu apgrozības nodrošināšanai. Viņa domas un darbi veicināja banku reformu un Lielbritānijas karalienes Viktorijas laikā. 1819. gadā kā zemes lielīpašnieku viņu iecēla Anglijas parlamenta apakšpalātā, kur viņš darbojās līdz pat mūža beigām. Viņš nomira pašā spēku plaukumā, 51 gada vecumā. Nāves cēlonis bija galvas smadzeņu iekaisums. Rikardo dzīvoja un strādāja trauksmainā un dramatiskā laikā. Tas bija pārmaiņu laiks kontinentālajā Eiropā un Britu salās.
Rikardo var uzskatīt par Ā. Smita iesāktās sistēmas veidošanas turpinātāju, tomēr dažas Rikardo idejas niansēs atšķīrās no Ā. Smita idejām.
Izšķirstīdams Ādama Smita darbus par nācijas bagātību, viņš nolēma sākt darbu pie grāmatas „Politiskās ekonomijas un nodokļu pamati”, tas bija apjomīgs darbs, kas sastāvēja no 32 nodaļām, kas bija sakārtotas trijās daļās. Pamattēmas bija trīs: maiņas vērtības noteikšana un mērīšana, ienākumu sadalīšana, un nodokļu problēmas.

1. RENTES TEORIJA
1.1. Rentes jēdziens
Renti bieži sajauc ar procentiem un peļņu no kapitāla un parasti runājot šo terminu pielieto pie visiem ikgadējiem maksājumiem zemes īpašniekam. Peļņai negatīvo iznākumu pastiprināja rentes pieaugums. Ja pieauga rente, tad pieauga maizes un citu pārtikas preču cenas un arī algas izmaksas, bet savukārt peļņa samazinājās, jo algas izmaksu zemākā robeža vienmēr bija apmaksājamais iztikas minimums. Rikardo uzskatīja, ka maizes cena valstī bija augsta tāpēc, ka augsta bija rente. Savukārt rente bija augsta tāpēc, ka pastāvēja labības importa ierobežojumi, bija labības iztrūkums valstī. Tā kā labības nepietika, tad laukos apstrādāja arvien sliktākas zemes un sāka ievākt aizvien zemākas ražas no katra akra zemes. Izmaksas palielinājās vairāk, nekā labības ievākums, bet rente, kuru noteica augošais zemes pieprasījums nomai un tās apstrādei – pieauga. Rente bija augsta tāpēc, ka auga pieprasījums pēc lauksaimniecībā izmantojamās zemes, tās nomas.
„Darba produkts, kas ieguldīts zemē ir priekšrocība, ka nepaliek dārgāks, paliekot retāks, samazinoties pārtikai samazinās iedzīvotāju skaits, un sekojoši pieprasījums pēc produktiem, samazinās arī piedāvājums. Pie tam mēs neredzam, ka tur, kur ir neapstrādāta zeme maize paliek dārgāka, nekā valstīs, kur tiek apstrādāta zeme. Savukārt, spriežot pēc visa, maize pārdevās ne dārgāk nekā salīdzinot ar citām precēm. Ja produkcija tika iegūta mazāk, tad arī iedzīvotāju bija mazāk”. [ 3 ]
Rikardo uzskatīja, ka fabrikanti peļņas zaudējumus nevarēja kompensēt ar cenu paaugstināšanu rūpniecības preču tirgū, jo šīs cenas noteica konkurence. Ja tiktu atcelti importa ierobežojumi, tad samazinātos rente, maizes cenas un algu izmaksas, bet peļņa pieaugtu. Tāpat viņš uzskatīja, ka pārtikas cenas bija augstas arī tāpēc, ka palielinās iedzīvotāju skaits un pieprasījums, bet zemi apstrādāja ekstensīvi, tika apstrādātas arvien sliktākas zemes platības. Lauksaimniecības produkcijas apjoms palielinājās, bet ar lielākām darba un kapitāla izmaksām vienas produkcijas vienības ražošanai un tās palielināšanai. Tāpēc pārtikas cenu un izejvielu cenu celšanās un peļņas samazināšanās bija neizbēgama. Par iedzīvotāju skaita pieaugumu patērētāji un fabrikanti maksāja ar augstākām maizes cenām, augstākām izmaksām, lielāku renti un zemāku peļņu. Rikardo rakstīja, ka rūpniecības ienākums tuvojas tam līmenim, kad tas sedza algas, rentes, desmitās tiesas un nodokļu izmaksas.
Viņa prognozes par rūpniecības nākotni bija stipri pesimistiskas, tomēr tās nebija fatālas. Tās nākotni viņš saistīja ar tehnikas un tehnoloģijas faktora nozīmi. Tā viņš rakstīja, ka par laimi, peļņas krišanās, laiku pa laikam tika apturēta, pateicoties mašīnu uzlabošanai un atklājumiem agronomijā. Tomēr arī tad saglabājās peļņas krišanās tendence.

1.2. Zemes rentes veidošanās
Rikardo daudz rakstīja par zemes rentes problēmām. Viņš savā 1777. gadā publicētajā pamfletā formulēja marginālo ienākumu samazināšanās principu, secinādams, ka zemes rente samazinās par katru nākamo zemes vienību. Rikardo piekrita šim atzinumam, bet norādīja, ka šis likums attiecas ne tikai uz zemes daudzumu, bet arī uz tajā ieguldīto darbu un kapitālu. Viņš uzskatīja, ka zemes rente ir kaut kas specifisks, kas nepiemīt citiem ražošanas faktoriem, jo zemei nav alternatīvu izmantošanas veidu. Šis Rikardo pieņēmums gan izrādījās kļūdains.
Rikardo rakstīja, ka rente bija lauksaimniecības produkta daļa, ko nomnieks izmaksāja zemes īpašniekam par neapstrādāta zemes gabala lietošanu, rente ir atkarīga nevis no zemes apjoma, bet zemes kvalitātes vai arī tas, kurā vietā tā atrodas. Savukārt, Ā. Smits uzsver, ka zemes rente tiek maksāta par pirmatnējo un neiznīcināto zemes spēku.
Ja izmaksātā rente bija liela, tad pārtikas cena bija augsta.
Zemes rente nebija vienīgais maksājums, ko nomnieks maksāja zemes īpašniekam. Ja zemes īpašnieks bija ieguldījis kapitālu zemes uzlabošanā un , ja nomnieks zemes īpašniekam šos ieguldījumus, tad tāds maksājums bija procents par kapitāla lietošanu, ne rente.
Rente par neapstrādātu zemes gabalu bija jāmaksā tāpēc, ka zemes gabalu skaits, jeb zemes piedāvājums iznomai, bija ierobežots. Rikardo rakstīja, ka neviens nemaksāja renti par atmosfēras gaisa, vai saules gaismas lietošanu, jo šie labumi bija neierobežoti. Tāpat, ja visa zeme būtu vienādi kvalitatīva un tās daudzums būtu neierobežots, tad rente nepastāvētu.
„Zeme kā mēs redzējām nav vienīgais elements dabā, kas apveltīta ar ražošanas spēku, bet viņa ir vienīgais un tikai vienīgais dabiskais elements, kura viena cilvēku grupa pieder sev atstumjot citus un ar savu valdošo spēku var piesaistīt upes ūdeņusun jūras valdošo spēku un dod spēku mūsu mašīnas kustībām un kuģiem arī, vējš, kurš griež mūsu dzirnavas un pat saules siltums strādā mūsu labā, bet par laimi vēl neviens nevar pateikt: ”Ka par vēja un saules pakalpojumiem vajadzētu maksāt”.” [ 3 ]
Renti maksāja par zemes lietošanu vienmēr tāpēc, ka zemes gabalu skaits bija ierobežots, arī to kvalitāte bija dažāda un to izvietojums bija atšķirīgs un, pieaugot skaitam, apstrādāja arvien sliktākas un tālāk izvietotas zemes. Tātad var secināt, ja nebūtu pieprasījuma pēc zemes pārtikas un citādai ražošanai, tad nebūtu arī rentes.
Visgrūtāk bija ar sliktajiem zemes gabaliem, jo tie nedeva renti. Tos apstrādājot, ieguva ražu, kas sedza algas vidējās izmaksas un vidējo peļņu no kapitāla, bet nenodrošināja ražas pārpalikumu, renti. Rikardo neatklāja šādu zemes gabalu iznomas motīvus. Jautājums par to, kāpēc iznomāt zemi, no kuras nevarēja iegūt renti, palika atklāts. Tāpat palika atklāts jautājums par to, kur nomnieks ņēma naudu, lai samaksātu šādas zemes renti. Atlikās vien pieņemt, ka arī šādas zemes produktu pārdeva par cenu, kas bija augstāka par izmaksu un vidējās peļņas summu. Un šāda cena pastāvēja tad, ja labības imports bija ierobežots. Tā vai citādi, bet viņš pieņēma, ka sliktākie zemes gabali nedeva renti.
Apstrādājot labākus zemes gabalus, ieguva ražas pārpalikumu virs algas izmaksām un vidējās peļņas. Šo ražas pārpalikumu zemes nomnieki izmaksāja zemes īpašniekam par zemes lietošanu. Tā bija auglības rente.

Auglības rente
Tabula 1.1[ 2 ]
Zemes gabali Raža Alga Ražas pārpalikums Peļņa Ražas pārpalikums Rente
A 140 100 40 10 30 30
B 130 100 30 10 20 20
C 120 100 20 10 10 10
D 110 100 10 10 0 0

Zemes gabalu A, B, C, D platības bija vienādas, bet labības ražas krītošas.
Algas atšķirības un peļņas atšķirības auglības ziņā dažādos zemes gabalos izlīdzināja konkurence darba tirgū un nomas līgumu tirgū. Tāpēc alga un peļņa visos gadījumos bija vienāda ( 100 un 10 ), tā bija vidējā alga un vidējā peļņa.
Palielinoties iedzīvotāju skaitam, auga labības pieprasījums un apstrādājamās zemes platības ( A, B, C, D ), pazeminājās katra nākošā zemes gabala ( A, B, C, D ) ražība ( 140, 130, 120 ) un rente ( 30, 20, 10 ). Rentes krišanos kvarteros labības kompensēja labības cenu pieaugums iekšējās tirgū. Ja cena paaugstinājās no 70 līdz 80 šiliņiem par kvarteru, tad zemes gabala A rente palielinājās no 2100 līdz 2400 šiliņiem, un tā tālāk. Šo rentes pieaugumu apmaksāja patērētāji un rūpniecības preču ražotāji. Rūpnieku algas izmaksas palielinājās par 300 un tā tālāk šiliņiem par katru patērētās labības kvarteru.

Rente no raktuvēm
Metāli tāpat kā visi citi priekšmeti sasniedzami ar grūtībām. Tiesa ir tas, ka tā izcelsme ir no dabas, bet rokam no zemes dzīlēm un pielietojam savām vajadzībām.
Raktuves tāpat kā zeme dod īpašniekam renti un šī rente līdzīga zemes rentei, nav uzskatām kā augstvērtīgs produkts. Ja būtu ļoti daudz vienādi bagātīgas raktuves, tad katrs varētu ņemt savā īpašumā un tad tas nedotu nekādu renti. Taču raktuves mēdz būt dažādas ar dažādām bagātības pakāpēm un dažādiem darba rezultātiem. Rente no nabadzīgajām raktuvēm regulē renti bagātākajām raktuvēm. Varam piezīmēt, ka maksājums ir atkarīgs no ienākumiem, bet ne no darba algas un ne no rentes.
Ja ar vienlīdzīgu darbaspēku un ar vienlīdzīgiem kapitāliem no raktuvēm, kas nemaksā nekādu renti, tad daba dod nemainīgu maksājuma vērtību. Un tā runājot par cenu grozījumiem, mēs vienmēr uzskatīsi, ka izmaiņas notiek prece, bet ne tajā mērā ko mēra vērtība.

SECINĀJUMI

Deivida ( Dāvida ) Rikardo ieguldījums ekonomiskās domas vēsturē ir vērtēts kā klasiskās ekonomiskās domas augstākais sasniegums. Daudzi, pat ļoti atšķirīgu teoriju autori, uzskatīja sevi par Rikardo skolniekiem.
Rikardo saglabāja savu ietekmi uz gandrīz visiem XIX gadsimta angļu ekonomistiem. Viņš ir lielā mērā ietekmējis marksisma attīstību.

• Rente bija lauksaimniecības produkta daļa, ko nomnieks izmaksāja zemes īpašniekam par neapstrādātas zemes gabala lietošanu.
• Parasti renti maksāja par zemes izmantošanu, tas ir atkarīgs nevis no zemes apjoma, bet gan no zemes kvalitātes un arī no tā, kurā vietā zeme atrodas.
• Pieaugot iedzīvotāju skaitam un pārtikas pieprasījumam, apstrādāja arvien lielākas un, tātad ari, arvien sliktākas zemes platības.
• Ja nebūtu pieprasījuma pēc zemes pārtikas un citādai ražošanai, tad nebūtu arī rentes.
• Sliktākie zemes gabali nedeva renti, jo tos apstrādājot, ieguva ražu, kas sedz tikai algas vidējās izmaksas un vidējo peļņu no kapitāla, bet nenodrošināja ražas pārpalikumu ( renti ).

IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Brūvers I. „Ekonomikas teorijas vēsture biogrāfijās”, Banku augstskola, Rīga 2001.
2. Krilovs L. „Ekonomiskās domas vēsture”, lekciju konspekts I. Daļa, RTU izdevniecība, Rīga 2003.
3. Петти В., Смит А., Рикардо Д., Кейнс Дж., Фридмен М., Классика Экономической мысли: Сочинения – Москва: Изд – во ЭКСМО – Пресс, 2000 – 896 с ( Серия « Антология мысли» ).

Scroll to Top