Revolūcijas cēloņi Latvijā

Pasaules vēsturē ir notikušas daudz revolūciju, un 1905.gads ir iegājis vēsturē kā viena no tām. Tā skāra arī Latviju, kura tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā. 1905.gada 9.janvārī proletariāts, algotie strādnieki, kuriem nebija sava nekustamā īpašuma, sapulcējās mierīgā demonstrācijā Pēterburgā pie Ziemas pils, pieprasot labākus dzīves apstākļus. Viņi bija neapmierināti ar zemajām algām , trūcīgu dzīvesveidu un aizliegumu piedalīties vēlēšanās. Krievijas karaspēks aukstasinīgi apšāva demonstrācijas dalībniekus.
Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāki izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.
Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).
1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā Partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība (SDS), kura turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās 1905. gada revolūcijas laikā.
1905. gada revolūcija latviešu tautai atnesa zināmus ieguvumus, par spīti baltvāciešu atriebībai. Ieviesa ticības brīvību un atviegloja biedrošanās un publicēšanas noteikumus. Atcēla “drukas aizliegumu” Latgalē un Lietuvā. Revolūcijā izcīnītie atvieglojumi un vispārējā saimnieciskā rosība veicināja arī garīgās kultūras attīstību. Ievērojami uzplauka avīžniecība un grāmatniecība. Attīstījās latviešu ļoti iemīļotā skatuves māksla: Rīgā bija divi teātri – Latviešu un Jaunais teātris, arī citur Latvijā tika izveidoti teātri. 19. gadsimta beigas Latvijā iezīmējās ar saimniecisku krīzi, bet pēc revolūcijas sākās strauja augšupeja saimnieciskajā dzīvē, sevišķi pilsētās. Līdz ar rūpniecības ekspansiju pieauga arī tajā nodarbināto skaits. Pieauga strādnieku skaits, vairojās iedzīvotāju turība, un lielas materiālās vērtības pārgāja arī latviešu rokās.