Celta 1225.g. Ķieģeļu celtne, kas raksturīga pārejas posmam no romānikas uz gotiku. Ir uzskats, ka Doma baznīcas un Jēkaba baznīcas darbus vadījuši vieni un tie paši meistari. Jēkaba baznīcas tornis, būdams vara, zem klajajām debesīm ir paguvis apsūbēt. Baznīcas tornis ir 86 m augsts. Pēc Reformācijas Jēkaba baznīcā pirmo reizi notiek dievkalpojums latviešu valodā.
Poļu laikos pēc Stefana Batorija rīkojuma baznīca tika atdota katoļiem, jezuīti izvērta aktīvu pretreformācijas darbību. Paklausot karaļa pavēlei, Rīgas rāte 1584.g. beigās ieviesa pāvesta Gregorija XIII apstiprināto kalendāru un lika svinēt Ziemassvētkus pēc jaunā stila. Ģildes šo pasākumu uztvēra kā uzbrukumu namnieku politiskajām tiesībām un iejaukšanos ticības lietās. Un, kad 1584.g. Ziemassvētkos jezuīti noturēja dievkalpojumu Jēkaba baznīcā pēc jaunā stila, baznīcā iejaucās pilsētnieku pūlis, kas to izdemolēja un padzina baznīcēnus.
Gregoriāņu kalendāra ieviešana un Ziemassvētku piespiedu svinēšana pēc jaunā stila kļuva par tiešu iemeslu t.s. Kalendāru nemieriem, kas patiesībā bija iedzīvotāju cīņa pret pilsētas patriciātu un rātes kungiem. 1585.-1589.g. nemieri bija arī cīņa pret Polijas varu un tās katolizācijas politiku. Pēc izrēķināšanās ar opozīciju 1589.g. 26.aug. tika noslēgts Severina līgums, ar kuru visumā tika atjaunota rātes darbība, tika atļauts pilsētā atgriezties jezuītiem, kuriem atdeva atpakaļ nemieru laikā atņemto Jēkaba baznīcu.
Šobrīd Jēkaba baznīca ir Rīgas katoļu centrs, te dievkalpojumus vada Romas katoļu baznīcas monsinjors J.Pujāts.
Viduslaiku Rīgas nomalē, kuru apdzīvoja amatnieki, pēc kuru nodarbošanās ielas ieguva savus nosaukumus, bijusi arī Maiznieku iela, kur šodien atrodam dažādos laikmetos celtas dzīvojamās ēkas. Mazajā Pils ielā cieši ar sānsienām piespiedušies cits pie cita 3 nami, varbūt tāpēc tie ieguvuši Trīs brāļu nosaukumu.
Vecākais no brāļiem (Nr.17) celts ap 1490.g. Tam ir kāpņveida zelmenis ar gotiskām nišām, portāla priekšā ir vertikāli novietoti soli ar akmens plāksnēm galos. Šīs plāksnes jeb piedurvju akmens stabi ir gandrīz vai vienīgais mājas rotājums. Šajā ēkā bija viena liela telpa ar augstiem koka griestiem, te ritēja gan darbs, gan tirdzniecība, gan sadzīve. Tā ir vienīgā telpa oriģinālā, kas saglabājusies no 15.gs.
Nr.19 – nams uzcelts 1646.g., izveidotais portāls ar uzrakstu: “Soli deo gloria!” pie ieejas – 1746.g. Ēkas fasādei holandiešu manierisma iezīmes (restaurēta pēc J.K.Broces 1785.g. zīmējuma). Atšķirībā no iepriekšējās ēkas virs halles atradās plaša zāle ar lieliem sīkrūšu logiem, dzīvojamās telpas izvietotas arī otrā stāvā pagalma pusē. Tātad cilvēkiem rūpēja ne tikai mājas lietderīgums, bet arī komforts.
Nr.21 – ēka savu tagadējo izskatu ieguvusi 17.gs.b. Celtnei ir barokāls liektas formas zelminis, katrā stāvā iekārtoti mazi dzīvokļi. Uzmanību piesaista maska virs ieejas, kas, pēc īpašnieku domām, var aizsargāt no ļauniem gariem.
Tagad ēkās Nr.17 un Nr.19 ir iekārtots Latvijas Arhitektūras muzejs, M. Pils ielā 19 atrodasVALSTS KULTŪRAS PIEMINEKĻU AIZSARDZĪBAS INSPEKCIJA
Zviedru vārti ir vienīgie līdz mūsdienām saglabājušies Rīgas aizsargsistēmas vārti. 1698.g. tie tika izsisti, jo bija nepieciešamība pēc aizveramas caurbrauktuves. Zviedri 17.gs., starp citu, nocietinājumu apsardzē ieviesa stingru kārtību, organizējot karavīru patruļas un nakts sardzi.
Šie vārti savu nosaukumu ieguvuši par godu zviedru varonībai Ziemeļu kara laikā, kad tikai mēris un bads pieveicis neatlaidīgos Rīgas aizstāvjus. Pēteris I novērtēja zviedru varonību un nepieprasīja lielu kontribūciju no zaudētājiem, kā arī palaida zviedrus dzīvus.
Un tā no zviedru laikiem Rīgai palikuši Zviedru vārti.
Blakus Zviedru vārtiem namā iebūvēts arī viens no viduslaiku aizsardzības sistēmas torņiem – Jirgena tornis (pirmoreiz pieminēts ap 1350.g.).
Pilsētā varēja iekļūt un no tās izkļūt tikai pa vārtiem. Senāk Rīgas nocietinājuma sistēmā ik pēc 100-200 m bija izbūvēti torņi: gan apaļi, gan pusaploces forma, gan četrstūra. Lielākajiem torņiem, kas sargā vārtus, ierīkoti pat cvingeri. Šāds cvingera tornis bija arī Smilšu tornis, kas tagad pazīstams kā Pulvertornis, savulaik tas bija nozīmīgākais Rīgas nocietinājums, jo sargāja ieeju pilsētā – galveno Rīgas ceļu ar Austrumiem. Pirmo reizi tornis minēts 1330.g., nosaukums cēlies no smilšu kalniem pretī tornim. 15.gs. tas ticis pārbūvēts un piemērots šaujamieročiem, Pulvertorņa nosaukums tam ir no 17.gs., kad te glabāts pulveris.
Torņa diametrs – 14.3 m; augstums – 25.5 m; sienu biezums – ap 3 m. Te atradies cietums, bijuši moku kambari, te glabāja ieročus līdz pat 1883.g. Torņa sienās var redzēt lodes, kuras iebūvēja par godu Ziemeļu karam.
1919.g. Pulvertornī ierīkots Kara muzejs ,
Rīgas pilsētas veidošanās sākumos kā vietējiem, tā svešzemju tirgotājiem bija vienādas tiesības. Pieaugot tranzītpreču apgrozībai, Rīgas tirgotāji centās vispirms sev nodrošināt starpnieka peļņu. Sākot ar 14.gs., Rīgas vācu tirgotāji pamazām izstūma latviešus, krievus un leišus no tirdzniecības. Tirdzniecība kļuva par vācu monopolu un nesa lielu peļņu.
17.gs. Rīgā dzīvoja 2 turīgi tirgoņi – Daneršteins un Reiterns. Reiterna nams ir skaistākais tirgotāju nams Rīgā, izcils baroka arhitektūras piemineklis.
Tirgotājs J.Reiterns ir ļoti bagāts vīrs, viņam pieder ne vien vairākas noliktavas Vecpilsētā, bet arī visa Kojusala. Jaunajai mājai jāatspoguļo tās īpašnieka turība, jāpiesaista rīdzinieku uzmanība..Pieņemts uzskatīt, ka Reiterna namu projektējis Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšū. Nama fasādē izveidota monogramma un uzcelšanas gads -1685. Ieeju ietver skaists, akmenī cirsts portāls ar kolonnām
Ēka piedzīvoja pārbūves ap 1890.g. (arhit. K.J.Felsko), 1893. un 1907.- 1909.g. 1958.g. tika restaurēta nama fasāde pēc arhitekta G.Zirņa projekta. Šajā ēkā bijuši gan komunālie dzīvokļi, gan mēģinājumu telpas, bet kopš 1985.g. te notika rekonstrukcijas un restaurācijas darbi, tagad tas ir Žurnālistu nams, te darbojas izstāžu zāles un kafejnīca.
Senā Rātslaukuma tuvumā atradās gan svarīgākās administratīvi politiskās celtnes, gan arī bagāto tirgotāju nami, no kuriem viens nes Mencendorfa vārdu. Nams nosaukts Mencendorfa vārdā tādēļ, ka Mencendorfi bija tā pēdējie īpašnieki, kas dzīvoja te no 1900. līdz 1939.gadam.
1695. gadā rātskungs un Mazās ģildes vecākais Jirgens Helms līdzās uzbūvēja divas ēkas. Līdz 1939.g. ēkas piederējušas dažādiem īpašniekiem un rentniekiem, kas namus pārbūvējuši, remontējuši, atbilstoši savām vēlmei un rocībai. No 1947.g.-1981.g. šeit bija iekārtoti 15 dzīvokļi, kurus apdzīvoja 20 ģimenes. 1981.g. tika aizsākti rekonstrukcijas un restaurācijas darbi, kas tika pabeigti 1992.g. Ēkas nodotas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pārziņā.
Tagad lielākajā ēkā atrodas muzeja ekspozīcijas, bet mazākajā ēkā, kuru gandrīz pilnībā uzcēla no jauna, jo rekonstrukcija nebija iespējama, iekārtotas muzeja darba telpas. Tagad Mencendorfa nams – rīdzinieka māja – muzejs – iepazīstina ar 17.-18.gs. turīga rīdzinieka dzīvi un sadzīvi, tā mājas interjeru.
Ekspozīcijā izvietotie priekšmeti galvenokārt ir no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuvēm.