Rīgas Svētā Jāņa baznīca
Kurš gan no Rīgas dievnamiem var lepoties ar pilsētas dibinātāja – bīskapa Alberta mūra pils pamatiem zem savām sienām? To spēj tikai Rīgas Sv.Jāņa baznīca, kura ieņem nozīmīgu vietu 1201.gadā dibinātās pilsētas telpā starp Skārņu, Jāņa un Kalēju ielām. Šo vietu vēl nozīmīgāku darīja atrašanās starp Rīdzenes upi un pirmā Rīgas centra galveno – Skārņu ielu, jo tanī laikā, kad vēl nebija Sv.Jāņa baznīcas, bīskapa pils un tās tornis sargāja pieeju pilsētai un ostai no dienvidrietumu puses. Tikai Sv.Jāņa baznīcas pagrabos ieejot, vērīgais un zinātkārais pamanīs no Daugavas dolomīta radzēm mūrētu sienu fragmentus, kuri nav saistāmi ar dievnama sienu pamatiem. Taču lielie un aptēstie dolomītu bloki, to mūrējumu raksts un saistviela ļauj pazīt te mūra Rīgas simbolisko sirdsvietu.
Strauji augošajā amatnieku un tirgotāju Rīgā kā arī šaurajos gruntsgabalos bīskapam un Zobenbrāļu ordenim drīz kļuva par šauru. Viņi vairs nevēlējās būt par “stūra akmeni ” pilsētai un ostai un ar savām rezidencēm pildīt sardzes funkcijas. Šaurība un ciešā saskare ar pilsētniekiem apgrūtināja administratīvo un politisko misiju. Tāpēc jau 1211.gadā lika pamatus jaunajai Sv.Marijas jeb Doma baznīcai un gabaliņu tālāk aiz tās uz ziemeļiem – ap 1230.gadu sāka būvēt jaunu pili – otro bīskapa rezidenci.
1234.gadā bīskaps Nikolajs dāvina savu priekšgājēju celto pili ar tajā izbūvēto kapellu un vēl dažus pieguļošos gruntsgabalus dominikāņu ordeņa mūkiem. Agrākajā rezidencē viņi izveidoja klosteri un iesvētīja pils kapellu par Sv.Jāņa Kristītāja baznīcu. Šīs tagadējās Sv.Jāņa baznīcas priekšteces formu, vietu un izmērus varam lēst vairs tikai aptuveni, jo vairākkārt pārbūvēta, tā atrodas citā vietā un pauž atšķirīgu estētiku nekā XIII gs. sākumam raksturīgās skarbās un robustās arhitektūras formas.
Klostera kapella tomēr izrādījās par mazu augošās pilsētas iedzīvotāju uzņemšanai draudzē. Kāda atraitne jau 1324.gadā bija dāvājusi naudu Sv.Jāņa baznīcas kora daļas jaunbūvei. Ap 1330.gadu dominikāņu mūki mērķtiecīgi gatavojās sava klostera un baznīcas paplašināšanai un piepirka vēl klāt papildus zemes gabalus. Tādējādi drīz varēja sākties celtniecība. Nedaudz gados cieši pie Skārņu ielas malas no sarkani dedzinātiem ķieģeļiem uzcēla četras travejas garu vienjoma halles tipa draudzes telpu ar īsu kora daļu un trapecveida apsīdu. Baznīcu klāja divslīpņu jumts no sarkaniem kārniņiem. Bet celtni tāpat kā tagad rotāja neliels t.s. jumtraga tornītis.
Sv.Jāņa baznīcas arhitektoniskā savdabība izceļ to pārējo Rīgas dievnamu vidū. Baznīcas vecākās daļas fasāde ir gluds ķieģeļu mūris ar gotikas arhitektūras tradīcijām atbilstoši platām un augstām logailām. No Sāmsalas kaļķakmens kalts bagātīgi profilētais ieejas portāls darināts lakoniski, taču ar izsmalcinātu formas izjūtu. Tā oriģināls gan 1925.gadā aizstāts ar precīzu kopiju. Virs šī portāla izveidota monumentāla logaila, kura savulaik bijusi vaļēja un pēc katedrāļu rozetes parauga no ziemeļrietumiem ielaidusi baznīcā lielu daudzumu gaismas. Šo pret Zobenbrāļu ordeņa pili, sauktu “Vitenšteinu” un vēlāko Sv.Gara Konventu pavērsto fasādi rotā īpaši grezns gotikas stila brieduma formās uzmūrēts pakāpienveida zelminis. Tā izteiksmīguma pamatā ir no profilētiem ķieģeļiem mūrētu vertikālu pilastru, gaišu un apmestu nišu vertikālo ritmu maiņa, ko papildina nelieli dekoratīvi tornīši, horizontālas apmetuma joslas un apaļas formas atvere katra pakāpiena augšdaļā. Ar šīm greznajām detaļām Sv.Jāņa baznīcas zelminis izteiksmības ziņā tālu pārspēj savus prototipus – Dancigas baznīcu zelmiņus un tiecas līdzināties Štrālzundes rātsnama fasādes ažūrajai formai.
Precīzs šīs izteiksmīgās daļas celtniecības laiks nav izzināms, taču tas būs noticis īsi pirms reformācijas, kad dominikāņu ordenis, tāpat kā visa katoļu baznīca, nojaušot tuvo sociālo satricinājumu iespēju, atsacījās no ārējas pieticības un ņemot talkā laicīgu greznumu, centās pievērst sev uzmanību un pilsētnieku sirdis. Šīs aktivitātes rosināja Rīgas rātes 1491.gadā izdotais rīkojums par Sv.Jāņa baznīcas atjaunošanu. Prasīto uzdevumu skaitā būs ietilpusi arī interjera atjaunošana, kas XV gs. beigu un XVI gs. sākumā rezultējusies ar Baltijā greznāko tīklu velvju griestu uzmūrēšanu. Rīgas namnieki gādāja par to, lai pie baznīcas sienām izveidotajās pīlāru starpās ievietotu pilnu skaitu altāru, cik dievnamā bijis tā ziedu laikos.
Baznīcas ziemeļpusē pieslējās Sv.Lācara spitālīgo patversme un klosteris, kura telpas kārtojās apkārt slēgtam pagalmam ar krusteju. Kā liecina t.s. Jāņa sētas vārtu dekoratīvā mūrējuma forma, atsevišķie saglabājušies klostera krustejas fragmenti, tad šīs dominikāņu mūku saimnieciskās un meditatīvās telpas arī tikušas izveidotas XIV gs. otrajā un XV gs. pirmajā pusē.
Reformācijas uzplūdos 1523.gadā Rīgas rāte slēdza dominikāņu klosteri tāpat kā citas katoļu institūcijas un iznomāja Sv.Jāņa baznīcas telpas rātskungam Rotgeram Šultem, kurš baznīcā sākumā ierīko zirgu stalli, bet vēlāk tur izmitina arī govis un cūkas. Lai iespējami vairāk paņirgātos par katoļiem, viņš lopiem dod katoliskus vārdus, tādā kārtā izsaucot katoļos lielu sašutumu. Viņi sūdzas Vācijas ķeizaram, kurš toreiz arī vēl ir katolis un piespriež Rīgai par šo “cūcību” 18000 marku lielu naudas sodu. Rīga, kā bagāta Hanzas pilsēta, šo nodokli gan samaksā, bet Šultem tomēr lika baznīcu atbrīvot. Šulte tam ilgi pretojas, jo viņš balstās uz noslēgto, viņam izdevīgo, nomas līgumu un tikai pēc ilgāka laika baznīcu atbrīvo. 1555. gadā baznīcas telpas nodod atpakaļ pilsētai un šeit ierīko ieroču noliktavu. Kādā no klostera telpām ierīkoja pilsētas lielgabalu lietuvi. Nākošās pārmaiņas baznīcā notiek 1582. gadā, kad pēc Polijas karaļa Stefana Batorija ierašanās Rīgā, un Sv. Jēkaba baznīcas nodošanas jezuītu rīcībā, Sv. Jāņa baznīca tiek atdota latviešu draudzei, kurai bija jāatkāpjas no Sv. Jēkaba baznīcas par labu katoļiem.
Bijusī dominikāņu klostera baznīca apvienotajai Jēkaba un Doma draudzei izrādījās par mazu. Tāpēc saskaņotā rīcībā 1587.gadā jaunie Sv.Jāņa baznīcas īpašnieki uzsāka dievnama paplašināšanu. Vispirms nojauca veco un šauro kora daļu altāra apsīdu, bet to vietā pēc arhitekta un pilsētas būvmeistara J.J.Frēzes metiem uzsāka jaunas un plašas altārdaļas celtniecību. Jaunā piebūve savās arhitektoniskās formās un elementos absalūti atšķīrās no baznīcas vecās daļas un atbilda renesanses laikmeta manierisma paveidam. Ar rātskungu L.Hollera un D. fon Essena palīdzību piebūvi pabeidza divos gados. Ļoti interesanti piezīmēt, ka raugoties no ārpuses, altāra daļa ir zemāka par draudzes telpu, bet velvju augstums draudzes telpā gandrīz sakrīt ar piebūves velvju augstumu, jo vecajā daļā velves ir iekārtas un vienīgās sastopamās tīkla veida velves visā Latvijas teritorijā. Kreisā sānjoma luktās dievkalpojumos savā laikā piedalījās ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Viņi tika vesti pa speciālām durvīm. Tad izgatavoja un jaunajā piebūvē ievietoja kanceli un altāri, kas, diemžēl, cauri laikiem nav saglabājušies. Jau 1588.gada Ziemassvētku dievkalpojumu varēja noturēt jaunajā altāra daļā, bet piebūves celtniecības pilnīga pabeigšana un baznīcas iesvētīšana sekoja 1589.gada nogalē.
Kā izceļotājs no Nīderlandes, Baznīcas piebūves autors – Joriss Jorissens Frēze – ir radījis ne tikai Rīgas un Baltijas, bet arī visas Ziemeļeiropas arhitektūrai izcilu renesanses būvmākslas pieminekli. Sv. Jāņa baznīcas altārdaļa ir uzbūvēta kā bazilikāla telpiskā veidojuma un trīsjomu plāna celtne. Gludi apmestā un balsinātā iekštelpa ar savu Ziemeļu renesansei atbilstošo formas pusaulu atrodas absolūtā saskaņā ar sarkano ķieģeļu fasādi, kura arī ikvienā detaļā pauž Nīderlandes un Reinzemes teritorijā adaptēto itāļu renesanses klasisko paraugu ietekmi.
Pilastru sadalītā fasāde ar apaļloka formas logailām, greznu ķieģeļu ornamenta joslu atklāj renesanses stila dekoratīvās iespējas. Vēl vairāk. Altāra daļas gala fasāde ar apsīdu, logu izvietojumu un ritmu, kā arī ar greznajām skulptūru nišām ir ievērojamā itāļu arhitekta Alessandro Paskvalini celtās Jīlihas pils kapellas arhitektoniskās kompozīcijas unikāls pārcēlums Austrumeiropas telpā. Ar šo veikumu J.J.Frēze kā Sv.Jāņa baznīcas autors ir iecēlis Rīgas dievnamu ievērojamu un ļoti agrīnu Eiropas protestantiskās arhitektūras pieminekļu kārtā, un mūsu uzdevums ir par šo kvalitāti runāt skaļi un uz visiem dzirdīgajiem.
Arī altāra daļas gala fasādē ievietotās Jāņa Kristītāja un Salomes skulptūras ir izcili renesanses mākslas darbi, kuru autors, diemžēl nav zināms, taču neapšaubāmi šī tēlniecība ir radusies vienā laikā ar pašu piebūves celtni. Baznīcas patrona – Jāņa Kristītāja – tēls ikvienam kristietim atgādina morālā spēka un pārliecības stipruma paraugu. Savukārt Salomes skulptūra rosina pārdomām par laicīgo vērtību pārejošo un dažkārt pat iznīcinošo dabu. 1926.gadā Latvijas Mākslas Akadēmijas profesora K.Rončevska vadībā bojāto Jāņa Kristītāja skulptūru aizstāja ar veiksmīgu kopiju, bet Salomes tēls kā izcils nīderlandiešu renesanses ietekmē radies darbs, šodien prasa atjaunojumu un aizvietojumu ar analogu kopiju.
Kā visas Rīgas baznīcas arī Sv. Jāņa baznīca nav saudzēta no ugunsgrēkiem.
Baznīca ir cietusi 1677.gada 31.maija pilsētas ugunsgrēkā, kuru izraisīja krievu nolīgtie dedzinātāji un tam par upuri krita divas baznīcas un ap 200 nami, tad nodega arī 1588.gadā celtā un ar vaļēju galeriju rotātā jumta tornīša smaile. Pēc šī ugunsgrēka baznīcu atjauno pilsētas būvmeistars Ruperts Bidenšū, kurš šinī baznīcā arī atradis savu pēdējo dusas vietu 1698. gadā. Atjaunošanas darbu laikā dievkalpojumus noturēja ģildē. Atjaunošanas kampaņa jau 1680.gadā deva dievnamam jaunu torni, velvju remontu un 1689.g. arī mākslinieka Korda Meijera gleznojumus uz sienām un griestiem. K.Meijers uzglezno deviņu gleznu ciklu “Kristus ciešanu ceļš”, kas vēl šodien saglabājušās atrestaurētas un grezno ērģeļu luktas. Tās ir arī Korda Meijera Rīgas darba vienīgās liecinieces. 1767.-1768.gados baznīca ieguva tagadējo kokā griezto altāri, kura autori ir kokgriezējs J.E.Maijers un galdnieks K.G.Apelbaums. Viņu radītais mākslas darbs ir tipisks Rīgas lielo dievnamu mērogiem un kā stabilas un lakoniskas izteiksmes konstrukcija, tas runā ar krustā sistā Pestītāja, Sv.Pētera un Sv.Pāvila skulptūru alegorisko spēku. Bet altāra predellā un augšdaļā ievietoto “Sv.Vakarēdiena” un “Kristus augšāmcelšanās” gleznu autors ir rīdzinieks A.Štilings. Vienlaicīgi ar altāri izgatavota arī greznās altāra daļa no draudzes telpas norobežojošā kokgriezuma balustrāde.
Ērģeļu balkona pildiņos atrodas savdabīgi gleznojumi, no kuriem deviņi attēlo Kristus ciešanu ceļu pēc Lineburgā 1672.gadā iespiestās Bībeles vara grebumu attēliem. Savukārt ērģeļu balkona galos redzamie četri apustuļu portreti ir XVIII gadsimta mākslinieka darbs.
Ziemeļu kara gados (1700-1721) un visa XVIII gs. laikā baznīcai tika nodarīti dažādi mazāki postījumi, kurus ar draudzes spēkiem pakāpeniski novērsa. 1710. gadā Šeremetjeva aplenkuma laikā baznīcu stipri bojā artilērijas šāviņi. Pēc baznīcas iekārtas atjaunošanu nākošais ugunsgrēks izceļas 1741. gada 9.decembrī, sprāgstot pulvera mucā tuvējā Mārtstaļu ielā. 1747.gadā tika izlabots gotiskais pakāpju zelminis, 1753.gadā pie baznīcas uzcēla pastorāta ēku, 1763.gadā no jauna uzcēla tornīša smaili, bet 1848.gadā pēc arhitekta J.D.Felsko projekta to atjaunoja pēdējoreiz. 1812. gadā krievu kara komendants izmanto Sv. Jāņa baznīcu par labības noliktavu, kurā postījumus novērš tikai pēc pieciem gadiem. Tad baznīcā iebūvē jaunu kanceli un jaunas ērģeles. Pēc krievu – franču kara beigām 1816-1817.g.baznīca ieguva tagadējo kanceli. 1854.gadā dievnams iemantoja piemērotas ērģeles, kuras uzbūvēja Erfurtes ērģeļbūvētājs Augusts Martins, kur tās atradās līdz 1995.gadam, kad to vietā nāca zviedru pilsētas Udevalles draudzes dāvinātais instruments. Dāvinātās ērģeles uzstāda zviedru speciālisti, bet tālāko skaņošanas darbu veic Latvijas ērģeļmeistars Tālivaldis Deksnis. Vecās Sv. Jāņa baznīcas ērģeles uzdāvinātas Cesvaines baznīcai Vidzemē.
Baznīcēnu soli ir saglabājušies no 1890. gada, vitrāžas altāra daļas noslēgumu sienā, ir Rīgas mākslinieka Ernesta Todes pagājušā gadsimta pēdējo gadu darbs. Baznīcas fasādē pret Skārņu ielu lielo logu starpā redzamas divas iemūrētas galviņas ar atvērtām mutēm. Tās domātas velvēs sakrājušos mitruma novadīšanai, bet to var arī traktēt kā dominikāņu kā sperdiķotājmūku simbolus. Vēl fasādē redzama neliela aizrežģota ailīte ar krustveida caurumu. Ar šo vietu saistīta ļoti interesanta leģenda:
Vēl katoļu laikā, kad Rīgā 15. gadsimta beigās tika veikti dominikāņu baznīcas paplašināšanas darbi, Romas pāvests par nopelniem katoļu baznīcas labā un par pārciestu pārestību ticības dēļ, iecēlis vairākus cilvēkus svēto kārtā. Divi Rīgas dominikāņu klosteru mūki, gribēdami apliecināt savu ticības spēku, kā arī cerot, ka tiks atzīti par svētajiem, lūdza viņus kā upurus iemūrēt sienā(tajā laikā pastāvēja tradīcija, ka sienā iemūrēts dzīvs cilvēks palīdz pasargāt šo celtni no sagrūšanas). Viņu piedāvājumu pieņēma, iemūrēja sienā un pret ielu atstāja spraugu pa kuru garāmgājēji varēja pasniegt šiem upuriem gabalu maizes vai padzerties. Ilgi viņi tur nenodzīvoja un klusi nomira. Romas pāvests, kad viņam paziņoja par šo mūku pašaizliedzīgo upuri, esot tikai pasmējies, ka tā ir bijusi tikai šo mūku iedomība un godkāre, kas viņus pamudinājusi uz šādu soli. Baznīcai kā tādai no tā nekāda labuma neesot bijis un tā arī nav atzinusi viņus par svētajiem. Tad sprauga aizmūrēta un viņi palikuši tur sienā guļot. Drīz pēc tam Rīgā notikušas ticības pārmaiņas, gājuši gadsimti, kaut kur gan kāds atcerējās, ka cilvēki iemūrēti, bet pilsētas dzīves mainīgie ritmi ar laiku atmiņā izdzēsa kur tad īsti šie mūki esot bijuši iemūrēti un tikai nejaušs gadījums, kad 19.gadsimta vidū kādā no remontu reizēm atklājās, ka sienā ir aizmūrēts dobums. To atlaužot, tanī atrada šo mūku mirstīgās atliekas un nu vairs tā nebija leģenda, bet gan patiess notikums. Tad virs tās vietas sienā izveidoja šo ailīti – krustveida caurumu ar režģi priekšā.
Ap 1900.gadu baznīcas rotu papildināja vairāki vitrāžu logi, kurus tai dāvāja gan Rīgas namnieki, gan draudzes locekļi. 1909-1910.g.sekoja baznīcas iekštelpu remonts, bet 1924-1926.gados arhitekta E.Laubes vadībā atjaunoja dievnama fasādi kopumā. Tad arī draudzes uzsāktā sadarbība ar arhitektu E.Laubi vainagojās ar jaunas pastorāta ēkas celtniecību 1930-1932 gadu laikā un šajā ēkā atrodas arī draudzes kanceleja.
Aiz baznīcas Jāņa ielā 7, 1930. gadā arhitekta Eižena Laubes celtā draudzes nama portālu rotā vārdi “Miers ar jums”. Caur šo namu var nokļūt pagalmā, no kura baznīcas sānsienā apmēram 6m augstumā redzamas aizmūrētās durvis, pa kurām kādreiz no cietuma veda ieslodzītos uz dievkalpojumus. Pa labi vārtu ailē uz Jāņu sētu var savām rokām aptaustīt kādreizējā dominikāņa klostera vecās ķieģeļu velves.
Ar 450 locekļiem bagātā Sv. Jāņa baznīcas draudze šodien veic baznīcas atjaunošanu, kura, tuvojoties Rīgas 800 dibināšanas jubilejai, arī tiek mērķtiecīgi virzīta uz jaunu kvalitāti. 1995-1996.gados ir pilnīgi atjaunots dievnama altārdaļas jumts, izremontēta altāra daļas iekštelpa, restaurēts altāris. Savukārt 1997.gada ir iecerēts ķerties pie vitrāžu un ērģeļu balkona gleznojumu restaurācijas. Uzkrājot līdzekļus un spēkus, Sv. Jāņa baznīcas draudze vēlas Rīgas dibināšanas jubileju 2001.gadā sagaidīt pilnīgi sakārtotā un no jaunā uzpostā dievnamā, lai šajā priekā tā varētu dalīties arī ar Jums.