Vīzija par tēmu – Kādu es vēlos redzēt Latviju 2030. gadā?
Ozolciema efekts
Ir 2030. gads… Latvija, protams, ir kļuvusi daudz turīgāka un modernāka nekā pirms 20 gadiem, taču ne tas ir ievērības cienīgs fakts, jo tāpat kā Latvija ir attīstījušās arī visas pārējās Eiropas Savienības valstis. Tomēr Latvijai ir kaut kas, ar ko lepoties un izcelties starp pārējām valstīm… Tās ir pirmās ilgtspējīga dzīvesveida apdzīvojamās vietas, kuras pierāda valsts apņemšanos reāli rīkoties, lai sasniegtu ambiciozo mērķi ar nosaukumu “EkoLatvija” – valsts, kuras iedzīvotāji dzīvo ilgtspējīgi…
Kā jau visiem zināms, ap 2010. gadu Latvijā bija radītas neskaitāmas vīzijas, rīcības plāni, projekti un vadlīnijas, ar mērķi sasniegt ilgtspējīgu attīstību Latvijā. Sabiedrība atbalstīja daudzsološās idejas, taču problēma, kā jau parasti bija tā, ka reālas pārmaiņas notika ļoti lēni. Lai gan valsts atbalstīja un pat dažkārt līdzfinansēja ilgtspējīgus projektus, tomēr vairums cilvēku un uzņēmumu nespēja iztēloties savu dzīvi citādāku – zaļāku – un tāpēc arī skaistās idejas parasti palika tikai uz papīriem… Taču tad vienā saulainā dienā kādam tālredzīgam valsts ierēdnim radās ideja par projektu, kurš pierādītu ilgtspējīga dzīvesveida priekšrocības…
Projekta ietvaros tika izvēlēta kāda attāla un depresīva Latvijas lauku mazpilsēta. Tikko kā nokusa pavasara sniegi, pilsētiņas tuvumā sākās plaši izpētes darbi – pa tuvākajiem mežiem un pļavām ik dienu rosījās kāds ducis ģeologu, biologu un citu “-logu”, pamatīgi sabiedējot tos nedaudzos tūkstošus pilsētnieku, kas vēl nebija devušies prom uz metropoli Rīgu vai iespējām bagāto Īriju. Vecākie ļaudis sāka baumot, ka, redz, pamestajā karabāzē, kas atradās dažu kilometru attālumā, notikusi kāda šausminoša vides katastrofa un pilsētiņa nu drīz izmiršot pavisam… Taču pašvaldība centās iedzīvotājus nomierināt un drīz vien nāca klajā ar oficiālu paziņojumu, ka tiek rīkota publiskā apspriešana ilgtspējīga dzīvesveida ciematam “Ozolciems”. Saprotams, ka laucinieki neko daudz no ilgtspējības nesaprata un izteica savas pieticīgās vēlmes, nemaz necerot uz to piepildījumu – piemēram, lai pilsētā tiktu radītas jaunas darba vietas, kāda izklaides vieta jauniešiem un šaurās ieliņas kļūtu sakoptākas.
Pēc gadu ilgas izpētes vecās karabāzes pļavās sākās būvdarbi – tika veidots jauns asfaltēts ceļš, būvētas ēkas, rakts dīķis, ierīkotas komunikācijas un pat liktas sliedes. Sākumā izskatījās, ka top plaša rūpnīca, nevis ciemats, kas izsauca vietējo protestus, taču, patiesībā tika veidota ciemata sirds – Ozolciema sabiedriskais centrs. Pazemē tika izbūvēta pazemes autostāvvieta, izmantojot karabāzes konstrukcijas, taču virs tās ierīkota parkveidīga atpūtas vieta. Parka centrā atradās strūklaka un lielais pulkstenis, pie kura ciematniekiem norunāt tikšanās, bet parkam apkārt izvietotas vienotā senlaicīgā stilā ieturētas ēkas – medpunkts, veikali un citas celtnes -, kuru jumtos saulē zaigoja modernie saules bateriju stikli. Lielākās no ēkām bija skola ar kultūras un sporta centru, kā arī ofisu māja, kuras telpas tika aprīkotas ar vismodernākajām tehnoloģijām. Nedaudz nostāk no centra – teritorijas augstākajā vietā – uzstādīja vēja elektrostaciju. Tā vareni slējās virs koku galotnēm un ik dienu čakli gādāja par ciematnieku labsajūtu. Pieci gadi, kuru laikā pilnībā tika pabeigts gan ciemata centrs, gan uzbūvētas aptuveni 150 pasīvās ģimenes mājas ap to, paskrēja nemanot.
Ciemata izveide bija nodarījusi minimālu kaitējumu videi, pateicoties pārdomātajai plānošanai, kas balstījās uz detalizētajiem vides izpētes datiem. Būvniecība gan izmaksāja ļoti dārgi, jo tika izmantotas saules baterijas, īpaši kvalitatīvi būvmateriāli un citas ilgtspējīgās nestandarta tehnoloģijas (pasīvās mājas, kas aprīkotas ar zemes siltumsūkņiem), taču nauda netika žēlota šim projektam, jo visbūtiskākais bija nodrošināt labu dzīvi ikvienam cilvēkam ciematā un ārpus tā gan tagadnē, gan nākotnē. Turklāt bija aprēķināta milzīgo investīciju atmaksāšanās dažu gadu laikā uz ietaupītās enerģijas rēķina.
Tai pašā laikā pilsētā parādījās reklāma, kas aicināja pieteikties potenciālos ciemata iedzīvotājus. Gribētāji bija kādi simts turīgākie pilsētnieki, jo ikviens nojauta, ka ciematā dzīve būs komfortabla un moderna. Tomēr pirmo atlases kārtu izturēja tikai viens no viņiem – viņš ar ģimeni jau šobrīd nodarbojās ar bioloģisko lauksaimniecību un ikdienā centās dzīvot saskaņā ar vidi. Izturējis arī citus kritērijus un intervijās apliecinājis savu gatavību mainīt dzīvesveidu, viņš kopā ar savu sievu varēja uzsākt ekoloģiskā dzīvesveida apmācības kursus, kurus noslēdza grandiozs eksāmens. Pēc tam atlasi izturējušie veiksminieki no visas Latvijas varēja noslēgt ilgtermiņa līgumus par dalību valsts pirmajā ilgtspējīgā dzīvesveida pilotprojektā.
Ar atlases palīdzību ciematā tika radīta tāda sabiedrība, kas kopumā atbilst vidējiem Latvijas statistiskajiem rādītājiem veselības, izglītības, turības un citos jautājumos, lai atvieglotu pētījumu rezultātu salīdzināšanu. Tā kā projekts bija eksperimentāls, ciematu un tā iedzīvotājus turpmākajos divdesmit gados uzraudzīs vesela brigāde speciālistu, lai analizētu šāda dzīvesveida ietekmi uz vidi, sabiedrību un ekonomiku. Protams, atrašanās zem pētnieku lupas un ciemata īpašais statuss ciematniekiem sagādāja nelielas neērtības, bet tas tika stingri atrunāts līgumos. Papildus tam līgumos tika iekļauti arī citi ierobežojumi, piemēram, alkohola un smēķēšanas aizliegums, minerālmēslu un ģenētiski modificēto organismu izmantošanas aizliegums, īpaši noteikumi automašīnu un sadzīves preču izmantošanā un tā bez gala…
Ozolciema iedzīvotāji jau pirmo divu gadu laikā iemācījās būt draudzīgi videi – pedantiski šķirot atkritumus, gudri iekopt pārtiku ražojošu dārzu ap māju, izvēlēties tikai veselīgas un drošas sadzīves preces, kā arī taupīt elektrību. Degvielas taupīšana izrādījās viegls uzdevums, jo darba vietas vairumam cilvēku tika nodrošinātas ciemata centrā, kur varēja mierīgi aiziet ar kājām vai aizbraukt ar velosipēdu pa veloceliņu. Arī vairākiem Rīgā strādājošajiem bija iespējams veikt darbu interneta on-line režīmā, nepametot ofisu, kas bija iekārtots vai nu mājās, vai ciemata biroju ēkā, kur labi apmaksātu darbu bija atradis arī ne viens vien vietējais mazpilsētnieks. Taču nokļūšana uz biznesa darīšanām Rīgā bija ērta un ātra pateicoties modernajai tramvaja līnijai, kas savienoja ciemata centru ar mazpilsētu, no kuras tālāk varēja braukt ar starppilsētu autobusu vai vilcienu.
Uz sastrēgumos pavadīto stundu ekonomijas rēķina vairums iedzīvotāju izvēlējās pievērsties radošākām nodarbēm savā brīvajā laikā un piestrādāja ciemata sirdī izvietotajās amatnieku darbnīcās, kuru izstrādājumus bija ļoti iecienījuši ekotūristi. Tūristu skaitam pastāvīgi pieaugot, drīz vien tika nolemts ierīkot plašu autostāvvietu tuvējā pilsētā, no kuras tālāk viņiem būtu jāizmanto tramvajs. Problēmas sagādāja arī pārāk ziņkārīgie viesi, kuri allaž kāroja aplūkot zaļumos slīgstošās ekomājas, tādējādi iztramdot tur mītošās ģimenes. Problēmas risināšanai Ozolciema pašpārvalde nolēma slēgt privātmāju zonu tūristiem, ieviešot īpašu caurlaižu sistēmu. Taču, lai ozolciemnieki nenonāktu pilnīgā izolācijā, jaunā sistēma tika pielāgota tā, lai netraucētu radinieku un draugu ciemošanos.
Pašpārvaldi veidoja pārstāvji no ikvienas ģimenes, un Ozolciemam nozīmīgie lēmumi tika pieņemti ar balsošanas palīdzību. Tā kā ne katrs varēja ierasties uz iknedēļas sēdēm, tad pārvaldes sistēmā liela loma bija “e-Ozolciemam” – interneta lapai, kur varēja gan apspriesties, gan balsot par lēmumiem. Pašpārvalde darbojās saskaņā ar bargajiem projekta noteikumiem, taču notika arī negaidīti pavērsieni… Tā vienreiz iedzīvotāji secināja, ka ilgtspējībai pieklātos gādāt arī par tiem cilvēkiem, kuriem dzīvē nav īpaši paveicies. Tā rezultātā projekta vadītājiem nācās piekāpties ciematnieku iniciatīvai un izbūvēt 3 papildus ēkas ciematā. Divas pēc īpaša konkursa tika nodotas bijušo bērnunamu audzēkņiem jaunas dzīves uzsākšanai, bet trešo atvēlēja Camphill kustībai, kura sabiedrībā integrē cilvēkus ar īpašām vajadzībām.
Veloceliņu ik rītu piepildīja arī dažāda vecuma skolēni un studenti, kuri ar skrituļdēļiem un skrituļslidām devās uz centru. Ciemata skolā mācījās bērni un studenti arī no tuvējās pilsētas, turklāt studentiem bija nodrošināta īpaša iespēja mācīties attālināti dažās lielākajās Latvijas augstskolās. Vienīgie īpatņi, kas lietainajās un aukstajās dienās uz centru devās ar auto, bija strādājošie vecāki, kuri savus mazos lolojumus atstāja skolai blakus esošajā bērnudārzā, tomēr arī viņi izmantoja mūsdienīgās hibrīdmašīnas, nevis vecmodīgos degvielas rijējus.
Par plaukstošu biznesu ciematā bija kļuvuši semināri un kursi par vides atjaunošanas, ekoloģijas, alternatīvās enerģijas un citām zaļajām tēmām, kuras iecienījuši ekotūristi. Viesu zinātkāres remdēšanai bija ierīkotas arī speciālas demonstrāciju ēkas, kur izmantotas jaunākās videi draudzīgās tehnoloģijas – patiesībā viesu nams, kur mitinājās atbraucēji, bija viena no tām. Te atradās gan boulings, gan baseins, gan deju zāle, kur vakaros sanāca gan jauni, gan veci. Tiem tūristiem, kuri ieradās ciematā bez cēlajiem izglītošanās mērķiem un alka vienīgi izbaudīt ekoloģiski tīro vidi, nācās iziet vienas dienas ekspress-kursus, lai prastu zaļi atpūsties nekaitējot dabai. Viņi visbiežāk devās pārgājienos, izbraukumos ar riteņiem, slēpoja pa ciemata plašajām pļavām vai skrēja krosu pa speciālajām takām teiksmainajā ozolu mežā.
Daudzveidīgie kultūras pasākumi pulcināja visas tuvākās apkārtnes iedzīvotājus. Skolas aktu zālē, ofisu centra konferenču zālē vai arī brīvdabas estrādē pie lielā dīķa bieži notika deju svētki, koncerti un sporta dienas. Karstajās vasaras dienās dīķis pulcēja daudzus atpūtniekus, jo labiekārtotajā pludmalē varēja gan iznomāt ūdensvelosipēdus, gan droši peldēties. Diemžēl ziemas bija kļuvušas tik siltas, ka nepārklāja dīķi ar slidošanai pietiekošu ledu, tāpēc slidotava tika ierīkota skolas sporta laukuma teritorijā.
Tā kā iedzīvotāju veselība un drošība bija viena no projekta prioritātēm, ciemata centrā bija medpunkts ar aptieku, turklāt ģimenes ārsts bija pieejams jebkurā diennakts laikā, tāpat kā bezmaksas psihologs, kuram bija jārūpējas par ikviena iedzīvotāja garīgo labsajūtu. Pilnai drošībai ciematā bija arī savs ugunsdzēsības-glābšanas dienests, kas uzraudzīja gan bērnus pludmalē, gan pārgalvīgos sportistus, gan it kā nekaitīgos Jāņu ugunskurus, kuri tomēr apdraudēja dārgās ekomājas un tuvējos mežus. Tā kā ciemats bija plaši apstādīts ar kokiem, tad visbiežāk tieši rudens vētras gādāja par šī dienesta darbu. Taču drošības dienests gādāja par privātās zonas aizsardzību no tūristiem un kārtību dažādu pasākumu laikā.
2030. gadā bija pieejami pirmie ilgtspējīgā pētījuma rezultāti… Ciematā tika konstatēts daudz labāks iedzīvotāju demogrāfiskais un veselības stāvoklis nekā vidēji Latvijā: daudziem bija izzudušas hroniskās kaites un pat alerģijas! Racionālā un sportiskā dzīvesveida ietekmē cilvēki mazāk skatījās TV, taču daudz vairāk laika veltīja savai pilnveidei un vaļaspriekiem. Pieaudzis bija ne tikai iedzīvotāju optimisma līmenis, ticība Latvijas valdībai, patriotisms un citi psiholoģiskie faktori, bet arī ienākumu un izglītības līmenis. Pat tie iedzīvotāji, kas sen jau pabeiguši vidusskolu un augstskolu, vēlējās papildināt savas zināšanas dabaszinībās, vēsturē vai svešvalodās, kā arī iegūt prasmes kokapstrādē, gleznošanā un dejošanā, ko visu piedāvāja vietējās skolas daudzveidīgie kursi visa vecuma iedzīvotājiem. Tā kā Ozolciemā nebija iespējams darboties lieliem ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, daudzi dibināja savus mazos ģimenes uzņēmumus, kas ražoja bioloģiski tīru pārtiku vai ekoloģiskas sadzīves preces, kā arī piedāvāja daudzveidīgus pakalpojumus ciematniekiem un daudzajiem tūristiem. Tā rezultātā bija stipri audzis iedzīvotāju vidusslānis.
Projekta pētījumi apstiprināja, ka ilgtspējīgu dzīvesveidu ir iespējams panākt, saglabājot augstu komforta līmeni un nekaitējot dabai un tās resursiem. Tādējādi tika samazināta ikviena ozolciemnieka pēda (ekoloģiskā pēda, protams), kas bija aptuveni 1,5 ha uz cilvēku, lai gan apdzīvotības līmenis bija divreiz lielāks nekā vidēji Latvijā. Šajā gadījumā tika arī labiekārtota pamestā un bīstamā militārā teritorija, kas turklāt pozitīvi ietekmēja tuvējās pilsētas ekonomiku un iedzīvotāju dzīves līmeni.
Noplukusī mazpilsēta nebija kļuvusi lielāka, taču sakoptāka un zaļāka gan… Atsaucoties uz daudzo ekotūristu vēlmēm, bija ierīkoti jauni parki, transportu nodrošināja modernie tramvaji un vecie grausti pārbūvēti par ilgtspējīgu ēku paraugiem. Tur bija ierīkotas viesnīcas, jauni veikali, kafejnīcas un pat kinoteātris, kur tūristi guva atslodzi no visur valdošās eko-mānijas. Taču par viesu labsajūtu gādāja labi atalgotie pilsētnieki. Tagad atdzimusī pilsēta pulcināja atpakaļ pa pasauli izklīdušos iedzīvotājus…
Pavisam nemanot bija pagājuši divdesmit gadi kopš līgumu slēgšanas, līdz ar to termiņš bija beidzies, un nu ikviens varēja pamest projektu bez līgumsoda sekām, tomēr iedzīvotāji bija iemīlējuši Ozolciemu, kur nodrošināti ideāli dzīves apstākļi mūsdienīgām ģimenēm. Cilvēki bija pieraduši pie jaunā dzīvesveida un nespēja iedomāties atgriešanos pilsētas apstākļos. Turklāt daudzi šeit bija sākuši veidot ģimenes un ikviens apzinājās, ka viņu bērniem šeit ir nodrošināta vispilnvērtīgākā attīstība un plašākās iespējas, tāpēc lielākā daļa izvēlējās palikt uz dzīvi ciematā, piekrītot daļēji atmaksāt infrastruktūrā ieguldītos līdzekļus. Arī Ozolciema pašpārvalde tika nodota pilnīgā iedzīvotāju pārziņā, un nu ikviens jutās kā pilnīgs savas veiksmīgās dzīves noteicējs.
Tā kā projekts bija sekmīgs, tad Latvijas valdība nolēma izstrādāt īpašu valsts programmu, kas radītu līdzīgas apdzīvotas vietas visā Latvijas teritorijā. Un tādējādi Latvija laika gaitā kļuva par pirmo ekovalsti Eiropā…