Ērika Gulbe

Referāts.

Ērika Gulbe.

Līdz 19. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē apskatāmā Ērikas Gulbes (1916–2003) personālizstāde ir vēl viens apliecinājums tam, ka taisnvirzienā funkcionējošais padomju režīms apzināti noklusējis daudzas spilgtas personības latviešu mākslā. Šogad Ērikai Gulbei paliktu 90 gadi, tam par godu arī ir tapusi šī izstāde.

1948.gadā viņa beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmiju. Lai arī 1962.gadā Ērika Gulbe tika uzņemta Latvijas PSR Mākslinieku savienībā, tomēr savā daiļradē viņa nekad nav pakļāvusies partijas diktātam un nav gleznojusi pasūtījuma darbus. Oficiālu atzinību un savas radošās darbības no

oovērtējumu māksliniece piedzīvoja tikai pēdējos dzīves gados, kad saņēma LR Kultūras ministrijas prēmijas (1997, 2002), Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju (1999) un Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvu mākslā par personālizstādi 2001.gadā (2002). Ērika Gulbe visu mūžu ir gleznojusi, viņa neiespaidojās no citiem-gleznoja to ko pati vēlējās un kā vēlējās, tāpēc līdz 1960.gadam viņas darbi izstādēs netika pieņemti, un māksliniece nepārprotami ieguva padomju režīma izgudroto apzīmējumu – formāliste. Lielāko daļu savu darbu Ērika Gulbe pirms nāves ir novēlējusi Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam arī Latvijas Nacionālajai mākslinieku ko
oolekcijai un Latvijas Valsts arhīvam.

Ē. Gulbes glezniecība visbiežāk tiek raksturota kā ekspresīva, krāsās un faktūrās bagāta, bet glezniecības manierē pat bērnišķīgi naiva. Viņas mākslas darbi ir apbrīnas vērti, jo viņai bija atšķirīgi žanri – gan klusā daba, gan portrets, gan ainava, ga
aan stilistiski eksperimenti (darbos var apjaust kubisma, ekspresionisma, abstrakcionisma un citas klasiskā modernisma pazīmes), gan krasi atšķirīgas emociju gammas – no priecīgām līdz eksistenciāli skumjām.

Ē. Gulbes darbi var būt kā ekskurss latviešu klasiskā modernisma vēsturē, jo darbos var atklāt vairāku viņas skolotāju mākslas izpausmes. Viņas skolotāji bija J. Tīdemanis, G. Eliass, L.Svemps, V. Toness, K. Ubāns, J. Liepiņš un citi. Māksliniece glezno atšķirīgi pat viena žanra robežās, gleznas ir stilistiski atšķirīgas. Viņas darbos arī manāma abstraktā māksla, ar gadiem viņa tai ir pietuvojusies. Ē. Gulbe realitāti drīzāk vispārina, atšķaida, saglabājot būtiskāko jeb izplūdinot konkrētus apveidus abstraktākos laukumos, lai trenētu skatītāja uztveres spējas vai efektīgāk pasniegtu kādu emocionālo sajūtu. Piemēram, glezna Mirusī lauku sēta (1987) sākotnēji šķiet kā abstraktu laukumu kārtojums, tomēr ieskatoties var sa
aazīmēt ēku jumtus, kokus, lidojošus putnus – tādu kā pussagruvušu vai cilvēka pamestu vietu, kas kopā ar izteiksmīgo nosaukumu un griezīgi dzelteno krāsas toni kļūst par metaforisku vēstījumu. Visa Ē. Gulbes glezniecība ir neuzkrītoši filozofiska-tā liek aizdomāties. Nav it kā tiešu norāžu, konkrētu metaforu, tomēr pastāv atsevišķi mākslinieces iecienīti motīvi, kas veido viņas vēstījuma pamatkrājumu.

Izmantotās literatūras saraksts:

1. www.google.lv

2. www.tvnet.lv

3. www.lnmm.lv

4. www.hc.lv

5. www.neptuns.lv

6. www.antonia.lv

7. www.notikumi.lv