Ēģiptes pasaules uzskati
Senie ēģiptieši bija ļoti ticīgi. Viņiem bija daudz dievu. Viņi ticēja aizsaules valstībai. Viņi cēla piramīdas un tempļus, greznoja tos ar hieroglifiem. Reliģijai bija nozīmīga loma ēģiptiešu dzīvē un tā atst’’aja savu iespaidu uz politiku, literatūru, arhitektūru, mākslu, kā arī uz ikdienas dzīvi. Senajiem ēģiptiešiem bija raksturīgs pasaules uzskata duālisms divu pirmsākumu vienībā:
*melnā zeme un baltās tuksneša smiltis
*Augšēģipte un Lejasēģipte
*dieva un farona vienība
Šis pasaules uzskats radās no maģiskās domāšanas modeļa vārds <- -> jēdziens .Dzīva būtne tika obligāti atainota kopā ar vāru. Tādā veidā it kā vārds kļūst par šī cilvēka dubultnieku. Viņi saistīja reālo īstenību ar augstākajām formām. Tāpēc arī ēģiptiešiem bija tik daudz varenu pieminekļu. Ēģiptē bija arī dalījums vīrišķajā un sievišķajā. Arī pasaules radītājs veidojis gaisu<- -> uguni, zemi <- -> debesis.
Otrās paaudzes dievi jau atgādināja cilvēkus ar cīņu par varu. Un mīti un leģendas kļuva par pamatu farona varas dievišķošanai. Senās valsts beigās farons jau pārvaldīja visu kosmosu, tieši tāpēc viņš tika ļoti bieži atspoguļots skulptūrās. Faronā iemiesojās tautas veselība un briedums, tādēļ dēļ farona Ēģiptē valdīja regularitāte un kārtība. Tas ,protams ,nāca ar gadiem.
Senās valsts sākumā tikai farons varēja cerēt uz Mūžības valstību, bet beigās jau tas kļuva pieejams katram ēģiptietim. Tā bija visdīvainākā revolūcija pasaules civilizācijas vēsturē. Cilvēkam bija iespēja iemūžināt savu dvēseli ba un savu dzīvotspēku ka. Cilvēkus gaidīja mūžīgā dzīve (dzīve pēc nāves), katrs no viņiem varēja pārvērsties par Ozīrisu vai kļūt par Saules pavadoni. Viņi uzskatīja, ka katrs mirušais deva jaunu dzīvību.
Ēģiptiešu reliģisko uzskatu attīstībā var izšķirt vairākus posmus: vispirms Ēģiptē pastāvēja tradicionālais politeisms, kam sekoja, cik zināms, pasaulē pirmais mēģinājums ievest monoteismu, tomēr pēc neilga laika ēģiptieši no jauna pievērsās politeismam. Katram apgabalam parasti bija savas vietējās dievības. Kad Ēģipte apvienojās dažādu dievu kulti tika apvienoti vienā. Daudzus dievus nomainīja saules dievs Ra vai Ozīriss.arī pārējas dievības netika aizmirstas, bet to loma nebija tik nozīmīga. Saules dievs Ra bija godīguma, taisnīguma un patiesības dievs. Tā pārstāvis uz zemes bija farons. Ozīriss bija Nīlas dievs. Viņš personificēja augšanas procesus augu valstībā un Nīlas dzīvinošo spēku.
Ēģiptiešu priekšstati par aizkapa dzīvi pilnībā noformējās Vidējās valsts beigu posmā. Lai saglābtu savu fizisko ķermeni bija jāveic īpaši sagatavošanas darbi (mumificēšana, pārtika un sadzīves priekšmeti).
Drīz pēc impērijas izveidošanās ēģiptiešu reliģijā notika izmaiņas uz slikto pusi. Tās estētiskā nozīme tik lielā mērā iznīcināta, toties noteicošo lomu ieguva māņticība un maģija. Ievērojami pieauga priesteru vara, viņi izmantoja cilvēku bailes un nedrošību savā labā.
Vēlāk jaunās reliģiskās kustības priekšgalā atradās farons Amenhoteps IV. Viņš sāka valdīt apmēram 1375. gadā p.m.ē. viņš redzēja, ka ir nepareiza rīcība. Viņš padzina priesterus no tempļiem un aizsāka jaunu kultu. Sekodams vēlmei sākt visu no jauna viņš uzcēla jaunu galvaspilsētu Amārnu, ko viņš bija iecerējis padarīt par Atona (jaunā dieva ) kulta centru.
Amanthotepa IV ( Ehnatona – kā viņš sevi nodēvēja) pēctecis bija Tutanhatons. Viņš galvaspilsētu pārcēla no Amārnas uz Tēbām un kopumā centās atgriezties pie vecās kārtības. Turpmāk ēģiptiešu reliģijā rituālu un maģijas nozīme tikai pieauga.
Izmantotās literatūras saraksts:
1. „Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām 1” Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska, Ligita Zitāne. „Raka” 1998
2. „Seni laiki. Pasaules civilizācijas. ” sējums nr.1 . „Raka” 1998