Ogres ģimnāzijas
12.c klases skolnieku
Mārtiņa Koka un Fjodora Kļimenko
projekts informātikā
Rokmūzika.
Darba vadītājs
Maira Zanberga
Ogre, 2005
Saturs.
Ievads…………………………………………………………………………………………………….3
Rokmūzikas attīstība………………………………………………………………………………..4
Rokmūzikas sabiedrībā…………………………………………………………………………….12
Kā man jāizskatās, lai es būtu kā rokmūziķis?…………………………………………….14
Rokmūziķu aksesuāri……………………………………………………………………………….16
Nobeigums……………………………………………………………………………………………..17
Annotation……………………………………………………………………………………………..19
Curriculum Vitae…………………………………………………………………………………….20
Literatūras saraksts………………………………………………………………………………….21
Ievads.
„Viņi (pusaudži) šodien dievina greznību, viņiem ir sliktas manieres un nav nekādas cieņas pret autoritātēm, viņi izrāda necieņu pret vecākiem, klaiņo bez darba un visu laiku tenko. Viņi strīdas ar vecākiem, viņi visu laiku jaucas sarunās un pievērš sev uzmanību, viņi ir rijīgi un tiranizē skolotājus.” ( Sokrāts 369-399 g. P.m.ē.)
Šie vārdi mums šķiet brīnišķīgs sākums pētījumam par tēmu rokmūzika. Izteikti tapēc, ka rokmūzika tiek uzskatīta par jaunatnes kultūru. Izvēloties šo tēmu, mēs nekādā gadījumā nemēģinām atvieglot savu uzdevumu. Drīzāk gan mēs to sarežģījam, jo rokmūzika ir tik strīdīgs mākslas virziens, ka ir grūti izvēlēties pareizo jautājuma izpētes punktu. Mēs esam nedaudz ierobežojuši tēmu, jo neuzskatām, ka ir iespējams izskatīt visas roka variācijas un novirzienus tik īsā laikā un tik ierobežotā apjomā.
Rokmūzika – lai arī ne vadošais mūzikas novirziens mūsdienu pasaulē, bet tomēr, tās ietekme uz mūzikas industriju kā tādu ir neizmērojama gan komerciāli, gan garīgi. Sākot ar grupām U2, R.E.M., Mettalica, un beidzot ar tūkstošiem „underground” (nekomerciālā, pagrīdes mākslinieku kustība) grupu visā pasaulē var uzskatāmi izvērtēt Roka (izmantoju internacionālā veidā, tajā iekļaujot jebkuru alternatīvās rokmūzikas novirzienu) ietekmi un aktualitāti pārējā ikdienas burzmā un daudzkrāsainajā kņadā.
Šeit esam apkopojuši informāciju par rokmūzikas rašanos, tās attīstību, un nedaudz arī par to mūsdienās. Ir ieskats par būtiskākajām grupām un to ieguldījumu rokmūzikas attīstībā, par agrāko „dumpīgo” mūziķu attieksmi pret dzīvi un tā laika nelielu filozofisku izklāstu. Esam pētījuši smalki un aktīvi pagrīdes mūzikas aktivitātes un norises, tāpēc šī izpēte palīdz mums saprast vēl skaidrāk lietu attīstību un cēloņus, lai zinātu ko cilvēkiem vajag, ko viņi vēlas redzēt un dzirdēt!
Mūsu pētījums sastāv no ievada, rokmūzikas attīstības apraksta, aptaujas un secinājumiem.
Mērķis: Izpētīt rokmūzikas rašanos un apskatīt tās stāvokli mūsdienās.
Uzdevumi: 1. Noskaidrot kur un kādā veidā radās termins – roks.
2. Izpētīt roka lomu mūsdienu jauniešu vidū.
3. Izsecināt, kāda ir tā vērtība skatoties no dažādiem skatu punktiem.
Rokmūzikas attīstība.
Viss ir aizsācies ar to, ka 1920. gadā padomju inženieris Leonīds Tremens izgudroja jaunu mūzikas instrumentu – „termovoksu”. Tas bija izveidots sekojoši: toņa augstums mainījās no izpildītāja rokas attālināšanās vai tuvināšanās antenai. Vēlme izmantot elektrību mūzikā mudināja izgudrotājus izdomāt instrumentus ar jocīgiem nosaukumiem – „emirtons”, „trautoniums”, „violēns”. Trīsdesmitajos gados parādījās pirmās elektriskās ģitāras, bet ar mūsdienu elektrisko ģitāru nebija nekā kopīga, izņemot tikai to, ka arī tie instrumenti tikai pakārti tādās siksnās kā tagad. Un arī par elektrisko ģitāru tās nosaukt ir diezgan grūti. Vienkārši, lai ģitāras skaņu iezīmētu orķestrī, tika padarīta tās skaņa skaļāka pievienojot pie akustiskās ģitāras skaņas nesēju. Bet arī tas nespēja darīt ģitāru par orķestra līderi. Skaņa kļuva skaļāka, bet ģitāras būtība palika tā pati. Vēlāk tika atklāts, ka apstrādājot skaņu līdz pastiprinātājam var panākt neticamus rezultātus. Un tikai tad radīta elektriskā ģitāra, kura ar laiku ieguva veselu korpusu un elektriskās ierīces komplektā. Rezultātā tieši ģitāra kļuva par rokansambļa „pirmo vijoli”, tiesa gan, arī basģitāra, kura agrāk pildīja tikai pavadījuma funkciju, laikam ritot ieguva tādas solopartijas, ka to mūsdienās arī var pieskaitīt pie grupas līderiem.
Par „The Beatles” ir uzrakstīts tik daudz, ka atklājumus šeit veikt ir grūti. Daudzi uzskata šo grupu par roka sākumu. Vai tas ir tā? Grūti teikt. Droši vien, ka tā arī ir. Kaut gan man šķiet, ka „The Beatles” deva pamatu softroka attīstībai, kas rezultātā pārauga par popmūziku. Viena no „The Beatles” īpašībām ļauj man pieskaitīt viņus pie popmūzikas, jo ir tekstu un mūzikas salīdzinoša vienkāršība. Tiesa gan, tas ir drīzāk to laiku jaunatnes vajadzību rezultātā, nekā mūziķu neprofesionalitātes dēļ. Jaunatne tad bija nogurusi no sarežģītās dzīves, tā vēlējās saprašanai vieglu un pieejamu mūziku. Nevar noliegt to, ka „The Beatles” mūzika izdarīja lielu ieguldījumu jaunatnes mūzikā. Bez šaubām, tie deva roka garīgo pamatu, sagatavoja tam klausītāju auditoriju, bet tie nevarēja likt pamatus rokam no muzikālā viedokļa.
Hardroks. Burtiski – skarbs vai smags roks. Jēdziens ir tik visaptverošs, ka daudzi neredz atšķirību starp rokmūziku un šo, vienu no tās masīvākajiem un populārākajiem atzarojumiem – hardroku. „Asuma” rokmūzikā nekad netrūka – pirmie rokenroli tieši tāpēc arī kaitināja pirmos klausītājus, kuri bija pieraduši pie maigas muzikālas idejas izpildīšanas. Hardroka „rēgs”, kas parādījās sešdesmito gadu popgrupu kompozīcijās, pirmo reizi pieņēma samērā noteiktu formu, tādu grupu mūzikā, kā „Bluechears” un „Kreem” (kaut gan viennozīmīgi noteikt autorību neiespējami, jo ideja tiešām vīdēja gaisā, hārdroka elementi parādījās „The Beatles”, „Rolling Stones” uc. mūzikā ). Kompozīcijas hārdroka stilā izraisa subjektīvu sajūtu, kas tiek panākta ar ritmsekciju izvirzīšanu priekšplānā, kas prasa no mūziķiem sava instrumenta virtuozu savaldīšanu. Hārdrokā, bez ritmsekcijas „izlekuma”, visi tajā iekļautie instrumenti ir tieši saistīti ar tās līderi – ģitāristu, tāpēc šeit nevar būt viena instrumenta nošķirtas improvizācijas, un tas nozīmē, ka improvizācijā piedalās visi instrumenti, veidojot skaņdarba viengabalainību un monolītumu. Kā patstāvīgs virziens hārdroks izcēlās sešdesmito gadu beigās, un pateicoties tam, ka to pabeigtā veidā pasniedza klausītājiem izcils ģitārists Džimijs Hendrikss. Septiņdesmito gadu sākumā parādījās grupas, kas izcēlās ne tikai ar savas mūzikas smagumu, bet arī ar izteiktu komponēšanas talantu un izpildījuma meistarīgumu : „Led Zeppelin”, „Deep Purple”, „Black Sabbath”, „Nazareth”, un vēl jo daudzi, kas pirms trīsdesmit gadiem noteica laba hārdroka toņa likumus un rāmjus. Nobeigumā varētu teikt, ka hārdroka sintēze ar citiem rokmūzikas novirzieniem parasti dod interesantus rezultātus – tā ir radies smagais ārtroks, „hard – fussion”, „smagā psihodēlija”, kā arī tādi stili kā glitterroks, „smagais rithm and blues”, kā arī hārdkors (hardcore).
Sešdesmito gadu sākums bija pats interesantākais laiks Anglijas mūzikā. Viena no pazīstamākajām to laiku muzikālās dzīves figūrām bija ģitārists un pianists Aleksis Korners. 1962. gadā A.Korners dibināja savu leģendāro ansambli „Blues Incorporated”, kura sastāvā spēlēja daudzi izslavēti mūziķi, kuru skaitā bija arī „Rolling Stones” dalībnieki: Miks Džegers, Kīts Rigards, Braiens Džons, Bils Vaimens, Čačlijs Votss. Vēl spēlējot „Blues Incorporated” viņi, it kā atdalījās atsevišķā kolektīvā. Vienā no vakariem viņi spēlēja kopā ar „Blues Incorporated” klubā „Markey” – šis koncerts arī iesāka „Rolling Stones” karjeru. Grupas repertuāru galvenokārt sastādīja pilsētas blūzi ar raksturīgu, pastiprinātu ģitāras skaņu. „Rolling Stones” agrīnajās dziesmās nav grūti saklausīt dažādu to laiku populāru mūziķu ietekmi, bet tomēr grupa ar pārliecību veidoja savu muzikālo valodu, savu skanējumu, kas gadiem ejot kļuva arvien izteiktāki. Atpazīstamība, kaut arī nedaudz skandaloza, viņiem parādījās ātri. Laikrakstus un publiku šokēja viņu mūzika, dziesmas ar žargona izteicieniem un maniere ar kādu tie izturējās uz skatuves. Bet šoka stāvoklis pārgāja un grupai parādījās pirmie pielūdzēji. „Rolling Stones” ļoti strauji kļūst populāri visā pasaulē, īpaši pēc dziesmas „Apmierinājums”, kas tika izmantota „Snickers” reklāmā, kas beigās noved grupu pie pasaules labākā rok ansambļa statusa (kaut arī es personīgi tam pilnīgi nepiekrītu, manuprāt šī grupa kas sākusi savu karjeru no atklātiem plaģiātiem nav pat uzmanības vērta). Bet 1969 gada traģēdija Atlamontā (kad ”Hells Angels” banda nogalināja vienu no skatītājiem tieši pie skatuves) kļuva par lielu šovu mūziķiem. Koncerti kļuva ieturētāki, mūziķi sajuta lielāku atbildību pret klausītājiem. Viņi nemainīja savu tēlu, tomēr tas bija viņu lūzuma brīdis. Viņu albumi kļūst arvien mākslīgāki, bet galvenais – nelīdzeni. Astoņdesmitajos gados plates skanēja jau kā pašparodijas un 1987 gadā ansamblis beidza pastāvēt, bet tā dalībnieki (izņemot Džonsu, kas mira 1969. gadā) turpināja solo karjeras.
Grupa „Led Zeppelin” izveidojās Lielbritānijā 1968. gadā. Pēc Anglijas slavenās grupas „Yardbirds” izjukšanas ģitārists Džimmijs Peidžs savāca jaunu grupu, lai veiktu tūri, kas bija ieplānota pēc „Yardbirds” kontrakta. Grupas sastāvā iekļāvās arī Pols Džons, kas spēlēja ar Dž. Peidžu jau agrāk. Zem nosaukuma „New yardbirds” mūziķi Zviedrijā un Somijā .Vēlāk grupas menedžeris Pīters Grants piedēvēja nosaukumu „Led Zeppelin”. Grantam izdevās iegūt izdevīgu kontraktu, un 1968. gadā grupa izdeva savu pirmo albūmu kas tika ierakstīts diennakts laikā. 1969. gada februārī „Led Zeppelin” veica tūri pa Amerikas Savienotajām Valstīm, tai laikā viņu disks iekļuva Top 10, vēlāk ieguva „Zelta diska” statusu. Otrs albūms pēc diviem mēnešiem ieguva pirmo vietu un „platīna diska” statusu. (Kopš tiem laikiem katrs grupas disks saņem platīnu). „Led Zeppelin” iekopa blūza spēlēšanas manieri. Bet Džimmijs Peidžs klasiskajā blūzā ienesa savu tās mūzikas izpratni, viņa „ģitāras izjūta” bija patiesi unikāla (nerunājot par tehniku). Spēcīga ritma sekcija un unikāls priekš baltā dziedātāja. Plānta tembrs padarīja grupas atdarināšanu neiespējamu (grupas manieri varēja vien akli kopēt). Improvizācija, uz kuras arī pamatojās grupas daiļrade, veicināja arī salīdzinoši negatīvu rezultātu: kompozīcijas bija parasti garas un radiostacijas atteicās tās spēlēt ēterā. Pēc ceturtā albūma iznākšanas, grupa mazināja savu tūru skaitu, bet pēc ASV tūres 1973. gadā, kas pārsniedza visus biļešu pārdošanas rekordus, vispār pārtrauca koncerttūres. 1974. gadā grupa dibināja savu mūzikas izdevniecību. 1975. gadā grupa izlaida savu pirmo dubultalbūmu „Physical Graffiti”, kura kompozīcijas jūtami apsteidza laiku, un kļuva par orientieri grupām, kas nāca aizvietot „Led Zeppelin”. 1976. gadā grupa izlaida dubult- koncertalbūmu un tika uzņemta filma. Grupas popularitāte bija neiedomājama, bet 1977. gadā no infekcijas mira Plānta dēls Karaks, un grupa atkal atteicās no koncertiem uz gandrīz divu gadu ilgu periodu. Tai laikā parādījās baumas par grupas iespējamo pajukšanu. Bet 1978. gada beigās grupa ierakstīja kārtējo albūmu Zviedrijā (tas iznāca 1979. gada vasarā). 1979. gada augustā „Led Zeppelin” sniedza lielo koncertu Anglijā, sagatavojās jauna albūma ierakstīšanai, bet darbu sāka tikai pēc gada. 1980. gada 25. septembrī pārmērīgas alkohola lietošanas rezultātā gāja bojā Džons Bonhens. Kopš tās dienas „Led Zeppelin” vairs neeksistē. Tomēr kopš tās pašas dienas klīst baumas par grupas apvienošanos, publika un žurnālisti sauca iespējamo bundzinieka kandidātu, bet mūziķi noraidīja visas hipotēzes. Pēc pārtraukuma katrs grupas dalībnieks nodarbojās ar solo karjeras veidošanu. 1984. gadā Plānts un Peidžs organizēja grupu „Honeydrippers”, bet J.P. Džonss patreiz producē britu grupu „The Mission”.
1968. gadā britu roks izskatījās diezgan interesanti. Pamazām atkāpās pagātnē „puķu bērnu” hipiju kustība. Grupas kā „Cadjals” un „Plastic Penny” uzmanību spēja piesaistīt tikai uz īsu brīdi, negaidīti panākumi izdevās ansamblim „Status Quo”, ansamblim, kas jau sešus gadus centās iekļūt mūzikas aptauju topos. „Beatles” izdeva „Lady Madonna” un dubulto „balto” albūmu. Džordžs Harisons pabeidza darbu pie sava pirmā solo projekta. Džons Lenons un Joko Ono izdeva skandalozu disku „Two Virgins”. Sākas „Led Zeppelin” repetīvijas, „Rolling Stones” izdeva „Uabagu Banketu”. Dažādu stilu mūzikas bija ļoti daudz, topos sadzīvoja H. Montenegro instrumentālās lugas, „Beatles”, Luiss Ārmstrongs, Esters un Abi Ofarimi. Rokmūzikas sfēra paplašinājās. Simfonisko vai džeza elementu izmantošana bija vēl jaunums, bet tā neizraisīja izbrīnu. Roks vēl nebija, kā šodien, sašķēlies pa dažādiem vecuma, sociālajiem un kultūras slāņiem. Mijiedarbība bija ļoti spēcīga. Šādos apstākļos 1968. gada februārī trīs angļu mūziķi sāka veidot jaunu grupu. Tie bija – Džons Lords, Jans Peiss un Ričijs Blekmors. Visa trijotne bija samērā pazīstama Anglijas roka aprindās. Bundzinieks Jans Peiss , kam tikko bija palikuši 20 gadi, jau no sešdesmito gadu sākuma spēlēja dažādos kolektīvos. Ērģelnieks Džons Lords ilgi un nopietni studēja klasisko mūziku, mēģināja savus spēkus teātrī, pēc tam aizrāvās ar džezu, daudz spēlēja ar rokansambļiem, tiecās atrast ceļus un paņēmienus, kā apvienot savu aizraušanos ar klasiku un estrādi. Trijotne – Lords, Peiss un Blekmors pieaicināja basģitāristu Niku Semileru un ģitāristu Podu Inansu, lai ierakstītu savu pirmo singlu „Quiet”. Tā paša gada vasarā plate iekļuva Amerikas Savienoto Valstu „Top 5”. Drīzumā amerikāņu topos parādījās arī pirmais „Deep Purple” albums – „The shades of deep purple”. Šodien šī plate izklausās nedaudz naiva un nemākulīga, bet dažās kompozīcijās tomēr jūtama instrumentālistu meistarklase, kura no plates līdz platei kalpos kā etalons visām turpmākajām paltēm un daudziem viņu sekotājiem. Nākošais albums „The Book Of Talyesin” saista uzmanību eksperimentiem klasikas un roka tuvināšanā. Drīzumā izveidojās paradoksa situācija – „Deep Purple” albūmi Amerikā tika dažādos topos, bet savā dzimtenē – Lielbritānijā, grupa bija pavisam nepazīstama. Mūziķi izdomāja izdarīt kaut ko arī savās mājās. Sākumā viņi aizvietoja Ivansu un Simpleru ar Janu Gilanu un Rodžeru Gloveru. Gilans bija pazīstams ne tikai kā vokālists, bet arī kā dzejnieks, dziesmu autors, bet Gloveram bija milzīga pieredze spēlēt dažādos ansambļos. Šādā sastāvā „Deep Purple” un karaliskais filharmonijas orķestris izpildīja koncertu, ko sarakstīja Džons Lords. 1969. gadā. Lorda „koncerts” kļuva par vienu no retiem gadījumiem, kad mēģinājums apvienot akadēmisko mūziku ar roku tikai sajūsmināti uztverta gan no vienas, gan otras mūzikas piekritēju puses. Dzīvais ieraksts tikai izlaists uz plates. Nozīmīgs brīdis „Deep Purple” vēsturē bija plate „Deep Purple In Rock”. Disks iznāca 1970. gadā, gandrīz vienlaikus ar albūmu „Black Night”, ar to sākot jaunu posmu grupas daiļradē. „Smagais metāls” tad tikai pieņēma ātrumu. Miljoni klausītāju par žanra „krusttēvu” uzskatīja „Deep Purple”. Grupas „parakstā” parādījās viss, ko pēc tam izmantoja citas smagās grupas – skaļums, kā estētiskā sastāvdaļa, parasti ģitāras un bassģitāras rifi, kas bieži vien tikai spēlēti unisonā, raksturīgs vokāls, spēcīga bungu spēle. Kas izceļ „deep Purple” no kopējā fona? Tā ir mūziķu spēja pieņemt jaunas idejas, kas parādās citos mūzikas žanros un atvērtība pret citas mūzikas iespaidiem. Ne „Deep Purple”, ne „Led Zeppelin” neizcēlās ar noslēgtību. Varbūt tieši tāpēc viņu mūzika līdz šim ir tik interesanta. Drīzumā grupa uzsāka koncerttūri pa Eiropas valstīm. Itvisur viņus sagaidīja sajūsmināts klausītāju pūlis. Jans Gīlans tika pieaicināts izpildīt galveno partiju slavenajā rokoperā „Jēzus kristus – superzvaigzne”. Tad arī Lordam pirmo reizi uzrakstīt mūziku filmai. 1971. gadā pirmās topu vietas daudzās valstīs ieņēma „Deep Purple” singls „Veird Woman” un „Fireball”. Šīs plates, kā arī „Machine Head” un „Made In Japan” izvirzīja grupu par pasaules roka superzvaigzni. Šajās platēs ir pirmklasīgas kompozīcijas, bet klausītājiem radās iespaids, ka rokgrupa ir iestrēgusi idejās. 1973. gadā Gilans un Glovers aizgāja no grupas, motivējot tās attīstības trūkumu. Viņiem atrada aizvietojumu, bet 1976. gadā grupa beidza pastāvēšanu. Visi tās dalībnieki turpināja spēlēt savās grupās, bet vecās saiknes un vēlme nopelnīt lielu naudu nedarot neko izrādījās stiprākas par nesaskaņām. 1984. gadā Lords, Blekmors, Glovers un Gilans satikās studijā un ierakstīja jaunu albūmu. 1986. gadā iznāca vēl viens „Deep Purple” albūms – „Māja Zilā Krāsā”. Roka vēsture nevar sevī neiekļaut „Deep Purple” daiļradi. Grupa iespaidoja visu roka attīstību kopumā. Šis iespaids vēl jūtams līdz šim.
Piecpadsmit gadu vecumā veidojot savu pirmo grupu, Ričijs Blekmors vēl protams nespēja iedomāties, ka pēc gadu desmitiem ģitāristi centīsies līdzināties viņam, bet jaunatne klubos spēlēs viņa kompozīcijas, cenšoties spēlēt kā viņš. Es nevēlos izsekot Blekmora ceļu uz slavu, bet gribu parunāt par viņa radījumu – grupu „Rainbow”, kuru viņš radīja aizejot no „Deep Purple”. Un tā 1975. gadā R. Blekmors aizgāja no „Deep Purple” pamatojot to ar faktu, ka viņš vēlas pamest tirdzniecības uzņēmumus no kura „pumpēja” dziesmas – „hītus”. Savas cerības ar rokenrola atdzimšanu viņš saistīja ar: Roniju Džeimsu Dio (vokāls). Hariju Diskolu (bungas), Kreigu Grubberu (basģitāra) un Mikiju Lī Soulu (taustiņi). Jau pirmais albūms „Ritchie Blackmore`s Rainbow” (1975) piesaistīja kritiķu un „Hard and Heavy” pielūdzējus. Kritiķi uzreiz atzīmēja veiksmīgu klasiskās un rokmūzikas elementu kombināciju un Blekmora improvizācijas talantu, Dio aizraušanos ar viduslaiku poēziju, kā arī jaunā sastāva saspēli. Otrais grupas albūms, kas tika ierakstīts ar Minhenes simfoniskā orķestra palīdzību, piedāvāja klausītājiem jaunu, reorganizētu, grupas sastāvu, kas palīdzēja Blekmoram dot jaunu enerģijas lādiņu skatuviskajam šovam. Pēc plates iznākšanas grupa devās koncerttūrē, kuras laikā tikai ierakstīts nākamais albūms – „On The Stage”. Bet Blekmors tiecās pēc pilnības un tāpēc 1978. gadā tika nomainīts grupas sastāvs: Bobs Beislījs (bass) un Deivids Stouns (taustiņi). Jaunā plate „Long Live Rock-n_roll” (1978. gadā) apvienoja tos muzikālos stilus kurus Blekmors vienmēr bija tiecies apvienot – barokko, klasicismu un smagais roku. 1979. gada vasarā parādījās piektais albūms „Down To Earth”, kas pavēstīja par Blekmora apvienošanos ar savu draugu no „Deep Purple”, Rodžeru Gloveru (bassģitāra). Ar viņu un Donu Eiriju (taustiņi), Koziju Pauelu (bungas), Gremu Bonnetu (vokāls), Ričijs izveidoja spēcīgu un elastīgu sastāvu, kuram tika dots nosaukums – „Rainbow”. Albūmā „Down To Earth” grupa uzsvēra šova iestudējumu, akcentēja klausītāju uzmanību uz tekstiem, kas bija futūristiski kā mūzika. 1981. un 1982. gadā izlaistie albūmi „Hard To Cure” un „Between Eyes” iezīmējās ar Blekmora spīdošo, virtuozo un neparedzamo ģitāras spēli. Šeit arī ir pamanāmas jaunas vokāla intonācijas: grupā tika uzņemts Džo Līns Tērners. 1986. gadā grupa „Rainbow” beidza savu pastāvēšanu. Tā vienmēr bija Ričija Blekmora bērns, tāpēc biežas un straujas grupas sastāva izmaiņas neradīja zaudējumu ne mūzikai, ne grupas skatuviskajam tēlam. Ričijs Blekmors aizgāja uz atdzīvojušos „Deep Purple”, atstājot mums frāzi no „Rainbow” debijas albūma: „…Ja tu nemīli rokenrolu, tad nekad jau nesapratīsi, ka tā ir mūzika. Ja tu nemīli rokenrolu, tad šodien to saprast jau būs grūti.”
„Smagais metāls”, jeb „smagie ieroči” – tā tulkojama šo vārdu kombinācija – viens no hārdroka atzarojumiem, kas guva izplatību astoņdesmito gadu sākumā. Tāpat kā hārdrokā, „heavy metal” pamatus ielika tādi izpildītāji kā „Led Zeppelin”, „Black Sabbath”, „Grand Funk Railroad”, „Deep Purple” utt. Izdalot no šo grupu mūzikas tādus elementus kā smagi ģitāras rifi, virtuozie solo un kanoniski sitamie instrumenti, smagā roka „jaunā viļņa” grupas no Anglijas, kā „Iron Maiden”, „Diamond Head”, „Suckson” tikai izstrādāja instrumentālu šī stila struktūru, kas guva galēju attīstību mūzikā kā „Speedmetal” un „Trashmetal”. Līdz šim pastāv neskaidrība hārdroka un smagā metāla definēšanā. Ja Amerikas Savienotajās Valstīs „Heavymetal” ir jēdziens, kurš ietver sevī gan metālu, gan hārdroku, tad Anglijā klasifikācija ir diezgan līdzīga kā pie mums, bet, piemēram, Anglijā „Mettalica” un „Deff Lepard” tikai pirmo grupu var attiecināt „metālam”. Improvizācijas elements „metālā” praktiski nepiemīt tā tradicionālā izpratnē. Bet pieredzējušas grupas („Caliban”, „Shora”, „Converge”) bieži vien pielieto ļoti sarežģītas ritma izmaiņas un nesagatavotam klausītājam var rasties kakofonijas izjūta, kaut arī runa iet par ritmisku improvizāciju, pēc sava gara ļoti līdzīga tai, ko pēta nopietni mūsdienu komponisti. Teiciens „Heavy Metal” pirmoreiz parādījās amerikāņu rakstnieka Viljama Berouza romānā „Naked Lunch” (1959. gadā), kur šo terminu viņš izmantoja asas, neierastas situācijas raksturošanai. Plašu izplatību šis termins ieguva pēc amīšu grupas „Stepenwolf” dziesmas „Born To Be Wild”(1968. gadā), kurā ir vārdi „Heavy Metal Thunder”, – „smago ieroču dārdiens”.
Grupa „Black Sabbath” tika dibināta 1968. gadā Anglijā, Birmingemā. Grupas sastāvā iekļāvās Ozijs Ozborns (vokāls), Tonijs Jomijs (ģitāra), Trijs Batlers (bass), Bils Vords (sitamie). Vēl saucoties „Earth”, nākošie „Black Sabbath” nolēma neatdarināt savus priekšgājējus „led Zeppelin” un „Deep Purple”, un nolēma spēlēt tā saucamo „smago blūzu”. Kaut gan pats Tonijs Jorijs teica: „Mēs nezinājām, kā nosaukt savu mūziku, vienīgā mūsu vēlme bija spēlēt to pēc iespējas skaļāk.” 1969. gadā viņi nomainīja nosaukumu uz „Black Sabbath”, ietekmējoties no tāda paša nosaukuma filmas. Šī pati filma kļuva par pamatu dažām šīs grupas dziesmām. Principā „Black Sabbath” neko jaunu nebija veikuši, vienīgi atšķirībā no „Deep Purple” un „Led Zeppelin”, atteicās savā mūzikā no aranžējamām daļām, pilnīgi atteicās no klavierēm, mīlas dziesmām un neorientējās uz šļāgeriem un vietām topos. Šausmas un okultās tēmas kļuva par „Black Sabbath” vizītkarti, kuri kļuva negaidīti populāri studējošo jauniešu vidū. Patiesībā nekā šausminoša tekstos nebija, tie bija kā pasakas pieaugušajiem. Septiņdesmito gadu sākumā „Black Sabbath” sevi izslavēja kā skaļāko grupu pasaulē, un pat iekļuva Ginesa rekordu grāmatā (tajos laikos, protams). 1975. gadā parādījās pirmās nesaskaņas. Albūmi „Revel of Technics” un „Don`t Worry” nespēja atkārtot iepriekšējo izdevumu panākumus un daļa fanu no grupas novērsās. Pats Jomijs šo faktu skaidro sekojoši: „Tajos gados mēs tūrēs ņēmām līdz tādas grupas kā „Van Hallen” un „Aerosmith”. Viņi iesildīja publiku, un tas mums nospēlēja negatīvu lomu, jo viņi dziedāja par mīlestību, seksu, pie tam viņu mūzika bija vienkārša un pieejama, kā teksti. Mēs redzējām, ka ar konkurentu parādīšanos mūs gaida krīze, ja mēs neradīsim ko jaunu. Pie tam tūres laikā no grupas aizgāja Ozijs un radās jautājums par vokāla meklēšanu.” 1980. gadā „Black Sabbath” pievienojās Ronijs Džeimss no „Rainbow”, kas uzreiz atnesa „Black Sabbath” jaunu fanu pieplūdumu. Bija atrasts jauns producents un albūmi „Hell and Paradise” un „Laws of Crowd” kļuva par angļu heavymetal klasiku. Nākošgad grupas sastāvs sāka mainīties, un faniem radās šaubas, vai tik Jomijs nekomplektē futbolkomandu. Nav vajadzības izklāstīt visas sastāva izmaiņas, pietiekoši vien pieminēt, ka tajā paspēja pabūt Jenss Gilans, Bevs Bevanss un Vinnijs Epajs. Pēc tam sekoja fantastiska uzstāšanās festivālā „Life End” sākotnējā sastāvā, kas noturējās tikai vienu dienu. Nepatikšanas ar sastāvu turpinājās. 1986. gadā izdevās ierakstīt albūmu „7th Star”, bet tas bija neizteiksmīgs, un no sākotnējā sastāva palika tikai Jomijs. Beidzot, 1987. gadā „Black Sabbath” tika uzaicināts Tonijs Martins, ar kura palīdzību tika ierakstīts „Eternal Idol” – vokāls bija vienkārši ideāls. Paņemot par sitēju rokenrola veterānu, viņi ierakstīja „Headless Cross”, albūma ar visaugstākajiem kritiķu novērtējumiem, daļa no kuriem to sauc pat par labāko „Black Sabbath” albūmu.
Rokmūzikas sabiedrībā.
Roks ir tas mūzikas stils, ap kuru visbiežāk var vērot aizspriedumus, konfliktus, nesaprašanos, kontrastus. Tā ir mūzika, kura (nav saprotams kādēļ tā ir) vai nu ir saprotama, vai arī pilnīgi pretēji – galīgi nesaprotama, un tie, kas nostāda sevi kategoriskā pozīcijā visdažādākajos veidos cenšas izpaust savu nepatiku šim kultūras slānim (arī pankroks, metāls, hārdkors). Bet, lai saglabātu objektivitāti es paskatījos uz šīm norisēm arī no otras puses un sapratu, ka šī sabiedrība visaktīvāk un agresīvāk izrāda savu mīlestību pret vienu, pretstatā naidam pret visu pārējo. Sapratu, ka mūzika nav tā kategorija, pēc kuras spriest par indivīdu simpātijām un antipātijām, laikam mēs visi esam pārlieku subjektīvi…tāpēc nolēmu veikt nelielu aptauju, kuras rezultātā varētu mēģināt noskaidrot kāda ir jauniešu muzikālās piederības attiecība vienam pret otru. Jautājums bija vienkāršs: „Kādu mūzikas stilu tu visvairāk cieni?”. Novērojums mani nešokēja, bet gan pārliecināja mani kārtējo reizi, ka diemžēl jauniešu vidū radio-mūzika ir daudz izplatītāka nekā visas pārējās, bezgalīgās mūzikas iespējas. Protams, šī aptauja ir ļoti aptuvena, un citās skolās, pilsētās, valstīs, šī attiecība būs savādāka, bet pieļauju, ka šāda muzikālās gaumes tendence ir pilnīgi visā sabiedriski aktīvajā pasaulē.
Jāatzīst, ka šī ir diezgan nopietna padarīšana, liekās muļķīgi, ka šādas nelielas nianses spēj sadalīt jauniešus tik kategoriskos nodalījumos, un nereti gadās redzēt, ka līst asinis tieši starp dažādu mūzikas stilu pārstāvjiem (visbiežāk hiphoperi un metālisti). Gribu mudināt visus uz mieru. Var taču cienīt otra radošo darbību, otra izskatu, un ja arī kaut kas ir nepieņemams tad spējiet samierināties ar dažādību un uztveriet to tikai kā attīstības veiconošu procesu, jo manuprāt, dažādībā arī rodas attīstība!
Aptauja.
Jautājums: „Kāds mūzikas stils tev tuvāks?” (Atbildēja 75 jaunieši)
Ar decimālskaitli parādīta daļa no cilv. kopskaita.
Jaunākiem cilvēkiem aktuālāk ir klausīties to mūziku, kura ir vienkāršāka, ar līdzīgām tematiskajām idejām (Izklaidēšanās, nauda, mīlestība, automašīnas u. tml.) un ar salīdzinoši tipiskiem ritmiem un dziesmu uzbūvēm, protams, arī viņu vidū ir izvēlīgāki jaunieši, kas cenšas atrast sev tuvus māksliniekus ne tikai medijos, bet gan pa pilnīgi citiem ceļiem. Ja pavēro līdzību starp jaunāko un vecāko grupu, tad ir skaidri redzams, ka nedaudz vecāku jauniešu vidū lielāki lomu iegūst elektroniskā, pagrīdes, un arī rokmūzika. Lielākā daļa šo izvēli pamato ar muzikālo dažādību un iespēju smelties kādas jaunas emocijas. Populārās mūzikas vienveidība arī iespējams noved pie tā, ka daļa vecāko jauniešu zaudē interesi par mūziku un atbild, ka viņiem ir vienaldzīga stilistika.
Kad es kādam pajautāju par rokmūzikas nozīmi (neatkarīgi no viņu personīgās piederības) lielākā daļa atzina, ka rokmūzika ir interesanta, sarežģīta un neatzīta, bet dažiem klausīties roku traucē skaļās – distortētās ģitāras un agresīvā noskaņa.
Kā man jāizskatās, lai es būtu kā rokmūziķis?
Nav noslēpums, ka alternatīvo mūzikas stilu pārstāvju izskats un stils bieži vien ir ļoti uzkrītošs, atšķirīgs no visa tipiskā. Mūziķi, kas sevi pieskaita pie underground jeb pagrīdes skatuves diezgan aizrautīgi piedomā pie sava tēla, jo, lai skaidrāk un saprotamāk paustu savu ideju tai vēlams pieskaņot izskatu. Frizūras, bikses, jakas, mēteļi, smalkie aksesuāri, zābaki, instrumenti, skatuves noformējums, grimases – lietas, kas visbiežāk tiek izmantotas kā tēla spodrinātājas. Rokmūziķu vidū valda veselīga konkurence, jo izskats bieži izšķir viņu meistarību un spēku atrādot paša radītos meistardarbus.
Smagās mūzikas vidē dominē melnā krāsa, gari mati, arīdzan bārdas, asas kustības, ādas bikses, rokeru cimdi, gari zābaki.
Alternatīvās mūzikas vidē bieži ir novērojamas platas bikses, plati svīteri, izpūrušas frizūras, skrituļslidotāju apavi un uzšuves, kas simbolizē viņu ticību.
Pankroka pārstāvju iecienītie aksesuāri ir krāsainas drēbes, pamatīgi aprakstītas drēbes, frizūras, kas atgādina gaiļa sekstes (viņu vidū tiek dēvētas par grebenēm), pīrsingi un alus pudele rokā.
Ja paskatās uz šīm lietās no roka attīstības viedokļa tad šķiet, ka rokmūziķu āriene ir attīstījusies ievērojami, jo agrāk izskats nebija primārs, svarīgas bija emocijas, pašatdeve un tamlīdzīgas garīgas izpausmes, tāpēc gribas domāt, ka mūzika palēnām zaudē savu vērību attīstoties tikai ārēji, un pārvēršot šo dažādo, emocijām un izdomas bagāto kultūras veidolu tikai par kārtējo modes lietu. Ja man ir taisnība tad tas nepavisam man nesagādā prieku, tikai liek saprast, ka izskatīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks, kuram neko vairāk arī nevajag.
Rokmūziķu aksesuāri.
Tetovējums – būtisks ķermeņa rotājums.
Ģitāra – Katra rokmūzikas ģitārista vērtīgākā lieta.
Distortācijas pedālis (Draivs) – slēdz pie elektriskās ģitāras kā skaņas pārveidotāju. Šādas izskatās tās „mantiņas”, ar kurām panāk griezīgo, „neakustisko” ģitāras skaņu. Mūsdienās procesorus un skaņas modulatorus pielieto arī basģitārai, bungām un pat balsij. Ļoti bieži grupas cenšas atšķirties tieši ar savu skanējumu kas lielā mērā ir atkarīgs no pedāļiem.
Nobeigums.
Sešdesmitie gadi, tas ir mūsu informācijas laikmeta sākums. Tas ir laiks, kad vispasaules mēdiji un sabiedriskās norises ieguva pavisam citu vērtību un tajā laikā ASV, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Japānā un vēl dažās pasaules lielvalstīs sāka attīstīties popkultūra tādā veidolā kāda tā ir tagad, liekas, ka tā pārņem pilnīgi visu – glezniecību, arhitektūru, deju mākslu un galvenokārt mūziku. Pirms piecdesmit gadiem rokmūzika aizsākās ar „The Beatles” šokējošo daiļradi, kas šokēja miljoniem cilvēku visā pasaulē.
Pagāja laiks, un pilnīgi dabiski, ka šī mūzika attīstījās un veidola jaunu atzarus, un parādījās vairāki citi mūzikas stili. Cilvēki ļoti veiksmīgi atrada dažādas interpretācijas iespējas un nešaubīgi pārliecināja sabiedrību ar viņu jaunumiem.
Šodien var teikt tā: „Ir tikai divas galējības: viena – populārā, masveidīgi atzītā, bet otra – nesaprastā un nepopulārā.” Viennozīmīgs ir fakts, ka popkultūra paplašinās, un pārņem arī pagrīdes mākslinieku kustību, visu pārvēršot vienā lielā, lielā surogātiskā putrā, kas negaršo ne pēc kā, bet tomēr visiem der par pārtiku. (Kas der visam neder nekam?)
Jauniešiem ir tendence iedalīties, norobežojot sevi no visa tā, ko viņi ikdienā neredz un nejūt. Šī attālināšanās rada nesaprašanos un pārtop par jau kārtējo norisi kas nogalina iespējamo harmoniju un mieru. Lai bļauj tie, kas grib bļaut, lai ātri runā tie, kas to uzskata par nepieciešamu! Galvenais, lai katrs jūtas labi, un var darīt to kas viņu apmierina, tad cilvēki būs optimistiskāki un netraucēs viens otru ar savām subjektīvi nepamatotajām antipātijām.
Ļoti sarežģīti ir izvērtēt tik svarīgu notikumu, tik garā laika posmā, pašam skaidri apzinoties tikai apmēram piekto daļu no tā visa laika ko es pētīju un pats galvenais – lai viens konkrēts secinājums būtu, uz šo visu notikumu nepieciešams skatīties ar viennozīmīgu skatījumu, bet es ticu tam, ka „medaļai ir divas puses”, un , ka nekas nav viennozīmīgs. Es saskatu gan pretrunas, gan attīstību, gan to, ka radošām lietām zūd morāle, bet pieaug un koncentrējas materiālā vērtība. Viennozīmīgi es varu pateikt tikai to, ka rokmūzika tāpat kā jebkura cita māksla ir skaista, interesanta, abstrakta un bezgalīga kas balstās uz viena stingra un pamatīga ceļa un nevienu brīdi netaisās no tā „noiet”!
Kaislīgā rokmūzikas atbalstītāju vide. Neizzūdošā ticība…
Annotation.
Rock music – although it’s not the general music trend in modern world, but however it’s authority to music industry is immeasurable both commercial and mentally. Beginning from bands like U2, R.E.M., Metallica and ending with thousands of “underground” bands in all over the world could domonstratively appraise influence and actuality in casual life of rock music.
In this project we have summarized the information about emergence of rock music, it’s development and also a little bit about rock music in nowadays. There you can find opinion about famous rock groups, it’s contribution to progress of rock music, about musicians attitude to life and philosophical questions. We have investigated activities and courses of underground music, for that reason this investigation help us to understand development and causes of stuff, to know what things people want to see and hear.
Our investigation consists of introduction, description about rock music’s development, inquiry and conclusions.
Purpose: To investigate emergence of rock music and look to situation in rock music in nowadays.
Targets: 1. To inquire where and how appear term – rock.
2. To investigate role of rock music among modern young people.
3. Conclude what is the value of rock music.
Curriculum vitae
Vārds, uzvārds: Mārtiņš Koks
Dzimšanas dati: 1987. gada 12. augusts
Adrese: Ogre, Baldones 14a, LV-5003
Tālrunis: 5990207
Izglītība:
2003.-2006. vidējā izglītība – “Ogres ģimnāzija””
1994.-2003. pamatizglītība – “Ogres ģimnāzija”
Valodas: Latviešu – dzimtā
Krievu – sarunvalodas līmenī
Angļu – sarunvalodas līmenī
Intereses: autosports, makšķerēšana
Vārds, uzvārds: Fjodors Kļimenko
Dzimšanas dati: 1987. gada 20. novembris
Adrese: Ogre, Ausekļa pr. 4 dz. 8, LV-5003
Tālrunis: 5991935
Izglītība:
2003.-2006. vidējā izglītība – “Ogres ģimnāzija”
1994.-2003. pamatizglītība – “Ogres ģimnāzija”
Valodas: Latviešu – dzimtā
Krievu – sarunvalodas līmenī
Angļu – sarunvalodas līmenī
Intereses: basketbols, literatūra
Literatūras saraksts.
1. Roka enciklopēdija – Maskava. Trial, 1986.- 30.-263. lpp.
2. Periodisks izdevums. – „Metal Hammer”: ASV.- 2002. # 4
3. Periodisks izdevums. – „Rolling Stones” : GB. – 1999. # 10
4. Roadrunner Records [elektroniskais resurss].- pieejas veids: Tīmeklis
www- adrese: http://www.roadrunrec.com (pieejams 22.04.2005)
5. Black Sabbath on the road website [elektroniskais resurss]. – pieejas veids: Tīmeklis www – adrese: http://www.blacksabbath.com/history (pieejams 16.04.2005)
6. Latvian alternative scene [elektriskais resurss]. – pieejas veids: Tīmeklis www – adrese: http://www.alternative.lv (pieejams 19.04.2005)