Darbs:
Nemiernieks. Ekscentriķis. Opozicionārs
Mākslinieka dzīves straujums, temperaments un spēja vienlaikus izpausties dažādās jomās, izmantot ārvalstīs gūto pieredzi un būt aktīvam aiz savas zemes robežām liecina par tikšanos nevis ar aizšķirtu pagātnes lappusi, bet gan ar šodienīgas dzīves ritma un iekšējas dziņas piepildītu cilvēku — laikabiedru.
Romans Suta dzimis tirgotāju ģimenē. Tēva Jēkaba veikalnieka ķēriens izrādījās mazāk veiksmīgs par mātes Natālijas talantu. Viņa atvēra ēdienu veikalu Rīgā, Tērbatas ielā 13, bet divdesmitajos gados jo īpaši iecienīts kļuva viņas veģetāro ēdienu ķēķis Sukubs Merķeļa ielā 21. Romans savās skolas gaitās neizcēlās ar disciplīnu, viņš jau pusaudža gados sāka braukt kā kuģa puika, apceļodams Eiropas ostas. Māte savā garā bijusi īsta māksliniece ar stila izjūtu un gaumi, ko izmantoja gan mājas gaisotnes radīšanai, gan savās ēdināšanas iestādēs. Jūras braucienu nogurdināts jau agrā jaunībā, apstākļu sakritības dēļ un arī mātes atbalstīts, Romans Suta sāka mācības Jūlija Madernieka studijā, vēlāk — Rīgas pilsētas mākslas skolā. Tieši šajā laikā Suta atzina, ka vēlas kļūt par mākslinieku. Turpmāk noteicošie bija kara apstākļi, jo daudzi mākslinieki izglītību turpināja Krievijā. Suta devās uz Pēterpili, 1915. gadā pēc Kārļa Baltgaiļa ierosmes — uz Penzas mākslas skolu, kur mācījās kopā ar Jēkabu Kazaku, Konrādu Ubānu, Voldemāru Toni un Kārli Jansonu.
Lai arī izglītībā noteikta vieta ir skolām un pedagogiem, Rīgas mākslas skolā — Vilhelmam Purvītim un Jānim Robertam Tilbergam, Penzā — Aleksandram Šturmanam, tomēr papildu ietekme neapšaubāmi aizgūta no redzētā Ermitāžā — Pēterpilī, kā arī Maskavā — Ščukina un Morozova galerijās.
Šī aizrautīgā interese vēlāk pārtapa kaismīgos rakstos, aizstāvot modernās mākslas ienākšanu sastingušajā mākslas vidē vai popularizējot latviešu mākslu izdevumos L’Esprit Nouveau Parīzē un apcerē 60 Jahre Lettischer Kunst Leipcigā.
Modernisms — izaicinājums tradīcijai
Eiropas mērogi bija aktuāli arī 20. gadsimta sākumā, kad akadēmiskā reālisma tradīcijai un impresionistiskām noskaņām vajadzēja pretstatīt jaunu — modernu — mākslas valodu. Ekspresionistu grupa, kuru vēlāk pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu, šo pavērsienu veica ar savām aktivitātēm. Tā bija domu saliedēta paaudze, pāragri aizgājušā Jāzepa Grosvalda ideju turpinātāja — Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns, Eduards Lindbergs, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, katrs ar savu māksliniecisko rokrakstu. Modernisma popularizētāji izjuta pretsparu, kas tagad mākslas vēsturē pazīstams ar nosaukumu Kasparsoniāde.
Postmodernā estētika mūs pieradinājusi pie visneiedomājamākajiem eksperimentiem. No mūsdienu skatu punkta pagājušā gadsimta modernistu revolucionārisms šķiet visai mērens. Fovisms, kubisms, ekspresionisms, abstrakcionisms, sirreālisms — virzieni, kas 20. gadsimta pirmajā pusē ietekmēja Eiropas mākslu, katrā reģionā atrod citādu izpratni un interpretāciju. Latviešu modernistu vidū kubisms bija mentāli tuvs, lai ar formu ģeometrizāciju un kubismam raksturīgo krāsu, kompozīciju un priekšmetisko leksiku runātu par lietām, kuras zinām, nevis vienkārši redzam un attēlojam. Romana Sutas glezniecības sākuma stadijā rodama Pola Sezāna un Andrē Derēna ietekme, to pārliecinoši jaunā kvalitātē piesaka kubistiskie darbi, studējot Pablo Pikaso un viņa domubiedru mākslu, iepazīstot personīgi Huanu Grisu un viņa kompozīcijas: Klusā daba ar trīsstūra lineālu, 1924.; Kompozīcija (Konstrukcija), ap 1927.—1928.
Vēlākajos gados mākslinieks maina glezniecisko rokrakstu, lai gan kompozīcijas nezaudē reālisma nolasāmības pamatjēgu, viņš brīvi improvizē, tās papildinot gan ar ekspresiju, gan savdabīgu stilizāciju (Hipodroms, 1933.).
Kompozīcijas uzbūve un līnija — kvalitāte, kas bija Sutas mākslas stiprā puse. Tās daudzveidīgās variācijās vērojamas grafikas darbos, zīmējumos, akvareļos. Pilsētvides un ostas motīvos, lauku zaļumballēs un dzīru optimistiskā noskaņā, sadzīves ainiņu tipāžu traktējumā Suta ir dzīves noskaņas paudējs. No 1924. līdz 1934. gadam Suta aktīvi piedalījās Rīgas Grafiķu biedrības izstādēs.
Paralēli viņa talants izpaudās arī karikatūrās un groteskos zīmējumos politiski satīriskajā žurnāla Ho-Ho, vēlāk arī izdevumā Hallo. Suta pievērsies arī grāmatu ilustrācijām, no tām varētu minēt populāro Aleksandra Čaka Poēmu par ormani un Andreja Kurcija dzejoļu krājumu Dzīvība.
Ak, skaistā Eiropa!
Mākslinieka gleznojums uz trauka parastu šķīvi, tasi un vāzi no ikdienā lietojama priekšmeta pārvērš par unikālu mākslas darbu. Tieši ar šādu vienreizības elpu raksturojami porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars izstrādājumi. Pateicoties diplomātes un uzņēmuma akcionāres Austras Ozoliņas-Krauzes ieinteresētībai, kopš 1924. gada Lāčplēša ielas 23. nama pagalmā Romanam Sutam, viņa dzīvesbiedrei Aleksandrai Beļcovai un Sigismundam Vidbergam radās iespēja virsglazūras gleznojuma tehnikā apgleznot gatavas porcelāna formas. Šajā darbnīcā tapa mākslas priekšmeti, no kuriem daļa tagad glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Romana Sutas gleznojumi, izmantojot nacionālus motīvus, latviešu ornamentiku un līdzsvarojot tos konstruktīvā kompozīcijā, radīja vienreizīgas oriģinalitātes efektu (Kāzas, 1928.). Starptautiskajā dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē 1925. gadā Parīzē eksponētie šķīvji tika apbalvoti ar zelta un bronzas medaļām, vēlāk Sveras porcelāna muzejs šos darbus iegādājās savai kolekcijai.
Nevis savrupā lokālā vide, bet Eiropas mērogi bija samērojami ar Romana Sutas aktivitātēm rādīt, runāt un rakstīt par Latvijas mākslu pasaulē. Šīs aktivitātes sākas jau ar Kultūras fonda atbalstīto braucienu uz Berlīni, līdzdalību starptautiskajā Futūrisma izstādē (1922), un vēlāk uz Parīzi, kontaktu uzturēšanu ar modernās mākslas pīlāriem Lekorbizjē un Amadē Ozanfānu, līdzdalību 1925. gada pirmajā bezpriekšmetiskās mākslas skatē L’art d’Aujourd’hui (Mūsdienu māksla) līdzās Pikaso, Delonē, Ležē, Ozanfānam, Mondriānam, Klē un citiem. 1937. gadā Suta noformē Latvijas paviljonu Parīzes starptautiskajā izstādē. Vēlme būt informētam par visu aktuālāko mākslas pasaulē un tajā aktīvi piedalīties kalpoja par dzīves nerimtīgu dzinuli.
Romans Suta pievērsies arī pedagoģijai. Viņš bijis Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studiju vadītājs un vēlāk pasniedzis savā privātajā studijā. Pie viņa neilgu laiku mācījās gleznotājs Leo Svemps, pamatus mākslas izglītībā apguva arī Ojārs Ābols un Biruta Baumane.
Sieviete — mūza, dzīves balsts, māksliniece
Romana Sutas māte bijusi atvērta radošajai izdomai. Lai pieminam, piemēram, konstruktīvisma garā izdaiļotās zāles ēdnīcā Sukubs, kur pulcējās inteliģence un politiķi un risināja eksistenciālas problēmas.
Suta par dzīvesbiedri arī izvēlējās savu ceļu sākušo jauno mākslinieci Aleksandru Beļcovu, ar kuru iepazinās Penzas mākslas skolā. Cita valoda, cita mentalitāte, bet spēja atstāt savas dzimtās mājas, lai svešumā būtu kopā ar Romanu Sutu. Vai divu radošu personību kopā esība ikdienā ir ilglaicīgi pastāvoša savienība vai varbūt traucējošs faktors? Mēs nevaram uzzināt, un nav arī jāzina viss, bet saskaņa un harmonija strāvoja šo abu cilvēku vienotībā — tās ir kopīgas domas, intereses. Pāris, kurš no malas rezonē saderību un viens otra papildinājumu. Beļcovas daiļrade ir atšķirīga, patstāvīga vērtība, kas ir bijusi līdzās Sutas devumam, bet spējusi palikt dziļi individuāla.
Dzīves epilogs
1959. gadā pēc Staļina režīma beigām reabilitēja daudzus inteliģences pārstāvjus, arī tos, kuri jau bija viņā saulē, arī Romanu Sutu.
Kā sociāli aktīvai personībai Sutam tiek piedēvētas opozicionāras idejas un politiski kreiss noskaņojums. Tas dažādos gadījumos saasina uzmanību par atsevišķu situāciju un konfliktu vērtējumu. 1941. gadā Suta devās uz Padomju Savienību, kur Gruzijā strādāja Tbilisi kinostudijā. Pēc apcietināšanas 1944. gadā Gruzijā viņu arī nošāva.
Talanta šķautnes
Glezniecība, grafika, dekoratīvā māksla, scenogrāfija, kinomākslinieka darbs, mākslas teorētiķa devums ir šķautnes, kas raksturo Romanu Sutu. Dažkārt ir dzirdēti secinājumi, ka mākslinieks sevi sadalījis vairākos reizinātājos un nav spējis nodoties mērķtiecīgi vienai jomai un izkopt to līdz pilnībai. Manuprāt, tieši šī daudzveidība rada priekšstatu par personības radošām izpausmēm, un to skatījums kopainā arī veido to Romanu Sutu — nemiernieku, ekscentriķi, savas pasaules izpratnes pārliecības paudēju.
Viņa darbi ir nemitīgā apritē mākslas skatēs 20. gadsimta pirmās puses mākslas kontekstā. Īpaši jāizceļ ekspozīcija Bordo Mākslas muzejā festivāla Pārsteidzošā Latvija laikā, kuru ievadīja Rīgas mākslinieku grupas lielizmēra fotogrāfija; izstādē bija iekļauti Sutas darbi.
Romāns Suta
Dzimis 1896.gada 28.aprīlī Cēsu apkaimē, miris 1944.gada 14. jūlijā Gruzijā. Gleznotājs, grafiķis, darbojies dekoratīvi lietišķajā mākslā, dizainā, scenogrāfijā, mākslas kritikā. Viens no aktīvākajiem modernisma centienu popularizētājiem un īstenotājiem latviešu mākslā. Apmeklējis J. Madernieka mākslas studiju (1913), mācījies Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913 – 1915), Penzas mākslas skolā (1915 – 1917), iepazinis laikmetīgo mākslu (kubismu, konstruktīvismu, pūrismu) ārzemju ceļojumos Berlīnē un Parīzē, kontaktējies ar franču māksliniekiem A. Ozanfānu, Lekorbizjē u.c.
“Rīgas mākslinieku grupas” (1920 – 1924) un “Rīgas grafiķu biedrības” biedrs. Gleznojis klusās dabas, žanriskas figurālās kompozīcijas,1920.gadu sākumā raksturīgi modernisma eksperimenti. Izkopis virtuozu otas tehniku tušas zīmējumos. Tiecies realizēt modernu (nacionāli konstruktīvo)interjera stilu. Izveidojis porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars”(1924 – 1928), bijis mākslinieks Kuzņecova porcelāna un Iļģuciema stikla fabrikā. Vadījis Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studiju (1929 – 1934) un privātu mākslas studiju (1934 – 1940). Kopš 1939.g.darbojies kā mākslinieks inscenētājs Rīgas kinostudijā.
Lit.: Suta T. Romans Suta. R. 1975; Suta T. Romans Suta. R.1995(MME); Konstants Z. Baltars. R., 1996 (MME);Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940. R., 1986; Siliņš J. Latvijas māksla: 1915 – 1940, I. Stokholma, 1988; Unerwartete Begegnung: lettische Avantgarde: 1910 – 1935. Köln, 1990.
24.04.1896. Dzimis Dzērbenes pagastā
1913–1915 Mācības Rīgas pilsētas mākslas skolā
1915–1917 Mācības Penzas mākslas skolā
1919–1929 Ekspresionistu grupas, kopš 1920. gada — Rīgas mākslinieku grupas biedrs
1924–1928 Porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars mākslinieks
1928–1934Darbojas Rīgas Grafiķu biedrībā
1925 Apbalvots ar zelta un bronzas medaļām starptautiskajā dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē
1924–1934 Vada Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studiju
1934–1940 Vada privātstudiju
1935 Apbalvots ar sudraba medaļu starptautiskajā izstādē Briselē
1937 Apbalvots ar Grand Prix Pasaules izstādē Parīzē
14.07.1944. Miris Tbilisi