Tematika – romāns Būris vēsta par tā laika cilvēku iekšējo pasaules izjūtu dažādās situācijās. Par psiholoģisko slogu, kas ir individuāls katram personāžam, bet idejiski vienojošs – cilvēki sevi ieslēdz normās, pieņemtajos stereotipos, sabiedrības uzskatos, valdošās varas noteikumos. Cilvēki pakļaujas tiem, nedomā, jo atbildes ir. Katram sabiedrības jautājumam ir konkrēta atbilde, kas aptur jebkādu domāšanas attīstību.
Sabiedrībai uz visiem jautājumiem jau bija gatavas atbildes, un nevajadzēja mēģināt rast jaunas atbildes, tas varēja izjaukt gadiem iegūto līdzsvaru un no līdzsvara izjaukšanas nekad nekas labs nav gaidāms.
Tādējādi cilvēks padodas vadošajiem uzskatiem un noteikumiem, dzīvojot nosacītā būrī. Šīs būris ir simbols visā romānā, kas atklājas romāna beigu daļā vistiešākā veidā – personāža Edmunda Bērza cīņā par dzīvību būrī. Tajā klaji tiek uzdoti jautājumi ne tikai par cilvēka eksistenci, nozīmīgumu, vai drīzāk apziņu cik bezjēdzīgas lietas bija nozīmīgas ikdienas dzīve vadoties pēc sabiedrības dogmām. Zaudētā dzīvības izjūta, tikai mehānisms.
Būris kā nemitīgas zobu sāpes atgādināja Bērza dzīves, Bērza dzīves esamības niecību. Dzīves īslaicību?
Griezies līdzi kā vāvere ritenī. Vairākkārt viņa rīcību diktējusi tieksme atdarināt, nevis nepieciešamība.
Saturs, problēmas – saturiski šis ir romāns, kura pamatā tiek risināta krimināllieta – arhitekta Edmunda Bērza pazušana, taču lietas risināšana ir tika pamats dziļākai personāžu personību izpausmei. Galvenie personāži – Valdis Strūga, Edmunds Bērzs un Kārlis Dindāns atklāj cilvēku rakstura vājumu, patiesās vēlmes, kas slēpjas, bieži neapzinātas, un atklājas tikai dramatisko dzīves pagriezienos. Dindāna notveršanas un ievainošanas brīdī, Bērza dzīvei būrī. Tā ir arī galvenā problēma, kas tiek risināta visa romāna laikā, netieši uzdots jautājums – vai es varētu dzīvot savādāk? Kā dzīvot savādāk? Patieso vērtību atklāsme. Bet, lai cik ironiski tas nebūtu, romāna atrisinājumā tiek norādīts, kad Edmunds Bērzs pēc teju vai dvēseliskas attīrīšanās atgriežas ierastajā dzīves ikdienā, arī izmeklētāja Strūgas apcerējumi par šo lietu neizmainīja viņa dzīvi. Autora nobeiguma teikums „Ziemas vidū, kad zeme bija viscietāk sasalusi un meža darbi ritēja pilnā sparā, pie būra piebrauca baļķu šlepētājs un apgāza ierūsējošos tērauda stieņus” – norāda, kad būris tika sagrauts, tātad, kaut kur dziļi cilvēku zemapziņā lēnām tiek sagrautas sabiedrības, valdības radītas dogmas, tādējādi vedinot uz domāšanu, ne tikai aklu sekošanu.
Redzespunkts – stāstījums 3. personā, parādās, izteikti monologi, apziņas plūsmas, sevis iztirzāšana. Katrs no galvenajiem personāžam nododas pārdomām par savu dzīvi, par to, ko vajadzējis izdarīt. Bērza pazušana satricina apkārtējo sabiedrību, ļaujot kaut mirkli kliedēt apātiju.
Laiks – teksts kompozicionāli sadalīts tā, ka katrs tēls secīgi izdzīvo notikumus saistība ar arhitekta pazušanu. Katrā šajā fragmentā laiks risinās hronoloģiski, taču nav vienots laika plūdums. 5. nodaļā notiek nosacīta atkāpe romāna laika plūdumā, tiek atstāstīta arhitekta pazušana no viņa skatu punkta, kā arī viņa piedzīvotais, tādējādi lasītājs atgriežas romāna stāstītā laika sākumā.
Telpa – paša notikuma risinājuma laikā telpa ikdienas sadzīves telpa, pilsētvide, iela. Bet simboliski, katrs personāžs dzīvo savā personīgajā prāta un apziņas slazdā, kas nebeidzami ir viņiem blakus un diktē noteikumus.
Uzskatāmi tā ir māja, kurā Dindāns slēpjas no policijas. Viņš to padarīja tukšu, iegāza sienas, sadedzināja mēbeles. Drošības nolūkos, bet simboliski, tas uzskatāmi norādīja uz viņu vērtību skalu – tukša. Viņš bija skaidri norādījis, ka viņa dzīves dzenulis ir bailes, bet reizē tās arī neļauj viņam dzīvot.
Saskaldīju arī pussalauztos galdus, atstājot tikai vienu krēslu. Sāka lauzt starpsienas.
Taču viņš pats nejutās brīvs, viņa brīvība bija apdraudēta. Viņu atkal vajāja bailes.
Galvenie personāži –
Valdis Strūga – ar podagru slims izmeklētājs. Tipiski – viņam ir sieva, bērns, stabils darbs, sava iekšējā problēma – slimība. Pēdējā laikā viņš nodevies savas slimības apkarošanai atmet smēķēšanu, ievēru režīmu, diētu. Izmeklējot Bērza lietu, Strūga atklāj, ka viņi ir ļoti līdzīgi. Viņam rodas sajūta, kad viņš meklē sevi.
Strūgas augums – viens metrs astoņdesmit centimetru, svars – septiņdesmit trīs kilogrami, matu krāsa- pelēka, acis – pelēkas, stāvs labi noaudzis un muskuļots, kustības dažbrīd nervozas.. utt. Šīs pasaules mērķis bija likumības uzturēšana”
Šajā citātā redzams, kādā formā autors sniedzis aprakstu par izmeklētāju. Uzskatījums. Tā norādot cik vienkārši ir klasificējams vidusmēra cilvēks, teju zaudējot jebkādas individualitātes.
Edmunds Bērzs – klasificēts kā veiksmīgs arhitekts ar labām nākotnes perspektīvām. Sieva, bērnu nav. Arī slimo ar podagru. Šī slimība abiem vidusslāņa personāžiem simboliski ir šī trauksme, kaut ko mainīt, labot savā ikdienā. Bet abi personāži it kā cenšas veseļoties, bet reizē ir tīri mierā ar šo slimību pieņemot to kā savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu.
Augums? – metrs astoņdesmit, svars? – septiņdesmit trīs kilogrami, matu krāsa? – pelēki, acis? – pelēkas. – ļoti tieši norādīts uz cilvēku līdzību.
Lielākās atklāsmes un provokatīvākos jautājums uzdod tieši šis tēls, atrodos būrī –
Visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas, atkal un atkal viņš atgriezās pie šīs domas.
Ja viņš būtu piedzimis tādā būrī, vai tad viņam neliktos būris vienīgā un pareizā vieta, kur cilvēkam dzīvot?
Kārlis Dindāns – personāžs, kura dzīves vadmotīvs ir bailes un reizē dabiskās alkas – dzīvot viegli un iegūt visu. Taču, baiļu dēļ, kuras viņš nepārvar, bet projicē uz citām nodarbēm dzen viņu dziļā strupceļā. Dindāns izbijis taksometrists un automehāniķis, vadīja slepenu zagtu auto daļas tirgošanos. Taču greizsirdības un baiļu māks pārkāpa savu likumu „rokas nesmērēt”, un aizskāra cilvēku – Edmundu Bērzu, jo viņām bija radies pārāk labs kontakts ar viņa draudzeni Mari.
Dindāns nevarēja pārvarēt bailes un tieši baiļu mākts aizgāja no darba taksometru parkā.
Viņš gribēja jaunībā nobaudīt visu ko dzīve var sniegt. Nauda un bailes? To vajadzēja izmantot. Nebija jau arī nekādu balstu, kas ļautu viņam atrast spēku palikt godīgā dzīvē. Baznīcas dogmām viņš neticēja. Komunistiskā sabiedrība likās sveša.
Viņam patika skaistas sievietes, mīlas baudas un naudas baudas. Patika būt bagātam un brīvam no visām saistībām – taču personāžs salūzt apbrīnas trūkuma un greizsirdības dēļ.
Šis personāžs ir ārpus komunistiskās idejas ideāliem, bet romāna rezultātā viņš veiksmīgi izdzīvo un viņa sods tiek atvieglināts.
Valoda – literāra, aprakstoša, mazliet nospiestība jūtama tās skanējumā.
Salīdzinājumi – mans laiks aizrit gar būra restēm kā tukša straume;
Bet Dindāna nākamība, kā samezglota nabassaite žņaudza kaklu;
Viņš to iedomājoties jutās tā it kā miesa tiktu rauta no kauliem
Viņam bija līdzekļi, viņš gribēja tos šķiest, bet dažkārt jutās kā iekonservēta zelta zivtiņa, kas veltīgi valkā brīnišķīgas zvīņas, neviens tās neredz.
Aforismi, atziņas – vienatne ir laba tikai tad, ja pats to, kurā katrā brīdī vari pārtraukt;
Sieviete – tā ir tikai vienvirziena iela;
Cilvēki mani pazaudēja, bet es nepazaudēju sevi. Esmu palicis cilvēks.
Metaforas – Mūsu rīcībā ir mazie privātīpašnieki, tos tad arī slauksim;
Bērzs kļuva par viņa klupšanas akmeni
Frazeoloģismi – var sveikā iziet cauri visiem likuma zobiem;
Epiteti – smagas, tvanīgas, duļķains bailes, degvīnā mērcēto elpu
Dabas telpas apraksti – virs garām, sirmām eglēm, viegli kraucot, riņķoja kraukļi, izskatīdamies melni pret zilo debesi. Rijas jums ziedēja vienos caurumos.
Alegorija – viss daiļdarbs no simbolismu viedokļa uztverams par alegoriju – būris un cilvēku dzīve katram savā būrī, kas patiesībā ir prāta ierobežojumu, dzīšanās pakaļ normām un šabloniem.
Atbilstība laikmetam un autors – autors samērā klaji izrāda savu iebildumus pret valdošajiem kanoniem un atklāj cilvēku patieso būtību, kas slēpjas zem ideāla darba cilvēka maskas. Atklāj stagnāciju cilvēku prātos, nevēlēšanos neko manīt, apātiju, kas saucas rutīna. Precīzāk, autors vērtē tā laika pieņemtās normas un lasītājam piedāvā skatījumu uz sabiedrībā un ekonomikā notiekošo. Ekonomika – tā būtu šī mašīnu zagšana un izvešana no valsts, kas norāda uz to, ka ir nepilnības un ļauno neizskaudīs nekāda ideoloģija.