Ievads.
Romas valsts veidojās un paplašinājās nemitīgos karos. Ap6. gs. Beigām p.m.ē. Roma jau bija izveidojusies par aristokrātisku vergturu republiku, kurā valsts vara piederēja tautas sapulcei un Romas senātam. Ar laiku Romas ietekme kļuva noteicošā visās apkārtējās zemēs. Mūsu ēras 1.-2. gadsimtā Romas valsts sasniedza savas teritorijas maksimālās robežas, kas stiepās no Spānijas krastiem rietumos līdz Persijai austrumos un no Britānijas ziemeļos līdz Vidusāfrikai dienvidos.
Tādējādi Romas valsts māksla antīkajā pasaulē ieņēma vadošo vietu un aptvēra aptuveni 100 gadu ilgu laika posmu no 6.gs. beigām p.m.ē. līdz 5.gs. beigām m.ē.
Romas māksla veidojās saplūstot Apenīnu pussalā dzīvojošo un romiešu iekaroto tautu (etrusku, latīņu, osku, samnītu, umbru u.c.) kultūrām.
Romas valsts mākslu var iedalīt vairākos laika periodos – Romas republikas laiks,
Oktaviāna Augusta principāta laiks, impērijas uzplaukuma laiks.
Saturs.
Ievads 1
Saturs 2
Romas republikas laiks 3-4
Oktaviāna Augusta principāta laiks 5
Romas valsts māksla impērijas uzplaukuma laikā 6
Romas vēlās impērijas māksla 7
Romas provinču māksla 8
Nobeigums 9
Pielikums 10
Romas republikas laiks.
Visplašākais avots, kas sniedz informāciju par romiešu republikas posma glezniecību (2.gs.-30.g. p.m.ē.) ir rakstītie avoti un arheoloģiskie izrakumi.
Visizplatītākā šajā laikā bija dekoratīvā sienu glezniecība, kas ir saistīta ar grezno savrupmāju un villu celtniecību. Vislielāko un visprecīzāko ieskatu tā laika dekoratīvajā sienu glezniecībā sniedz izrakumi Pompejos, Herkulānā un Stabijos. Šie sienu gleznojumi lielākoties darināti īpašā enkaustikas un temperas tehnikā un balstās uz grieķu monumentālās glezniecības tradīcijām. Pēc savas stilistikas šie sienu gleznojumi ir ļoti dažādi. Mākslas zinātnē tos iedala četrās grupās, jeb stilos. Visvecākais ir inkrustācijas stils (2.gs. p.m.ē.), kas atdarina sienu apšuvumu, tāpēc izskatās, it kā siena būtu izlikta no dažādiem marmora vai jašmas kvadrātiņiem. Arhitektoniskās detaļas – pilastri, dažādi izvirzījumi un dzegas darinātas apjomīgas no apmetuma, un gleznojums to formas vēl izceļ un pastiprina. Šim stilam raksturīgi ir Flāviju dzimtas nama sienu gleznojumi Pompejos. Pēc tam (1.gs.80.-20. gados p.m.ē.) parādījās arhitektoniski perspektīvais jeb otrais stils. Šajā laikā sienas vairs nedekorēja ar apmetuma veidojumu, bet atstāja gludas un noklāja ar perspektīvā gleznotām vairākplānu kompozīcijām, kur attēloja arhitektūras fragmentus (kolonnas, pilastrus, nišas, portikus), bet starp tiem ievietoja reālistiskas ainavas un no grieķu mitoloģijas smeltas daudzfigūru kompozīcijas, dažkārt tie pat bija griķu mākslinieku darbu sižetu atdarinājumi. Šādi gleznojumi vizuāli paplašināja telpu. Dažkārt telpas bija tik spēcīgi izgreznotas, ka ienācējs jutās kā ziedošā dārzā. Viens no šāda stila namiem ir ‘’Mistēriju villa’’ Pompejos, kur šim stilam raksturīgi attēlotas grieķu vīna dievam Dionīsam veltītās mistēriju norises. Tā ir joslveidā izvērsta daudzfigūru kompozīcija, kas darināta uz sarkanu paneļu fona ar melniem, vertikāliem telpas dalījuma akcentiem. Tajā attēlota visa mistērijas gaita un norise, sākot ar gatavošanos upurēšanai un šķīstīšanas procedūru un beidzot ar šaustīšanas ainu. Plūstošās, smalkās zīmējuma līnijas un tīrās mirdzošās krāsās te atveidota fantastiska aina ar bakhantēm un alegoriskām sieviešu figūrām, kas visas dejo, spēlē, upurē un caur savu upuri atdzimst jaunai dzīvei.
Romas valstī bija arī iecienīts izklāt grīdas ar daudzkrāsainām mozaīkas tehnikā darinātām kompozīcijām. Tur tika attēloti ziedu motīvi, augļi un putni, dažreiz arī figurālas ainas, par paraugu izmantojot grieķu mākslinieku gleznas. ‘’Fauna’’ namā Pompejos atrasta liela figurāla kompozīcija. Tā radīta 1. gs. p.m.ē. un glabājas Neapoles Nacionālajā muzejā. Tur attēlota Maķedonijas Aleksandra kauja ar persiešiem tās izšķirošajā momentā, kad sastapušās abas armijas. Persiešu valdnieks Dārijs kaujas artos bēg, bet Aleksandrs zirgā dzenas tam pakaļ. Aleksandrs te attēlots kā drosmīgs cīnītājs, kas bezbailīgi un kaismīgi metas kaujas ugunīs. Visapkārt karotāju pūļi, kritušie un ievainotie. Domājams, ka šī mozaīka darināta pēc grieķu mākslinieka Eritrejas Filoksena (4.gs. p.m.ē.) tāda paša sižeta gleznas.
No monumentālās tēlniecības veidiem Romā bija izplatīts vēsturiskais cilnis, kas parasti rotāja celtnes. Šajā, vēsturiskajā cilnī dominēja dokumentāli precīzi atveidotas romiešu karagājienu un cīnu ainas, kā arī vēsturiska rakstura sižeti, kas bija smelti no grieķu avotiem.
Republikas laikā tēlotāja mākslā vēl pārsvarā darbojās etrusku meistari, bronzas lējuma un terakotas tehnikas pratēji. Viens no vecākajiem Romas valsts skulpturālajiem veidojumiem
ir –‘’Kapitolija vilku māte’’. Šī skulptūra ir radīta 5.gs. sakumā p.m.ē., tā ir no bronzas un atrodas Romā Kapitolija muzejā. Ilgu laiku šis mākslas darbs ir bijis Romas pilsētas simbols. Tajā atspoguļota sena leģenda par Romas dibinātājiem – dvīņubrāļiem – Remu un Romulu, kurus mazus, it kā zīdījusi vilku māte, bet vēlāk izaudzinājis gans. Leģenda vēsta, ka viens no brāļiem – Romuls – 753.g. p.m.ē. nodibināja Romu. Mākslinieks vilcenes figūru ir veidojis reizē gan reāli, gan vispārināti, neizplūstot detaļās. Abu zēnu figūriņas laika gaitā ir gājušas bojā, bet ir atjaunotas m.ē. 16. gadsimtā.
Tēlotāja mākslā aplūkotajā laika posmā romiešiem ļoti nozīmīgs ir bijis arī skulpturālais portrets. Tas ir attīstījies no pēcnāves vaska maskas, ko noņēma no mirušā sejas un uzglabāja dzīvojamās telpās speciāli izbūvētās nišās vai skapjos. Vēlāk šīs maskas nomainīja no kaļķakmens vai marmora darināti krūšutēli, kuros, tāpat kā maskās, dokumentāli precīzi atdarināja aizgājēja individuālos sejas vaibstus, tomēr necentās iedziļināties cilvēka pārdzīvojumos un izjūtās. Portretējamais sēž, nostatīts frontāli, mierīgā pozā, nekustīgais skatiens vērsts taisni uz priekšu. Nav nekādu melanholisku pozu, vai skumjās noliektu galvu.
Šis mākslas žanrs kā patstāvīgs parādījās 1. gs. p.m.ē. Republikas laika portreti ir dokumentāli precīzi, portretējamā sejas izteiksme arvien mierīgāka, modelējums pasauss, bet atspoguļo notikumu pēdas, saglabājot atmiņas par viņa paveiktajiem darbiem. Dominē neliela izmēra krūšutēls – tikai galva un daļēji krūšu daļa. Portretēti tika galvenokārt vīrieši, vai gados vecāki cilvēki. Sieviešu un bērnu atveidus var sastapt tikai, galvenokārt, uz kapu stēlām.
Bet ar laiku portretu stils mainījās, atspoguļojot izmaiņas cilvēku garīgajā satvarā. 1.gs. p.m.ē. sāk spēcīgāk parādīties grieķu un helēnisma posma portretu ietekme. Tāpēc mākslinieki sāka tiekties ne tikai pēc individuālās līdzības, bet centās dziļāk atklāt arī portretējamā raksturu un garīgo būtību. Modelējums kļuva plastiski bagātāks un izteiksmīgāks. Šai ziņā visraksturīgākais ir Romas valsts karavadoņa un valstsvīra ‘’Jūlija Cēzara portrets’’. Tas ir radīts 1. gs. 2. pusē p.m.ē., tas ir no bazalta, un atrodas Berlīnē, valsts muzejā. Šis portrets atklāj enerģisku, intelektuāli stipru raksturu, spēcīgu personību, kura spēj nezaudēt apķērību un aukstasinību pat kritiskos brīžos.
Sakarā ar sabiedrības dzīves attīstību, kad palielinājās karavadoņa iekarotāja, valsts darbinieka un likumdevēja loma, Romas valstī kļuva izplatīta cildinoša portretiska statuja, ietērpta togā ar svinīgu kritumu. Kompozicionāli šīs statujas bija vienkāršas, pat vienveidīgas: figūra vienmēr nostatīta taisni un balstās uz vienas kājas, bet otra kāja mazliet pasperta uz priekšu.
Oktaviāna Augusta principāta laiks.
1.gs. beigās p.m.ē. Romas republikā plosījās asiņains pilsoņu karš un notika lielas vergu sacelšanās. Šajā laikā Romas valstī sākās jauns posms – Roma no republikas kļuva par monarhiju. Tās pamatus lika Oktaviāns Augusts. Augusta valdīšanas laikā stipri mainījās Romas ārējais apveids, tika celti jauni tempļi, bazilikas, uzbūvēts jauns – Augusta forums. Atjaunoja Jūlija baziliku, kas bija nodegusi. Augusta laikā Romā uzcēla arī Marcella teātri, kas daļēji ir saglabājies līdz mūsdienām. Tika uzcelta Romas pilsētas pirmā lielā publiskā pirts – Agripas terma. Šajās termās bija telpas kur notika mazgāšanās, telpas, kur ģērbties, atpūsties un pavadīt laiku. Bija daudz peldbaseinu, siltā, aukstā un karstā gaisa padeves ietaises, tas liecināja par augstu tehniskā iekārtojuma pakāpi. Lielās, plašās atpūtai domātās telpas bija izgaismotas ar lieliem logiem, to sienas un griesti apgleznoti ar jūras augu un dzīvnieku motīviem, kā arī ar mitoloģijā smeltām tēmām. Grīdas klāja krāsainas mozaīkas, gar sienām bija izvietoti dekoratīvi bronzas rotājumi.
Tēlotājas mākslas jomā arī principāta sākuma posmā joprojām turpināja attīstīties vēsturiskais cilnis un apaļskulptūra – portrets. Īpaša uzmanība ir jāpievērš Miera altāra ciļņiem. Tie veidoti 13.-9.g. p.m.ē., tagad atrodas Ufici muzejā. Tajos attēlota svinīga procesija – upurēšanas ceremonijas gājiens. Tajā piedalās pats imperators, daudzi viņa ģimenes locekļi un tuvinieki, Romas senatori, priesteri un patricieši. Ciļņu kompozīcija kārtota joslās un pirmajā brīdī atgādina panatanejas gājienu no Partenona tempļa Atēnu akropolē. Taču ielūkojoties vērīgāk pamanāmas lielas atšķirības.
Augusta laikā apaļskulptūrā tika izmantotas formas, kas bija raksturīgas grieķiem 5.-4. gs. p.m.ē. Līdz ar to izveidojās īpašs mākslas stils ‘’Augusta klasicisms’’. Tika radīts atlētiski, klasiski skaists cilvēka tips, pastiprinot tajā idealizācijas un cildinājuma iezīmes. Sāka parādīties portretiskas statujas. Tika veidotas arī ļoti daudz paša Augusta portretiskās statujas gan dievu, gan priestera, gan karavadoņa pozā. Plaši pazīstama ir Augusta statuja no Primaportas. Veidota ap 20.g. p.m.ē. no marmora, atrodas Vatikāna muzejā. Augusts te heroizēts, tverts majestātiskā pozā, kā karavadonis, ar sveicienam paceltu roku, otrā turot paceltu valdnieka zizli. Figūra ir mierīga, atlētiska. Tā balstās uz vienas kājas. Augusts ir tērpies bruņās, bet kājas ir kailas kā grieķu varonim vai dievam. Kompozīcijas pamatā ir grieķu tēlnieka Polikleita klasiskās tēlniecības skola.
Ar augusta valdīšanas laiku sākās romiešu portreta mākslas plaša izplatība. Portretu raksturīga iezīme bija plastisko formu vispārinājums, sejas vaibstu mierīga izteiksme. Portretējamie bija aizvien jauni un skaisti. Šai ziņā ir raksturīgs Augusta sievas Līvijas portrets (1.gs. p.m.ē., marmors; Sanktpēterburga, Ermitāža). Valdniece te attēlota kā auglības dieviete Cerera ar vārpu vainagu galvā. Seja ir zināmā mērā idealizēta, tomēr saglabājas arī personas iezīmes – pusmūža sievietes enerģiskie, valdonīgie vaibsti, varaskārā mute ar plānajām lūpām.
Turpinājās arī dekoratīvā sienu glezniecība. Augusta laikā aprādījās gleznojumi, kas pieskaitāmi pie trešā jeb orientālā (arī ēģiptiskā) stila. Šis nosaukums radies, jo, strādājot pie šiem gleznojumiem, mākslinieki ņēmuši par paraugu Aleksandrijas hellēnistisko dekoratīvo mākslu. Šis stils aizsācies 1.gs. beigās p.m.ē. Tas bija ļoti izturēts un izsmalcināts. Šī stila gleznojumi, pretēji arhitektoniski perspektīvajam stilam, izcēla sienas plakni. Foni bija spilgti, un uz tiem tika uznesti lineāri traktēti motīvi – smalkas, tievas koloniņas, dažādas ziedu vītnes, ornamentu vijumi, ko papildināja miniatūras sadzīviskas ainiņas.
Romas valsts māksla impērijas uzplaukuma laikā.
Romas impērijas 2.-3. gs. stājmākslā joprojām galveno vietu ieņēma skulptulārais portrets. Tomēr salīdzinājumā ar 1.gs. portretiem tas bija mainījies. M.ē. 1.gs. vidū un otrajā pusē iedibinājās tradīcija valdniekus dievišķot, piemēram, attēlot tos Jupitera vai cita romiešu dieva veidā, puskailus, ar krāšņi sakrokotu apmetni uz ceļiem. Kā piemērs varētu būt imperatoru Klaudija un Nervas portretiskās statujas (m.ē. 1.gs. beigas, marmors; Roma, Vatikāna muzejs).
Imperatoru statujas kļuva milzīgi lielas, to pozās aprādījās pārspīlēts svinīgums. Tajā pašā laikā portretu plastiskais modelējums kļuva izteiksmīgāks, to virsmas apdare – bagātīgāka, līdz ar to arī personības atklāsme – daudzšķautņaināka. Parasti tika akcentēts spēks, portretējamā vara, bagātība. Meistari arī necentās noslēpt negatīvās rakstura iezīmes. Pat sieviešu portretos netika slēptas nežēlīgās novecošanas pēdas. Minētās iezīmes vērojamas imperatora Nerona portretā ar izplūdušiem sejas vaibstiem (m.ē. 1.gs., beigas, marmors; Roma, Nacionālais muzejs). Zemā piere, smagnējais skatiens, ļaunais smīns liecina par portretējamā cietsirdību un despotismu.
Imperatora Trajāna valdīšanas laikā 998.-117.g.) atgriezās republikas posma portretu tradīcijas, kur pārsvarā dominēja mierīga sejas izteiksme, pasauss modelējums, ko tajā pašā laikā papildina marmora virsmas smalkais pulējums. Tiek izceltas tādas īpašības kā gribasspēks, drosme.
Vēlāk, Imperatora Adriāna valdīšanas periodā (177.-138.g.), kurš bija arī pēdējais Romas impērijas varenības posms, portreta mākslā atkal notika pārmaiņas, iezīmējot vienu no ievērojamākajām romiešu portreta mākslas lappusēm. Tika vērota orientēšanās uz grieķu klasiskajām formām. Padziļinājās individuālais tēlojums, pastiprinājās psiholoģiskā pārdzīvojuma izteiksme. Sākot ar Adriāna laiku, romiešu tēlnieki pārstāja skulptūras krāsot. Krāsu nomainīja dažādi marmora virsmas apdares paņēmieni.
Jaunas iezīmes ienāca arī imperatora Marka Aurēlija laikā (161.-180.g.). Šiem portretiem ir smalks sejas modelējums; lielu meistarību tēlnieki sasniedz sievietes maigās ādas un matu cirtu atveidojumā. Portretos tiek saglabātas arī individuālās īpatnības un spilgta portretiskā līdzība. Tomēr visiem portretiem piemīt arī daudzas kopīgas pazīmes – apcerīga pārdomu izteiksme sejā, dziļi slēpts iekšējs nemiers. No šī laika plaši pazīstama ir imperatora Marka Aurēlija jātnieka statuja (bronza, ap m.ē. 170,g.; no jauna uzstādīta Kapitolija laukumā 16.gs. pēc Mikelandželo projekta). Valdnieks tērpts vienkāršā romieša apģērbā, bez bruņām. Tam ir skaidra, vīrišķa seja, ko ietver brīvi krītošu matu vilnis. Vaibstos manāms melanholisks domīgums un vieglas skumjas.
Vēlāk nāca portretējumi, kas atklāja enerģiju un spēku. Kā piemērs varētu būt imperatora Septīmija Sevērā portrets, un viņa dēla imperatora Karakallas portrets (ap 221.-217.g., marmors; Roma, Nacionālais muzejs). Tie ir spēcīgi varaskāra, drūma tirāna portreti.
Ciļņos šajā laikā vērojama tieksme pēc detalizēta vēstījuma, pēc kompozicionālas pārblīvētības ar figūrām. Labs piemērs ir Ludovizi sarkofāgs (marmors, m.ē. 3.gs.), tur attēlotas romiešu cīņas ar barbariem.
Glezniecībā galvenā loma bija monumentālajiem sienu gleznojumiem. Jaunais stils (pēc kārtas ceturtais), kas aizsākās m.ē. 1.gs. vidū, turpināja otrā stila iluzorisma tradīcijas, ienesot vairāk fantastiskā elementa. Ļoti populārs ir kādas Herakulānas bazilikas sienas gleznojums – ‘’Tēfela atrašana’’ (ap m.ē. 70.g.;Neapole, Nacionālais muzejs). Tajā attēlots mīts, kā Hērakls meklējis savu dēlu Tēlefu un atradis to kādā dabas nostūrī starp zvēriem un putniem. Viņu audzinājusi nimfa Arkādija, bet zīdījusi briežu māte. Tēma aizgūta no Pergamas altāra mazās frīzes plastiskā veidojuma, tomēr tās traktējums ir stipri atšķirīgs.
Romas vēlās impērijas māksla.
Kristīgo dievnamu celtniecība veicināja monumentālās glezniecības attīstību. Bazilikas tika greznotas ar freskām un mozaīkām. Savā saturā šie gleznojumi pauda kristietības idejas un simbolus, bet pēc formas turpināja antīkās tradīcijas.
Viens no nozīmīgākajiem kristiešu monumentālās glezniecības pieminekļiem bija Sv. Konstances mauzoleja mozaīkas, no kurām vēl joprojām ir saglabājušies daži fragmenti. Tās ir dekoratīvas kompozīcijas, kas savā laikā greznojušas kupola iekšpusi. Te attēlots gan ģeometrisks ornaments, gan dažādu antīku motīvu variācijas, piemēram, putnu, augu, vīnogulāju u.c. Tie pauž kristiešu simbolikai atbilstošu jēgu. Reprezentīvu iespaidu atstāj arī Romas Svētas Pudencijas bazilikas mozaīkas, kur kompozīcijas centrā attēlots Kristus tronī, bet viņam abās pusēs sēž 12 apustuļi. Pāri visiem lidinās milzīgi evaņģēlistu simboli; eņģelis, spārnots lauva, teļš un ērglis. Šajā mozaīkā jau redzami kristiešu dogmatikas tēlojuma aizsākumi. Kristus tiek attēlots kā pasaules valdnieks, tēls, kas vēlāk kristiešu baznīcas mākslā tiek variēts gadsimtiem ilgi. Šajā mozaīkā saglabājušās arī daudzas iezīmes no antīkās mākslas. Kristus tēlam jaušamas kopīgas pazīmes ar romiešu dieva Jupitera tēlu. Par antīkajām mākslas ietekmēm liecina arī gleznojuma telpiski dziļais traktējums, tēlu dabiskums.
Romas vēlās impērijas mākslā parādās arī skulpturālais portrets. Tomēr notiek attālināšanās no iepriekšējo posmu reālistiskā, psiholoģiskā portreta tradīcijām. Valdnieku portreti turpina saglabāt portretisko līdzību, tomēr tiem tiek piešķirti vispārināti, dievišķoti vaibsti. Saglabājusies ir imperatora Konstantīna skulpturālā galva (ap m.ē. 15.g., marmors; atrodas Romā, Konservatoru pilī) no kolosālās statujas, kas kādreiz greznojusi Konstantīna baziliku Romā. Tajā ir daudz līdzības ar Seno Austrumu mākslas paraugiem, kur valdnieks tika traktēts kā dievs. Tēla milzīgās, dīvaini plati ieplestās acis ar nekustīgo skatienu, cieši sakniebtās lūpas liecina par uzsvērtu diženumu, liek nojaust, ka tas ir Dieva vietnieks zemes virsū, mazāk stāsta paar dzīvu cilvēku.
Romiešu reālistiskā portreta tradīcijas vairāk saglabājušās imperatora Valentiniāna 1. Portretiskajā statujā, kas pazīstama ar nosaukumu Barletas koloss (m.ē. 4.gs. otrā puse, bronza; glabājas Itālijas pilsētā Barletā). Tas ir apmēros milzīgs 5m augsts un raupji modelēts darbs, kurā izcelta svinīgā, sastingusī poza un barga imperatora, karavadoņa īpašības. Pārliecinoši atveidoti individuālie sejas vaibsti, kas liecina par cietsirdīgu raksturu, stāsta par cilvēku visvarena valdnieka tērpā un pozā.
Romas provinču māksla.
Tā kā Romas impērijas teritorija bija milzīga, tai bija arī daudz provinču.
Gallijas provincēs saglabājušies arī tēlotājas mākslas pieminekļi, kuros savijušās vietējās un romiešu mākslas tradīcijas. Savdabīgs vietējais mākslas piemineklis ir Remī cilnis, kurā redzams kurpnieka darbnīcas skats. Cilvēku figūras attēlotas plakanas, ar nepilnīgu anatomisko uzbūvi, toties ir attēloti darbarīki un darbnīcas inventārs.
Brīnišķīgs gallu un ģermāņu tēlniecības piemineklis ir Trīras tuvumā (Neimāgenē) atrastie ciļņi (m.ē. 3.gs.; glabājas Trīras muzejā). Plastiskās formas ir vispārinātas, sejas plastika veidota ar plašiem vilcieniem.
Sevišķi bagātas Romas impērijas austrumu provinces bija Sīrija un Ēģipte. No tām bagātākās Sīrijas pilsētas – Antiohija un Palmīra. Daudzas Antiohijas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas izgreznoja mozaīkas, kuru tēlu sistēmā un izpildījuma manierē atspoguļojās hellēnisma tradīcijas. Mākslas vēsturē ievērību ir guvuši Palmīras sienu gleznojumi, kas atrasti kādā lielā pazemes ģimenes kapenē. To temati smelti grieķu teiksmās un leģendās. Dominē lokālkrāsu gleznojums bez gaismēnām. Sejas vaibsti ir sastinguši, nekustīgi.
Otra bagātākā austrumu province – Ēģipte. Romanizācija Ēģiptes dzīvi stipri neskāra. No ēģiptiešiem romieši apguva dažas mirušo kulta tradīcijas, piemēram, uzlikt mirušajam uz sejas viņa portretu. Šāda mirušo portretu kolekcija (m.ē. 1.-3. gs.) saglabājusies no Fajumas nekropoles. Portreti gleznoti pārsvarā uz koka dēļa, dažreiz uz audekla, un novietoti blakus mūmijai vai uz tās sejas. Portreti izpildīti galvenokārt enkaustiaks tehnikā, dažkārt vaska temperas vai arī olu temperas tehnikā. Vairums portretu gleznoti mirušajam vēl dzīvam esot, tāpēc tie tajos ir redzami jauni vai pusmūžā. Tie attēloti ¾ galvas pagriezienā, dabiskā pozā, uz neitrāla fona. Vecākie no šiem portretiem pēc savs koncepcijas stipri līdzinās tā laika romiešu skulpturālajiem portretiem un izceļas ar skaidru reālistisku traktējumu un spilgtu individuālu raksturojumu. Te atklājas dažādi raksturi un temperamenti. Fiksētas arī vecuma un etniskās iezīmes. Tāds ir, piemēram ‘’Jauneklis ar zeltīto vainagu’’ (m.ē. 2.gs. sāk.; Maskava, A.Puškina Tēlotājas mākslas muzejs). Portrets gleznots piesātinātā, mirdzošā krāsu gammā, tajā sniegts spilgts personības raksturojums. Fajumas portretiem visumā ir liela mākslinieciskā vērtība, jo tie ir gandrīz vienīgie pieminekļi, kas saglabājušies no antīkās stājglezniecības.