Romāņu māksla.
11. un 12. gadsimtā Eiropas arhitektūrā un mākslā izveidojās romāņu stils. Stila galvenie veidotāji un attīstības veicinātāji bija mūku ordeņi. Konstruktīvā ziņā romāņu stila attīstību raksturo:
1. Pāreja no līmeniskiem koka pārsegumiem uz masīvām mūra velvēm.
2. Pīlāra kā galvenā atbalstu elementa lietošana agrākās kolonas vietā. Dekoratīvā ziņā kā jauinājums radās kauliņu kapitels, lociņu joslas un ailu iedzirkļa motīvus.
Cēla dievnamus, klosterus un pilis. Kā celtniecibas materiālu izmantoja vietējo akmeni. Mūki bija gan celtnieki, gan tēlnieki. Tēlniecībā strādāja ar dažādiem materiāliem: bronza, varš, akmens, koks, ģipsis, ziloņkauls. Tēlojumus nereti izkrāsoja un zeltīja.
Viens no visgrūtāk atrisināmiem uzdevumiem bija dievnama apgaismojums. Lai apgaismotu baznīcu vidus jomu cēla augstāku par sānu jomiem, virs kuriem tad arī ierīkoja logus. Vienas no pirmajām sāka izmantot cilindriskās velves.
Izplatītakais plastiskās izgreznošnas veids bija cilnis, kas bagātīgi klaja baznīcu starpsienas, kanceles, stabu galvas.
Saskaņā ar baznīcas mūra sienu plastisko raksturu, cilnis bija plakans t.i. pacēlās virs sienas plakanā vienlīmenī. Tēlu izteiksme tipiska, svinīga, nereti dziļi reliģioza. Ar laiku tēlniecības raksturs mainijās. Mākslinieku domāšana kļuva brīvāka. Vienīgais agrā romānikas stila vācu akmens tēlniecibas piemineklis ir liels (4x5m) klintī izcirsts cilnis Eksternšteinē pie Detmoldes, kas attēlo Kristus noņemšanu no krusta.
Glezniecība romānikā ieņēma vēl izcilāku vietu nekā tēlniecība, tai bija monumentāls raksturs un plašs darbības lauks. Vairums romānikas gleznojumu gājuši bojā, visvairak tie uzglabajušies Vācijā. Noteicēja loma glezniecībā bija miniatūrām.
Stikla meistari apgleznoja logus. Izcilākais logu glezniecības piemineklis ir Šartes katedrāles 12.gs trīs logi.
Lietišķo mākslu priekšgalā stāvējusi zeltkaļu māksla ražoti mākslinieciski veidoti kulta rīki, zelta, vara, bronzas, sidraba, ziloņkaula trauki. Ievērojamākie darbi 12.gs pirmajā pusē sv. Godeharda sidraba relikviārijs. Hildesheimas domā, Kārļa Liela relikviārijs Āchenē.
Svarīgu vietu ieņēma lielie baznīcu lukturi ar septiņiem žuburiem (Esenē, Prāgā, Rensā).
Aušanas mākslas vērtīgākais piemineklis ir 11.gs pagatavots 70 metru garš sienas paklājs Baje (Normandijā) muzejā. R-Eiropas arhitektūras un mākslas turpmāko attīstības gaitu – pāreju jaunā, daudz augstākā pakāpē.
Gotikas māksla.
Gotikas sākums meklējams Z-Francijas novados: Ildefransā, Pikardijā un Šampaņā. Ap 12.gs 30 gadiem. Šajā laikā visai aktuāla bija jauna tipa baznīcu celtneicība. Vecās baznīcas vairs neatbilda jaunajaiem pilsētas apstākļiem, sāka veidoties pilnīgi jauna arhtektūra, ko jau 16.gs dēvēja par “gotiku”. Gotikas dižākie sasniegumi visciešāk saistīti ar sakrālo arhitetūru. Bet gotikas būvmeistari lielā pārsvarā nebūt vairs nav klosteru brāļi. Būvniecību pārņem savās rokās laji. Gotika iesākusies, izveidojusies un galīgi nostiprinājusies baznīcu celtniecībā, sevišķi ciešī pieķerdamās bazilikas tipam. Nav grūti saskatīt gotiskā stila attīstības kopīgos vilcienus, jo šīs attīstības pirmais un vissvarīgākais posms ietveras norobežotā teritorijā – Francijā. Radikāla pārgrozība plāna atrisinājumā redzama vispirms kora daļā: ap kori taisa plašu apeju un aiz tās novieto kapellu vainagu piemēram Parīzes Dievmātes katedrālē. Gotika noteikti tiecas pēc perspektīviskā dziļuma, ko arī sasniedz, novietojot starp kori un šķērsbaznīcu vairākus taisnleņķa posmus. Beidzot pilnīgs apvērsums notiek garenbaznīcā. Saistīto romāņu sistēmu galīgi atmet tā pat maiņu atbalstus, kuru vietā ceļ īpatnējus stiebrus.
Gotikā piegrieza lielu vērību torņu arhitektūrai, ko var apzīmēt par gotikas lepnumu un triumfu. Pēc torņu augšējā nobeiguma izšķir divus tipus: strupi noslēgtos torņus (raksturīgi Itālijā) un slaidi noslēgtos torņus (Vācijā). Gotikā pilnībā atteicās no gludām sienu plāksnēm, izzuda monumentālā glezniecība.
Darināja vitrāžas no krāsainiem stikla gabaliņiem. Vitrāžisti pievērsās sarežģītām kompozīcijām, izveidojās vitrāžistu skolas.
Vienas no vecākajām un interesantākajām – Šartas katedrāles vitrāzās – saglabājušās līdz mūsdienām gandrīz neskartā viedā.
Tēlniecība kļuva par gotikas katedrāļu neatņemamu sastāvdaļu. Gotiskajā skulptrā pamanāmi arī portrettēlniecības aizsākumu, lai gan visai reti to darināšanā izmantoja modeli. Pie portet tēlniecības pieder arī memoriālās skulptūras – laicīgo un garīgo valdnieku kapa plāksnes un pieminekļi. Kā ievērojami gotikas tēlniecības paraugi jāmin Šartas un Reimsas katedrāles. Gotikas laikmetā uzplauka lietišķā māksla. Tika gatavotas bagātīgi rotātas mēbeles.
Par nozīmīgu iekštelpu dekora sastāvdaļu kļuva austie paklāji. Arhitektūra un māksla viduslaikos kalpoja sabiedrībai, tāpēc tām bija jābūt mērķtiecīgām un greznām. Dievnamus cēla izrotāja izmantojot dižciltīgo ziedojumus.
Katra jauna katedrālae liecināja par attiecigās pilsētas labklājību.
13.gs gotika bija iekarojusi visu Eiropu. 14.gs tā pamazām zaudēja savu nozīmi, jo Eiropā ienāca jaunas vēsmas. Sākās renesances laiks.