Friderihs Šopēns
F. Šopēns ir spilgts romantisma pārstāvis. Romantisms radās Eiropas kultūrā 18. un 19. gs. robežā. To rašanos ietekmēja Lielā Franču revolūcija, kas bija iemesls cilvēku vilšanām dzīves vērtībās, apkārtējā pasaulē un kā rezultātā- iedziļināšanās sevī, savā iekšējā pasaulē, domās un jūtās. Tas spilgti izpaužas arī mākslinieku darbos, to noskaņā un tematikā. Tajā asi tika radīts kontrasts starp reālo un ideālo, komisko un traģisko, grēkiem un augstām morāles normām, vieglprātīgo un pacilāto, utt. Cilvēka iekšējā pasaulē apvienojās dažādas jūtas, emocijas, pārdzīvojumi; asi romantiķu darbos ir skarta vientulības tēma. Katra emocionālā parādība tiek izskatīta daudzpusīgi. Piemērām, mīlestība romantiķu daiļradē ir gan prieks, līksmas smaidi, laime un mūžība, gan skumjas, bēdas, vilšanās, pat līdz traģēdijām. Ārējā pasaule tiek uztverta subjektīvi un saistīta ar cilvēku. Ir raksturīga dabas tematika, bet parasti tas ir cilvēka uztveres veidošana, viņa atrašanās dabā dažādos dzīves mirkļos, mierinājuma meklēšana. Pie romantisma tematikas jāmin arī fantastiskie un pasakas tēli.
Romantisma stila veidošanā Eiropas mākslā liela loma ir E.T.A. Gofmanam, kurš pirmais pielietoja terminu “romantisms” attiecībā uz mūzikas mākslu. Izcilākie romantisma stila pārstāvji ir rakstnieki F. Šellings, Žans Pols, V. Igo, dzejnieki Dž. G. Bairons, A. Mickevičs, H. Heine, gleznotājs E. Delakruā u.c. Mūzikā romantisma rašanos ietekmēja vēlīnā L. van Bēthovena daiļrade, bet par pirmajiem mūzikas mākslas romantiķiem tiek uzskatīti F. Šūberts, E.T.A. Gofmans, K.M. Vēbers, N. Paganīni, Dž. Rosīni, Dž. Filds un citi; !9.gs. 30.-50. gados darbojās F. Šopēns, R. Šūmanis, F. Mendelsons-Bartoldi, H. Berliozs, D. Mejerbers, V. Belīni, F. Lists, R. Vāgners, Dž. Verdi; 19. gs. II pusē lielā nozīme ir J. Bramsam, H. Volfam, F. Lista un R. Vāgnera vēlīnajiem darbiem, daļa no G. Malera un R. Štrausa daiļrades, utt. Šajā periodā veidojās nacionālās skolas dažādās valstīs: Norvēģijā tā saistās ar E. Grīga daiļradi, Somijā darbojās J. Sibeliuss, Spānijā- I. Albenis, Krievijā pie romantisma pārstāvjiem var minēt P. Čaikovski, N. Rimski-Korsakovu, M. Balakirevu, A. Borodinu, A. Taņejevu, S. Rahmaņinovu, A. Skrjabinu un citus ievērojos komponistus.
Romantisma izpausmi mūzikā var raksturot vispirms jau ar iepriekš minēto tematiku: cilvēka iekšējā pasaule, mīlestība, vientulība, pasaku -fantastiskie tēli, dabas ainas.
Romantisma pamatžanrs mūzikā ir dziesma, dziesmu cikli, instrumentālā mūzikā vadošā loma ir miniatūrai, kas arī var būt apvienotas ciklos. Visi citi žanri romantisma laikmetā iegūst jaunu saturu un veido jauninājumus muzikālajās formās. Klasiskās formas kļūst brīvākas, brīvāks ir tonālais plāns starp daļām. Kā jaunas var minēt caurviju (kur nepārtraukti attīstās viena muzikālā tēma) un brīvo formu (kur ir brīvajā izklāstā var būt daudz dažādu tēmu). Ir bieži sastopamas dažādi trīsdaļu formu veidi, variācijas, sonātes formas, rondo, kā arī dažādi cikli.
Jaunā tematika pieprasa arī krāšņāko muzikālo valodu, kura veidošanā liela loma ir harmonijai. Harmoniju mūzikas teorētiķi uzskata par galveno un noteicošo romantisma stila faktoru mūziku. Komponisti- romantiķi izmanto visas pakāpes viennozīmīgi, tie ir visu blakuspakāpju trijskaņi un septakordi (it īpaši II7). Ir raksturīga alterācija, īpaši septakordos, kas noved pie visu 12 pakāpju izmantošanas. Romantiķi pirmie sāk lietot nonakordus- II9, V9. Tiek izmantoti akordi ar iekļautām skaņām (piemērām V pakāpes akordi ar sekstu). Tiek izmantots harmoniskais, melodiskais mažors, kā arī veidotas jaunas skaņkārtas (īpaši pasāku tēlu veidošanai), piemērām, palielināta un pamazināta skaņkārtas. Diezgan attīstīts romantiķu darbos ir tonālais plāns, ir daudz noviržu un modulāciju, izmantotas 1., 2., 3. radniecības tonalitātes. Modulācijas var būt gan pakāpeniskas, paātrinātas, enharmoniskās, eliptiskās.
Šopēna daiļradi ietekmē poļu tautas kultūras, mūzikas īpatnības un laicīgi notikumi, klasiķu (J. Haidna, V. A. Mocarta, L van Bēthovena) darbi, 19.gs. mākslas jauninājumi, citu tautu kultūras tradīcijas.
Miniatūra ir žanrs, kas vislabāk atbilst liriska rakstura skaņdarba uzbūves veidam. Šopēna miniatūra ir spilgtā un piesātināta emocionālā stāvokļa attēlošana, kur pamatā ir viens vai divi kontrastaini tēli, bet tie attīstības gaitā var sasniegt tēla transformāciju. Šopēna daiļradē daudzi žanri pirmo reizi parādās klavieru mūzikā (piemērām, balāde), agrāk jau sastopami klaviermūzikas žanri viņa sacerējumā ieguva dziļu iekšēju saturu un jaunus attīstības un izteiksmes līdzekļus. Tādi žanri, pirmkārt ir dažādas dejas- mazurkas, valši, polonēzes, utt., kas Šopēna daiļradē iegūst dziļu māksliniecisku jēgu līdztekus žanriskajām iezīmēm.
Noktirnes žanrs- liriskais Šopēna daiļrades centrs. Šopēns mēģina veidot vokālās un instrumentālās mūzikas sintēzi. Pateicoties Šopēnam noktirne kļuva par romantiskās lirikas simbolu.
Romantisma lirisku žanru, un it īpaši Šopēna skaņdarbu interpretācijas svarīgais komponents ir intonēšanas māksla. Deklamējošā un dziedošā rakstura meldijām šie procesi ir atšķirīgi.
Dziedošajā manierē, kas atšķiras ar plastisku skaņu maiņu, galvenais ievērot katras skaņas pāriešanu uz nākamo un to dinamiskās īpatnības, izejot no nošu ilgumiem. Ja ir gara skaņa, kuras skanējums paliek ar laiku klusāks, tad nākošā skaņa nedrīkst būt daudz skaļāka, jo tas radīs skanējuma nelīdzenumu.
Jāievēro, tāpat izejot no nošu ilgumiem, kāds paņemšanas stiprums ir vajadzīgs katrai skaņai. Īsām skaņām, kas ātri seko viena pēc otras, tas nevar būt tāds pats, kā garām, kurām jāskan un kuras nevar pazust un palikt nedzirdētas.
Dziedošā rakstura un struktūras melodijās jāveido tā saucamo „garo” frazējumu. Cezūras te atgādina dziedātāja elpu vokālajā mūzikā, kuru viņš neņem bieži un veido pabeigtus, labi artikulētus muzikālos teikumus. Pianista izpildījumā, atšķirībā no dziedātāja, galvenā barjera ir garas skaņas, jo to skaļumu pēc taustiņa paņemšanas viņš vairs nevar pārveidot. Tāpēc jāizmanto citi uz klavierēm iespējami paņēmieni: melodijas un pavadījuma diferencēšana (izcelt melodiju, pavadījumu klusāk), basa līnija veido harmonisko bāzi, kas arī ietekme melodijas nokrāsu, pedalizācijas pielietojums, kas ietekme tembrālo skanējumu, loģiski izveidota dinamika, īpaši sresc. un dim. gradācijas.
Deklamējoša rakstura melodijām ir raksturīgi runas intonāciju paņēmieni, mūzikā tas izpaužas kā skaņu atkārtošana, vienveidīgas ritmiskas figūras veidošanā, biežas cezūras, pauzes, īsie motīvi, sīkas dināmiskās nianses, dažreiz pat katras skaņas pasvītrošana ar akcentu vai tenuto, utt.
Metroritms iziet no skaņdarba žanriskajām īpatnībām, tā komponenti ir taktsmērs, ritms, sinkopes, pauzes, akcenti, temps, poliritmija, utt. Īpašais izpildījuma paņēmiens ir rubato. Tas ir nelielas noslieces no tempa. Šopēna daiļradē rubato ir izskaidrojams sekojoši: kreisā roka ir „kapelmeistars” (Šopēna apzīmējums), tai nedrīkst pakļauties labajai rokai, kura „dara ko grib”. Jāievēro, ka rubato atskaņošanas paņēmiens Šopēna mūzikā neattiecas uz ritmu.
Šopēna ritmikā izpaužas poļu nacionālās mūzikas īpatnības, īpaši to ietekmē tautas dejas un tautas instrumentu izpildīšanas iespējas.
Tehniskie paņēmieni blakus mūzikas izteiksmes līdzekļiem kalpo mākslinieciskā tēla veidošanai. Šopēna daiļradē radās jēdziens melodizētas pasāžas, cantabile attiecībā uz gammām, arpedžio, oktāvām, paralēlām tercām un citiem tehniskiem izpildīšanas paņēmieniem. Tam ir vajadzīga labi attīstīta pirkstu tehnika, ritma figūru precizitātes kontrolēšana ar dzirdi, pārdomāti dinamiskie viļņi, piemērotais tušē (pieskāriena veids).
Šopēna daiļradē mainās klasiķu aplikatūras principi. Līdz šim pirmo un piekto pirkstu centās izmantot tikai uz baltiem taustiņiem. Šopēna skaņdarbos ir arī dažādas kombinācijas pirkstu maiņā, kas var notikt arī uz melniem taustiņiem.
Šopēna skaņdarbu interpretācijā galvenās grūtības ir tikt galā ar tehniskajiem paņēmieniem un veidot spilgtu māksliniecisku tēlu. Šopēna skaņdarbu emocionālā sfēra ir ļoti daudzpusīga, kas arī izvirza izpildītājam mākslinieciskās grūtības.
Interpretējot Šopēna skaņdarbus jāatceras, ka visas faktūras slāņos ir melodiskums: notiek pasāžu un harmonisku figurāciju melodizācija. Melodiskumu veicina arī plašs pārgājskaņu lietojums. No visas faktūras izceļas melodija, kuras galvenā prasība ir tās smalka intonēšana.
Izrotājumu atšifrējums Šopēna mūzikā iziet no Baha tradīcijām, tos jāsāk no tās taktsdaļas, kur ir galvenā skaņa.