ROTAĻA KĀ BĒRNA EMOCIONALĀS IZPAUSMES

Rīgas Pedagoģijas un Izglītības
vadības augstskola
Pirmsskolas un sākumskolas fakultāte.

3. Ps kursa student___
_____________________

KURSA DARBS
ROTAĻA KĀ BĒRNA EMOCIONALĀS IZPAUSMES
SEKMĒTAJA VECĀKAJĀ PIRMSSKOLAS VECUMĀ.

Kursa darba vadītāja
Maģ. ped.:_________________

Rīga
2006
Saturs

Ievads……………………………………………………………………………2
1. Vecākā pirmskolas vecuma bērnu attīstības raksturojums…………..4
2. Emocijas , jūtas – to skaidrojums pedagoģiskā un psiholoģiskā literatūrā…………………………………………………………………………………..10
2.1. Emociju raksturojums………………………………………………………13
2.2. Jūtu ārējā izpausme………………………………………………………….16
3. Rotaļa un tās nozīme bērna attīstībā………………………………………….19
3.1. Rotaļas skaidrojums pedagoģiskā un psiholoģiska literatūrā…….19
3.2. Rotaļā ka kultūras nesēja un bērna emocionālās attīstības sekmētāja……………………………………………………………………………21
3.3. Rotaļu iedalījums…………………………………………………………….24
3.4. Rotaļas ietekme uz bērnu attīstību kopveselumā………………….27
3.5. 5 – 7 gadu vecu bērnu rotaļu raksturojums………………………….30
3.6. Rotaļu nozīme bērna attīstībā kopveselumā………………………..32
4. Bērnu emocionālās izpausmes rotaļā………………………………………..34
4.1. ieteikumi skolotājiem un vecākiem……………………………………41
Secinājumi……………………………………………………………………..42
Literatūras saraksts………………………………………………………….43
Ievads.

Es izvēlējos šo temetu, jo esmu saskārusies ar bērniem, kuri ir noslēgušies sevī. Ir svarīgi atvērt bērnus apkārtējai pasaulei un mazināt negatīvās emocijas ar pozitīvo emociju palīdzību. Ir noskaidrots, ka visi izziņas procesi noris sekmīgāk, ja tos pavada noteikts emocionāls pārdzīvojums. Sevišķi spilgti tas atklās atmiņas procesā. Informācija,ko pavada emocionala attieksme, labāk iegaumējam, ilgāk saglabājam un vieglāk atceramies. Bērna emocionālās izpausmes ir ļoti svarīga sastāvdaļa attīstības procesā. E. Indriksone rakst: “Īpaša nozīme bērna emocionālajā attīstībā ir rotaļai. Tajā bērns ne tikai ir tiešā kontaktā ar citiem, bet arī uztver un pauž emocijas.”Ir daudz un dažādi veidi, kā atvērt bērna emocionālo pasauli un palīdzēt pilnveidoties. Man šķiet, ka bērns jūtas atbrīvots rotaļā. Rotaļa ir tā, kas palīdz justies brīvi, nepiespiesti. Tā izskauž negatīvās emocijas to vieta stājoties apmierinajumam. Rotaļa ir kā palīgs bērna pasaules skaistināšanā, pārdzīvojums, kas liek aizmirst trūkumus un nepilnības, raizes un pārdzīvojumus, bet justies līdzvērtīgam citiem. Bērna attīstībā ir nepieciešamas gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas, jo tā ir gūtā pieredze. Emocijās izpaužas tādas jūtas kā patika, nepatika, prieks, bailes, pārsteigums un tās atspoguļojas mīmikā, žestos, valodā. Bērns ir kā spogulis savām emocijām. Ir svarīgi redzēt emocionāli atklātus bērnus ar izkoptu valodu, veselīgu mīmiku un žestiem. Par nelaimi, realitāte ir citāda – ir arī bērni ar saraustītu valodu, žestiem, neskaidru valodu, bailīgi un noslēgti sevī. Tam var būt dažādi iemesli, viens no tiem rotaļu trūkums bērnībā. Rotaļā bērns pauž savas emocijas pozitīvās un negatīvās un tas ir svarīgi. Arī negatīvās emocijas ir svarīgas attīstības procesā, bet, ja tās nav agresīvas, uz kādu vērstas. Mans pienākums ir palīdzēt bērnu vērst uz pozitīvo emociju atraisīšanu, bet neaizmirstot negatīvās kā attīstības satāvdaļu. Informāciju smēlos no tādiem pedagogiem un psihologiem kā: Dzinteres D. un Boša R. , D. Lieģenieces, A.Ļubļinskas. J.A.Studenta un daudziem citiem.

Mērķis:
Izzināt rotaļas izmantošanas iespējas bērna emocionālās izpausmes sekmēšanā vecākajā pirmsskolas vecumā.

Pētījuma objekts –bērna emocionālā attīstība.
Pētījuma priekšmets – bērna emocionālās izpausmes rotaļā

Uzdevumi:
1. Analizēt dažādu psihologu un pedagogu darbus par bērna emocijām un to izpausmēm.
2. Apūkot vecākā pirmsskolas vecuma bērnu vispārējās un emocionālās attīstības īpatnības.
3. Izzināt rotaļu veidus, kas sekmē bērna emocionālo attīstību.
4. Izzināt un apkopot bērnu emocionālos izpausmju veicināšanas priekšnosacījumus rotaļā.
5. Izstrādāt ieteikumus vecākiem un pedagogiem bērnu emocionālo izpausmju sekmēšanā.

Hipotēze:
Rotaļā bērni izpaudīs savas emocijas, ja
 audzinātāja būs kā uzticības persona un līdzpārdzīvotājs;
 būs radīta pozitīva emocionāla gaisotne;
 tiks ņemtas vērā bērna vecumposmu īpatnības;
 būs interesanta tematika un rotaļas saturs.

Pētījuma metodes:
1. Teorētiskās literatūras izpēte,
2. Novērojumi un sarunas ar bērniem, izzinot bērnu vajadzības, intereses un emociju izpausmes veidus.
3. pedagoģisko situāciju analīze.
4. Vērojumi.
5. Darbībasd rezultātu izpēte.

1.Vecākā pirmsskolas vecuma bērnu attīstības raksturojums.

Cilvēka attīstības un dzīves iedalījumam “nogriežņos” par kritēriju var uzlūkot jaunveidojumus, tas ir kvalitatīvi jaunus personības veidojumus un jaunus darbības tipus. Tās ir psihiskās izmaiņas, kuras pirmo reizi rodas šajā vecumā un nosaka viņa attieksmi pret vidi, viņa iekšējo jeb gara pasauli un ārējo dzīvi, izturēšanos pret apkārtējo dzīvi, cilvēkiem un sadzīves normām.(20. 16.lpp.)
Apmēram piecu gadu vecumā bērns no jauna ieiet emocionālā ziņā vairāk līdzsvarotā un stabilā fāzē. Viņa nemitīgās prasības vairs nav tik kategoriskas. Viņš ne tikai ir zinošs un pieredzējis daudzās jomās, bet arī labprāt piedāvā savu palīdzību un priecīgu prātu veic uzdevumus kopā ar citiem. Tas ir ļoti patīkams bērns, kam jau var uzticēt zināmu atbildību: viņš ir nopietns, dara daudz mazāk muļķību, apdomājas, pirms kaut ko dara, un vēlas visu izdarīt labi. Šajā brīdī ir īstais laiks piešķirt viņa vecumam atbilstošas zināmas privilēģijas: viņš pret tām būs ļoti jūtīgs. Viņam patīk joki un blēņas, bet viņš ir piemīlīgs, mīl savus vecākus, skolotāju, biedrus un dzīvniekus.
Piecus gadus vecs bērns ir fiziski veikls, ar labu kustību koordināciju, tāpēc arī daudz labak notur līdzsvaru (viņš lec uz vienas kājas, ar kājām kopā). Tāpēc viņam iespējami jauni fiziski vingrojumi: braukšana ar velosipēdu, ar skrituļslidām, lecamaukla, šūpoles, akrobātiski vingrojumi, bumbas spēle, peldēšana utt.
Gandrīz visiem bērniem viena roka ir izteikti veiklāka par otru un tiek lietota visos smalkajos darbos. Viņam patīk gan celt, gan jaukt, tāpēc viņš var ilgas stundas darboties ar konstruktoriem vai smiltīm. Taču tāpat viņam patīk galdniecības darbi, izšūšana, virtuves darbi – viss, ko dara “lielie”, jo viņš grib būt tiem līdzīgs. Vairāk par visu viņam patīk to visu darīt kopā ar pieaugušajiem.
Sestajā dzīvības gadā bērns labi apzinās rīcības motīvus un intelektuālajā ziņā ir ļoti darbīgs. Tā nav nejaušība, ka tieši šajā vecumā bērns sāk mācīties sākumskolā un apgūt pamatzināšanas.
Bērns mēdz būt ļoti runīgs. Viņam patīk stāstīt, un viņš to dara sakarīgi. No šiem stāstiem var viegli konstatēt, ka tagad viņš daudz labāk atšķir realitāti no izdomas. Viņam krājumā ir apmēram divtūkstoš vārdu. Viņš runā tekoši, vārdus nemeklēdams, gramatiski pareizi un bez izrunas kļūdām. Viņš sāk pilnīgi pārvaldīt darbības vārdu laika lietojumu. Tāpat arī parādās daudzuma jēdzieni: puse, vēl vairāk, tikpat daudz, nemaz utt.
Bērns progresē ne tikai runā, viņu interesē arī rakstītais. Viņu vilina vārdi, skaitļi un grāmatas. Bērns labprāt atpazīst dažus vārdus, ko ir iegaumējis, atrod burtus vai ciparus. Viņš sabiedrībā uzjautrinās, izlikdamies, ka prot lasīt kādu grāmatiņu, kurā rakstīto atceras no galvas. Tas viss rāda, ka pienācis laiks dot vielu viņa zinātkārei un atbildēt uz zināšanu slāpēm. Ja bērns ir zinātkārs un gatavs iemācīties ko jaunu, to viņš parasti izdara ļoti viegli.
Daudziem bērniem piecu gadu vecumā ir grūti koncentrēties. Viņi visu laiku maina pozu, nespējot ne desmit minūtes nosēdēt mierīgi, un ātri maina nodarbību. Šajā ziņā labi noder dažādas spēles. Turpretī loģiskās spriešanas spēja strauji uzlabojas. Bērns labi atšķir labo un kreiso pusi. Viņš uzdod jautajumus pārdomāti un daduz domā pats. Kaut ko konstatējis vai uzzinajis, viņš jauniegūto informāciju vispārina, tad izstrādā noteikumus, kas palīdz apjēgt apkārtējo pasauli. Būdams praktisks, viņš priekšmetus definē pēc to lietojuma.
Bērns skaita jau daudz labāk, un tas viņam ļoti patīk. Viņš skaita bez mitas, aiz tīrā prieka redzēt skaitļu kustību. Dienā, ka viņš ar pieaugušo palīdzību sasniedz simtu, ir gūta liela uzvara. Bērns labprāt skaita pirkstus, mašīnas, kas brauc garām, cilvēkus mājā. Viņš prot jau labāk skaitīt taču skaitīšana, izmantojot rādītājpirkstu, vēl sagādā grūtības, viņš bieži kļūdās.
Priekšmeti, kuriem ir klaviatūra un monitors – it sevišķi dators bērnus aizrauj šajā laikaposmā var daudz palīdzēt pedagoģijā. Iespējams iegādāties ļoti labas bērniem paredzētas programmas. Būtu žēl, ja bērni, kuru vecākiem mājās ir kompjūters, nevarētu šajā vecumā to jau izmēģināt. Dators var būt labs palīgs, izkopjot loģisko domāšanu, lasīšanu, rakstīšanu, prāta spēles.
Beidzot, bērns, tuvojas sešu gadu vecumam, labi orientējas laikā viņš saprot, ko nozīmē vakar un rīt un zina dažas nedēļas dienas un dažus gada mēnešus. Viņš interesējas par kalendāru, un ir labi, ja to pakar viņam redzamā vietā tā, lai vieglāk varētu pievēŗst uzmanību. Viņš interesējas arī par pulksteni un atceras dienas jaukākās stundas: nu ir īstais laiks rādīt viņam pulksteni un stāstīt, kāds rādītāju stāvoklis atbilst pusdienlaikam, celšanās stundai, gulētiešanas stundai utt. (1. 161. – 164.lpp.)
D. Lieģeniece 5 – 7 gadus vecus bērnus ir raksturojusi šādi.
Šājā periodā izmainās ķermeņa proporcijas. Kājas aug ātrāk par ķermeni. Piecgadīgam bērnam galva ir gandrīz sasniegusi pieauguša cilvēka galvas apmērus. Ap sešu gadu vecumu un vēl pēc tam bērns zaudē piena zobus. Viņa sejas izteiksme zaudē savu bērnišķību, kļūst labāk veidota un vairāk nekā iepriekšējā periodā atklāj bērna individualitāti.
Sešgadīga bērna nervu sistēma un smadzeņu funkcijas ir tā pilnveidojušās, ka nervu procesi kļūst vairāk līdzsvaroti. Sešus gadus vecs bērns ir sasniedzis tādu fiziskā un garīgā brieduma pakāpi, ka nodrošina iespēju sistemātiski mācīties.
Piecu sešu gadu vecums ir bērna intelektuālās attīstības, sociālās gatavošanās un emocionalās nobriešanas sensitīvais periods. Bez atbilstošas šim vecumam piemērotas intelektuālās un garīgās barības un bez mērķtiecīgām pieaugušo rūpēm netiks apmierināta bērna izziņas, saskarsmes, augšanas, stimulācijas u.c. vajadzības un nenotiks viņa spēju un iespēju attīstība.
Galvenā bērnu mērķtiecības forma un nosacījums ir sistemātiski organizēta mācīšana un audzināšana. Šajā vecumā var un vajag pilnveidot runu un uz dabiskās ziņkāres pamata attīstīt izziņas intereses, tieksmi pēc zināšanām, kā arī iemācīt elementārus mācību darbības paņēmienus. Psihes attīstības īpatnības nosaka attīstības iespējas. Psihes attīstība notiek vadošās darbības ietvaros. Tā sekmē bērna attīstību kopveselumā.
Vecumposma vadošās darbības, t.i., rotaļas attīstības rezultāta notiek pārmaiņas bērna psihisko procesu attīstībā, sagatavojot viņu pārejai jaunā attīstības pakāpē.
Šajā periodā darbojas un turpina attīstīties iepriekšējā perioda jaunveidojumi (vajadzība pēc emocionālā kontakta, runa, uzskatāmi tēlainā domāšana). 5 – 7 gadu vecumu raksturo arī šī vecumposma vadošās darbības (rotaļas) dzīlēs radušies jaunvedojumi (iekšējā regulācija, tīšie procesi – tīšā uzmanība, tīšā atmiņa, tīšā iegaumēšana u.c.), kā arī ar tiem saistīto vajadzību un motīvu sfēras attīstība. A.Ļeontjevs uzskata, ka tīšās darbības ir svarīgākais jaunveidojums šajā laikā. Mācībās attīstās intelekts, darbības iekšējā plānošana, paškontrole, kuras pamatā ir pašanalīze.
Pirmsskolas vecuma bērna attīstība notiek viņa psihiskās dzīves jomās – bērns apgūst un sistematizē milzīgu jutekliskās informācijas daudzumu, tā pilnveidojot sajūtu un uztveres procesus, domāšanu, iztēli, tīšo uzmanību un loģiskās iegaumēšanas spējas. Pirmsskolas vecumā bērns intelektuālā uzdevuma risināšanā izmanto uzskatāmi darbīgo domāšanu, pāreja uz uzskatāmi tēlaino un abstrakti loģisko domāšanu norit, pakāpensiki un ir atkarīga no uzkrātās pieredzes.
Pirmsskolēna vārdu krājums ir 500 – 2000 vārdu. Vecākajā pirmsskolas vecumā viņa valoda kļūst raita, izteiksmīga, daudziem bērniem tā ir radoša. Ja pirmsskolas vecumposma sākumā bērna runai vēl ir situatīvs raksturs (saistīts ar konkrēto situāciju), tad vecākajā pirmsskolas vecumā viņš izmanot valodu ne tikai savu darbību komentēšanai, bet arī pirmsskolas vecumā bērns runu sāk izmantot arī savas darbības plānošanā un regulācijā (sākumā savu darbību komentējot skaļi, vēlāk pārejot uz runu domās).
Bērns bagātina emocionālo pasauli. Tas notiek sižetiskajās lomu rotaļās, dramatizācijas rotaļās, stāstu lasīšanas laikā, mācoties tekstu no galvas. Emocionālos un izziņas procesus bērns bagātina, mācoties izprast pasaules attēlojumu daiļliteratūrā, mākslā, mūzikā, dejā, kā arī apgūst”100valodas”, ar kurām viņš ir spējīgs pasauli attēlot.
5 – 7 gadi – spontānu rīcību un strauju svārstību periods.
Pirmsskolas vecuma beigās ir mazāk iekšējo ierobežojumu, nekā tas bija mazbērna vecumā, un viņš saņem mazāk ārēju, sabiedrības diktētu ierobežojumu, nekā tas būs skolas vecumā. Tāpēc šo periodu var nosaukt par maksimālo viņa spontānās rīcības periodu. Bērna attīstības līmenis dod viņam iespēju ielūkoties savā iekšējā pasaulē un arī pieaugušo pasulē.
Bērnu attīstībā ir kopējas tendences, kas izriet no vecuma īpatnībām, bet katram bērnam ir savs individuāls attīstības temps. Šis ir strauju svārstību periods, kurā vērojama pretrunīga uzvedība. Šajā periodā bērnam ir vajadzība būt gan atkarīgam, gan pilnīgi neatkarīgam no pieaugušā. Bērna rīcība ir pretrunīga. Katru mirkli viņš var izrādīt pārsteidzošu brieduma pakāpi, bet nākošā mirklī var būt bērnišķīgs, dažreiz viņš ir darbīgs un otru respektējošs, bet citreiz viņa uzvedība var būt destruktīva.
Par sešgadīgu bērnu ir rakstījis Š.Amonašvili. Sešgadīgā bērna pretrunīgo uzvedību izskaidro aktuālo vajadzību un impulsīvās aktivitātes situācijas. Sešgadīgajam bērnam rodas visdažādākās vajadzības, kuras viena otru pakāpeniski nomaina. Īpatnība ir tā, ka vajadzības tiek pārdzīvotas kā neatliekamas. Tās liek tūlīt bērnam ķerties pie to apmierināšanas, t.i., liek darboties, iepriekš nedomājot par sekām. Ja šīs vajadzības un to apmierināšanas formas un paņēmieni atbilst audzināšanas mērķiem un attiecīgajai situācijai, tad pieaugušie neliek šķēršļus to apmierināšanai. Pretējā gadījuma viņi ir spiesti apstādināt bērna darbību; aizliegt, pierunāt, atteikt. Jo mazāka ir bērna sociāli tikumiskā pieredze, jo spēcīgāk viņš pārdzīvo šo aizliegumu, un viņam ir grūtāk atteikties no aktuālās vajadzības realizēšanas. Tas saistās ar nepietiekami attīstītu motīvu pārkārtošanās spēju.
Pirmsskolas vecuma beigās bērna rīcība kļūst vairāk apjēgta un apdomāta. To raksturo motīvu izveide un pārkārtošanās. Vecākajā pirmsskolas vecumā bērnam nozīmīga kļūst vajadzība ar patstāvīgu darbību apliecināt sevi, savu neatkarību un varēšanu. To viņš parāda darbībās ar priekšmetiem un lietām, rotaļu darbībās, produktīvās darbībās un saskarsmē ar citiem. Vienlaikus šajā vecumā attīstās sevis mīlēšana un sevis pašapliecināšanas motīvs.
Šī vecumposma beigās parādās pilnīgi apzināta tikumisko normu izpilde, respektējot citu intereses. Tas saistīts ar augstāko vajadzību attīstību. Augstākās vajadzības palīdz veidot augstākās tikumiskās jūtas (mīlestību pret vecākiem, empātiju pret citiem). Jūtu veidošanā nozīme ir zināšanām un paša bērna tikumiskās uzvedības pieredzei. Tomēr jāatceras, ka visi bērni nesaņem vienādu sociālo pieredzi.
5 – 7 gadus vecu bērnu attīstības tendenču raksturojums apliecina, ka šī vecuma bērns strauji attīstās un attīstība ir daudzšķautņaina. Straujās attīstības periodu ir nodrošinājušas dabas dotās potences, bet tās nevar tālāk attīstīties bez pieaugušo mērķtiecīgām pūlēm. Mijiedarbība ar vidi bagātina bērna no dabas dotās iespējas. Tādēļ mijiedarbība ir mērķtiecīgi jāorganizē, lai tā notiktu atbilstoši bērna dabas nosacījumiem. ( 10. 63. – 67.lpp.)
Dzintere un R. Boša savā grāmata Rotaļspēles min pakāpienus bērna ES atīstībā. Vecums no 5 – 6 gadiem bērnam ir periods – es protu, es gribu, es zinu. Es gribu būt labs bērns, draugs…
 Es apzinos, ka pieaugušie rēķinās ar manām domām, interesēm.
 Es atpazīstu sevi un pozitīvi domāju par sevi. Varu attēlot savu ārējo izskatu zīmējumā. Protu uzzīmēt vecu cilvēku. Es sāku apjēgt savu līdzību ar vecākiem, pieaugušajiem.
 Es protu iet nesasprindzinājies, stavēt uz vienas kājas, skriet augšā pa pakāpieniem, sist bumbu pret grīdu.
 Es protu saskatīt divos vai vairakos priekšmetos sīkākas kopīgās un atšķirīgās pazīmes. Ar tausti es atšķiru dažādas visrsmas.
 Es ne vien sevi pieņemu un paļaujos uz sevi, bet sāku objektīvi novērtēt savas fiziskās un intelektuālās spējas.
 Es izrādu interesi par noteiktām lietām un parādībām. Pētu lietas, eksperimentēju ar tām, radu arī pats. Sāku dziļāk izprast dažādas cēloņsakarības. Modelēju priekšmetus. parādības.
 Es cenšos darbību veikt patstāvīgi – izvirzīt mērķi, plānot tā gaitu, kvalitatīvi izpildīt darbības, gūt apmierinājumu par rezultātu. Ikdienā esmu darbīgs, cenšo paveikt visu pēc iespējas labāk.
 Man patīk spēlēties ar vārdiem, fantazēt, veidot atskaņas un vārdu virknes, sāku izprast vārdu nianses. Varu ar vārdiem, mīmiku, žestiem attēlot citu pārdzīvojumus.
 Es labprāt spēlējos ar bērniem. Mani interesē rotaļspēles ar prāta un gribas piepūli. Cenšos pats ievērot rotaļas noteikumus un sekoju, lai to dara arī citi. Pats sāku izdomāt rotaļas noteikumus un sekoju, lai to dara arī citi. Pats sāku izdomāt jaunus rotaļu variantus. Sarežģītāku rotaļspēļu gaitā sāku plānot savu darbību, cenšos pārvarēt šķēršļus, sasniegt pozitīvus rezultātus. Neveiksmju gadījumā vienalga turpinu rotaļu.
 Es rēķinos arī ar citu viedokli par sevi, protu pakļauties, taču nenoliedzot savu ES.
 Es varu palūgt palīdzību, par ko nejūtos vainīgs, pazemots.(4. 24. – 25.lpp.).

Secinājumi
Vecākaja pirmsskolas vecuma bērns turpina attīstīties. Attīstās – fiziski, garīgi, esmocionāli, intelektuāli u.c. Šajā vecumā svarīgi kā bērns izturas pret sevi, pieaugušajiem un vienaudžiem. Šis vecumposms ir personības attīstības nozīmīgākie gadi jeb “likteņgadi”. Šajā vecumā bieži veidojas konflikts starp “Es gribu!” un “Tā vajag!”. Tomēr arī šajā vecumā bērniem ir vajadzība pēc garīga apmierinājuma, tāpēc ir nepieciešama mīlestība, audzināšana un gādība. Bērnam ir nepieciešams vismaz viens cilvēks, kurš mīl un priecājas kopā ar viņu, kurš aizstāv un rūpējas.Bērns ir emocionāli līdzsvarotāks, viņam var uzticēt zināmu atbildību, kā arī bērns ir fiziski veikls. Atdarina pieaugušā darbības , kā arī patīk darboties kopā ar pieaugušo. Bērns ir ļoti runīgs, uzlabojas loģiskās spriešanas spējas. Šajā vecumā bērns labi orientējas telpā un laikā. Šis ir spontānu rīcību un strauju svārstību periods. Bērnam attīstās sevis mīlēšanas un pašapliecināšanās motīvs. Kā arī periods – es protu, es gribu, es zinu. Es gribu būt labs bērns, draugs.

Lai bērns pilnvērtīgi attīstītos ir vajadzīga pozitīvu emociju bagāta vide ap viņu. Vai tas vienmēr tā ir? Tādēļ nākošajā nodaļā aprakstīšu par emociju nozīmi cilvēka dzīvē kā tās ietekmē bērnu un mūs.

2.Emocijas, jūtas – to skaidrojums pedagoģiskā un psiholoģiskā literatūrā.

Kā teikts Pedagoģijas terminu skaidrojošajā vārdnīcā, emocijas ir neiropsihiskās pašregulācijas komplekss, reakcija uz iekšējiem un ārējiem kairinājumiem, uzbudinājums, kas izpaužas specifiskā, samērā īslaicīgā pārdzīvojumā un reaģēšanā dažādās situācijās, patikā un nepatikā, priekā, bailēs, pārsteigumā, atspoguļojas mīmikā, žestos, valoda u. tml. Emocijām ir liela nozīme saskarsmē un kultūrā.
Psiholoģijas vārdnīca skaidro, ka emocijas – psihes regulācijas procesi, kas nodrošina cilvēkam iespēju rīkoties mērķtiecīgi un norāda uz notikušo subjektīvu nozīmīgumu, saistot izziņas procesus ar personības struktūru. Emocijas akcentē mūsu uzvedībā un redzeslokā visu to, kas var būt nozīmīgs tieši šajā brīdī. Mēs redzam to, ko mēs gribam redzēt. Mēs esam uzmanīgi pret to, kas piedāvā mums kaut ko sasniegt (ar attiecīgu gandarījumu). Mēs brīnamies, ja realitāte neatbilst gaidītajam (ir pretrunā ar mūsu ieradumiem) un priecājamies, ja saskaramies ar kaut ko patīkamu un nepieciešamu. Emocijas izpaužas kā:
1. ārējas ekspresīvas pārmaiņas mūsu uzvedībā (mīmika, pantomīmika, runas intonācijas utt.);
2. dažāda tipa pārdzīvojumi, ko mēs saucam par prieku, bailēm vai nemieru;
3. pārmaiņas organismā, kuras parasti saistās ar attiecīgiem emociju nosaukumiem;
4. izziņas zonas pārmaiņas – tā, piemēram, bailes it kā paplašina objektu skaitu, kas var būt bīstami, un prasa no mums nepārtrauktu modrību, sekojot šiem objektiem.

Parasti izdala emociju komunikatīvo, signalizējošo un vērtējuma funkcijas. Tradicionālā emociju sadale pozitīvās un negatīvās ir nosacīta, tāpat kā emociju dalījums stēniskajās (mobilizējošās) un astēniskajās (demobilizējošās). Ir zināms, ka daudzu cilvēku negatīvās emocijas, tādas kā bailes, šausmas vai dusmas, mobilizē daudz vairāk nekā pozitīvās.
Galvenās emociju īpatnības ir:
 situācijas raksturs;
 priekšmetiskums;
 nepakļautība tiešai vadībai;
 pārslēgšanās uz citiem objektiem;
 pārvietošanās telpā un laikā.

Specifiskais emociju veids, kam pievērsta īpaša uzmanība psiholoģijā un psihofizioloģijā, ir stress. Parasti emocijas var izpētīt un aprakstīt vai nu eksperimentāli, vai veicot novērošanu un pašnovērošanu (ja to dara talantīgs cilvēks, kurš ir spējīgs ne tikai uz dziļiem pārdzīvojumiem, bet arī uz šo pārdzīvojumu analīzi). Emociju nepārtraukta vispārinājuma procesā rodas jūtas.

Jūtas – ilgstoši emocionālie procesi, kas nodrošina cilvēka attieksmi pret sevi, citiem, sabiedrību utt. Jūtas veidojas uz pašreizējā pārdzīvojuma vispārināšanas pamata. Parasti izdala pozitīvās un negatīvās jūtas vai konjuktīvās un disjuktīvās jūtas. Konjuktīvās jūtas, piemēram, simpātijas, uzticība, mīlestība, nodrošina tuvināšanos cilvēkiem vai darbības veidiem. Disjuktīvās jūtas – naids, nicinājums, neuzticība, izraisa attālināšanos vai agresiju pret jūtu objektiem. Konjuktīvās jūtas sāk attīstīties jau zīdaiņa vecumā kā pašreizējo pārdzīvojumu neapzināts vispārinajums un izpaužas ka pieķeršanās mātei, bet disjuktīvās jūtas parādās daudz vēlāk, un tās veicina nelabvēlīgas audzināšanas stils. Parasti emocionālas attīstības labvēlīga varianta negatīvās jūtas parādās tikai pirmsskolas vecumā sakarā ar morāles normu apgūšanu un to ignorēšanu negatīvās nozīmes izpratni. Par visstiprākajām jūtām parasti tiek uzskatīta mīlestība un naids, kur pirmā uzskatama arī par visnozīmīgāko. Dažas reliģiskās konfesijas cenšas pārliecināt cilvēkus izvairīties no negatīvām, disjuktīvām jūtam.
Mīlestība:
 visstiprākā cilvēka konjuktīvā jūta un attieksme pret citu cilvēku;
 sociāla vērtība;
 attiecības, kas lielā mērā paredz cilvēka atteikšanos no sava ES prioritātes cita cilvēka labā.

Parasti mīlestību saista ar laimi. Mīlestības būtība ir starppersonu vienotība un atbildība sava ES un cita ES pilnīga saplūšana. Pēc Ē.Fromma, galvenais ir nevis meklēt objektu, bet attīstīt sevī spēju, kas neierobežojas ar vienu objektu. Ē. Fromms iedala 5 mīlestības tipus:
 brālīga mīlestība ka vienotība, solidaritāte ar visiem cilvēkiem. Īsta brālīga mīlestība izpaužas attiecībās ar tiem cilvekiem, ko nevar izmantot, lai sasniegtu savus mērķus;
 mātes mīlestība, kura atšķirībā no brālīgās mīlestības paredz nelīdztiesību un sevis ziedošanu bērnam, lai palīdzētu viņam kļūt par laimīgu (tādu, kam patīk dzīvot) un patstāvīgu cilvēku;
 mīlestība pret sevi, kura pēc Ē. Fromma , nav narcisms, bet normāla parādība, ko parasti jauc ar egoismu, bet kas netraucē mīlēt citus;
 mīlestība pret Dievu kā savas vienotības ar viņu pārdzīvojums;

Mīlestība nav iedzimta, tā veidojas audzināšanas un pašaudzināšanas procesā, tā ir cilvēka garīgās bagātības, tikumiskās un estētiskās kultūras izpausme. Mīlestība ir augšupceļošs spēks, tā rada tieksmi būt gudram un labam, stipram un skaistam, tā nerimstīga cīņa ar savu slinkumu, pašapmierinātību, nevīžību, gļēvulību.
Prasmi spēt mīlēt un būt mīlēt cienīgam jāveido jau no bērnu dienām. Vecāku un bērnu attiecībās mīlestībai pienākumam jābūt abpusējiem. Akla, verdziski padevīga vecāku mīlestība rada egoistisku patērētāju. Bērnam jāmācās vecāku mīlestību atalgot ar uzmanību, rūpēm, saudzību, krietnumu un pateicību. Īpaši cildena ir mātes un bērna mīlestība, no kuras izaug mīlestība uz savu tautu un dzimteni. Laime mīlestībā nav dāvana, tā vienmēr ir cilvēka paša radīta, izkopta un saudzēta dvēseles bagātība.
Savukārt, Ētikas vārdnīcā teikts, ka emocijas ( lat. Emovere – satraukt, saviļņot) – morālo jūtu izpausmes forma afekta veidā. Jūtas ir cilvēka stabila subjektīva attieksme pret kaut ko (mīlsetība pret dzimteni vai citu cilvēku, naids pret ienaidnieku), bet emocijas ir kādas jūtas zināmā brīdī, konkrētā situācijā. Pie morālajām emocijām var pieskaitīt, piemēram, atzinību un nosodījumu, apmierinājumu, prieku, simpātiju un neapmierinātību, antipātiju, kā arī dusmas, kaunu, riebumu, sašutumu, līdzjūtību, bet tikai tad, ja tajās izpaužas cilvēka vērtējums par savu vai citu cilvēku rīcību. Tāda emocionāla tikumiskā vērtējuma forma jāatšķir no ārēji līdzīgiem pārdzīvojumiem, aiz kuriem neslēpjas nekas cits kā tikai personiskās intereses, tieksmes, paradumi, simpātijas un anitpātijas.
Emocionalitāte – indivīda emocionālās īpašības, kas raksturo kā emocionālā procesa kvanitatīvo pusi (emociju intensitāte, ilgums), tā arī kvalitāti. Emocijas ietver sevī empātiju, izturību, labilitāti, dominējošo emociju un garastāvokļa raksturu utt., skaidro Psiholoģijas vārdnīca.
Savukārt Pjērs Dako teic, ka emocionalitāte ir mūsu psihisko reakciju kopums uz dzīves norisēm. Tātad tas ir būtisks cilvēka psiholoģijas aspekts. Emocionalitāte sagrupē mūsu instinktus, bezapziņas tieksmes, domas… Tā vada mūsu rīcību. Tā nosaka mūsu jūtas, garastāvokļus, kaislības. Tātad emocionalitāte ir milzīga psihes joma un ir pakļauta daudziem traucējumiem. Iekšējie konflikti, kompleksi, neirozes, psihozes, aiztures ir emocionālās reakcijas.
Emocionālais šoks rodas, ja pēkšņi parādās kāds ārkārtējs apstāklis, kas rada adaptācijas neiespējamību. Visbiežākie emocionālie šoki ir sēras, šķiršanās no kaut kā iemīļota, pēkšņas finansiālas grūtības, ārkārtīgi pārsteigimi, liels prieks utt. Dažkārt emocionāls šoks var radīt neirozes un psihozes. Tad parādās emociju reakcija.

2.1. Emociju raksturojums.
Katram cilvēkam ir emocijas. Vai varam iedomāties cilvēka dzīvi, ko rada tikai prāts un griba. Pieņemsim, ka tas ir iespējams. Cilvēks ne priecājas, ne bēdājas. It kā nekas netraucētu novērsties no izvēlētā mērķa. Nav nekādu vilšanos, bet nav arī prieka par paveikto. Tā taču būtu nebeidzama vienmuļība un garlaicība. Emocijas mūsu dzīvi padara krāsainu, interesantu.
Emociju un dažādu to nokrāsu ir ļoti daudz. Ja izsekojam ietekmei, kādu tās atstāj uz cilvēku, visas emocijas var iedalīt pozitīvās un negatīvās. Emocijām raksturīga polaritāte: mīlestība – naids, prieks – bēdas, patika – nepatika ,bailes – drosme. Ar vajadzību apmierināšanu ir saistīti patīkami, ar nespēju tās apmierināt – nepatīkami pārdzīvojumi. Tātad tas, kādas emocijas izraisa kāds notikums vai parādība, atkarīgs no tā, kādas vajadzības dotajā brīdī aktuālākās, kā arī no iespējām tās apmierināt.
Savukārt Ļ.Vigotskis raksta: “Tiešā sakaru forma, kas saista iztēles darbību un realitāti, ir emocionālie sakari. Šie sakari izpaužas divējādi. No vienas puses, jebkādas jūtas, jebkādas emocijas cenšas iemiesoties zināmos tēlos, kas atbilst šīm jūtām. Emocijām tādējādi piemīt spēja it kā atlasīt iespaidus, domas un tēlus, kas atbilst tam noskaņojumam, kas tobrīd mūs pārņēmis. Katrs zina, ka bēdās un priekos mēs visu uztveram pavisam citām acīm…..” ( 13. 153.lpp.)
Tas, kas veicina nospraustā mērķa sasniegšanu, izraisa pozitīvas emocijas, bet viss, kas to kavē, rada negatīvas emocijas. Cilvēks ar bagātu emocionālo pasauli spēj ne tikai no dzīves vairāk gūt, bet arī vairāk dot.
Emocijas ietekmē cilvēka uzvedību, dzīvības norises un darba spējas, palielina vai samazina viņa aktivitāti. Kaislīga aizrautība zinātnē, mākslā, jebkurā darbā, mīlestība – tas viss palīdz pārvarēt šķēršļus. Turpretī rūpes, bailes, kauns bažas, grūtības lielāko tiesu iedarbojas nomācoši, pavājina organisma dzīvības norises, mazina enerģiju, un tas šķir mūs no iecerētā mērķa. Šīs emocijas sauc par astēniskajām, to ietekmē cilvēks kļūst inerts, tiecas uz bezdarbību. Pēdējā laikā psiholoģijā akcentē pozitīvo emociju lomu darba un mācību procesā. Ir noskaidrots, ka visi izziņas procesi noris sekmīgāk, ja tos pavada noteikts emocionāls pārdzīvojums. Sevišķi spilgti tas atklājas atmiņas procesā. Informāciju, ko pavada emocionāla attieksme, labāk iegaumējam, ilgāk saglabājam un vieglāk atceramies. Un tomēr viennozīmīgi vērtēt emocionāli nedrīkst.
Tādēļ ir tik svarīgi bērnam sniegt motivāciju un pozitīvi emocionālu vidi darbībai, tas paliek viņam atmiņā un atbrīvo turpmākai darbībai. Uzsaktu, ka rotaļa ir viens no veidiem, ka palīdzēt bernam apgūt jaunus apvāršņus, kurus pavada pozitīvas emocijas (protams negatīvās arī palīdz iegūt izzināt pasauli).
Ir brīži, kad pārdzīvojumi cilvēku it kā saista, kad liekas, nepietiek spēka izturēt. Šajos pārdzīvojumos valda negatīvās emocijas, kas nomāc un apspiež organisma dzīves procesus. Negatīvie pārdzīvojumi nekādā gadījumā nedrīkst būt dominējošie, tomēr arī tie var bagātināt cilvēka personību. Traģiskais (tāpat kā komiskais) attīra cilvēku no sīkumiem – padara labāku, cēlāku. (17.29.lpp.)
Emocionalitāte visā tās pozitīvo un negatīvo pārdzīvojumu plašajā gammā ir ļoti būtiska un nepieciešama personības īpašība. Taču emocionālo pārdzīvojumu un reakciju daudzums vien vēl neko neizsaka. Cilvēka prieka vai bēdu pakāpes un izpausmes var būt ļoti atšķirīgas.
No emocionālo norišu spēka un ilguma viedokļa emocijas var iedalīt garastāvoklī, afektos un kaislībās.
Cilvēka spēja vadīt savu emocionālo dzīvi lielā mērā ir atkarīga no audzināšanas. Tas ir īpaši saistīts ar aiztures mehānismu vingrināšanu, savaldības paraduma ieaudzināšanu. Bērni, kas ir nesavaldīgi savā runā un darbībā, parasti tādi ir arī emocionālajā dzīvē. Bet droši var apgalvot, ka emocionāla nesavaldība ir sabiedriski kaitīga parādība.
Emocionālās dzīves vadība nav jāsaprot tikai kā atsevišķu emociju aizturēšana, savaldīšana. Galvenais ir pozitīvu jūtu ieaudzināšana.
Zinātne dēvē jūtas un emocijas par cilvēka enerģijas un spēka avotu.Cilvēku emocionālo norišu fiziolioģiskais pamats ir galvas smadzeņu garozas un zemgarozas sarežģītā mijiedarbība. Uztvertā un sajustā pārstrādē piedalās domāšana, atmiņa, iztēle. Cilvēks apjēdz, vai notikums, parādība ir vēlama, nevēlama, patīkama vai bīstama.
Emocionālā sasprindzinājuma laikā daļēji atslēdzās tās sistēmas, kuru līdzdalība organisma spēku mobilizēšanā nepiedalās. Emocijas palīdz kāpināt organisma darba spējas, pielāgoties nelabvēlīgiem apstākļeim un sekmē pašaizsardzību..
Emocionāla atteiksme pret darbības objektu atraisa cilvēka enerģiju, mobilizē spēkus, un, jo nozīmīgāks ir emocionāli pārdzīvotais, jo svarīgāks, nozīmīgāks būs darbības rezultāts. Negatīvas emocijas izsmeļ organisma spēkus.
Par emociju un jūtu lomu cilvēka garīgo spēku izraisīšanā, viņa intelektuālajā darbībā var teikt, ka tās neko nerada, atšķirībā no domāšanas vai iztēles, taču bez tām vispār dzīvē nevar iztikt, jo sevišķi jaunradē.
Pozitīvas emocijas izrtaisa virkni funkcionālu izmaiņu organismā. Šīs emocijas tonizē, ir spēka un veselības avots. Pozitīvas emocijas attīsta darba spējas, radošu pieeju gan praktiskā, gan teorētiskā darbā. Savstarpējās attieksmēs cilvēks kļūs iejūtīgāks, atsaucīgāks.
Pozitīvas emocijas ne tikai divkāršo, bet par desmitkāršo tādu izziņas procesu efektivitāti kā atmiņa, uztvere, domāšana.(13. 162. – 165.lpp.)
Tagad par dažiem nosacījumiem un faktoriem, kas sekmē jūtu audzināšanu.
Ļoti svarīgs ir emocionālais klimats. Tas ietver sevī kolektīva psihisko stāvokli, ļoti bieži arī tradīcijas. Tas ir savdabīgs fons, uz kura risinās kolektīva dzīve un kurš lielā mērā nosaka darbības un audzināšanas panākumus vai neveiksmes. Arī ģimene ir tāds kolektīvs, un ģimenes emocionālajam klimatam bieži vien ir izšķīrēja nozīme jūtu audzināšanā. Vēlreiz atgādināšu A. Makarenko tēzi par optimistisko noskaņojumu jeb tā sauktajiem mažorajiem toņiem, kas raksturo veselīgu emocionālo klimatu. Ģimene tikai tad var kļūt stipra un laimīga, ja tajā valda šie mažorie toņi, ja tā ar visiem saviem pārdzīvojumiem, arī nepatīkamajiem, gala rezultātā un kopumā tomēr dod prieku un apmierinājumu. Kaut arī pēc dienas darbā dažkārt ir grūti, ģimenei nedrīkstam izrādīt tikai savu nogurumu.
Ja esat izdarījuši iepriekš ieteikto novērojumu, aprēķiniet pozitīvās un negatīvās emocijas un paskatieties, uz kuru pusi nosvērsies jūsu ģimenes emocionālā klimata svaru kausi! Protams, aplams būtu apgalvojums, ka cilvēkam nepieciešamas tikai pozitīvās emocijas. Taču tām būtu jābūt valdošajām.
Mēdz pamatoti uzskatīt, ka sievietes emocionālā dzīve ir bagātāka. Sievietei katrā ziņā ir galvenā, varētu pat teikt – izšķirošā loma ģimenes klimata radīšanā. Pirmkārt, dievietes un mātes mīlestība ir tās jūtas, kas silda ģimenes pavardu, sniedz bērniem patiesi dziļu jūtu paraugu, izveido vajadzību pēc šīm jūtām, un bērni tādējādi pārņem stafeti, lai to savukārt nodotu nākamajām paaudzēm. Neviens speciāls audzināšanas līdzeklis, nekādas pamācības nespēj aizstāt labvēlīgu emocionāli klimatu. Sliktā klimatā labās pamācības bieži vien dod pat pretēju rezultātu, it īpaši pusaudža gados, kad katra pretruna starp vārdiem un reālo īstenību rada asus konfliktus.
Bet kā tad ir ar upuriem bērnu labā? Upuri uz vecāku pilnvērtīgas dzīves rēķina nav pieļaujami. Bērns nekādā gadījumā nedrīkst kļūt par vienīgo centru ģimenē. Labas jūtas veidosies tikai tad, ja arī bērns būs spiests rūpēties par māmiņu un tēti, ja arī viņš citu labā nesīs upurus. Šīs rūpes normālā ģimenē pat glaimo bērnam, padara viņu paša acīs par līdzvērtīgu ģimenes locekli.
Ļoti nepatīkami ir redzēt blakus ziedošai meitai, kas tērpusies pēc pēdējās modes, nogurušu māti trūcīgā, noplukušā apģērbā. Šādi upuri nenes labus augļus un, lai cik paradoksāli tas izklausītos, mazina bērnu mīlestību, jo, pirmkārt, izlaists, izlutināts cilvēkbērns vispār nav spējīgs dziļi mīlēt, otrkārt, bērni, it īpaši pusaudži, grib lepoties ar saviem vecākiem, grib redzēt viņus skaistus, gudrus, grib, lai viņi dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Tā ir veselīga vēlēšanās, pat vajadzība, kuras apmierināšana rada pozitīvas emocijas, veidojot un nostiprinot cieņas un mīlestības jūtas pret saviem vecākiem.

2.2.Jūtu ārējā izpausme

Jūtu ārējās izpausmes formas var būt gan iedzimtas, gan apgūtas. Iedzimti jūtu izpausmes veidi ir smaids, raudas, šņukstēšana, noteiktas pozas un citi.
Jūtu izteikšanai kā teātrī, tā arī dzīvē tiek lietota arī tā saucamā nosacītā mīmika, nosacīti žesti un pozas. Dažādām tautām šīs nosacītās jūtu izpausmes formas ir atšķirīgas. Tā, piemēram, plaši atvērtas acis mums nozīmē izbrīnu, bet Ķīnā – dusmas. Ķīnietis izbrīnu izrāda, izgāžot mēli, bet pie mums šādai rīcībai ir pavisam cita nozīme. Nosacītos jūtu izpausmes līdzekļus cilvēks apgūst savas dzīves laikā.
Eksperimenti rāda, ka jūtu spontāna izpausme mīmikā vai žestos var būt visai daudzveidīga. Tāpēc vērotājs, kurš nezina, kas radījis kādu žestu, balss intonāciju vai sejas izteiksmi, parasti nevar pareizi spriest par citu cilvēku pārdzīvojumiem. Tomēr vispārējais cilvēka emocionālo pārdzīvojumu tonis, tas, vai viņš pārdzīvo pozitīvas vai negatīvas jūtas, ir redzamas skaidri. Pirmajā gadījumā cilvēka gaita ir viegla, seja smaidoša, pulss mierīgs un spēcīgs, elpošana ātra un viegla. Negatīvo jūtu gadījumā gaita ir smaga, lēna, pulss paātrināts, elpošana it kā kavēta un sekla.
Emocijas ļoti ietekmē cilvēku un līdz ar to arī cilvēka dzīvi. Cilvēks nespētu dzīvot bez emocijām, viņa dzīvei nebūtu nekādas jēgas, nekāda satura. Nebūtu jēgas darīt kaut ko labu, jo nebūtu kam par to priecāties un jūsmot. Mūsu dzīve lielākā vai mazākā mērā sastāv no emocijām. Manuprāt, ja nebūtu emociju, nebūtu jēgas dzīvot. Nebūtu par ko priecāties, bēdāties, skumt, nebūtu kam līdzi just, pārdzīvot dažādus notikumus. Es ļoti priecājos, ka cilvēkiem ir emocijas; citiem pozitīvākas, citiem negatīvākas, vieniem spilgtāk izteiktas, otriem netik spilgti izteiktas, bet ir. Protams labāk ir, ja ir vairāk pozitīvo emociju nekā negatīvo, bet… Ir jāpriecājas par visu labo, ko daba mums dod.
Bērna emocionalo attīstību vispirms nosaka viņa attiecības ar māti. Bērns piedzimst nevarīgs, tādēļ ir atkarīgs no mātes.
Ja bērns mātei sagādā prieku, ja viņa baro bērnu, jūtot lielu labpatiku, ja viņa uzsmaida bērnam, mazulis gūst pozitīvas izjūtas. Diemžēl var būt arī tā, ka māte ne visia priecājas par bērna piedzimšanu, tas viņai ir nepatīkams pārsteigums vai radījis viņas dzīvē sarežģījumus. Mēdz būt, ka māte pati agrīnajā bērnībā nav bijusi mīlēta, lolota, nav izjutusi mātes labdabīgo auru ap sevi. Tādā gadījumā sieviete tikai ar prātu saprot, ka bērnam vajadzīga emocionāla tuvība. Tāda māte bērnu vienīgi aprūpē – apģērbj, paēdina, nomazgā. Mātes attieksme ir spēcīgākais dzinulis, kas “palaiž” bērna emocionālās sfēras attīstību un šo procesu nodrošina.
Pirmos divus trīs gadus bērns izzina pasauli saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem. Ja bērnam ir iespēja sastapties ar vairākiem cilvēkiem, viņš saņem spēcīgākus stimulus un viņa attīstības iespējas krasi paplašinās. Bērns, kurš ir kontaktā tikai ar māti, pasauli izzina tikai ar viena cilvēka palīdzību un pozitīvo emocionālo lādiņu saņem tikai no viena cilvēka.
Vissvarīgākais, vismīļakais, vislabākais…
Bērnam ir svarīgi, lai viņš kādam būtu visa pasaule. Daudzi bērna psihiskās attīstības traucējumi rodas, ja viņš neizjūt, ka ir vērtība. Bērnu namā un internātskolā audzis bērns nekad nav bijis vissvarīgākais, bet tiaki ”viens no”. Cieša emocionālā kontakta trūkums izskaidro to, kāpēc bērnu namos augušie ir tik vienādi savas izjūtās, pasīvi, vecumam neatbilstoši (pusaudzis ir nelīdzsvarots un reaģē kā piecgadīgs bērns). Mājās bērns ik uz soļa attīsta savu gribu, parāda savu ES, kas personības tapšanā irļoti svarīgi. Viņš vingrinās saprast savas vēlmes un cīnās par to realizāciju (“Es šodien vilkšu sarkanās, nevis zilās sandales!”)
Apmēram divu gadu vecumā sākas socializācijas process, kurā mazulis emocionali ļoti daudz gūst no saviem vienaudžiem. Bērns ir pieradis tikai pie mātes emocionālajām izpausmēm, tāpēc viņam jāmācās, ka prieku, bēdas un citas emocijas var paust arī savādāk. Vienaudžu vidū bērns mācās kontrolēt savas emocijas, “nolasīt” cita jūtas un adekvāti reaģēt uz tām.
Ja bērns ir trenējis saskarsmes iemaņas pirmsskolas vecumā, skolā daudz sekmīgāk var sākties viņa intelektuālā attīstība, visu enerģiju veltot mācībām. Ja šādas pieredzes nav, skolā bērns jūtas apjucis un viņa slodze ir daudzkārt lielāka.
Īpaša nozīme bērna emocionālaja attīstībā ir rotaļai. Tajā mazulis ne tikai ir tiešā kontaktā ar citiem, bet arī uztver un pauž emocijas. Rotaļā bērnam ir iespēja iztēloties emocijas – viņs iejūtas lelles, lāča vai daktera lomā un iedomājas, ka viņi ir bēdīgi, priecīgi, ka viņiem sāp.(7. 18.lpp.)
Saskarsmē ar saviem vienaudžiem mazulis vingrinās uztvert emocijas, nenosaucot tās vārdā. Bērns nesaka: “Es esmu dusmīgs, tāpēc es tev sitīšu!” Viņš vienkārši pieskrien uz iesit. Ja bērnam prasa, kāpēc viņš tā darīja, mazulis nosauc darbību (“Viņš man nedeva mašīnu!”), nevis emocijas, kuru dēļ tā rīkojās. Spēlējoties ar rotaļlietām, bērns emocijas nosauc, piemēram: “lelle ir dusmīga!” Pirms izjūtas nav nosauktas, tās nevar regulēt un bērna rīcība ir spontāna, nevadāma. Tāpēc ir labi, ka rotaļās bērni nosauc dažāda spektra emocijas.
Ja pieaugušie lasa bērnam grāmatiņu, viņš mācās empātiski līdzpārdzīvot, kas emocionālajā attīstībā arī ir ļoti svarīgi.
Emocionālā pasaule ir ļoti svarīga, jo prāts bez attīstītām emocijām un pārdzīvojumiem var nodarīt tikai ļaunu. Pasaule, kurā dzīvotu cilvēki ar augsti attīstītu emocionālo sfēru un ne tik augsti attīstītu intelektu, visticamak būtu harmoniska un sakista. Mīlestība, žēlums, kauns, spēja just līdzi emocijas, bez kurām pasaule nevar eksistēt.
Sākumā emocijas palīdz attīstīties intelektam, pēc tam – harmonizē intelekta darbību. Intelektuāli augsti attīstīta pasaule bez emocionalās sfēras būtu nežēlīga. Intelektu var izmantot ka cēliem, ta nekrietniem mērķiem. To, kā tiek izmantots intelekts, nosaka jūtas.

Secinājumi

Emocijas akcentē mūsu uzvedībā un redzeslokā visu to, kas var būt nozīmīgs tieši šaja brīdī. Parasti izdala emociju komunikatīvo, signalizējošo un vērtējuma funkcijas. Tradicionalā emociju sadale ir pozitīvās un negatīvās. Emociju nepārtraukta vispārinājuma procesā rodas jūtas. Par visstiprākajām jūtām parasti tiek uzskatīta mīlestība un naids, kur pirmā uzskatāma arī par visnozīmīgāko.
Prasmi spēt mīlēt un būt mīlētam jāveido no bērnu dienām. Tādēļ vecāku un bērnu attiecībās mīlestībai jābūt abpusējai. Īpaši cildena ir bērna mīlestība, no kuras izaug mīlestība uz savu tautu un dzimteni.
Emocijas mūsu dzīvi padara krāsainu un interesantu. Tās ietekmē cilvēka uzvedību, dzīvības norises un darba spējas, palielina vai samzina viņa aktivitāti. Visi izziņas procesi noris sekmīgāk, ja tos pavada noteikts emocionals pārdzīvojums. Seviošķi spilgti tas atklājas atmiņas procesā. Informāciju, ko pavada emocionala attieksme, labāk iegaumējam un vieglāk atceramies. No emocionalo norišu spēka un ilguma viedokļa, emocijas var iedalīt garastāvoklī, afektos un kaislībās.
Īpaša nozīme bērna emociju attīstībā ir rotaļai. Tajā mazulis ne tikai ir tiešā kontaktā ar citiem, bet arī uztver un pauž emocijas. Bērnam ir svarīgi, lai viņš kādam būtu visa pasaule.

Rotaļa ir viens no nozīmīgākajiem veidiem bērna emocionālajā un vispārēja attīstībā. Nākošā nodaļā aprakstīšu par rotaļu, tās nepieciešamību bērna attīstībā un to daudzveidību.

3.Rotaļa un tās nozīme bērna attīstībā.

Agrā bērnība ir rotaļu laikmets. Caur rotaļu bērns ieaug kultūrvidē. Viņam šajā laika ir raksturīga atvērtība un vēlme darboties, jo tas ir vienīgais veids, ka iepazīt daudzveidīgo pasuli. Caur rotaļu bērns izzina sevi, pasauli, lietas un parādības, priekšmetu sakarības, kā arī neapzināti daudzpusīgi atīstās.
Rotaļa kā darbība parādās jau pirmaja dzīves gadā, kad bērns vingrina savu ķermeni. Ar šo vingrošanu bērns iemācās ļoti daudz. Tas apliecina to, ka cilvēks mācās tikai caur sevi. “Uz mācīšanos bērnu dzen instinkts, tomēr tas nenorit automātiski, bet prasa gribas piespiešanos”, tā Dēķens. Bioloģiski rotaļāi ir liels uzdevums, un daba pati liek bērnam rotaļāties. Rotaļā notiek “dīgstošo” dziņu instinktīva pašattīstīšana un nemitīga vingrināšanās nākotnes nopietnai darbībai. Šeit rotaļa nav brīva, bet stingri noteikta pēs spējām,kuras parādīsies tuvākajā un tālākajā nākotnē. Rotaļā bērns parāda savu personību, savas tieksmes, vēlmes, tikumus, jo rotaļa nāk no indivīda iekšējās dziņas, kura nosaka saturu, veidu, ilgumu. Rotaļā bērns rada savu pasauli, realizē tajā savas idejas un ieceres, sagatavo sevi tālākai darbībai.(26. 20. – 21.lpp.)

3.1. Rotaļas skaidrojums pedagoģiskā un psiholoģiskā literatūrā.

– Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca rotaļu raksturo kā interesanta, izklaidējoša rakstura nodarbība grupā laika īsināšanai, atpūtai, redzesloka paplašināšanai, pozitīvu attiecību veidošanai vai ādam noteiktam mācību mērķim; svarīga mācīšanās darbība bērniem pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā, bērnības būtiska sastāvdaļa, bērna attīstības un audzināsanas pamatveids. Ar rotaļām bērni vispusīgi izkopj un pilnveido savus fiziskos un garīgos dotumus un dotības. Tā ir viena no netiešo pedagoģisko prasību izpausmes formām. Jūtu, domāšanas un jaunrades skola.
– Latviešu literārās valodas vārdnīcā rakstīts, ka rotaļa ir darbība, darbības kopums, ko veic, lai sagādātu prieku, izklaidēšanos un kam parasti ir raksturīga iztēlē radīta situācija un darbības objekti, kādu norišu, cilvēku, dzīvnieku u.tml. atdarināšana. Rotaļa ir brīva darbība, kur noteicoša loma ir rotaļnieka iztēlei.( 4. 65.lpp.)
– Rotaļa ir viens no cilvēka nemateriālās darbības veidiem. Tā ir ne tikai viena no kultūras formām, bet neatņemema kultūras sastāvdaļa.
V. Muktupāvels, runājot par tautas rotaļām, atzīmē, ka jēdzienus “rotaļas” un “spēles” lieto gan šaurākā, gan plašākā nozīmē.par spēlem šaurāka nozīmē dēvē visas norises bez dziedāšānas runājot par rotaļām šaurāka nozīmē, autors min jēdzienus “rotaļspēle” un “rotaļdeja”.
H. Sūna atzīmē, ka rotaļspēlēs sižetiskā darbība nemēdz būt pakļāuta mūzikai. Rotaļspēlēs darbībai parasti ir alternatīvs raksturs; atkarībā no dažādām situācijām veidojas atšķirīgi darbības varianti.
Jēdzienā “ bērnu rotaļas” plašākā nozīmē, mūsuprāt, ietvertas visas bērnu rotaļas. Šaurākā nozīmē ar to saprot bērnu pašu izdomātās rotaļas, proti, radošās rotaļas. Psihologi bērna radošo rotaļu aplūko kā bērna brīvu, radošu darbību, kur bērns, balstoties uz pieredzi, radoši attēlo vēroto un pārdzīvoto – notikumus ģimenē, apkārtnē, pasakas utt.
Jēdzienu “spēle” biežāk lieto, runājot par sporta spēlēm, galda spēlēm, kam ir strikti izteikti noteikumi un kuru rezultāts cieši saistīts ar bērna atjautību, veiklību, gudrību, ne tik daudz ar bērna izdomu, fantāziju.
Ievērojot sacīto, mēs par rotaļspēlēm uzskatām bērnu rotaļas ar jau izstrādātu saturu, noteiktu struktūru, kurā bērns aktīvi darbojas un variē tās, izdomā jaunas darbības, noteikumus u.c.
Rotaļspēļu paraugs zināmā mērā ir latviešu tautas rotaļas, īpaša folkloras veids, kas raksturīgs katrai tautai. Šīs pieaugušo un bērnu izgudrotās rotaļas ir krājušās gadu simteņiem, tanīs ietverta tautas gudrība bērna audzināšana, viņa ES cienīšana. “Tautas rotaļas izraisa bērnos pašdarbību, vingrina atjautību, veiklību un spēku, veicina sadarbību, kas sevišķi svarīgi – mazāk emocionālos un biklākos bērnus iesasīt kopējā pulkā”, raksta Z. Gaujniece.
Lai rotaļspēles saglabātu bērnam rotaļas prieku, atvērtu viņu aktīvai darbībai, jācenšas to saturu un struktūru tuvināt tautas rotaļām, kur bērns, viņa darbīgums ir rotaļas centrā. Taču vienlaikus jāņem vērā konkrēta bērna vajadzības, intereses, viņa attīstības līmenis un vide, kurā viņš dzīvo.
Rotaļspēles palīdz bērnam apgūt savas tautas rotaļu kultūru, kam raksturīga brīvība, nepiespiestība, jautrība, bet tanī pašā laikā – apķērība, mērķtiecība, gribas piepūle un prāta asums. Rotaļāšanās pieredzi bērns apgūst, iekļaujoties rotaļā, vērojot vecāko bērnu rotaļas un, ja viņu speciāli māca. Vislabāk viņš to apgūst, ja ģimenē ir dažāda vecuma bērni. Taču vienlaikus jāatzīmē, ka rotaļspēļu saturs gadu gaitā mainās.(4. 16. – 18..lpp.)
XIX gs. Un XX gs. Sākumā visvairāk izplatītas bija šādas rotaļu teorijas.
Pēc K.Grosa uzskatiem, rotaļa ir jaunā organisma neapzināta sagatavošanās dzīvei. Piemēram, neapzināti mātes lomai gatavojoties trīsgadīgā meitene, gludinot un žūžojot savu lelli. Tātad rotaļas avots esot instinkti, resp., bioloģiskie mehānismi. Tie darbojoties vienādi tiklab dzīvniekiem, kā cilvēkiem.
Ar nelieliem variantiem šo bioloģizatorisko redzes viedokli atkārtojuši arī daudzi citi zinātnieki.
K.Šillers un G. Spensers uzskatīja rotaļu par vienkāršu uzkrātās enerģijas pārpalikuma patērēšanu. Tā netiekot izlietota darbā un tādēļ izpaužoties rotaļu nodarbībās.
K. Bīlers, uzsverot bērnu aizrautību rotaļās, apgalvoja, ka rotaļas jēga esot meklējama gandarījumā, ko tā sagādā bērniem. Taču paliek nenoskaidrots iemesls, kas izraisa bērnos šīs prieka jūtas.
Z.Freids, piemēram, uzskatīja, ka bērnu rotaļāties pamudina viņa personiskās nepilnvērtības izjūta. Nevarēdams īstenībā būt ārsts, šoferis vai audzinātājs, bērns aizvietojot šo reālo lomu ar rotaļu. Šajā iedomātājā dzīvē viņš “izdzīvojot” savas tieksmes un vēlmes.
Kaut gan iepriekš minētie rotaļas izskaidrojumi šķiet nevienādi, tomēr visi šie autori apgalvo, ka rotaļas pamats esot bērna instinktīvās, bioloģiskās vajadzības – viņa tieksmes un vēlmes. Šīs vēlmes, rodoties pašas no sevis, spontāni. Bērna attīstības gaitā tās vienkārši nobriestot un izpaužoties viņa rotaļās neatkarīgi no tā, kad un kur šis bērns dzīvo, kas un kā viņu audzina. Pedagogs, kā spriež šie autori, nevarot sekmēt bērnu rotaļu rašanos un nevarot to izmantot pašu rotaļnieku attīstīšanai.(12. 98. – 99.lpp.)

3.2.Rotaļa kā kultūras nesēja un bērna emocionalās attīstības sekmētāja.

Rotaļa visnotaļ palīdz saglabāt tradīcijas, kā arī rada labvēlīgus apstākļus personības brīvībai, jaunrades attīstībai.
Jāņem vērā, ka līdzās zinātnei pastāv tādas kultūras formas, kuras telpā un laika iegūst kvalitatīvi jaunu – emocionāli vērtējošu nozīmi, kurā iedzīvināta cilvēka pašizjūta pasaulē! Pie šādām kultūras formām, kuras pārstāv reliģija, māksla, mīts, pieskaitāma arī rotaļa.(pēc Dz. Vaitheda)
Rotaļai no vienas puses piemīt brīvība (brīvas interpretācijas un darbības iespējas), bet no otras puses stingra reglamentācija. Šī rotaļas divējādā daba ļauj pētniekiem, aplūkot to no pretējiem viedokļiem, tās nozīmi un vērtību dažādi interpretēt.
Pirmā virziena pārstāvji uztver rotaļu, kā fenomenu, kurā cilvēks iegūst pilnīgu brīvību; otrā virziena pārstāvji uzskata rotaļu par uz negrozāmiem noteikumiem balstītu darbību, kurā valda stingra un pilnīga reglamentācija un hierarhija, un rotaļas dalībnieki to ievēro un izpilda visu noteikumos paredzēto, katra no šīm orientācijām ir radusi apstiprinājumu kādā no filozofiski ētiskajām sistēmēm.
Rotaļa ir cilvēces kultūras pamatavots un augstākā izpausme, uzsver Nīderlandes vēsturnieks un kultūras filozofs Johans Heizings (1872 – 1945). Viņa izpratnē rotaļa ir brīva darbība, dzīves papildinājums, rotājums, noslēpumainība.
J. Heizings sava grāmatā “Cilvēks”, kas rotaļājas”, pētot rotaļas fenomenu un tās iedarbību uz cilvēka garīgo attīstību uzskata rotaļu par cilvēces vēstures primāro impulsu. Rotaļa, pēc viņa domām, nosaka visu dzīvu un dažādu formu, virzienu kultūras attīstību. J. Heizings uzskata, ka rotaļas intensivitāti nevar izskaidrot bioloģiski. Tās ir cilvēka vēlmes nenotikušo attēlot rotaļā, kas rada sasprindzinājumu, jaunradi , prieku.
Viņš “izved” rotaļu no ikdienas dzīves, kā “ nesaprātīgu nodarbošanos”, eksistējošu vispirms savā kultūrā un cauraužot pašu kultūru. Rotaļas stāvoklis kā sabiedrisks impulss ir vecāks kā pati kultūra… Poēzija dzima rotaļā un sāka dzīvot, pateicoties rotaļas formām. Mūzika un dejas bija rotaļas… Kultūra tās pirmatnējās dormas “rotaļājās”. Tā nerodas no rotaļas kā dzīvs auglis, kas atdalās no mātes miesas, bet gan attīstās rotaļā un kā rotaļa.
Te vietā A. Milta atziņa, ka nepietiekamība satrauc, uzbur emocijas, tālāk rada jūtas, fantāziju. Tā ir radīts pamats mūžīgai rotaļai, mūžīgam emsperimentam, lai cilvēku paglābtu no truluma, vismaz kamēr viņš rotaļājas. Rotaļa jauc, maisa dažādas izjūtas, raksturus. Tā iziet ārpus pretstatiem gudrība – muļķība, labais – ļaunais, skaistais – neglītais. Tā savij bailes ar cerību, trauslumu ar stiprumu, zaudējumu ar laimestu. Rotaļa spēj pacelt mūs “spožā bezrūpībā” tā sadraudzībā ar brīvību, fantāziju spēj visu.
Tātad, rotaļa ir kultūras fenomens, kas ļauj cilvēkam iegūt pilnīgu brīvību izrauties no pārlieku reglamentētas dzīves.
Atsevišķi pētnieki uzskata, ka pirmās rotaļas formas saskatāmas pirmatnējās kopienas laikā, kur tā kalpoja par sabiedriskās dzīves regulācijas līdzekli, kas apveltīts ar maģisku jēgu un veic aizsargfunkciju pret dabas spēkiem. Tāpēc rotaļā izvirzās noteikumi, kas tiek ievēroti ļoti stingri. Rotaļa ir arī radošas darbības, ko veic tikai atsevišķas personas – burvji. Šo rotaļas formus sauc par rituālu, kur stabilu vietu ieņem simbols.
Simbols rituālā, kā apgalvo angļu etnalogs V.Terners, kalpo, lai ierobežotu, virzītu un veidotu emocijas, jo tieši emocionālais faktors ir primārais attieksmju sākotnējai veidošanai. Rituālā ir arī lomas. Rotaļas laikā tās dalībnieks pieņem kādu lomu un darbojas, cenšoties to pēc iespējas pilnīgāk atklāt. Rituāla laikā tās dalībnieki imitē dažādas darbības (dzīvnieku gaitu, dabas parādības, piem, vētru, negaisu u.c.) šīs darbības ir reglamentētas, tām ir sava nozīme, jēga.
Laika gaitā rituāls pamazām zaudē sabiedrības dzīvē vadošo lomu. Dažas rituāla funkcijas pārņem citi darbības veidi. Savas funkcijas līdz mūsdienām rituāls pilnībā saglabājis reliģiskajās ceremonijās, dažkārt arī gadskārtu godos un svinībās.
Atcerēsimies, ka radoša darbība ir brīva, garīga darbība, kuras rezultātā problēma vai uzdevums tiek atrisināts jaunā, īpašā veidā.
Zinātnieki uzsver rotaļas saiknes ar mākslu kā kultūras sastāvdaļu. Šī problēma ir nodarbinājusi daudzu pētnieku, domātāju prātus izsenis. Jau Platons ar savu pasaules estētisko redzējumu uztvēra rotaļu kā kaut ko skaistu un vērtīgu pašu par sevi. Tādēļ viņš ieteica dzīvot rotaļājoties un nodzīvot, ievērojot savas dabas īpatnības. Dvēsele nevar panest absolūti nopietno, tādēļ vajadzīga rotaļa, izpriecas, dziesmas. Bet rotaļas un nodarības, izpriecas ir jāatlasa, tām jābūt ar likuma spēku. Viņš izvirzīja ideju par 365 svētku radīšanu.
Savukārt filozofi I. Kants un F. Šillers cilvēka rotaļu darbību saista ar viņa estētiskās prakses sfēru, strikti nodalot rotaļu no citiem darbības veidiem. Šīllers uzsvēra, ka ar skaisto var un vajag rotaļāties. “rotaļājas tikai tad, kad viņš vārda pilnā nozīmē ir cilvēks, un ir pilnvērtīgs cilvēks, kad rotaļājas”.
Latvijas izglītības darbinieks, pedagogs O. Svenne atzīmē, ka, “pārceldamies no ikdienas dzīves važām mākslas pasaulē, mēs reizē ar to gūstam vispilnīgāko gara brīvību un neapzinīgi radam sevī tādu sajūtu uzplūdumu, kurš vismaz uz acumirkli sedz dzīves tumšās puses”. Cilvēkā ir tieksme – valdīt pār savu apkārtni un reizē gūt brīvību sev, savām jūtām un afektiem, bet ir tikai viena psihisko pārdzīvojumu forma, kurā šīs tieksmes var pilnīgi bezvainīgi izteikties. Šī forma ir estētiskā izjūta mākslas un rotaļu sfērā.
O. Svenne uzdod jautājumu – vai ir iespējams salīdzināt mākslu ar rotaļām? Un atbilde skan sekojoši: “Ja pieaugušais mākslā rod estētisku baudījumu savas gara brīvības pilnību, tad bērniem, kuriem mākslas izjūta ir pirmatnējā stadijā, piekrīt šīs iedzimtās dziņas apmierināt un izkopt rotaļās, kuras ir visu mākslu pirmveids.”
Tātad, mākslas esamība ir rotaļa… rotaļa ir mākslas paraugs… rotaļa ir sagatavošanas pakāpe bērnu mākslineiciskajai jaunradei… Rotaļā pakāpeniski pārvēršas par māksliniecisko darbību… Lūk, cik daudz un dažādas atziņas! Bet kā jūs domājat?
Filozofs P. Jurēvičs raksta, ka “kultūru nevar iemācīties, tanī jāieaug, kultūra jau pastāv vērtību atziņā, bet vērtības nevar uzņemt vienīgi ar prātu – tās jāizjūt, jāpārdzīvo. Kultūra sākas ar cilvēka dzīves pirmajām dienām – kad māte dzied pirmo šūpuļa dziesmu”. Šo domu var turpināt tālāk – kultūra ir, kad bērns kopā ar māti un viens pats dzied, kad viņš rotaļājas ar lelli, dzied tai māmiņas dziedāto dziesmu u.tt. Tā ir savdabīga bērnu kultūra. Tādējādi rotaļa arī palīdz apgūt savas tautas morālos un estētiskos ideālus, tautas mentalitāti.
D. Lieģeniece, uzsver, ka bērnu rotaļas galvenā nozīme ir lomai, kuru atveidodams bērns apgūst cilvēkus savstarpējās attiecības un to kultūru. Rotaļās bērns netieši atspoguļo savas ģimenes rituālus, tradīcijas, vērtīborientāciju.
Rotaļa ir viens no nedaudzajiem darbības veidiem, ar kuriem cilvēks saistīts visu mūžu. Tiaki dažādos dzīves posmos viņā attieksmes pret šo darbību ir atšķirīga: bērnībā rotaļā ir ļoti nopietna nodarbošanās. Rotaļā bērns dzīvo, apliecina sevi,. Rotaļā viņš ir patstāvīgs, radošs, brīvs no pieaugušo aizbildniecības.
K. Dēķēns savā laikā uzsvēra, ka visu zemju dažādu tautību un šķiru bērni zināmos vecumos nodarbojas ar vienādām rotaļām. Turpretī vienādos apstākļos dzīvodami, dažāda rakstura bērni rotaļājas dažādi. Rotaļā bērns izrāda sava rakstura dažādības. Viņš teic, ka savās rotaļās bērns izmanto “to vielu, kuru apkārtne viņam dod. Bērns atdarina tās darbības, kuras viņš ap sevi redz. Rotaļas ietekme apvidus, kur bērns uzturas, vecāku stāvoklis, gadalaiks un ievērojami notikumi dzīvē. Bērnībā ir svarīga arī dzīves vieta – -lauki, pilsēta”.
Bērnība ir neatdalāma no rotaļas. Jo lielāka nozīme bērnībā ir kultūrai, jo svarīgāka sabiedrībai ir rotaļa. Rotaļu elements pavada visās populāras kultūras notikumos, sākot no augstās modes, kas demonstrē tērpus, bet ne lietas, ko nēsā ikdienā, beidzot ar glezniecību un literatūru, kas tik tālu aizgājusi no reālisma.( 3. 2. – 11.lpp.)

3.3.Rotaļu iedalījums

Rotaļu veidi

Izšķir divas rotaļu grupas:
 Rotaļās ar atklātiem fisētiem noteikumiem;
 Didaktiskā pēles;
 Kustību rotaļas;
 Muzikālās rotaļas.
 Rotaļas ar slēptiem noteikumiem;
 radošās rotaļās:
 sižetiskās lomu rotaļas;
 dramatizācijas rotaļas;
 celtniecības rotaļas.
Sevišķa nozīme bērnu attīstībā no 2 līdz 7 gadu vecuma ir radošajām jeb lomu rotaļām.
A.Ļeontjevs, D.Elkoņins, A.Zaporožecs nosauc lomu rotaļu par pirmsskolas vecuma bērnu galveno nodarbību. Lomu rotaļas rodas un pastāv sakarā ar apkārtējās dzīves novērojumiem, klausoties stāstus un pasakas, ka arī sarunājoties ar pieaugušajiem.
Rotaļu ārkārtīgi lielā nozīme bērnu dzīvē, rotaļu dažādība, kuras izpilda vieni un tie paši bērni, to līdzība dažādu zemju un dažādu vēstures laikmetu bērnu nodarbībās pamudinājusi daudzus zinātniekus meklēt šīs brīnišķīgās bērnu nodarbības izskaidrojumu un izcelšanos.( 12. 98.lpp.)
Kustību rotaļas
Kustību rotaļas ir vispusīgs fiziskās audzināšanas līdzeklis, tas ieņem svarīgu vietu pirmsskolas un skolas vecuma bērnu dzīvē.
Kustību rotaļas vienlaikus izmantojamas gan bērnu fiziskajai gan intelektuālajai attīstībai, gan viņu audzināšanai. Ar kustību rotaļu palīdzību var veikt arī bērnu korekcijas darbu interlektuālajā attīstībā, ņemot vērā viņu individuālās rakstura iezīmes, viņu attīstības līmeni un vecuma īpatnības. Šīs rotaļas stimulē bērnu kustību aktivitāti, palīdz viņiem pilnveidot jau apgūtās kustības un veidot jaunas kustību iemaņas.
Ir raksturīgi, ka kustību rotaļās bērniem attīstās tādas fiziskās īpašības kā spēks, ātrums, izturība, veiklība, kustību koordinācija, ritma un līdzsvara izjūta. Tam visam ir būtiska nozīme viņu vispārējā attīstībā. (8. 3. – 5. lpp.)
Sižetiskās lomu rotaļas.
Sižetiskajās lomu rotaļās bērni atveido džīvi. Viņi attēlo dažādas dzīves norises, izvēlas līdzekļus savai darbībai, uzņamas noteiktas lomas. Audzinātājai jāiedziļinās rotaļu būtībā, attīstības īpatnībāš dažādās vecuma grupās, jāzina galvenie vadīšanas paņēmieni.
Sižetiskajām rotaļām, tāpat kā citām radošajām rotaļā, ir nepiespiests, brīvs raksturs, kas sasitīts ar bērnu patstāvību un pašorganizāciju.
Sižetiskajai lomu rotaļai ir raksturīga bērnu darbības, uzvedības pašregulācija, ko nosaka rotaļas noteikumi. Šie noteikumi ir īpatnēji: tie nav atklāti kā didaktiskajās un kustību rotaļās, tos neformule tieši, noteikumus nosaka loma, ko uzņēmies bērns, – darboties tā, kā darbojas pieaugušais.
Tipiska visu radošo rotaļu iezīme ir jaunrade. Īsta sižetiskā lomu rotaļā parasti ir saistīta ar bērna iniciatīvu, izdomu, kas izpaušas sižeta izvēlē, lomu izpildē, apstākļu radīšanā rotaļām, zināšanu un prasmju ātrā mobilizēšanā, to kombinēšanā. Bērnam ir jāparedz rotaļu biedra darbība, reizēm jāmaina savas dzrbības taktika vai veids.
Pie sižetisko lomu rotaļu raksturīgākajām iezīmēm pieskaitāma to emocionālā piesātinātība, plašais pārdzīvojumu diapazons. Savas rotaļās bērni atspoguļo māmiņas maigumu, ārsta rūpes par slimnieku, jūrnieka varonību. Kolektīvajās rotaļās izapužas sociālās jūtas – draudzība biedriskums. Bērnos izraisa prieku arī rotaļas rezultāti, grūtību pārvarēšana, dažādi estētiskie pārdzīvojumi – dzimšanas dienā nodziedātā dziesma, uzpošanās pirms došanās uz koncertu.( 2. 18. – 20.lpp.)

Didaktiskās (rotaļas) spēles.
Didaktiskajās rotaļās tiek izpildītas secīgi veiktas operācijas, kas ir iekļautas rotaļu uzdevumā. Pēc A.Ļeontjeva atzinuma, didaktiskās un dramatizācijas rotaļas ir robežrotaļas, kas veido saikni starp pirmsskolēna un skolas perioda rotaļām vai nerotaļīgu mācību darbību.
Didaktiskajās rotaļās attīstās izziņas operācijas, kas ir nepieciešamas nākošajai mācību darbībai. Rotaļās dramatizācijās atšķirībā no sižeta lomu rotaļām neatspoguļojas attēlojamā personāža darbība vispārinātā veidā, bet tiek atklātas tā tipiskās operācijas bez tiešas imitēšanas. Šajās rotaļās pats būtiskākais bērnam nav attēlot pašu personāžu, bet gan objektīvi atklāt dotās tēma saturu. Tāpēc A. Ļeontjevs aplūko tāda veida rotaļu kā vienu no iespējamām pārejas formām un bērna produktīvu darbību.(11. 6. – 7.lpp.)

Rotaļspēļu daudzveidība.
Nenoliedzami, ka apkārtne, kurā bērns dzīvo, nosaka viņa intereses un piedalīšanos dažādās rotaļspēlēs. Vasarā bērns rotaļājas ar akmentiņiem, gliemežvākiem, dadžu pogaļām, rudenī – ar lapām, zīlēm, kastaņiem. Rotaļas virzību arī nosakam, vai bērns rotaļājas telpās, vai pagalmā, mežā, pļavā. Bērnam kļūstot vecākam, viņu sāk ne tik daudz interesēt to saturs, bet gan rotaļā izvirzītie uzdevumi. Ir bērni, kam patīk, rotaļas ar lomām, citiem – ar straujām kustībām utt.
Pēc lietojamā materiāla:
 rotaļspēles ar priekšmetiem;
 iespiestas galda spēles;
 vārdiskās spēles.
Rotaļspēles ar priekšmetiem bērni izmanto rotaļlietas (“Pabarosim lellīti!”), sadzīves preikšmetus, dabas materiālus (“Daudzkrāsainās kļavu lapas”) šādās rotaļās bērni iepazīstas ar lietām, to īpašībām, mācās tās grupēt un daudzveidīgi lietot. Priekšmeti palīdz uzturēt bērnos interesi, veicina apgūt praktisās iemaņas to lietošanā.
Iespiestas galda spēles – pārā kartiņas, loto, domino, saliekamie klucīši u.c. – papildus māca bērnu strikti ievērot rotaļas noteikumus, uzvarēt vai zaudēt.
Vārdiskās rotaļspēles (“Klusais telefons”, “Uzmini manu mīklu!” “Lido – nelido”) bērni vingrinās izmantot jau iegūtas zināšanas – vispārināt, risināt “uzdevumus galvā”, attīsta savu valodu.
Pēc rotaļas satura: rotaļspēles, kas iepazīstina bērnu ar:
 apkārtējiem priekšmetiem(“Burvju maisiņš”),
 matemātiku (“Skaiti tālāk”),
 dabu (“Meža un mājas dzīvneiki”),
 pieaugušo cilvēku darbu (“Kam kas vajadzīgs?”) u.c.
Minētais iedalījums akcentē galvenokārt zināšanu apguvi, mazāk – bērnu domāšanu. Nereti bērns šinīs rotaļās ir pasīvs vērotājs. Sevišķi tas redzams, ja rotaļās piedalās lielāks bērnu skaits un bērnam ilgi ir jāgaida “sava rinda”, kad viņš varēs no maisiņa izvilkt priekšmetu, nosaukt dzīvnieku u. tml.
Pēc bērnu aktivitātēm:
 zināšanu rotaļas,
 valdoas veicināšanas rotaļas,
 veiklības rotaļas,
 maņu asināšanas rotaļas,
 mākslas rotaļas,
 rotaļas priekam.
Šinīs rotaļās bērns ir aktīvs rotaļas dalībnieks – viņš domā, atceras, zīmē, tēlo lomu, rada, priecājas. Līdzīgs iedalījums mēdz būt latviešu tautas rotaļām, gaidu rotaļām. Tās ir tuvas latviešu bērnu mentalitātei, jo tajās prasmīgi apvienotas prāta un praktiskā darbība.
Pēc rotaļas intelektuālās slodzes, tās struktūras:
 rotaļas ar lomu (“Pastnieks”),
 uzjautrināšanas rotaļas (“Padejosim ar lāci!”),
 sacensības(“Kas ātrāk aizskries līdz karodziņam?”)
Rotaļspēles bērnu uzjautrināšanai ir brīvas no didaktisma, pozitīvās emocijas aizsargā bērnu no intelektuālas pārpūles. Rotaļu darbības vienmēr ir sasitītas ar kustībām un neapgrūtina bērnus ar sēdēšanu. Izpildot lomu, bērns mācās, bet pats viņš to nemana, vienlaikus attīstās viņā iztēle, kas ir kā balsts, lai īstenotu izvirzīto uzdevumu. Rotaļās, kur ietverts sacensību elements, bērns mācās sevi salīdzināt ar citiem bērniem, pareizi novērtēt savas iespējas un sasniegumus.

Bērnu intereses par rotaļspēlēm ir atšķirīgas. Pārsvarā, īpaši zēniem, patīk dinamiskas spēles ar kustībām, lomu izpildi. Mazāk bērni ir iecienījuši prāta rotaļas.
Vērojama dažāda bērnu attieksme pret pieaugušo piedalīšanos rotaļā. Zēni labprāt rotaļājas vieni paši. Meitenēm labāk patīk, ka rotaļās piedalās audzinātāja.(4. 25. – 27.lpp.)

3.4. Rotaļas ietekme uz bērnu attīstību kopveselumā.
Kādēļ bērnam vajadzīgas rotaļas?
Rotaļa ir bērnības pavadonis. Bērns un rotaļa ir nesaraujami saistīti, jo tā bērnā rada prieku, enerģiju, kā arī attīsta viņu. Bet vai mēs, pieaugušie, to vienmēr atbalstām un novērtējam?
Ieklausīsimies dažās latviešu pedagogu un psihologu atziņās! Jau divdesmitajos gados E. Ozoliņa atzīmēja, ka visgaišāk bērna iekšējā pasaule parādās rotaļās. “Mēs sakām “rotaļas”, un bērni arī lieto to vārdu, bet katram pie šī vārda rodas savāds jēdziens. Mums rotaļa – nekas, joks, bērnam – darbs, izprieca, vingrināšanās un savu spēju parādīšana, ar vārdu sakot, viņa pasaule.”(14. 16.lpp.)
Rotaļa ir bērna garīgās eksistences līdzeklis. Lūk, kā to izskaidro N. Picka! Ja bērns neuzticas, tad bērns vairs nav bērns, jo tad tam nav vairs atvērtības, nav neierobežotas tieksmes “iekarot pasauli”.
Rotaļa ir kā tilts, kas savieno bērna “es gribu” ar viņa mazo, vēl nespējīgo”es varu” (O. Svenne) Tas viss rada bērnam rotaļu prieku. Prieks bērnam rodas tad, ja viņam ir iespēja izmēģināt līdz šim vēl nenojaustās spējas. Tādējādi bērnā rodas sava spēka un veiklības nojauta.
Psihologi bērna rotaļu attīstību aplūko ciešā saistībā ar viņu vispārējo attīstību. Pirmajā dzīves gadā tās ir pieaugušā un bērna kopīgās darbības, kad pieaugušais spēlējas ar bērnu. Nedaudz vēlāk bērns pats sāk darboties ar priekšmetiem, rotaļlietām. Otrajā, trešajā dzīves gadā rotaļu darbības pilnveidojas, parādās bērnu pašu izdomātas radošās lomu rotaļas, kas pilnveidojās un attīstās. Trīs, četru gadu vecuma bērni rotaļās sāk ievērot noteikumus, atbilstoši tiem izpilda dažādas rotaļu darbības, lomas.
K. Dēķens un M. Štāls savos darbos ir akcentējuši domu, ka agrīnajā vecumā bērni rotaļājas, lai iemācītos pārvaldīt savu ķermeni. Viņi ar prieku vingrina savus locekļus, bez mitas kustas un skrej, šūpojas un dejo, dzied, klaigā.
Vēlāk seko rotaļas, kurās bērns darbojas ar priekšmetiem, izmēģina savus spēkus un priecājas par uzvaru. Bērnā līksmi izraisa apziņa, ka viņš spēja kaut ko izdarīt. No bērna attīstības viedokļa augstāks līmenis ir konstruktīvajām rotaļām. Tajās parādās jau labi attīstītas sintēzes spējas un prasmes realizēt mērķi. Bērni šajās rotaļās izjūt prieku, kuram ir divējāds raksturs: “Prieks, kas var būt par iemeslu, te izsmalcinājies par garīgās cīņas prieku, cīnoties par paša uzliktām grūtībām, un par varas un radības prieku, ja izdodas lietām uzspiest jaunu veidu, “ uzsver K. Dēķens.
Tātad rotaļa
 Rada bērnam emocionālu komfortu, līdzsvaru, apmierinājumu, brīvības un drošuma sajūtu;
 Ļauj realizēt sevi, apjaust savas intelektuālās iespējas, veiklību;
 Ļauj bērnam iepazīt pasauli, attīsta iztēli, jaunradi, sevišķi, ja bērns cenšas izteikt savus pārdzīvojumus.(Elisone Š.)
Emocionālu un garīgu gandarījumu bērns gūst gan paša izdomātajās rotaļās, gan pieaugušo ieteiktajās. Šīs rotaļas it ka viena otru papildina.( 4.15. – 16.lpp.)
Intelektuālo, kognitīvo psihes procesu attīstība ir sasitīta ar galveno darbības veidu – rotaļu darbību. Psihologi atzīst, ka tieši rotaļas un spēles ir viens no galvenajiem attīstības virzītājiem. Lielāko daļu laika bērni 3 – 7 gadu vecumā pavada rotaļās. Tās attīstās no manipulācijas ar priekšmetiem (rotaļlietām) līdz lomu un sižetu rotaļām. Par augstāku pakāpi rotaļu apguvē uzskata bērna spējas ievērot, pašam kontrolēt rotaļu norises noteikumus, jo tas nozīmē, ka bērns jau spēj ar gribu kontrolēt savu uzvedību. Paškontroles iemaņas apgūst rotaļās un spēlēs, vēlāk tās pāriet arī uz ikdienas situācijām.
Lomu un sižetu rotaļās bērni sākuma tikai atdarina pieaugušo darbības vai kādu filmu un grāmatu varoņu darbību. Vēlāk bērni jau sāk sevi identificēt tikai ar kādām noteiktām lomām, tad iesaistās grupā un jau spēj sekot līdzi citu un savai uzvedībai, ievērojot spēles noteikumus. Psihologi apgalvo, ka pēc tā, vai bērns spēj sekot līdzi spēles noteikumiem, tos izpildīt, pats regulējot savu uzvedību, var nopteikt, vai viņš varēs adaptēties skolā, adaptēties dzīvei sabiedrībā.
Tos bērnus, kuri neiesaistās rotaļās nespēj sekot līdzi spēles noteikumiem, psihologi iedala 2 grupās:
1. grupa – bērni, kurus var nosaukt par kautrīgiem, un tāpēc viņiem ir saskarsmes problēmas,
2. grupa – bērni, kurus var nosaukt par agresīvajiem, egocentriskajiem bērniem.
Pirmajiem saskarsmes grūtības saistās ar to, ka viņi baidās no citiem bērniem, neiesaistās rotaļās. Otrajiem ar to, ka viņi ir agresīvi, visu darbību centrē tikai uz sevi, nerēķinās ar citiem, spēles noteikumus vēlas izmainīt pēc saviem uzskatiem. Piemēram, kādā bērnudārza grupā lika spēlē sižetu par Pelnrušķīti. Kāda meitene, izvēloties galveno lomu, sāka komandēt pārējos spēles dalībniekus: “īstās meitas” un “pamāti”. Kad viņai iebilda, ka pēc spēles noteikumiem Pelnrušķīte nav tāda, viņa atbildēja, ka Pelnrušķīte ir pati labākā un viņa pati zina, kas ir labs un kas jādara, pie tam meitene apvainojās un izstājās no spēles, jo viņai neļāva spēlēt pēc viņas pašas noteikumiem. Rotaļās ar egocentriķiem parasti rodas konflikti, tāpēc bērni beigās nelabprāt iesaista viņus savās rotaļās. (24. 92.lpp.)
Savukārt Dzintere uzskata, ka rotaļās bērns vingrinās iegūtās zināšanas radoši izmantot praksē. Tas mobilizē bērna intelektuālās spējas, iztēli, uzmanību, atmiņu. Izpildot lomas, attēlojot notikumus, bērni nosaka dažādas likumsakarības. Īpaša nozīme rotaļai ir darbību atdarināšanā un neesošu rotaļlietu aizstāšanā ar dažādiem priekšmetiem. Pakāpeniski šīs darbības pārveidojas par iekšējām darbībām.
Rotaļa ir bērnu dzīves darbības organizācijas forma. Taja rodas bērnu rotaļu kolektīvi, veidojas noteiktas attiecības starp bērniem, personiskās simpātijas vai antipātijas. A. Makarenko norādīja, ka bērns alkst rotaļāties un šo vēlmi vajag apmierināt. Mazam bērnam ne vien jāatvēl laiks rotaļām, bet ar tām jāpiepilda visa viņa dzīve. Rotaļā, ja pieaugušie to pareizi vada un virza, organizē bērna patstāvību.
Rotaļa ir arī bērna izzināšanas līdzeklis, jo, kā atzīmē psihologs S. Rubinšteins, rotaļā kā fokusā apkopojas, izpaužas un veidojas personības psihiskās dzīves visas puses. Vērojot bērnu rotaļā, var izzināt viņa intereses, priekšstatus un rakstura iezīmes.
Rotaļai bērna dzīvē nav izolēta funkcija. Tā bērnam ir darbs, domāšana, māksla, realitāte un fantāzija, atpūta un prieka avots. Vislielāka nozīme ir radošajam rotaļām, jo tās kompleksi attīsta bērna personību.
3.5. 5 – 7 gadu vecu bērnu rotaļu raksturojums

Šī vecuma bērniem ir jādod iespēja daudz kustēties un fantazēt.
Bērni šinī vecumā gandrīz vienmēr atrodas kustībā.visu notiekošo viņi var attēlot rotaļā pārveidotā veidā. Piemēram, Mārtiņš ir bijis pie ārsta, un tagad viņš to rotaļā attēlo. Tad pēkšņi viņš pats ir ārsts, bet draudzene Ilze ir paciente. Ilze, kura nav bijusi pie ārsta, tagad uzzinās, ko parasti slimnieki dara (mierīgi guļ).
Ļoti labi, ja bērnam pašam šajā vecuma tiek nodrošināta iespēja pārģērbties, lai dziļāk iejustos tēlā un izdzīvotu savu pieredzi. Piemēram, tēlojot māti, ja bērns uzvelk viņas drēbes, viņš spēcīgāk izjūt sevi mātes lomā un tuvinās viņai.
Kustību rotaļām ir vajadzīgas lielākas telpas, bet mazākas telpas iztēles rotaļām. Lielas telpas rosina skriet, lēkt, bet tās neveicina tuvu attieksmju veidošanos ar citiem. Bērniem patīk slēpties un norobežoties no citiem. Šim nolūkam var izmantot aizsegus vai pārveidojamās mēbeles.
Pieaugušajiem ir jānodrošina bērniem iespēju būt netraucētiem savā rotaļā. Bērni var radoši spēlēties pat, ja apkārt ir troksnis. Dānijā, piemēram, ja pedagogam ir kas bērniem svarīgi paziņojams, tie iesaistās rotaļā un savu sakāmo pasaka.
Svarīgi, ka pedagogs izrāda cieņu pret bērnu, un tas nozīmē nepārtraukt rotaļu, ja nav nepieciešamības. Doma, kas tiek pārtraukta, nevar attīstīties.
Pieaugušajam jāmēģina skatīties uz rotaļu no bērna pozīcijām un saprast, kas bērnam šajā konkrētajā rotaļas situācijā šķiet visnozīmīgākais.
Emocionalaja un tikumiskaja attiecībā īpaši nozīmīga ir tēlošana un dažādu lomu atveidošana. Atspoguļojot gan savas, gan vienaudžu reakcijas, bērni dziļāk uztver cilvēku iekšējo pasauli, vērtē notikumus no viņa viedokļa. Viņi arī pārliecinās, kā jūtas cilvēks, ja cits izturas draudzīgi, laipni vai otrādi – dusmīgi. Nereti kautrīgs bērns lomā kļūst pašapzinīgāks. Galveanis ir iejaukšanās attiecīgajā situācijā un tās izdzīvošana, nevis teātra spēlēšana. Bērnam ir jādod iespēja izmēģināt, atklāt to, ko grib tēlot un iejusties. Tas ir nosacījums “ārējo” prasību tikumības jomā kļūšanai par “iekšējām”interiorizācijas ceļā. Bērnam ir jādod iespēja fantazēt, radīt izdomātus tēlus, atveidot priecīgus vai bēdīgus pārdzīvojumus, inscinēt pasakas un stāstus, kā arī mainīt lomas.
Pieaugušā darbības atkārtošana ir laba rotaļa. Bet, ja tas pārvēršas par darbu, tad vairs nav rotaļa. Pieaugušajam ir jānodrošina bērnam iespēja gan rotaļāties, gan būt nopietnam.
Lietām, kas saistās ar mājas dzīvi, ir jābūt pieejamām bērnam bērnudārzā, tās ir gan rotaļlietas, gan reālas lietas. Bērns var izjust lepnumu, piemēram, ka viņš prot cept un uzaicināt ciemos. Arī putekļus tīrīt ir aizraujoši, ja bērns savu darbību uzskata par nozīmīgu. Šādas darbības bērns izjūt, ka viņš ir vajadzīgs un tāpēc darbībā to apliecina, tā viņš ienes savā darbībā mērķi un motīvu.
Šajā vecumā ir nepieciešams daudzveidīgs materiāls. Mālu var, piemēram, žāvēt, veidot vai no tā cept cepumus. Pirmsskolas vecuma būtiska ir kustēšanās: skriešana, lēkšana, rāpšanās. Tas ir nepieciešams priekšnoteikums viņa sagatavošanai skolai.
5 – 7 gadus vecie bērni rotaļājas tur, kur tie atrodas, nedomajot vai tā ir rotaļāšanās vieta vai nav. Kaut gan viņiem ir vajadzīga telpa, lai kustētos un zināms daudzums rotaļlietu iztēles izraisīšanai. Nav nekāds noslēpums, ka visgrūtākais ir pēc rotaļas visas lietas nolikt savās vietās. Šī darbība arī ir jāpadara par rotaļu.
Zviedru un angļu pedagogi uzskata, ka šī vecuma bērniem nevajag daudz rotaļlietu, bet viņiem ir vajadzīgas daudzas lietas, lai ar tām spēlētos.
Šī vecuma bērni spēlējas lielākās grupās. Grupa nav vairs tik atkarīga no rotaļas, jo šajā vecumā bērnam ļoti nozīmīgi ir draugi.
Tādējādi, ja pieaugušais respektē bērna iekšējās vajadzības un attiecīgā vecuma attīstības likumsakarības, viņš var palīdzēt bērnam attīstīt rotaļāšanās prasmes un iemaņas. Savukārt rotaļa, kura ir bērnu motivēta, attīstās pēc darbības teorijas un personiskuma principa. Ta savukārt ir tāda darbība, kas sekmē bērnu attīstību un pašattīstību, bērni arī paši sevi apmāca šādā rotaļā. Šādu darbošanos pavada bērnu emocionāli pārdzīvojumi. Savukārt, vērojot bērnu darbību rotaļā, pedagogs arī saskata ko katrs bērns ir interiorizējis, t.i., iepazīstas ar viņa attīstības līmeni(11. 28. – 31.lpp.)
3.6. Rotaļu nozīme bērna attīstībā kopveselumā.

Secinājumi.

Rotaļa ir darbība, darbības kopums, ko veic, lai sagādātu prieku, izklaidēšanos un kam parasti ir raksturīga iztēlē radīta situācija un darbības objekti, kādu norišu, cilvēku, dzīvnieku u.tml. atdarināšana. Rotaļa ir brīva darbība, kur noteicoša loma ir rotaļnieka iztēlei.
Bērnība ir rotaļu laikmets. Caur rotaļu bērn ieaug kultūrvidē. Bērnība ir neatdalama no rotaļas. Jo lielāka nozīme bernībā ir kultūrai, jo svarīgaka sabiedrībai ir rotaļa. Bērns un rotaļa ir nesaraujami saistīti, jo tā bērnā rada prieku, enerģiju, kā arī attīsta viņu. Psihologi bērna rotaļu attīstību aplūko ciešā saistībā ar viņu vispārējo attīstību.

Tātad rotaļa:
 Rada bērnam emocionālu komfortu, līdzsvaru, apmierinājumu, brīvības un drošuma sajūtu;
 Ļauj realizēt sevi, apjaust savas intelektuālās iespējas, veiklību;
 Ļauj bērnam iepazīt pasauli, attīšta iztēli, jaunradi, sevišķi, ja bērna cenšas izteikt savus pārdzīvojumus.
Svarīgi,ka pedagogs izrāda cieņu pret bērnu, un tas nozīmē nepārtraukt rotaļu, ja nav nepieciešams. Doma, kas tiek pārtraukta, nevar attīstīties. Pieaugušajam jāmēģina skatīties uz rotaļu no bērna pozīcijām un saprast, kas bērnam kādā rotaļas situācijā šķiet visnozīmīgākais.
Nakošajā nodaļā raksturošu bērnus un to emociju izpausmes rotaļā.

4.Bērnu emocionālās izpausmes rotaļā.

Mana kursa darba mērķis ir izzināt rotaļas izmantošanas iespējas bērna emocionālās izpausmes sekmēšanā vecākajā pirmsskolas vecumā, tāpēc strādājot praksē, veicu novērojumus. Grupiņā bija 8 puiši un 11 meitenes, dziļākai izpētei izvēlējos 4 bērnus.

Emīls – viņam ir 6 gadi. Jauks, kustīgs puika. Ļoti atvērts un runāt gribošs. Katrā brīvā brīdī nāk klāt un stāsta savus piedzīvojumus, taču viņam ir diezgan nopietnas runas attīstības problēmas. Līdz ar to viņš ir nedaudz vientuļš. Labi attīstīta un bagāta iztēle, kā arī (matemātiskā) loģiskā domāšana. Viegli galvā veic rēķinus pat simtos. 80+80 = 160, kā arī 160 +160=320. ar nelielu padomāšanu, bet to arī izrēķināja. Sākās no tā, vai Emīls zin cik ir 5+5 un tad 10+10, tad 20+20 uu.t.t. Sākumā likās aizraujoši, ka 6 gdus vecs bērns var tik viegli izrēķināt, taču tad sāku just lielu pārsteigumu. Ar citiem bērniem kontaktējās ļoti maz un, ja kontaktējas, tad tikai ar puišiem, taču tas atkarīgs no dienas. Ir dienas, kad vienīgais, ko viņš vēlās – ir doties mājās un tad neviens viņu neinteresē. Savukārt, ir dienas, kad rotaļājas ar kādiem zēniem un tās vairāk ir iztēles vai fiziskas rotaļas. Kādēļ izvēlējos raksturot tieši Emīlu. Tādēļ, ka viņš ļoti maz kontaktējās ar bērniem un arī neiesaistījās gandrīz nekādās rotaļās. Prakses sākumā viņu nemanīju spēlējamies vispār, mani tas pārsteidza un mēģināju visādos veidos viņu ieinteresēt kādās bērnu rotaļās, bet bez panākumiem. Uz visiem maniem, vai kāda cita uaicinājumiem, viņš vienkārši atteicās. Visvairāk viņš rotaļājās vienatnē. Taču arī to darīja tikai ārpus grupiņas, tas ir pastaigas laikā. Grupiņā brīvājās rotaļās viņš visu laiku staigāja apkārt un vēroja citu bērnu rotaļas, vai vienkārši sēdēja kaut kur maliņā. Ja kāda no audzinātājām bija brīva viņš nāca runāties. Visvairāk viņam patika runāt ar mani, laikam tādēļ, ka visu uzmanību tajā brīdī veltīju tikai viņam. Emīlam bija svarīga pieaugušā klātbūtne un sapratne, lai varētu brīvi darboties. Te pierādās hipotēza – bērns izpaudīs savas emocijas, ja audzinātāja būs kā uzticības persona un līdzpārdzīvotājs. Kādu rītu ievēroju, ka Emīls visu rītu staigā ar “uzpūstiem” vaigiem un “garu” lūpu. Jautāju viņam:”Kādēļ tu esi tik skumīgs?”
Emīls:”Gribu mājās pie mammas”.
Es: “Vai tu nevelies paspēlēties ar citiem bērniem?”
Emīls: “ Spēlēties ir stulbi!”
Es: “Ko tad tu mājās dari?”
Emīls: “Spēlējos.”
Es: “Bet tu taču nupat teici, ka spēlēties ir stulbi!”
Emīls: “ Bet man mājās ir labākas mantiņas.”
Es: “ Vai tu man arī negribi izstāsīt, kādas tev mājās ir rotaļlietas?
Emīls tikai papturināja galvu un cilāja plecus.
Es: “ Vai tev ir kluči?”
Emīls: “Nē!”
Es: “Vai lego?”
Emīls: “ Nē!”
Es: “Vai mantiņas?”
Emīls: “Jā, mantiņas”
Es: “Kādas mantiņas, vai dzīvnieciņi?”
Emīls: “ Jā, kamielis, pingvīns un kaķītis. Man ir arī īstais lego, jo tas kas ir te, nav īsts. Man nepatīk spēlēties te, gribu mājās.” Tā arī īsti neizdibināju, kādēļ viņš tik ļoti nevēlās spēlēties ar citiem bērniem. Taču kādu rītu, rīta aplī novēroju, ka citi bērni viņu nedaudz apsmej, par to, ka viņš nevar izrunāt savu vārdu (nevis Emīls, bet Emīs). Iespējams, ka tas viņam liek tā justies. Sāku viņu novērot. Tad nonācu pie secinājuma, ka telpās Emīlam nepatīk rotaļāties, taču pastaigas laikā viņš ir viens no aktīvākajiem, ja ir jāspēlē kādas skriešanas spēles, it sevišķi ja tajās piedalās pieaugušie.
Kādu pēcpusdienu Emīls iesaistījās arī rotaļā “skolotāji un bērni”. Grupā, bijām palikuši mēs – divas audzinātājas, divas meitenes un Emīls. Kāda no meitenēm ierosināja, parotaļāties, paaicināju Emīlu pievienoties un viņš, man par lielu izbrīnu, piekrita. Sākumā viņš ar mums atdarināja bērnus, tad kad abas meitenes bija aizgājušas, viņš pieteicās būt par skolotāju. Viņš visu izstāstīja, uzdeva mums jautājumus. Es nekādi nevaru saprast, kādēļ viņš tik slikti izrunā vārdus, ja loģiskā doma, teikuma sakārtojums viņam ir vienkārši lielisks. Šo rotaļu nespēlējām ilgi, jo arī viņš jau gāja projām. Taču viņš paspēja mums ar audzinātāju izlikt arī atzīmes. Par šķietami vienādu darbu, bija tik atšķirīgas atzīmes. Man 7 balles, bet otrai audzinātājai tikai 3. Nepaspējām viņam pajautāt kādēļ.
Nodarbībās visos darbiņos, kas ir jādara bērniem kopā (piem. jākrāso olas Lieldienām, jāapzīmē akmentiņi) Emīls aktīvi piedalās, taču tiklīdz ir brīvās rotaļas viņš noslēdzās.
Jauks, darbīgs zēns, kuram pietrūkst pieaugušo uzmanības. Viņš izvairās no rotaļām, jo jūtas neērti savas runas dēļ, taču ļoti patī runāt un stāstīt savus piedzīvojumus. Bagāta iztēle un iekšējā emocionālā pasaule.

Juris – viņam ir 6 gadi. Aktīvs un darboties gribošs zēns. Viņu interesē viss jaunais un nezināmais. Taču viņš to grib iepazīt ļoti pamatīgi. Ja ir jāizzina, piem., papīra īpašības, tad Juris to izdarīs ļoti cītīgi. Viņš ar papīru darbosies ilgi, gan plēsīs to, gan burzīs, gan zīmēs, gan mērks ūdenī. Ja būs dota iespēja viņš pārbaudīs dažādu biezumu un krāsu papīru īpatnības, vai tās ir tādas pašas kā parastam papīram. Šī iemesla dēļ viņš bieži negrib piedalīties kopējās rotaļnodarbībās, jo informācija, ko sniedz audzinātāja viņam ir nepietiekoša un viņš vienkārši nespēj tikt līdzi. Viņš vai nu nodarbojās ar tās lietas izzināšanu, ko ir iesācis, vai nepiedalās vispār. Līdzīga situācija arī ir rotaļājoties. Manā prakses laikā Juris bija ļoti ieinteresēts dažādos “melnajos“ tēlos – vampīri, betmeni u.c. Šis posms bija tāds, kad savos zīmējumos viņš visbiežāk izmantoja tumšos toņus – melnu, brūnu, tumši zilu u.c. Centos izdibināt kādēļ Juris tik spilgti iztēlojas šos ļaunos tēlus. Jautāju audzinātaji. Viņa man izstāstīja, ka Juris šos tēlus iztēlojas tik spilgti, ka viņam pašam šķiet, ka tā ir realitāte. Noskaidroju, ka Jura mamma strādā par policisti. Redzēju arī viņu pašu – vīrišķīgu, neatlaidīgu, stingru un nepiekāpīgu. Visas šīs īpašības piemīt arī Jurim un es jūtu ka viņam pietrūkst tieši mātišķā maiguma un nedadz sievišķīguma, jo viņu audzina ļoti stingri. Noteikti mamma mājās stāsta par saviem piedzīvojumiem darbā, kas saistās ar noziedzību un “ļaunajiem” cilvēkiem, kas atstāj lielu iespaidu uz Juri. Kādā rotaļnodarbībā, kad bērniem bija jāizstāsta pasaka par savu zīmējumu, Jura pasaka skanēja šādi: “Tas ir bērnudārzs. Viņu uzspridzināja ļaunā skolotāja un bojā gāja 7 bērni. Tad atbrauca ugunsdzēsēji un policisti un sāka visu dzēst.” Zēnam pietrūks pozitīvuiespaidu, ko varētu atdarināt savās rotaļās. Viss, kas notiek ap viņu ir negatīvs (multiplikācijas filmas, filmas par vampīiem, mammas stāsti par noziedzniekiem), tādēļ viņš šo negatīvo izspēlē, lai vēlāk aizmirstu. Viņš ļoti daudz savās rotaļās izmanto pārģērbšanos, kad pārtop par betmentu, uzsiem lakatu (apmetni). Taču gandrīz katru dienu viņš nēsāja žaketi un bija vampīrs, kas nogalināja cilvēkus. Kad jautāju vai viņš nogalina ļaunos cilvēkus un noziedzniekus? Viņš atbildēja ka nē, viņš nogalinot visus, arī mani viņš nošaušot. Jebkurš mans jautajums beidzās ar to, ka viņš mani un visus , kas apkārt nošaušot. Visvairāk Jurim patika celtniecības rotaļas, kur viņš cēla mājas vampīriem un betmeniem. Kustību rotaļas – Jurim ļoti patīk skriet, grupā un pastaigās. Te viņš arī atdarina kādu no saviem iedomu tēliem. Taču kā vienas no nozīmīgākajām bija dramatizācijas rotaļas, kurās atdarināja visdažādākos tēlus, kas pārsvarā bija negatīvi. Visās savas rotaļās Juris izrādīja daudz emociju, diemžēl pārsvarā negatīvās. Taču kā jau noskaidroju, tad bērnam visas emocijas palīdz attīstīties. Iespējams, visus savus negatīvos pārdzīvojumus viņš izspēlē rotaļā. Manuprāt, viņam šo negatīvo emociju ir par daudz. Juri bija ļoti viegli aizkaitināt un tad viņam acīs iedegās naids. Es nebaidīšos teikt šo vārdu, jo viss par to liecināja – žesti, sejas mīmika, kliegšana un bezapdomu sišana. Mēģināju Juri iesaistīt rotaļās ar citiem bērniem, jo viņam arī nepatika rotaļāties ar bērniem, bet vienatnē. Viņš gandrīz vienmēr atteica, taču vakaros, kad Juris bija palicis viens grupiņā, viņš vienmēr ļāva rotaļāties kopā. Mēs cēlām mājas un spēlējām vampīrus, tikai labos, kas aizstāv cilvēkus un Juris tam piekrita. Līdz ar to apstiprinās hipotēze, ka bērns svas emocijas (šajā gadījumā pozitīvās) paudīs, ja būs radīta pozitīvi emocionāla gaisotne. Pēc prakses laika ievēroju, ka puika savos zīmējumos izvēlējās vairs ne tik tumšus toņus, bet parādījās arī rozā un dzelteni, kas mani ļoti iepriecināja. Iespējams, viņam bija nepieciešams šo negatīvo izdzīvot, lai nāktu ārā tas pozitīvais.
Rotaļāties gribošs bērns, ar ļoti bagātu iztēli um emocionālo pasauli. Savas emocijas pauž visdažādākajās rotaļās.

Ģirts – 5 ½ gadus vecs. Interesants, atjautīgs, mazliet lēnīgs, bet sapratīgs bērns. Sakumā viņu neievēroju, jo arī parasti spelējās maliņā vienatnē vai nespēlējās nemaz, bet novēroja citus. Tāpat kā Emīls vienmēr noslēdzies. Taču Ģirts atšķirībā no Emīla nenāca klāt un nerunāja. Viņš izcēlās ar savu asprātīgumu. Katrreiz, kad kāds no bērniem pateica kādu faktu, kas bija nepatiess, Ģirts ar tādu kā nelielu izsmieklu piebilda, ka tā taču nav taisnība. Kad meitenes savā starpā sprieda cik varētu būt 3+3 un kā vienu no atbildēm minēja 5, tad Ģirts tik gudri piebilda: “Nē taču, 3+3+ ir 6!”, zīmīgi pagrozīja galvu un aizgāja.
Viņš šķiet bija visur un nebija nekur. Pārvietojās pa grupiņu klusītiņām un nemanāmi, taču īstajos brīžos vienmēr bija klāt. Viņu raksturoja uzcītība, pedantiskums un mierīgums. Rotaļnodarbībās, sportā, mūzikā – visur viņš bija tik mierīgs, ja vajadzēja sēdēt un nerunāt, viņš nepakustējās un nebilda ne vārdu. Man gribētos teikt, ka viņš bija mazs pieaudzis cilvēks.
Lai kā es mēģinātu viņu iesaistīt jebkādās rotaļās viss bez panākumiem. Viņu šķiet neinteresēja tādas “bērnu” spēlītes. Domāju, ka Ģirts savā domāšanā bija attīstījies tālāk nekā citi berni un visas piedāvātās vai citas rotaļās viņam šķita par vienkāršu. Līdz ar to pierādās hipotēze, ka bērns paudīs svas emocijas rotaļā tikai tad, ja tiks ņemtas vērā bērna vecumposma īpatnības. Taču kādu dienu pastaigas laikā, kad ar meitenēm spēlējām klusos telefonus, pie mums pieskrēja Ģirts un mēģināja mūs iesasitīt savās rotaļās. Viņš skrēja mums klāt un jautāja: “Kas te par mājiņu?” mēs atbildējām to, kas pirmais iešāvās prātā (šokolādes, piparkūku u.c.) Ģirts pēs katras mūsu atbildes rādīja seju ”atkal nepareizi” un skrēja prom, bet pēc brīža bija atkal klāt ar to pašu jautajumu. Pēc pāris reizēm es viņam klusītiņām jautāju: “Kādu mājiņu tu meklē?” viņš tāda balsī, kas liecina “kā tu vari nezināt” atbildēja, ka viņš meklējot suņu špricu mājiņu. Mēs atbildējām, ka te tāda arī ir. Tad kā veterenārārsts jautāju vai viņa suņuks ir slims, kad izrādījās, ka ir, lūdzu viņu atnest pārbaudei. Ģirts man atnesa savu suni. Pēc jautājuma, kas sunītim kaiš, Ģirts ļoti norūpētā balsī atbildēja, ka slikti redzot ar vienu aci. Kā nākamais, sekoja jautājums, cik sunim gadu? Izrādījās, ka viņam ir 100. Kā ārsts atbildēju, ka suns slikti redz, jo ir ļoti vecs, un iešpriceju viņam jaunības eliksīru. Kad suni atdevu atpakaļ saimniekam, izrādījās, ka biju aizmirsusi izņemt šprici, jo tā kaut kā bija iedūrusies viņam rokā (to notēloja pats Ģirts). Viņam ar prieku paziņoju, ka arī viņš būs mūžīgi jauns. Ja godīgi tā bija vienīgā rotaļa, kura redzēju Ģirtu aktīvi iesaistāmies. Viņš iesasitījās rotaļās, ja tās bija mūzikā, sportā, vai kādā citā nodarbībā, bet ne brīvajās rotaļās. Viss ko viņš darīja bija ar apdomu, bez steigas un prātīgi. Šķiet viņš ir izaudzis no sava vecuma.
Prātīgs, apdomīgs un loģiski domājošs puika. Rotaļas viņu neinteresēja, jo tās viņa attīstībai bija par vienkāršu. Viņu interesēja viss jaunais un nezināmais.

Marta – viņai ir 6 gadiņi. Šī meitene ir īpaša ar to, ka visu bernudārzā pavadīto laiku viņa visās jomās ir bijusi visattīstītākā. Ejot visās grupiņās (sākot no jaunāka līdz pat vecākajam vecumam) viņa visiem bērniem bijusi priekšā visās jomās. Taču šo ziemu viņas mammai piedzima dēliņš un meitene šo notikumu ļoti pārdzīvoja. Viņai sākās lielas problēmas un visās nodarbības viņa sāka “krist atpakaļ”. Tā kā viņa grupiņā augumā ir vismazākā visi viņu sauc par mazo Martiņu. Tad nu viņa tiešām pārvērtās par mazo Martiņu, sāka uzvesties neadekvāti savam vecumam, kā divgadīgs bērns. Viņu pat nācās vest pei speciālista. Ļoti uzskatāms piemērs tam, ka bērns ir jāsagatavo tādam notikumam, jo viņa ir pietiekoši liela, lai saprastu, ka mīlstība nu būs dalīta. Šo notikumu viņa atainoja visās savās rotaļās un zīmējumos. Viņa atdarināja mammu, brauca uz slimnību dzemdēt un nepārtraukti spelēja mājās, kur bija mamma, kura ir stāvoklī. Visus savus pārdzīvojumus vairākkārt izspelējot rotaļā bērns aizmirst un izlādē visu negatīvo ārā.
Šī meitene bija ļoti aktīva un piedalījās visās rotaļās, kuras tika organizētas vai izveidojās tāpat situācijas dēļ. Un viņa bija tā, kas organizēja bērnus rotaļāties un ieteica, kādas spēles vai rotaļas spelēt. Arī es iemācījos kādu rotaļu no viņas.
Viens kuģis peld pa jūru!
Viens kuģis peld pa jūru,
Jūrā viņam notie krāsa,
Kādā krāsā krāsosi,
Saki tu bez domāšanas.
Skaitot šo skaitāmpantiņu pa riņķi, katru vārdu attiecina uz katru nākošo cilvēku. Tam, kuram tiek vārds “domāšanas”, ir pēc iespējas ātrāk jāpasaka kāda krāsa, kas ir viņa apģērbā.
Vai arī:
Kaķītis skrien!
Divi bērni stāv pacēluši rokas (sadotas). Pārējie iet caur tiltiņa apakšu. “tiltiņa” bērni runā: “Kaķītis skrien (n x)”. Kad viņi apstājas un nolaiž rokas, tas, kurš ir sprukās nāk vietā vienam no “tiltiņa” bērniem. Tā turpina spēlēt un mainīties.
Šī meitene ir ļoti aktīva un piedalās gandrīz visās rotaļās. Viņa savas emocijas gan pozitīvās, gan negatīvās pauž rotaļā un gūst no tā ko jaunu un sniedz arī citiem informāciju par to, ko viņi iepriekš nav zinājuši. Bērns ar bagātu iztēli, spilgtu emocionālo pasauli un attīstītu domāšanu.

Lai izzinātu bērnu intereses un vajadzības veicu novērojumus un bērnu aptaujas par viņu interesē. Izpētīju kādas rotaļās bērni izvēlās visbiežāk. Rotaļas, kuras visvairāk izvelās zēni skatīt 2. attēlā, savukārt, kādas rotaļas labāk patīk meitenēm skatīt 1. attēlā.

Ka rāda dati meitenes visaktīvāk rotaļājās atdarinot dažādas dzīves situācijas – sižetiskās lomu rotaļas, arī dramatizācijas rotaļām tiek atvēlēta pietiekoši liela vieta viņu dienas ritmā. Savukārt, muzikālās rotaļas ir tās, kas saista vismazāk.

Dati liecina, ka zēni vislabprātāk nodarbojās ar celtniecību, kā arī ir aktīvi kustēties gribētāji. Taču, tāpat kā meitenes nelabprāt muzicē.

4.1. Ieteikumi skolotājiem un vecākiem.

Lai bērns paustu savas emocijas rotaļā, ļoti svarīga ir audzinātājas klātbūtne. Bērnam ir svarīgi, ka viņš var audzinātājai uzticēties un justies brīvi brīžos, kad ir nepieciešana palīdzība, kā arī prieka brīžos. Nozīmīga ir arī radītā atmosfēra, motivācija darboties. Ja bērnam nav motivācijas darboties, piedalīties rotaļā, tad arī viņš nevarēs brīvi paust savas emocijas. Ja audzinātāja ieinteresē bērnu darboties, rada pozitīvi emocionālu gaisotni un darbojās līdzi, tad arī bērns gūst gandarījumu. Ir noskaidrots, ka visas darbības, notikumi, kurus pavada emocijas, (pozitīvas vai negatīvas) paliek labāk atmiņā un mēs labāk tās atceramies. Lai arī bērni, vieglāk un sekmīgāk uztvertu jaunu informāciju, ir nepieciešama rotaļa un emocionāls pārdzīvojums. Rotaļa rada bērnos prieku, enerģiju un attīsta bērnu, tā bērniem ir darbs un izprieca, vingrināšanās un savu spēju parādīšana – visa bērna pasaule. Emocijas bērnu un, protams, mūsu dzīvi padara interesantāku un krāsaināku.
I. Pučure raksta: “ Vērojumi liecina, ka tieši rotaļu laikā bērni ir visjūtīgākie, jo ir atvērtāki un dāsni atklāj savas emocijas.
Audzinātājai svarīgi ievērot arī bērna emocionālo noskaņojumu un censties, lai rotaļas atbilstu bērna garastāvoklim. Piemēram, rotaļa var nomierināt bērnu, ja viņš ir uztraucies. Tādā gadījumā uzmanīgi un neuzbāzīgi jāpiedāvā bērnam dažādi rotaļu varianti. Prakse rāda, ka bieži vien bērnu rotaļu tēmas saistās ar nodarbībās dzirdēto un pārdzīvoto. Tātad prasmīgas audzinātājas nodrabību laikā bagātina bērnu pieredzi, sniedz idejas tālākai darbībai un rotaļai, mudina bērnus risināt dažādas problēmas, rosina bērnu zinātkāri un darbīgumu.” (18. 44. – 45.lpp.)
TačuD. Dzintere uzskata, ka pats svarīgākais pieaugušo uzdevums ir ieaudzināt bērnos drosmi un patstāvību, jo neviens bērns nedrīkst zaudēt ticību savai nākoteni.(18. 45.lpp.)
Secinājumi

Lai bērns gūtu pinvērtīgu gandarījumu no rotaļas un brīvi paustu tajā emocijas ir nepieciešams, pedagoga atbalsts un līdzpārdīvojums, emocionāli pozitīvas gaisotnes radīšana, rotaļas atbilstība bērna vecumposmam un interesanta tematika un rotaļu saturs.
Secinājumi

Vecākajā pirmsskolas vecumā bērns turpina attīstīties gan fiziski, gan garīgi, gan emocionāli un intelektuāli u.c. Šis vecumposms ir personības attīstības nozīmīgākie gadi jeb “likteņgadi”. Bērniem bieži veidojās konflikts starp “Es gribu!” un “Tā vajag!” Bērns atdarina pieaugušā darbības, kā arī patīk darboties kopā ar pieaugušo. Šis ir periods – es protu, es gribu, es zinu. Es gribu būt labs bērns, draugs. Ļoti svarīga vieta bērnu attīstībā ir emocijām. Emocijas akcentē mūsu uzvedībā un redzeslokā visu to, kas var būt nozīmīgs tieši šajā brīdī. Parasti izdala emociju komunikatīvo, signalizējošo un vērtējuma funkcijas. Tradicionālā emociju sadale ir pozitīvās un negatīvās. Emociju nepārtraukta vispārinājuma procesā rodas jūtas. Par visstiprākajām jūtām tiek uzskatītas mīlestība un naids, kur pirmā uzskatāma arī par visnozīmīgāko.
Īpaša nozīme bērna emociju attīstībā ir rotaļai. Tajā mazulis ne tikai ir tiešā kontaktā ar citiem, bet arī uztver un pauž emocijas. Rotaļa ir darbība, darbības kopums, ko veic, lai sagādātu prieku, izklaidēšanos un kam parasti ir raksturīga iztēlē radīta situācija un darbības objekti, kādu norišu, cilvēku, dzīvnieku u.tml. atdarināšana. Rotaļa ir brīva darbība, kur noteicoša loma ir rotaļnieka iztēlei. Lai bērnos attīstītos bagāta iztēle ir nepieciešama pieaugušā palīdzība. Pats svarīgākais pieaugušo uzdevums ir ieaudzināt bērnos drosmi un patstāvību, jo neviens bērns nedrīkst zaudēt ticību savai nākotnei.
Literatūras saraksts.

1. Bakisa A. Romēns K. Rotaļās ar bērnu vecumā no 1 dienas līdz 6 gadiem.
2. Dzintere D. Rotaļa un darbs bērnudārzā. – R., 1984;
3. Dzintere D. Rotaļa un kultūra. – R.,1995;
4. Dzintere D. Boša R. Rotaļspeles. – R.: Mācību apgāds NT,1997;
5. Einebija I. Pakāpieni bērna attīstībā. – R.:Pētergailis;
6. Elisone Š. Greja Dž. 365 radošo spēļu dienas bērniem no 2 gadu vecuma. – R.: Iljus, 1996;
7. Koemetss E., Tamma L., Elango A., Indre K. Psiholoģijas un pedagoģijas pamati. – R.: Zvaigzne, 1984.
8. Laizāne S. Kustību rotaļas. – R.: Zvaigzne, 1981;
9. Lieģeniece D.Bērns pasaulē – pasaule bernā. – R.: Zvaigzne, 1992;
10. Lieģeniece D. Kopveseluma pieeja bērna attīstībā.;
11. Lieģeniece D. Rotaļas nozīme bērna pašattīstības sekmēšanā. 6. burtnīca – Liepāja, 1995;
12. Ļubļinska A. Bernu psiholoģija. – R.: Zvaigzne,1979;
13. Meikšāne Dz. Psiholoģija mums pašiem. – R.: RaKa,1998;
14. Ozoliņa E. Bērna rotaļas. – Izglītība, 1991., Nr.7.;
15. Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. – R.:Zvaigzne ABC,2000;
16. Pirmsskolas Izglītība, 2002 Nr.2;
17. Plotnieks I. Psiholoģija ģimenē. – R.: Zvaigzne, 1988;
18. Pučure I. Rotaļa – pirmsskolas vecuma bērnu pašapziņas sekmētāja? Bērns kā vērtība ģimenē un pirmsskolā, Sia Izglītības soļi, 2000;
19. Prindule L. Bērnu psihiskās attīstības likumsakarības un periodizācija. Lekcija.
20. Prindule L. Bērnu psihiskās attīstības vecumposmu psiholoģija.????
21. Psiholoģijas un pedagoģijas pamati. – R.: Zvaigzne, 1987;
22. Psiholoģijas vārdnīca. – R.: SIA Mācību grāmata, 1999;
23. Students J.A. Bērna, pusaudža un jaunieša psiholoģija – Rīga, 1935;
24. Svence G. Attīstības psiholoģija. – R.: ABC, 1999;
25. Svenne O. Modernie audzināsanas jautājumi. – R.: Ausekļa izdevniecība, 1930;
26. Vigule D. K. Dēķēns par pirmsskolas bērnu audzināšanu un attīstību. – R.: Vārti, 1998;
27. Гозман Л.Я. Психология эмоциоальных отношений. Издательство Московского университета, 1987.