Saskarsmes kultūras normu specifika

Saturs

Ievads..............................3

1.Saskarsmes kultūras daudzveidība un raksturojums.................4

1.1. Cilvēka attīstība un uzvedība.......................5

1.2. Uzvedības kultūra.......................7

1.3. Valodas kultūra..........................8

1.3.1. Uzruna, runa un saruna.................9

1.3.2. Sarakstes kultūra....................9

1.3.3. Lietišķie raksti.....................10

2. Emociju, temperamenta un garastāvokļa ietekme uz saskarsmi.........12

2.1. Temperamenta ietekme......................13

2.2. Negatīvās emocijas un saskarsme.................13

3. Individualitāte un uzvedība......................15

4. Sevis un citu iepazīšana........................17

4.1 Iepazīšanās un iepazīstināšana..................17

4.2 Neverbālās komunikācijas saskarsmē................18

5. Saskarsmes īpatnības mācību procesā..................20

6. Saskarsmes kultūras normu specifikas izpēte...............21

7. Pasākumu kopums saskarsmes kultūras normu apgūšanai jauniešiem.......22

Nobeigums..............................23

Literatūra un avoti............................24

Pielikums

IEVADS

Vai mēs bieži domājam, kādi esam , kā izturamies, kā veidojas mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Vai pazīstam sevi un citus ?

Apkārtējo cilvēku labvēlību, panākumus ne vien sabiedrībā un darbā, bet ar

r
rī sadzīvē nodrošina vienīgi pieklājīga attieksme pret citiem, iekšējā un ārējā kultūra, ko tad arī var uzskatīt par bagātību, kas rotā cilvēku.

Cilvēku var ļoti dziļi- gan pozitīvi, gan negatīvi- ietekmēt saskarsme ar citu cilvēku. Kursa projekta tēma : Saskarsmes kultūras normu specifika.

Pētījuma objekts : saskarsme.

Pētījuma priekšmets : saskarsmes kultūras pastāvošo normu specifika sabiedrībā.

Pētījuma mērķis : saskarsmes kultūras iespējas un šo normu attīstīšana jauniešiem.

Hipotēze : Ja jauniešiem tiks sniegtas zināšanas saskarsmes kultūrā, tad pastāvēs iespēja sabiedrībā pieņemto normu izvēlē.

Darba uzdevumi :

1. Izpētīt pieejamo literatūru par saskarsmes ku
u
ultūru.

2. Izzināt jauniešu izpratni par saskarsmes kultūras normu specifiku.

3. Izanalizēt un apkopot iegūtos rezultātus.

4.Izstrādāt un piedāvāt nepieciešamo pasākumu kopumu kultūras normu apgūšanai.

Pētījuma metodes :

• Pieejamās literatūras apkopojums un izpēte par doto tēmu.

• Anketēšana, novērošana un pārrunas.

• Izstrādāt pasākumu kopumu saskarsmes kultūras normu apgūšanai jauniešiem.

Izstrādājot darbu ti
i
ika izmantotas šādu autoru atziņas: A. Pīzs, G. Svence, V. Veics, un citu autoru.

Darba struktūra : Darbs sastāv no ievada, 7 nodaļām, 10 apakšnodaļām un nobeiguma.

1. SASKARSMES KULTŪRAS DAUDZVEIDĪBA UN RAKSTUROJUMS

Saskarsmes kultūras normu specifiku ietekmē valstu un zemju tradīcijas, kārtība un uzvešanās normas, kas tiek nodotas no paudzes uz paaudzi. Šīs ir sociālās normas- neoficiāli reglamentējoši sabiedrības locekļiem kopīgi priekšstati par to, kāda rīcība attiecībās ar citiem cilvēkiem ir vai nav normāla (pretstatā likumos un noteikumos ierakstītajām normām- oficiālajai reglamentācijai). Šādus kopīgus vērtību kritērijus un ekspektācijas (to , kādu rīcību sabiedrībā no indivīda gaida) var izmērīt ar statistisko izvērtumu metodi; dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās tie var atšķirties. To spektrs ir plašs- no tādiem būtiskiem aizliegumiem kā asinsgrēka tabu vai kanibālisma tabu līdz triviālām paražām un

n
n tradīcijām, tādām kā, piemēram pareiza dakšiņas turēšana. Sociālajām normām ir izšķirīga nozīme sociālajā kontrolē un sociālās kārtības nodrošināšanā( 11;490).

Saskarsme – cilvēkdarbības procesos cilvēku un to grupu mijiedarbībā, informācijas apmaiņā (saziņā) utt. Uz savstarpējām attiecībām balstīta garīga saskare, iekšēja saikne. Saskarsmes raksturs atkarīgs no personības īpašībām, saskarsmes prasmes. Nonākot saskarē ar lielām personībām, cilvēks bagātinās . Uz personības attīstību savu ietekmi atstāj arī saskarsme ar parādībām un notikumiem apkārtējā sabiedrībā, darbā(7;120).

Jēdziens – kultūra atvasināts no latīņu vārda cultura, kas nozīmē audzēšana, kopšana, apstrādāšana.

Sensenos la
a
aikos kultūras jēdziens tika attiecināts galvenokārt uz zemes kopšanu, augu audzēšanu un materiālo vērtību radīšanu(9;5).

Vēlāk, jēdzienu kultūra arvien vairāk sāka attiecināt uz cilvēka garīgo spēju izkopšanu. Īpaši rūpējās par gara, prāta, jūtu, emociju un uzvedības attīstīšanu saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Saskarsmes kultūra ir cilvēku rīcības, izturēšanās, savstarpējo attiecību izpausme ikdienā – mājās, darbā, sadzīvē, visplašākajā sabiedrībā(9;5).

Tas ir ne tikai pieklājības ārējā izpausme saskarsmē ar citiem cilvēkiem, bet arī svarīga morālo īpašība, kas raksturīga tādam cilvēkam, kuram cieņa un pieklājība pret citiem ir kļuvusi par ikdienas dzīves nepieciešamību un normu.

Iekšējā kultūra mājo pašos cilvēkos. Ārējā kultūra ir tās izpausme un apliecinājums.

Saskarsmes kultūras augstākā izpausme ir iekšējās un ārējās kultūras vienotība, saskaņotība un harmonija.

1.1. Cilvēka attīstība un uzvedība dažādos vecumposmos.

Gandrīz visi cilvēki ( izņemot fiziski un garīgi nespējīgos) jau kopš dzimšanas atrodas saskarsmē cits ar citu, kopš agras bērnības sarunājas. Tomēr diezgan maz cilvēku saprot, cik bieži viņi sazinās- neapzināti, cik bieži- apzināti(14;2).

Cilvēka attīstība ir nepārtaukts process. Katru jaunu attīstības periodu raksturo savas īpatnības, ko nosaka galvenokārt garīgā un fiziskā attīstība, kā arī dzīves un sociālie apstākļi, audzināšana un pašaudzināšana.

Mēs zinām, ka bērni un jaunieši aug un attīstās ātrāk nekā tas bija iepriekš, tomēr jāuzsver, ka arī viņu vidū ir tādi, kuri attīstās ātrāk un tādi, kuri attīstās lēnāk.Tādēļ attīstības posmu robežas ir visai nosacītas. Tomēr katram vecumposmam ir savas būtiskas raksturīgas uzvedības un saskarsmes iezīmes. Būtu aplami domāt, ka bērna attīstība un saskarsme sākas tikai apzinīgajā vecumā. Tomēr tā nav. Jau embrija periodā ar mātes organisma starpniecību bērnā izveidojas vairākas īpašības, kas izpaužas viņa turpmākajā dzīvē.

Sena tautas gudrība māca, ka cilvēka raksturs sākas no šūpuļa. Tāpēc jārūpējas, lai mazajam bērnam neattīstītos nevēlamas un negatīvas rakstura iezīmes, kuras vēlāk iespaido viņa uzvedību un saskarsmi ar vienaudžiem un pārējiem cilvēkiem.

Tātad uzvedības kultūra jāsāk apgūt no mazbērna vecuma. Mazbērna vecumam (1-3 gadi) raksturīga strauja attīstība, augšana(8;22). Šai posmā ir svarīgi sekmēt bērna darbošanos, it īpaši sekot kustību koordinēšanai.. Vēlāk uzmanība jāvelta, lai bērns iemācītos pieklājīgi un pareizi ēst, dzert, mazgāties, ķemmēt matus(9;33).

Īpaši svarīgi ir attīstīt bērnu runu, valodu, prātu, domāšanu, iztēli, spēju novērot, salīdzināt, veidot priekšstatus par lietām un parādībām, sekmējama arī atmiņas attīstība.

Vēlams panākt, lai bērni apgūtu elementārios uzvedības noteikumus, lai izprastu, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Svarīgi sniegt priekšstatus par skaisto, labo, slikto.

Bērnam jāattīsta prasme būt atbildīgam par uzdoto, iesākto pabeigt līdz galam un pārvarēt grūtības. Jārūpējas, lai bērni iemācītos veikt saviem spēkiem atbilstošus darbus..

Jāatceras, ka bērns vairāk nogurst no bezdarbības nekā no rosīgas darbības.

Pirmsskolas vecumā (5-7 gadi) jārūpējas, lai darbība kļūtu mērķtiecīga un apzinīga(8;22).

Pieaugušajiem jācenšas saprotami atbildēt uz bērnu jautājumiem, jārūpējas par bērnu zinātkāres apmierināšanu, kā arī par prāta, domāšanas, izziņas spēju attīstīšanu.

Jāattīsta gandarījuma sajūta par paveikto, prasme pārtvarēt grūtības, būt patstāvīgam, māka pieklājīgi uzvesties pie galda, noģērbties un apģērbties, ievērot personisko higiēnu. Bērnam jāizvirza noteiktas pārdomātas un saprotamas prasības. Jāturpina attīstīt pozitīvās rakstura īpašības, it sevišķi savaldība, līdzjūtība, izpalīdzība, kā arī savas rīcības un uzvedības kontrole un paškritika(9;34).

Pirmskolas vecumā bērniem jāiemāca visā pilnībā izprast, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, kas ir labs un vēlams, kas uzvedībā un rīcībā nav vēlams un no tā jātbrīvojas.

Jāiemāca labestība un pieklājīgas uzvedības pamatnosacījumu ievērošana saskarsmē ar citiem vienaudžiem un it sevišķi ar pieaugušajiem un skolotājiem.

Pusaudža vecumposmam (11-16 gadi) raksturīga paātrināta garīgā un fiziskā attīstība(8;22).

Pret pusaudžiem un jauniešiem jāizturas kā pret pieaugušajiem cilvēkiem. Jātceras, ka pusaudži visu dzīvē uztver pārāk tieši, teorētiski vai pat idealizēti. Dažkārt viņiem ir pārāk izteikta vērtības apziņa. Ja to aizskar vai ievaino, tad sagaidāma nevēlama pret reakcija, pat konflikti un sadursmes(9;34).

Savdabīgas un daudzšķautņainas ir pusaudžu savstarpējās attiecības. Tajās vērojamas gan savstarpājas simpātijas, gan antipātijas, pat antagonisms, nesamierināmība.

Vecāku un audzinātāju uzdevums ir sniegt pusaudžiem kaut minimālas zināšanas par gaumi, it īpaši par apģērba atbilstību savam vecumam un augumam.

Pusaudži ir norūpējušies ne tikai par savu ārieni, bet arī par savu prestižu kā vienaudžu, tā pieaugušo vidū. Ja nevar izcelties ar ko labu, pozitīvu, patīkamu un skaistu, tad cenšas izdarīt kādus apšaubāmus “varoņdarbus”, kas noved pie sadzīves normu un uzvedības kultūras neievērošanas.

Pusaudži reizēm mēdz pārspīlēti atdarināt pieaugušo cilvēku netikumus – nekulturāli uzvedas, nepieklājīgi runā, smēķē, lieto alkoholu.

Reizē ar fizisko attīstību noris viņu garīgā attīstība, plašāks kļūst viņu interešu loks, dziļāki paliek iekšējie pārdzīvojumi, spožāk izpaužas emocijas. Noturīgāk un mērķtiecīgāk sāk darboties uztvere, uzmanība, atmiņa, attīstās iztēle, fantāzija, paplašinās intereses, palielinās zinātkāre, rodas vēlmes pēc romantikas, draudzības(9;34).

Jauniešu gados nereti rodas tendence visu kritizēt, pārāk gudri spriest, būt viszinošiem, palielinās pašapziņa.

Pusaudžiem ir saasināta taisnīguma uztvere. Viņi ātri atklāj pretrunas starp teoriju un praksi , starp vārdiem un darbiem, tādēļ attiecībās ar viņiem jāievēro maksimāla atklātība.

Agrā jaunība (15-18 gadi), šajā vecumā turpinās jauniešu garīgā un fiziskā attīstība(8;22).

Vecāku, skolotāju uzdevums ir saprātīgi un iejūtīgi palīdzēt izvēlēties turpmāko dzīves ceļu(9;37).

Liela uzmanība veltāma arī disciplīnai darbā un uzvedības kultūras ieaudzināšanai jauniešos. Tomēr jaunieši necieš, ja viņus pārāk bieži pamāca komandē, ja viņiem nepātraukti aizrāda. Šajā vecumā jaunieši sāpīgi pārdzīvo savas neveiksmes un kļūmes, kā arī lepojas ar veiksmēm un sasniegumiem. Pats galvenais – nevajadzētu radīt viņiem mazvērtības sajūtu.

Bērnībā galvenokārt saistīta ar iekšējā “es “ ārējām izpausmēm, bet janībā jau aizsākas saskarsmes izpratne. Šis dzīves posms vairāk saistīts ar vēlmi spriest, salīdzināt, vispārināt, izvērst saaskarsmi un kontaktēties ar citiem.

Tie ir romantisma un reizē arī turpmākās dzīves problēmām piestināti gadi.

Pieauguša cilvēka vecums. Organisms nostabilizējas un saskarsme ar citiem arī noris vienmērīgāk.

Vecumu no 20 – 40 gadiem dēvē par spēka gadiem. Tiem raksturīga izteikta iekšējās un ārējās kultūras tuvināšanās, vienotība un harmonija, sava ‘es “ apzināšanās un izpausme, kā arī pašpārliecinātības veidošanās.

Laikposmā no 40 – 50 gadiem izpaužas cilvēka briedums, tiek veikta aktīva un radoša darbība daudzāas dzīves jomās(9;37).

Pusmūža vecums sākas 50 gados un turpinās līdz 60 gadiem. To raksturo labestība, dāsnums, izpalīdzība. Taču cilvēks kļūst konservatīvāks, aizvien vairāk sāk atcerēties un jūsmot par pagājušajiem gadiem(9:37).

1.2. Uzvedības kultūra

Uzvedības kultūra ir cilvēka rīcības, izturēšanās un savstarpējo attiecību izpausme ikdienā – mājās, darbā sadzīvē, visplašākajā sabiedrībā. ( 9;5).

Tā ir cilvēka vispārējās kultūras, garīgo un materiālo vērtību kopums, ko radījusi cilvēce savā attīstības gaitā..

Mūsdienu uzvedības nosacījumi un uzvedības normas izstrādātas, pamatojoties uz pieredzi, kas uzkrāta gadsimtiem ilgā laikā. Tomēr atsevišķām tautām un nācijām ir sava uzvedības kultūra, kura balstās uz noteiktām tradīcijām un mentalitāti.

Tomēr katram kulturālam cilvēkam tās jācien un jāievēro, ja saskaras ar šo tautu tradīcijām, vai uzturas šajās zemēs. Jau no seniem laikiem kulturālu uzvedību izsaka ar vienu vārdu – pieklājība.

Pieklājīga uzvedība ir cieši saistīta ar labā, skaistā izpratni un vislabāk tā izpaužas saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Uzvedības kultūra nav tikai pieklājības ārējā izpausme, bet gan katra sevi un citus cienoša cilvēka iekšēja nepieciešamība darīt labu, neapvainot un nenopelt citus.

Sabiedrībā noteiktās uzvedības un izturēšanās normas sauc pare etiķeti.

Etiķete nozīmē stingri noteiktu kārtību un izturēšanās normu ievērošanu ( 9;6).

Uzvedības kultūra ietver galvenokārt cilvēka izturēšanos, tomēr tai ir jābūt saskaņotai ar cilvēka iekšējo kultūru. Pretējā gadījumā tā kļūst par ārējo formu bez cilvēciskuma, bez seguma.

Cilvēka iekšējā kultūra atkarīga no garīgās un tikumiskās audzinātības un sagatavotības analizēt un uztvert pareizi katru situāciju.

Diemžēl ikdienas uzvedībā vērojamas dažādas dīvainības. Daļai cilvēku ir atšķirīga uzvedība- mājās un sabiedrībā.

Parasti mājās bieži vien pietrūkst uzmanības un iejūtības pret saviem tuviniekiem. Turpretī sabiedrībā mēs vērojam spožas un izkoptas manieres. Šādā situācijā uzvedības kultūra zaudē savu skaistumu un iestājas konflikts pašā cilvēka veidolā.

Harmoniska un saskaņota uzvedības kultūra nav tikai pieklājības ārējā izpausme, bet gan katra sevi un citus cienoša cilvēka iekšējā nepieciešamība, vajadzaība būt pieklājīgam saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

1.3. Valodas kultūra

Māksla ir visdziļākās domas izteikt vienkāršā veidā .

(A.Einšteins)

Valodas kultūra ir cilvēku savstarpējās, tai skaitā arī uzvedības kultūras sastāvdaļa, kura nodrošina saskarsmi cilvēku starpā. Valoda ir vissenākais un saskarsmē visvairāk lietotais cilvēku savstarpējās sazināšanās veids(9;119).

Mūsu izmantotie vārdi tiek izteikti uz ķermeņa bezvalodas sazināšanās fona. Tās ir zīmes un simboli, kas piešķir nozīmi vārdiem, kurus dzirdam. Balss ritms un tonis vērš uzmanību uz izteiktajiem vārdiem. Šādā veidā tiek atklāts noskaņojums, garastāvoklis un attieksme.

Valoda ir svarīgs cilvēka izziņas avots.Ar valodu cilvēki :

 sazinās;

 izsaka savas domas, vēlmes, jūtas un pārdzīvojumus;

 pamudina cits citu uz noteiktu rīcību un uzvedību.

Valoda ļauj saglabāt, apgūt un bagātināt kultūras mantojumu un izmantot to vēl pēc gadu tūkstošiem.

Prasme kulturāli runāt, kā arī uzklausīt citus un vērīgi ieklausīties viņos liecina par cilvēka kulturālību kopumā.

Māka pieklājīgi runāt, uzrunāt un sarunāties sevišķi svarīga ir mūsdienās, kad pārvaramas dažādas domu un uzskatu nesaskaņas, novēršama savstarpēja nesaprašanās.

No tā, kā apgūstam un izmantojam runas un sarunas mākslu, lielā mērā atkarīgas savstarpējās attiecības, goda un cieņas parādīšana, kā arī sekmes un panākumi dzīvē.

1.3.1. Uzruna, runa, saruna

Uzruna ir cieņas un goda apliecinājums sarunu partneriem, klausītāju auditorijai, adresātam un ikvienam cilvēkam, kuru uzrunājam (9;124).

Latviešu valodā lieto divas uzrunas formas- “tu”un “jūs”.

Uzrunas forma “tu “izsaka : tuvākas, sisrsnīgākas un draudzīgākas ,personiskākas un intīmākas attiecības.

Mūsu sabiedrībā pieņemts, ka darbā galvenā uzrunas forma ir “jūs”

Kulturāla cilvēka svarīga izpausme ir katras tautas tradīciju ievērošana, it īpaši, ja esat viesis.Atbilstoša uzruna citā valstī pauž jūsu cieņu kā pret sarunu partneri, tā arī pret tautas tradīcijām.

Iespaids ir labāks, ja cilvēks runā brīvi, apdomājot un apsverot teikto. Saruna veidojama kā dialogs jautājumu un atbilžu veidā.

Lai sarunas būtu interesantas, saturīgas un ritētu raiti, to tematikai jābūt saistošai. Plašākā sabiedrībā saistošas ir sarunas par jautājumiem, kas interesē lielāko dalībnieku daļu, rada atbilstošu noskaņu, sagādā prieku un omulību, aizgaiņā rūpes un nepatikšanas, nav garlaicīgas un nogurdinošas.

Sarunas rit raiti un interesanti, ja tās ir atbilstošas un savstarpēji bagātinošas, ja tajās piedalās iepējami vairāk cilvēku.

Dažkārt sarunās iespējamas domstarpības, tādēļ jāizvairās no domstarpību pārvarēšanas strīdā un konfliktā(2;172).

Pārvaldīt uzrunas, runas un sarunas prasmes ir liela māksla, kas rada iespējas panākumiem darbā un dzīvē. Saturīgi, loģiski, skaidri, lietišķi un,saprotami un izteiksmīgi runāt, uzrunāt un sarunāties ir jāmācās. Ir jāmācās kulturāli uzvesties vispār. Un šī prasme kopjama un pilnveidojama nemitīgi.

1.3.2. Sarakstes kultūra

Ar saraksti bieži sākas iepazīšanās, sadarbība, draudzība, mīlestība.

Sarakste ir korespondences apmaiņa starp cilvēkiem (9; 99).

Sarakstes kultūra kā cilvēka vispārējās kultūras sastāvdaļa izpaužas galvenokārt kā vēstuļu un atklātņu, kā arī lietišķu rakstu rakstīšanā.

Vēstule zināmā mērā ir mūsu vizītkarte, tāpēc pret to vajadzētu izturēties ar smalkjūtību un cieņu.

Vēstules un citas korespondences ir daļa no mums, ko mēs sūtām radiem, draugiem, paziņām, iestādēm, organizācijām un citām institūcijām.

Vēstule reprezentē arī personu, kura to ir rakstījusi un sūtījusi.

Par saraksti var uzskatīt pat nelielas zīmītes, ko atstājam kādai personai vai iestādei.

Mūsdienās izplartītākās ir :

 privātās jeb personiskās vēstules;

 oficiālās un dienesta vēstules;

 darījumu jeb lietišķās vēstules.

Pēdējās divas vēstules dažkārt tiek apvienoptas.

Vēl raksta arī :

 pateicības un līdzjūtības;

 apsveikuma un ieteikuma;

 atgādinājuma un brīdinājuma;

 draudu un anonīmas vēstules.

Vēstules rakstīšanai ieteicams izmantot A 4 formāta papīru vai pēc izmēra tam līdzīgu .

Aploksnei vajadzētu būt atbilstošai vēstuļpapīram.

Pastmarkas vērtībai jānodrošina vēstules sūtīšanas apmaksa.

Visvairāk raksta privātas un oficiālas vēstules.

Privātajās vēstulēs parasti izklāsta savas domas, jūtas, ieceres, vajadzības. Vēstuli sāk ar adresāta uzrunu. To raksta 3-4 cm no lapas augšmalas.

Vēstules tekstu sāk dažus cm zem uzrunas.

Pieklājība prasa vispirms rakstīt par lietas būtību un pievērsties vēstules adresātam, tikai tad sev. Vēstules beigās izsaka cieņu un visa laba vēlējumus.

Oficiālās un darījumu vēstules raksta iestādes oficiālas amatpersonas. Šajā sarakstē galvenokārt izmanto iespiestas veidlapas un datortehniku.

Pirms vēstules nosūtīšanas ,to rūpīgi pārlasa. Vēstule salokāma tā, lai teksts būtu lapas iekšpusē(9;108).

Pieklājība prasa uz katru vēstuli atbildēt iespējami ātri.

1.3.3. Lietišķie raksti

Lietišķie raksti ir dokumenti, ar kuru palīdzību cilvēki kārto dažādas lietišķas attiecības (sazinās,uztur sakarus, sniedz informāciju, apliecina, raksturo, slēdz darījumus utt.) Lietišķos rakstus visvairāk izmanto praktisku uzdevumu risināšanai.

Lietišķajā sarakstē biežāk lieto šādus dokumentus ;

• iesniegums,

 lēmums,

 uzziņa;

 vēstule;

 ziņojums;

 CV (dzīves apraksts)

CV prasa iesniegt mācību iestādēs, darba vietāas un citās organizācijās. Galvenais ,lai tas būtu pārskatāms pēc noformējuma un viegli uztverams pēc satura(9;98).

2. EMOCIJU, TEMPERMENTA UN GARASTĀVOKĻA IETEKME UZ SASKARSMI

Emocijām piemīt spēja piepildīt apziņu un piespiest darboties neracionāli, tāpat negatīvās izjūtas spēj piepildīt arī zemapziņu un izpausties tīri somatiski. Justies apmierinātam nav iespējams, ja lielas muskuļu grupas ir saspringtas. Mēs nespēsim būt laimīgi, ja nevēlēsimies līdz galam pārdzīvot bēdas. Mēs nebūsim spējīgi mīlēt, ja nespēsim atbrīvoties no bailēm tikt nodotiem.

Cilvēka emocijas ir kā peldošs aizbergs, kuram redzama ir tikai desmitā daļa. Tas nenozīmē, ka cilvēks rāda tikai desmito daļu savu emociju citiem, viņš pats apzinās tikai mazu daļu no tām. Mēs slēpjam savas emocijas paši no sevis ar zemapziņas mehānisma palīdzību. Neizpaustas emocijas nevar nosaukt par pozitīvu parādību, bet noslēptās emocijas, izstumtas zemapziņā, izrādās vēl bīstamākas. Kaut mēs zinām savu sāpju iemeslu, bet rmocijas tādēļ nepazūd. Tās iespaido personību, uzvedību un saskarsmi ar citiem cilvēkiem.

Atstumtas emocijas ir līdzīgas atstumtiem, noliegtiem cilvēkiem- tās piespiedīs mūs samaksāt augstu cenu par savu noliegšanu(13;72).

Saskarsmes kultūra ir pakļauta arī cilvēka psihisko īpašību kopumam. Šeit runa ir par emocijām, temperamentu un garastāvokli. Vislielāko ietekmi uz saskarsmi atstāj emocijas.tomēr cilvēks ir spējīgs savu temperamentu un emocijas pakļaut savai gribai un neizrādīt tās apkārtējiem cilvēkiem.

2.1. Temperaments un uzvedība

Temperaments – noturīgs individuālo psihodinamisko īpašību kopums, kas izpaužas darbībā un uzvedībā.

Nosacīti izšķir četrus temperamenta tipus :

Sngviniķis – stiprā, līdzsvarotā, kustīgā nervu tipa cilvēkiem raksturīgs rosīgums, darbīgums, strauja reakcija, dzīvesprieks, cerīgums(9;40).

Šāds temperaments veidojas spēcīgas, kustīgas un līdzsvarotas nervu sistēmas darbības ietekmē.

Sangviniķi – labi kontaktējas ar citiem ir patīkami, asprātīgi, draudzīgi, optimisti, uztur sabiedrībā jautrību un bieži izvirzās klātesošo uzmanības ccentrā.

Flegmatiķis – stiprā, līdzsvarotā, inertā nervu tipa cilvēku raksturīgās iezīmes ir lēnīga darbība, pasivitāte un patstāvība. Dažkārt flegmatiķiem raksturīgs pat pārāk liels miers, kas līdzīgs vienaldzībai(9;40).

Viņu pozitīvās ipašības ir apdomība un pacietība, kā arī spēja sevi savaldīt.

Holēriķis – stiprā, nelīdzsvarotā temperamenta cilvēkiem piemīt izteikts straujums un dedzīgums, spēja kaismīgi un pašaizliedzīgi nodoties darbam, taču viņi ātri norimst. Dažkārt viņiem trūkst līdzsvarotības, piemīt paaugstināta emocionalitāte, nemierīgi, impulsīvi, vērojama netaktiska uzvedība un rīcība, kā arī zināma nepaklausība un slavas kāre(9;41).

Melanholiķis – vāja nervu tipa cilvēki ar viņiem raksturīgo inertumu parasti ir labi darba izpildītāji ierastos, normālos un mierīgos apstākļos. Viņiem raksturīga nomāktība, paaugstināta nervozitāte, noslēgtība, nenoteiktība. Viņos vērojams gausums un inertums, grūtsirdība, bieži viņu garastāsvoklis ir nomākts un skumīgs, domas un kustības palēninātas(9;41).

Dzīvē viena atsevišķa temperamenta tipa pārstāvju tikpat kā nav. Bieži vien vienā un tajā pašā cilvēkā ir dazādu temperamentu pazīmes. Visvairāk sastopami starptipi, kuros vairāk vai mazāk dominē viena vai otra temperamenta iezīmes.

Temperamenta, kā arī intraverta un ekstraverta īpatnības un to izpausmes atkarīgas ne tikai no nervu sistēmas iedzimtajām īpašībām, bet arī no :

 iedarbības, kādai cilvēks tiek pakļauts dzīves gaitā;

 audzināšanas;

 visas sociālās vides, it īpaši cilvēka reakciju uz ārējās vides ietekmi.

2.2.Negatīvās emocijas un saskarsme

Kā pārvarēt spēcīgu, ilgstošu negatīvu emociju ietakmi? Kā tās pārdzīvot, pārvarēt, nepieļaut to ietekmi uz saskarsmi ar citiem cilvēkiem?

Sakāpinātu negatīvu emociju: dusmu, naida, nicinājuma, riebuma, baiļu, kauna gadījumā saskarsmē var rasties konflikts, diskomforts, incidenti, pārpratumi, saspīlējumi.

Diskomfortu mēs izjūtam, saprotam, ka kaut kas nav kārtībā. To nevar izskaidrot ar vārdiem tas pastāv tikai izjūtās.

Incidentā parādās īslaicīgs satraukums, niknums, ko varam laika gaitā aizmirst, bet konflikts jau ir bijis, pastāvējis.

Pārpratumi rodas, ja trūkst savstarpējās sapratnes, nepieņemam viens otra domas, viens otru nedzirdam.

Saspīlējums izkropļo lietu un parādību uztveri. Parādās negatīva attieksme pret oponentu. Attiecībās var iestāties konflikts.

Konflikta situācijās cilvēki rīkojas un uzvedas dažādi. Iespējamas dažādas taktikas., viss atkarīgs no konfliktatipa, oponentu prasmes valdīt pār sevi un situāciju. Var uzvarēt dotajā konfliktā , bet zaudēt attiecībās, saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Īpaši nostiprinājusis pasaules uztvere un stils ir pieaugušajiem cilvēkiem. Cilvēki kuri krāj sevī sliktās izjūtas nezina, kā attiekties pret cilvēkiem kuri krāj labās izjūtas.

V. Džeimss ir teicis: ”Iztaisnojiet grumbas pierē, noskaidrojiet skatienu, iztaisnojiet ķermeni, ierunājaties mažora tonī, jautri sveiciniet pazīstamos, un, ja jums nav akmens uz sirds, tad jūs neapzināti pamazām nodosieties labvēlīgam garastāvoklim.”

Cilvēks ir saprātīga būtne, kura spēj kontrolēt savas emocijas, lai tās nebūtu par nastu saskarsmes kultūras normu ievērošanā.

3. INDIVIDUALITĀTE UN SASKARSME

Individualitāte – cilvēka psihisko īpašību, īpatnību un pieredzes kopums, arī fizisko īpatnību komplekss, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem (9;39).

Cilvēki ar izteiktu individualitāti un augstu saskarsmes kultūru ātrāk iegūst citu cilvēku cieņu un simpātijas nekā vienveidībā un pelēcībā dzīvojošie pilsoņi. Individualitātei ir pozitīva iezīme.

Uzvedības kultūru un saskarsmes norisi zināmā mērā ietekmē organismā norisošie psihiskie un fizioloģiskie procesi. Katram cilvēkam ir savs saskarsmes lauks kuru viņš vienmēr nēsā sev līdzi un tā apmēri ir atkarīgi no vietas kurā cilvēks dzīvo. Tādejādi personīgās distances zonai no citiem cilvēkiem ir vides un kultūras sekas, kuras tiek pārmantotas(5;25). Sabiedriskais stāvoklis arī iespaido distanci, kādu cilvēks ievēro attiecībā pret citiem.

Distances zonas:

1. Intīmā zona (14-46 cm).

Šī ir vissvarīgākā no visām zonām, jo šo zonu cilvēks aizsargā. Šajā zonā drīkst ienākt paši tuvākie (bērni, vecāki, laulātie draugi, radinieki un tuvākie draugi)).

2. Personīgā zona(46 cm- 1,2 m).

Attālums, kādā mēs atrodamies viens no otra pildot sociālās funkcijas, darbā un sanāksmē kopā ar draugiem.

2. Sociālā zona (1,2 m-3,6 m)

Distance starp svešiniekiem, kurus mēs nepazīstam.

3. Publiskā zona (vairāk par 3,6 m).

Šo zonu izmanto vēršoties pie lielas cilvēku grupas(5;25).

Nervu procesu spēks, līdzsvarotība un kustīgums cilvēka nervu sistēmas darbībā saistās visdažādākajās attiecībās un apvienojumos.

Cilvēka temperaments nosaka viņa uzvedību, rīccību un saskarsmes principus ar citiem cilvēkiem. Izšķir čcetrus temperamenta tipus, kuri ietekmē saskarsmi.

Sangviniķi labi kontaktējas ar citiem , ir sabiedriski, draudzīgi, kā arī optimistiski un dzīvesprieccīgi.

Sevis pilnveidošanai vajadzētu ierobežot savu darbību, samazināt darba slodzi, rūpēties par ritmisku darbu un atpūtu, apvaldīt jūtu uzliesm,ojumus, nepieļaut pārsteidzīgu rīcību. Vajadzētu līdzsvarot savu dzīvi un darbu, sabiedriskos pienākumus.

Flegmatiķa pozitīvās īpašības ir apdomība un pacietība, kā arī spēja sevi savaldīt. Ieteicams viņus plašāk iesaistīt sabiedriskā darbībā, uzticēt tiem patstāvīgu uzdevumu izpildi, dot iespēju biežāk izteikties un uzstāties. Flegmatiķus nav vēlam steidzināt, jācenšaas viņus iedvesmot.

Holeriķi ir teicami uzbrukumā, bet viduvēji aizsardzībā. Viņu dzīve ir ar lieliem kāpumiem un kritumiem.

Melanholiķus lai ievirzītu pareizā un vēlamā gultnē, pret viņiem jāizturas iejutīgi un labestīgi, jāpalīdz pārvarēt neveiksmes un vājuma brīžus, kā arī jāiedveš pārliecība un garīgs līdzsvars.

Sevis pilnveidošanai izteiktiem intravertiem vajadzētu būt aktīvākiem, vairāk uzdrošināties, nebaidīties no grūtībām, vairāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē.

Ekstravertiem sevis pilnveidošanai ieteicams sašaurināt paziņu loku, padziļināt un padarīt noturīgākas attiecības ar citiem cilvēkiem, kā arī kontrolēt savu dažkārt impulsīvo rīcību un uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Izteikti intraverti un ekstraverti cilvēki sastopami reti, tāpēc pēdējā laikā radušās domas aplūkotos iedalījumus apvienot(9;42).

Ja cilvēks grib būt moderns, labāk lai nevis seko kādai modei, bet rada jaunu, savu, atšķirīgu ieradumu saskarsmes kultūras pilnveidē.

Par individualitāti cilvēkus ciena vienmēr- neatkarīgi no vecuma. Ja tev piemīt individualitāte, tu iegūsi cilvēku cieņu, tev radīsies ietekme uz viņiem. Apzinoties savas personības vērtību, tu spēsi novērtēt un cienīt citus cilvēkus(2;25).

4.SEVIS UN CITU IEPAZĪŠANA

Trauksmainajā un steigas pārpilnajā laikmetā, kad pārāk daudz esam pārņemti ar ikdienas rūpēm gan darbā, gan mājās, nereti neatliek laika ielūkoties nedz sevī, nedz citos. Neatliek laika vairāk uzmanības veltīt saskarsmei un izpratnei. Neatliek laika uzklausīt citus un ieklausīties sevī.

Tāpēc bieži vien, maz pazīstam un izprotam cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvojam, mācāmies, strādājam.

Neprasme ielūkoties sevī, apsvērt savu rīcību un uzvedību, sevis nepazīšana var būt daudzu nelaimju cēlonis. Neprasme saprast citus, viņu rīcību un nespēja iedziļināties apstākļos, kuros tas noris. Var radīt dažādus nepatīkamus pārsteigumus, pārpratumus un sarežģījumus.

Sevis iepazīšana palīdz mums iepazīt citus. Aizvien ir vērts mazliet paškritiski pavērot sevi, lai saskatītu savu lielāko un nepatīkamāko trūkumu(2;24). Ir iespējams vismaz uz kādu laiku aizbēgt no cilvēkiem, tačcu nevar aizbēgt pašam no sevis.

Lai iemācītos allaž pieklājīgi uzvesties, vispirms jāielūkojas sevī un citos, tad kritiski jāanalizē sava un citu rīcība un uzvedība saskarsmē visdažādākajos dzīves apstākļos un situācijās. Jāpilnveido prasme saprast un nenosodīt citus, jo katrs no mums ir cilvēks ar saviem trūkumiem, ar saviem uzskatiem, kas tiek nodoti no paaudzes uz paaudzi.

Ikviens cilvēks, ja tikai viņš to vēlas, spēj pilnveidot savu raksturu, pārņemt un iueviest savā rīcībā un uzvedībā visu labo un skaisto.

Lai iepazītu cilvēkus un prastu ielūkoties viņos, nepieciešams apzināties savas un citu labās vēlamās, kā arī sliktās un nevēlamās īpašības. Jāiepazīstas ar saskarsmes kultūras normām, kuras atvieglo un pilnveido mūsu personību.

Visas šīs rakstura īpašības izmanto kā kritērijus sevis un citu iepazīšanā un rakstura noteikšanā. Iepazīt sevi nebūt nav tik viegli, drīzāk jau citi cilvēki pazīst mūs labāk, taču ir vērts pamēģināt.sevis iepazīšana atvieglo dzīvi arī sabiedrībā. Mēs vieglāk samierināsimies ar kritiku, jo apzināmies tā ir pelnīta.

Cilvēks kuram izdodas iepazīt sevi, vienlīdz labi apzinās savus trūkumus un labās īpašības.

Prasme valdīt pār sevi , personisks valdzinājums, humora un takta izjūta ir svarīgāka par skaistumu. Ja mums beidzot izdodas iepazīt kādu cilvēku, izturēsimies pret viņu godprātīgfi un ar cieņu. Neaizmirsīsim, ka iekšējā kultūra nepieciešama vienmēr un visur.

4.1. Iepazīšanās un iepazīstināšana

Pieklājīga un galanta iepazīšanāsun iepazīstināšana palīdz katram labāk iejusties jaunajā situācijā, vieš uzticību un labu noskaņojkumu.

Tādēļ saskarsmes aktuāla problēma ir kā pareizi iepazīties, la atstātu patīkamu un kulturāslu iespaidu uz cilvēkiem.

Neatkarīgi no iepazīšanās vietyas, laika, situācijas un apstākļiem tai jānoris vienkārši, brīvi, atraisīti, taktiski, bez uzspēles un salkanības.

Iepazīstināšana parasti sākas ar priekšā stādīšanu. Ir pieņemts priekšā stādīt :

 jaunāko – vecākajam;

 vīrieti – sievietei;

 zēnu – meitenei;

 jaunāku sievieti – vecākai sievietei;

 skolēnu – skolotājam;

 studentu – pasniedzējam;

 ierindnieku – virsniekam;

 padoto – priekšniekam;

 personas, kas ieņem sabiedrībā zemāku stāvokli – pertsonai, kas ieņem augstāku stāvokli sabierdībā(9;82).

Tā ir cieņas parādīšana vecākiem cilvēkiem, sievietēm, vadītājiem un audzinātājiem.

Plašos saietos un pieņemšanās notiek viesu oficiāla aipazīstināšana, bet mazākos saietos un mājas viesībās to veic namatēvs vai namamāte, vai kāds no viesību rīkotājiem.

Pieklājīga, ērta un izplatīta iepazīšanās forma ir vizītkartes pasniegšana.

Vizītkartes plaši izmanto tiešu un neklātienes kontaktu nodibināšanai un uzturēšanai starp :

 atsevišķām personām;

 delegāciju locekļiem;

 iestāžu un uzņēmumu pārstāvjiem;

 sabiedrības partneriem;

 juridiskām un fiziskām personām( 9;98).

3.2. Neverbālās komunikācijas saskarsmē

Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir:

• ar personību;

• ar savu ķermeni;

• ar balsi.

55% no iedarbības uz partneri ir ķermeņa valoda, 38% balss tembra un rakstura, un tikai 7% no informācijas saskarsmē mēs nododam ar vārdu jēgu.

Neverbālā komunikācija ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim un tāpēc ir patiesāka, atklātāka, tā sasniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu.

Neverbālajai komunikācijai ir šādas funkcijas:

• emociju izteikšana;

• starp personu attieksmes izteikšana;

• savas personības prezentācija;

• runas pavadīšana.

Līdz ar to var secināt, ka saskarsme galvenokārt izpaužas neverbāli. Prasme lasīt šo valodu ved uz savas un citu rīcības izpratni.

Sazināšanās cilvēku starpā vairāk notiek ar žestu, stājas, pozīciju un attāluma palīdzību nekā ar jebkuru citu metodi.

Neverbālā komunikācija tomēr ir sarežģīts cilvēku mijiedarbības process, kurš aptver runu, balss noskaņas, žestus un visa ķermeņa kustības(5;6).

Dīvaini, ka cilvēks reti kad apzinās savas pozas, kustības un žestus, kuri var vēstīt vienu, kamēr viņa balss apgalvo pavisam ko citu.

Pirmajos bērna dzīves gados māte sakariem ar bērnu izmanto tikai neverbālo kanālu, un tiek uzskatīts, ka tas arī ir iemesls, kādēļ sievietēm bieži daudz labāk izdodas sarunas nekā vīriešiem.

Liela daļa no mūsu neverbālās uzvedības pamatiem ir iemācīta, un daudz kustību un žestu nozīme sakņojas kultūrā

Lielākā daļa saprašanās žestu ir vienāda visā pasaulē, ar atsevišķiem izņēmumiem. Piemēram:

Izbrīns –roku ieplešana,plecu raustīšana;

Nožēla – rokas sitiens pa krūtīm;

Koncentrētība- roka atbalsta roku, pieskaršanās ar roku pie deniņiem;

Ciešanas- roku lauzīšana, sejas aizklāsana ar rokām;

Nomāktība- nolaisti pleci, nokārusies galva;

Riebums- plecu un visa ķermeņa trīcēšana;

Vilšanās- roku vēziens no augšas uz leju;

Apmierinātība- plaukstu berzēšana;

Prieks, sajūsma- roku vēziens uz augšu;

Bailes- saraušanās(5;25).

Viena no nopietnākajām kļūdām, kādu var pieļaut iesācējs ķermeņa valodā ir atsevišķa žesta skaidrošana atrauti no citiem žestiem vai apstākļiem,kuros tie tiek lietoti. Jāņem vērā žestu kombinācijas, lai spētu tulkot žestus pareizi.

Kā jebkura valoda arī ķermeņa valoda sastāv no atsevišķiem vārdiem,teikumiem.žests ir vārds kuram var būt atšķirīga nozīme ņemot vērā apstākļus, kurā tas tiek pasniegts.

Papildu žestu kombināciju meklēšanai, runas un ķermeņa kustību sakritības pārbaudei visi žesti jāaplūko kontekstā ar attiecīgo situāciju.

Neverbālā saskarsme pastāv starp cilvēkiem vēlamies mēs to vai nē. Neatkarīgi vai mēs apzināmies savus žestus vai nē, liela daļa no veiksmīgas saskarsmes ir atkarīga no vizuālā iespaida.

5.SASKARSMES ĪPATNĪBAS MĀCĪBU PROCESĀ

Mācību process ir sadarbība starp skolēnu un skolotāju. Katram pedagogam būtu jāatrod savs individuālais stils stundu vadīšanā. Vērojot skolēnus dažādās situācijās, vislabāk var atklāt savas individuālās īpašības(10;30).

Pastāv vairāki saskarsmes veidi:

• situatīvi personiskā saskarsme;

• situatīvi lietišķā saskarsme;

• nesituatīvi izzinošā saskarsme;

• nesituatīvi personiskā saskarsme;

• saskarsme mācību darbā;

• intīmi personiskā saskarsme.

Saskarsmes stila izkopšana ir svarīgs komunikatīvais uzdevums. Komunikatīvais uzdevums ir pārdomas par jaunu klasi. Ejot jaunā klasē, kuras skolēni nav pazīstami jāsastāda saskarsmes plāns. Plānojot jānovēršas no negatīvām iepriekšējām emocijām, jāatceras savas attiecības ar skolēniem iepriekš.

Pēc novadītajām stundām jāpārbauda vai komunikatīvais plāns ir izpildīts.

Komunikatīvā kultūra balstās uz šādiem pamatprincipiem:

• empātija- saskarsme tiek veidota izejot no viņa ne no savām vajadzībām.

• pozitīvās gaidas- tiek gaidīts labākais;

• beznosacījuma pozitīva attieksme- kā personība tu esi labs, neskatoties uz,

to ko tu dari.

Saskarsmē ar skolēnu skolotājam jācenšas panākt, lai skolēns justos kā līdzvērtīgs sarunas partneris. Tādēļ nevajag dot tiešas pavēles(10;179).

Skolēna personības veidošanos sdekmē skola. Tā ir viena no mikrovidēm, kurā viņš darbojas, atrodas saskarsmē ar saviem vienaudžiem, citiem skolēniem un skolotājiem(10;179).

Pārrunās ar skolēnu skolotājam jācenšas darboties tajā interešu un spēju virzienā, kur iespējams gūt labākus panākumus. Skolotāja atbalsts un uzmundrinājums vairo skolēna spēkus, cenšoties paust sevi citu vidū.

Skolotājs kā personība individualitāte atklājas saskarsmē ar skolēnu. Tas pats notiek arī pretējā virzienā. Veidojot savu vērtīborientāciju, skolotājs ietekmē arī skolēna vērtīborientāciju. Bez skolotāja spilgtas personības grūti iedomāties mūsdienīgu mācību procesu (10;86). Saskarsmes kultūra skolā lielā mērā ietekmē arī saskarsmes kultūru ģimenē, sabiedrībā un otrādi.

Skolēna vecumposma īpatnībām atbilstoši izvēlētas saskarsmes kultūras normasd un saturs kļūst par nozīmīgu skolēna personības veidošanas posmu mācību procesā, īpaši stundās. Palīdz veidot skolotāja un skolēna radošo sadarbību, mudina uz gopdīgu un atklātu rīcību.

6. SASKARSMES KULTŪRAS NORMU SPECIFIKAS IZPĒTE

Saskarsmi mēs saprotam, ka cilvēku mijiedarbības procesu. Tajā gan atklājas cilvēku attiecības, gan tieši saskarsmē šīs attiecības arī veidojas. Saskarsme atklājas kā īpaša patstāvīga cilvēku aktivitātes forma, un tās rezultāts ir attiecības starp cilvēkiem. Saskarsmes procesā izpaužas cilvēku individualitāte, notiek tās attīstības (10;179).

Saskarsmē svarīgi prast cienīt citu cilvēku spriedumus, cienīt otra cilvēka viedokli.

Saskarsmi nevajadzētu uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu. Pastāv ļoti liela atšķirība starp neapzinātu un mērķtiecīgu sazināšanos. Tāpēc veiksmīgi veidota saskarsme ir veiksmīgas saprašanās pamats. Saskarsmē cilvēki izzina viens otru. Ccilvēks kā personība, individualitāte atspoguļojas saskarsmes partnera veidotajoas tēlos.

Saskarsmes kultūra sastāv no:

• prasme zināšanas un dzīves pieredzi izmnatot sadzīvē;

• spēja citus cilvēkus iedvesmot , ieinteresēt, ietekmēt un viņus vadīt;

• spēja cienīt citus, atzīt viņu spējas;

• spēja būt dabiskam atklātam;

• prasme uzklausīt citus, iepazīt, izprast (9;68).

Lai apzinātu jautājumus, uz kuriem jaunieši grib gūt atbildes un zināšanas, skolā tika veikta:

1. Aptauja.

2. Tests.

3. Pārrunas.

4. Novērojums.

Noskaidroti tādi jautājumi, kā jaunietis jūtas:

• saskarsmē ar saviem vienaudžiem;

• saskarsmē ar skolotājiem;

• saskarsmē ar vecākiem.

Noskaidroti tie jautājumi uz kuriem jaunietis gribētu gūt atbildes, kā arī ko gribētu noskaidrot priekš sevis. Ņemot vērā šo izpētes darbu tiks izstrādāts pasākumu kopums saskarsmes kultūras normu apgūšanā.

7. PASĀKUMU KOPUMS SASKARSMES KULTŪRAS NORMU APGŪŠANAI

Apgūstot savstarpējo attiecību veidošanu, noteikti jāievēro, ka grūti izšķirt efektīvas saskarsmes veidošanas atsevišķus noteikumus. Tādēļ jāveido vienots sev un citiem pieņemams attiecību veidošanas princips.

Personiskās iemaņas un īpašibas, saskarsmes paņēmieni un to praktiskā pielietošana ir savstarpēji cieši saistīti.

Lai pilnveidotu jauniešu saskarsmes kultūru un palīdzētu viņiemvieglāk iekļauties sabiedrībā, ar tās uzvedības normām,jāveic liels darbs.

Jauniešiem ir jāprot apkopot( izanalizēt) sevis un citu personu labākai izpratnei šādus noteikumus:

• katrs no mums ikdienā saņem gan pozitīvu, gan negatīvu informāciju, citu

vērtējums par sevi;

• jo vairāk negatīvās informācijas mēs saņemam, jo vairāk negāciju ienāk mūsu jūtās un darbībās.

Galvenokārt uzsvaru liekot uz jauniešu personisko ieinteresētību, pilnveidot savu saskarsmes kultūru.

Izzinot jautājumus, kuri ir jauniešiem svarīgi un par kuriem, viņi grib gūt informāciju, var piedāvāt sekojošu pasākumu kopumu:

1.Var izstrādāt klases kolektīva uzvedības normu kopumu, protams, ar aktīvu klases audzinātāja līdzdalību. Šis darbs varētu tikt veikts katrā vecumposmā, atbilstoši interesēm un vēlmēm.

2. Atsevišku jautājumu noskaidrošanai, var pielietot lekciju un praktisko studiju metodi.

3. Skolā var veidot tematisko nedēļu par jautājumiem , kas interesē visu vecumposmu bērnus.

4. Sniegt zināšanas prasmi saprast patieso mīmikas, žestu un pozu nozīmi.

5. Jauniešu uzmanība jāpievērš viņu stājai, valodas kultūrai un uzvedības normu ievērošanai dažādās dzīves situācijās, saskarasmē ar vienaudžiem, skolotājiem un vecākiem.

Cilvēks nonak saskaņā ar sevi, kad saprot un pieņem, ka šī ir vienīgā iespēja dzīvot dzīvi uz zemes un būt saitītam ar sev svarīgiem cilvēkiem tajā. Cilvēki un notikumi jāpieņem tādi, kādi tie ir. Galvenais, ka apguvis saskarsmes kultūras normas, sapratis to ietekmi jaunietis varēs sacīt “ ES esmu tas, kas es esmu.”

NOBEIGUMS.

Saskarsme ir cilvēku mijiedarbība ar apkārtējo vidi, ar cilvēkiem un arī pašam ar sevi.

Saskarsmes normas mainās gan tradīciju, gan cilvēces attīstības rezultātā.

Bēdīgi ka gadu no gada pasliktinās cilvēku savstarpējās attiecības. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem mazinās līdzjūtība, sirsnība, izpalīdzība, labestība. Cilvēku attiecības kļūst formālākas, vēsākas, saspringtākas, nevaļīgākas. Samērā bieži tiek ignorētas sadzīves normas, pavirši izpildīti darba uzdevumi. Nereti cilvēkos vērojama emociju un jūtu nabadzība.

Veicot šo darbu tika veikta piejamās literatūras izpete un apzinātas saskarsmes kultūras normas kuras inrteresē jauniešus.

Darbam izvirzītais mērķis tika sasniegts. Jauniešiem tika sniegtas zināšanas par saskarsmes kultūras normām, dodot pašiem iespēju izvēlēties sev pieņemamāko veidu, kā šīs zināšanas pielietot praksē.Tika izveidots pasākumu kopums labākai saskares kultūras apguvei visos vecumposmos.

Lai sasniegtu mērķi un sniegtu zināšanas saskarsmes kultūrā jauniešiem, vajadzīgs nemitīgi un neatlaidīgi papildināt savas.

Pēc darba veikšanas un datu apkopošanas var izdarīt sekojošus secinājumus:

1. Izpētīta pieejamā literatūra par saskarsmes kultūras daudzveidību

2. Apkopotas galvenās kultūras saskarsmes jomas, kuras interesē jauniešus.

3. Apzināta emociju, temperamenta un garastāvokļa ietekme uz saskarsmes kultūru.

4. Lai varētu labāk iepazīt sevi un citus, vairāk uzmanības jāvelta saskarsmes kultūras normu izpētei un pilnveidei.

5. Apzinātas saskarsmes īpatnības mācību procesā.

6. Veikta kultūras normu izpēte.

7. Izstrādāts pasākumu kopums saskarsmes kultūras normu apgūšanai.

Saskarsmes kultūras normu zināšanas dod dziļāku ieskatu saskarsmes procesā ar saviem līdzcilvēkiem.ļauj labāk izprast citusun līdz ar to arī pašam sevi.

Izpratne par saskarsmes kultūras normām padara dzīvi saprotamāku,atvieglo attiecības ar svešiem cilvēkiem, bet izpratnes trūkums un vienaldzība rada bailes un māņticību.

Literatūra un avoti

1. Geidžs N.L. Berliners D.C. Pedagoģiskā psiholoģija.- R.: Zvaigzne ABC, 1999.- 976 lpp.

2. Gumovska I. Labas audzināšanas ABC.- R.: Liesma, 1978.- 162 lpp.

3. Jurgena J. Vispārīgā pedagoģija.-R.: Rīga, 2001.-139 lpp.

4. Miķelsone L. Mācību metodes sociālajās zinībās.- R.: RaKa, 2002.-135 lpp.

5. Pīzs A. Ķermeņa valoda.-R.: Jumava, 1995.-208 lpp.

6. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku.- R.: Kamene, 19904.-126 lpp.

7. Skujiņa V. un citi Pedagoģisko terminu vārdnīca.-R.: Zvaigzne ABC, 1999.-215 lpp.

8. Svence G. Attīstības psiholoģija.- R.: Zvaigzne ABC, 1999.-236 lpp.

9. Veics V. Uzvedības kultūra saskarsmē.-R.: RaKa, 1998.-208 lpp.

10. Žukovs L. Ievads pedagoģijā. Pamatkurss. –R.: RaKa, 1997.-232 lpp.

11. Берн Э. Игры в которые играют люди. Люди, которые играют в игры. – Санкт- Петербург- М.: Университетская кн., 1996- 275 стр.

12. Джемс У. Психология.- М.: Педагогика, 1991- 305 стр.

13. Пауэл Дж. Как устоять в любви.- Лига- Фолиантб 1993-250 стр.

14. Lemon Learning Materials On Nursing. Mācību materiāli māsām un veccmātēm. 1. Izdevums.-R.:World Health Organization, 1996.-90 lpp.

Leave a Comment