Sajutu veidi un to raksturojums
Jau kopš pirmā elpas vilciena ikviens no mums ir pakļaut dažādu sajūtu piedzīvošanai un tālākai pasaules uztverei par visu notiekošo. Zināšanas par pasauli bērns vispirms iegūst tieši caur sajūtām un uztveri, tāpēc, attīstot sajūtas, tiek veicināta arī uztveres attīstīšana. Ja bērnam gadījumā ar garīgās atpalicības problēmas, tad sajūtu rašanos apgrūtina traucējumi viņa centrālās nervu sistēmas darbībā. Garīgi atpalikušam cilvēkam ir pazemināta spēja sajust. Vāja šiem cilvēkiem var būt arī sajūtu un uztveres tēlu – krāsu, smaržu vai garšas izšķiršanas spēja un var tikt novērotas arī novirzes sajūtu rašanās sliekšņos, kā, piemēram, pārāk liels jūtīgums pret sāpēm, vai zems – pret garšas dažādību, u.c. Daudziem no viņiem ir neprecīza paša ķermeņa stāvokļa uztvere telpā un locekļu kustību koordinācija. Tas pierāda, ka tas kā mēs sajūtam šo pasauli maina mūsu uztveri un dzīvi kopumā.
Cilvēka kā bioloģiskas un sociālas būtnes spēju pilnvērtīgi funkcionēt, piemērojoties un reaģējot uz ārējās un iekšējās vides mainīgajiem apstākļiem, nodrošina nervu sistēma. Ārējās un iekšējās vides signālu sajušanu un uztveri, tai sekojošu organisma atbildi nodrošina sensoriskās jeb jušanas jeb maņu sistēmas integratīvā darbība. To realizē secīgi etapi jeb darbības:
1) stimuls jeb kairinātāja iedarbība;
2) stimula jeb kairinātāja transdukcija nerva impulsā, to transmisija jeb pārvade nervu sistēmā;
3) sajūtas subjektīvā apzināšanās jeb uztvere.
Sajūtas
Stimulu veidi jeb modalitātes ir atbilstošas 5 maņu sistēmām: redze, dzirde, oža, garša un tauste (ar ādu jeb ķermeņa virsmu saistītās sajūtas). Ķermeņa ārējās virsmas sajūtas ir sāpju sajūta, temperatūras, vibrācijas, taustes, svara, spiediena, lokalizācijas sajūtas, kuru uztveri nodrošina mehanoreceptori, termoreceptori, brīvie nervu gali un arī hemoreceptori. Daļa no tiem ir nociceptori – spēcīgu, apdraudošu, sāpīgu kairinājumu uztverošie receptori, kuru ierosinājums atbild par sāpju uztveri. Sensorie impulsi, kas rodas receptoros, tālāk tiek vadīti ascendējoši pa aferentajām sensorajām nervu sistēmas šķiedrām, ko veido 3 neironu ķēde perifērajā un centrālajā nervu sistēmā. Novadīto signālu analīze un modulācija notiek galvas smadzeņu garozā, pārsvarā parietālajā daivā.
Sajūtas rodas:
Kairinājums==> Receptors==> aferentie (centrtieces) n.==> CNS==> eferentie (centrbēdzes) n.==> Izpildes orgāns==> Reakcija
Sajūtas ir psihisks process, kas psihē atspoguļo priekšmetu vai parādību ATSEVIŠĶAS īpašības, šiem priekšmetiem tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem.
Sajūtu veidi:
• iekšējās (interreceptīvās);
• ārējās (eksteroreceptīvās).
Ārējās sajūtas
Redzes sajūtas (distances sajūta)
Dzirdes sajūtas (distances sajūta)
• runs sajūtas;
• mūzikas skaņu sajūtas;
• trokšņu sajūtas.
Dzirdes analiztaors izdala 4 skaņas īpašības – augstums, skaļums, tembrs, temporitmiskais raksturs.
Ādas sajūtas:
• taktilais (pieskārienu) sajūtīgums;
• temperatūras svārstību sajūtīgums;
• sāpju sajūtīgums.
Garšas sajūtas (Uz mēles ievietotas garšas kārpiņas. Garšas sajūtīgums ir atkarīgs no piesātinājuma līmeņa. Badošanās garšas sajūtīgumu palielina.)
• skābs;
• sāļs;
• rūgts;
• salds.
Ožas sajūtas (receptori ir izvietoti deguna dobumā)
• receptori izvietoti deguna dobumā.
Iekšējās sajūtas
Kinestēziskās sajūtas:
• ķermeņa atsevišķu daļu kustību un stāvokļu sajūtas;
• receptori izvietoti cīpslas un muskuļos;
• signalizē par ķermeņa daļu kustību, virzienu, spēku un ātrumu.
Statiskās sajūtas:
• līdzsvara sajūta, ķermeņa novietojums telpā;
• receptori izvietoti ausīs.
Organiskās sajūtas:
• pašsajūtas;
• ja viss ir kārtība, cilvēks šīs sajūtas nejūt.
Sajūtīguma sliekšņi
/ |
Apakšējais Izšķirības Augšējais
Jo zemāks apakšējais sajūtīguma slieksnis, jo viņš ir jūtīgāks.
Adaptācija – sajūtīguma izmaiņa viena analizatora ietvaros.
Kompensēšana – process, kurā notiek vienu sajūtu kompensēšana ar citām.
Sinestēzija – situācija, kad vienai analizatoru sistēmai atbilstošs kairinātājs vienlaicīgi rada sajūtu arī citā analizatoru sistēmā.
Sensorā deprivācija
– sajūtu trūkums
– organismam bīstams stāvoklis
Medicīna arī dažādi pēta, kā cilvēks uztver sajūtas, nosaka to stipruma pakāpi. Piemēram, –
Sāpju un sajūtas uztveres (percepcijas) slieksnis tiek noteikts, kāpinot un mazinot pielietotā ārējā kairinātāja intensitāti, pacientam to neredzot un nezinot. Lieto:
• mehāniskus taktīlus stimulus (vonFreija, Semmes-Vainšteina filamenti un citus), kas ļauj dozēt un mainīt pieskāriena spiediena pakāpi
• adatas ar mainīgu atsvaru sistēmu aso sāpju sajūtas noteikšanai
• vibrācijas sajūtas sliekšņa noteikšanai elektroniskus vibrometrus dažādās modifikācijās
• termālo percepciju un termālo slieksni (siltuma, aukstuma), aukstuma vai siltuma inducēto sāpju slieksni var noteikt ar dažādu termotestu sistēmām, galvenokārt lietojot Peltiera elementus, kas rada temperatūras gradientu starp 2 stimulatoru virsmām, ko inducē strāvas plūsma. Adaptācijas temperatūra ir 30-32ºC.
/Latvijas Sāpju izpētes biedrība/
Sajūtas ir materiālās pasaules priekšmetu un parādību atsevišķo īpašību atspoguļojums, kas rodas, šiem priekšmetiem un parādībām tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem.
Ar sajūtu palīdzību mēs uzzinām par tādām priekšmetu īpašībām kā krāsa, smarža, garša, gludums, grumbuļainums utt. Sajūtas dod iespēju spriest par pārmaiņām kādas notiek arī mūsu pašu ķermenī, par ķermeņa un tā atsevišķo daļu kustību stāvokli, par iekšējo orgānu darbību.
Sajūtas rodas matērijai iedarbojoties uz sajūtu orgāniem
Sajūtas ir pirmavots visām mūsu zināšanām par pasauli.
Sajūtas attīstās sakarā ar cilvēka praktisko darbību. Sajūtu klasifikācijā ir 2 pieejas. Pirmā par pamatu ņem noteiktu maņu orgānu esamību cilvēkam; otrā par pamatu ņem maņu orgānu atrašanās vietu un to, kā tas vai cits maņu orgāns atspoguļo pasauli- tieši kontaktējoties ar priekšmetu( siltums, garša, sāpe u.c.) vai distancēti, t.i. no attāluma (redze, dzirde, oža)
Pirmajā gadījumā sajūtas iedalās redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes sajūtās. Otrajā gadījumā sajūtu klasifikācija ir sarežģītāka un tās iedalās trijos tipos: intoreceptīvās, proprioreceptīvās un ekstoreceptīvās. Apstrādā signālus, kas nāk no kuņģa, sirds un visiem citiem organisma iekšējiem orgāniem. Šīs sajūtas cilvēks vismazāk apzinās un tām visbiežāk ir emocionāla nokrāsa.
Sajūtas ir atkarīgas ne vien no smadzeņu īpatnībām un cilvēka analizatoriem, bet arī no pieredzes, profesionālām zināšanām, interesēm un citām cilvēka rakstura iezīmēm. Vēl sajūtas var ietekmēt noguruma pakāpe, garastāvoklis, kādā cilvēks atrodas dažādās dzīves situācijās. Dažādu saslimšanu gadījumā sajūtas var būt iluzoras. To priekšmetu vai parādību, kuru konkrētajā mirklī mēs visspilgtāk un intensīvāk izzinām, psiholoģijā sauc par objektu. Visi pārējie mazāk skaidri uztveramie priekšmeti un parādības rada fonu.
Tā kā sajūtas ir pirmavots pasaules uztveršanai, izzināšanai, saprašanai, reakcijai un turpmākai rīcībai, tad tieši tas pierāda, ka mēs katrs šo pasauli un vidi, kurā dzīvojam uztveram savādāk, jo arī katrs pats esam savādāks. Ja visas dzīvās radības justu vienādi, tad iespējams, ka mēs visi būtu ļoti līdzīgi, bet tieši šīs atšķirības dēļ pasaule ir tik interesanta un cilvēki, kuri tajā dzīvo ir tik dažādi.