Uztveres īpašības un veidi
Sajūtas un uztvere veido pasaules atspoguļošanas pirmo pakāpi un ir izziņas procesa pirmā pakāpe. Sākotnēji – informāciju, bet vēlāk – to apstrādājis – arī zināšanas par vidi sev apkārt cilvēks iegūst, saskaroties ar to, uztverot to ar sajūtu palīdzību. Sajūtas ir priekšmetiem un parādībām piemītošo īpašību atspoguļojums, tām tieši iedarbojoties uz sajūtu orgāniem: sajūt pieskārienu, siltumu, gaismu, krāsu, smaržu, tā iegūstot primāro informāciju, kuru smadzenes vēlāk analizē un apstrādā.
Cieši saistīta ar sajūtām ir otra, augstākā pasaules atspoguļojuma forma apziņā – uztvere. Uztvere ir priekšmetu vai parādību atspoguļojums kopumā, kas rodas šo priekšmetu vai parādību iedarbības laikā uz sajūtu orgāniem. (S.Liepiņas def.) Šeit mēs vairs nerunājam par atsevišķām sajūtām, bet gan par to kopuma atspoguļojumu.
Kopīgas: (sajūtas/uztvere)
• abi ir izziņas procesi, kas atspoguļo apkārtējo pasauli;
• rodas kairinājumam tieši iedarbojoties uz sajūtas orgāniem.
Atšķirīgais: (sajūtas/uztvere)
• sajūtas atspoguļo lietu un parādību atsevišķās īpašības, bet uztvere atspoguļo lietas un parādības un to veselumu.
• Uztvere raksturojas ar vairākām likumsakarībām: veselums, strukturālais raksturs, apjēgšana, apercepcija, atlase, konstantums.
Uztvere nav sajūtu summa.
Uztveres fizioloģija.
Uztveres fizioloģijas pamtā ir anzlizatoru kopēja darbība un smadzeņu garozas analītiskāsintētiskā darbība, kuras rezultātā veidojas sakari starp dažādiem analizatoriem.
Uztveres likumsakarības.
1. Geštalta likumi:
1.1 apvienošanas un grupēšanas
1.2 figūras un fona
1.3 konstantuma
1.1
• Trumena likums: laikā un telpā tuvu novietotiem stimuliem ir tendence tikt uztvertiem kopā.
• Līdzības likums – vienādiem elementiem vienādā struktūrtā ir tendence tikt uztvertiem kopā.
• Saslēgšanas likums – lemenenti, kas izcelti no kopējās grupas tiecas apvienoties figūrā.
• Virzienu likums – elementiem, kas bez pārtraukumiem ir sakārtoti vienādā virzienā piemīt tendence tikt uztvertiem kopā.
• Inerces likums – sākotnēji uztvertai stimulu organizācijai piemīt tendence ietekmēt sekojošo stimulu organizāciju.
• Pregnaneces (labas formas papildinašanas likums) – stimulu kopumam piemīt tendence uztverē iegūt tādu organizāciju, lai iegūtu vislabāko formu no visām pārējām.
1.2
• Uztveres priekšmets un fons ir dinamiski
• Priekšmets var būt par fonu un otrādi.
2.2
• Divas citas likumsakarības.
• Apercepcija – uztveres tāla atkarība no cilveka iepriekšējās pieredzes.
• Uztveres apjoms – to oobjektu skaits, ko cilveks spēj uztvert vienā laika vienībā (o.o5 sekundēs)
• Uztveres selektivitāte – cilvēks neuztver visus apkārtējos stimulus, bet gan atlasītus.
• Priekšmetu un kontūru uztvere – izceltas kontūras padara priekšmetu vieglāk uztveramu.
Uztveres veidi
* Pēc mērķtiecīguma pakāpes
tīšā
netīšā
* Pēc analizatoru izvietojuma
redzes
garšas
dzirdes
taustes
smarža
* Pēc matērijas eksistences formām
telpas uztvere
laika uztvere
kustību uztvere
Uztveres traucējumi
Agnozija – iemesls parasti ir smadzeņu darbības traucējumi. Izšķir redzes, dzirdes un taktīlo.
Uztveres ilūzijas – kļūdas, maldīšanās. Kairinātāji iedarbojas viens uz otru reizēm radot izkropļotu uztveri.
Optiski – ģeometriskas ilūzijas. Millera – Haiera ilūzija, krāsu ilūzija, Ebinhauza ilūzija, Zommera ilūzija.
Par spēju sajust, uztvert un pieredzēt pasauli mēs parasti nedomājam, jo šie psiholoģiskie procesi ir vairāk vai mazāk automātiski. Kā mēs attālus stimulus(enerģiju)pārvēršam jēgpilnās formās, kuras mēs viegli varam atpazīt, izprast un veidot ar tam mijiedarbību? Atbilde – ar sajūtas un percepcijas procesu palīdzību. Norišu virkne sākas ar fizisko enerģiju, kas vienā no tās formām saskaras ar apzinātu pieredzi. Sajūta ir ausu, acu vai mutes gļotādas receptoru uztvertā dzirdes, redzes vai garšas stimula pārvēršanās nervu impulsā. Percepcija saistās ar sensoro stimulu sniegtās informācijas apstrādi, salīdzināšanu un interpretēšanu, piešķirot tai jēgu un nozīmi. Sajūta un percepcija sniedz atbildes uz būtiskiem jautājumiem par pasauli:” Kas ap mums atrodas?” „Kur tas ir izvietots?” „Ko tas dara?”
Proksimālie stimuli ir fiziskā enerģija, piemērām, gaisma vai skaņa, kas tieši iedarbojas uz mūsu maņu orgāniem, bet distālie stimuli ir paši objekti ‘reālajā’ pasaulē. Vairums zina, ka apkārtējo pasauli uztveram ar piecām maņām: ožu, dzirdi, redzi, garšu un tausti, taču ir vēl arī citas maņas, jeb sensori. Katra sensorā sistēma ietver trīs galvenās sastāvdaļas:
– specializētas šūnas – receptorus, kas fizisko enerģiju pārvērš nervu impulsos;
– specifiskus nervu ceļus, kas aizvada šos nervu impulsus no receptoriem līdz galvas smadzenēm;
– īpašus smadzeņu rajonus, kur šie impulsi tiek uztverti un interpretēti.
„Ja arī muļķis un gudrais skatās uz vienu un to pašu koku, tad muļķim tas liekas pavisam savādāks nekā gudrajam.”
/Bleiks/
Pievēršot uzmanību iepriekš pieminētajam aforismam, patiešām var secināt, ka mēs katrs redzam lietas savādāk un to ietekmē dažādi notikumi un lietas, kuras mūs dzīvē ir kādā veidā iespaidojušas. Tie var būt bērnības pārdzīvojumi, jaunībā izjustās bailes, darba pieredze, augstākā izglītība, atmiņas no laukos pavadītajām vasarām vai jeb kā cita, kas ir licis mums īpaši justies un uztver lietas. Bieži tās ir neapzinātas, taču tās ir un paliks mūsu psihē un kamēr tās netraucē mūs- mēs netraucēsim vi