Saturs
1. Ievads 3
2. Sapratne – D. Hjūma skatījumā. 4
3. Roberta Mūka filozofiskais viedoklis. 7
4. Cilvēka sapratnes izmaiņas mainoties laikam un apkārtējai videi. 10
5. Sapratnes problēma mūsdienās manā skatījumā 12
6. Izmantotā literatūra 16
Ievads
Demokrātiska sabiedrība nav iedomājama bez cilvēka neatņemamām tiesībām izpaust savas domas un uzskatus. Un nav būtiski vai mēs piekrītam cita cilvēka uzskatiem, vai nepiekrītam. No tā izriet, ka cilvēks ir tiesiģs paust savu viedokli par jebkuru tēmu, kā arī šis viedoklis ir subjektīvs un tas atkarīgs no katra individuālās sapratnes. Savukārt bieži vien cilvēka sapratne un līdz ar to tā spriedumi ir samērā aprobežoti, kas izskaidrojams ar to, ka katru no mums – mazo, lielās sabiedrības daļu, ļoti ietekmē ap mums esošā apkārtējā vide, sabiedrība kurā mēs atrodamies, un visbeidzot mūsu sociālais un ekonomiskais statuss.
Bēdīgi ir atzīt, ka mūsdienu cilvēks neiedziļinās sapratnes problēmās kopumā, viņa pieeja ir virspusīga un savtīga. Tas nozīmē,ka mūsdienu cilvēkam ir svarīgākas patreizējās un konkrēti ar viņu saistītās rūpes un problēmas, bet problēmas, kas saistās ar vispārīgām tēmām kā, piemēram, cilvēku sapratne kā problēma visā visumā to neinteresē. Taču vērojot katru personību individuāli, parādās fakts, ka sapratnei cilvēka mūžā ir ļoti liela nozīme, jo katrs mēs vēlamies būt saprasti un pieņemti tādi, kādi mēs esam.
Savā darbā centīšos aplūkot sapratnes problēmas risinājumus no dažādu viedokļu un filozofu skatījuma, kā arī centīšos vilkt paralēles ar mūsdienām.
1. Sapratne – D. Hjūma skatījumā.
Savā darbā “Pētījumi par cilvēka sapratni” D.Hjūms par sapratni un cilvēka spriešanas spējām, kā tādām, izsakās visai skeptiski, lai gan šī skeptiskā noskaņa vijas cauri visam darbam, kurš veltīts jautājumiem, kuri saistīti ar cilvēka saprāta darbību, šis autora viedoklis ir visai interesants un savdabīgs.
Autors visus cilvēka spriešanas un pētīšanas objektus iedala divās grupās, kā pirmo tas izvirza attiecības starp idejām un kā otro – faktus. Autors priekšplānā izvirzot attiecības starp idejām neviļus uzsver, ka idejas, kas rodas kādu cēloņu vai seku rezultātā nav saprāta darbības auglis, bet gan secinājums, kas radies atkarībā no dzīvē gūtās pieredzes. Tas pierāda to, ka autors darbā par cilvēka sapratnes spējām, tās noliedz, jo uzskata, ka cilvēka prāts nekad nespēs atrast sekas, izejot no izdomāta cēloņa, kaut arī tas veiktu visrūpīgāko izpēti un pārbaudi, jo sekas ir pilnīgi atšķirīgas no cēloņa un rezultātā tās nepavisam nav iespējams atrast cēlonī. Pie tam, katras sekas ir atšķirīga parādība no sava cēloņa. Šis uzskats strikti nodala prāta spējas, kas novērtētas samērā zemu, no pieredzes, kura šinī gadījumā tiek izvirzīta kā galvenā cilvēka īpašība, uz kuru bāzējas visa viņa darbība. To var saprast tā, ka cilvēka prāta spēju vai nu vispār nav, vai arī tās ir tik minimālas, ka visi spriedumi izriet tikai no iepriekš gūtās dzīves pieredzes. Turpretī ņemot vērā iepriekš minētos autora uzskatus, ir ļoti būtisks viņa apgalvojums, ka pat tad, ja mums, cilvēkiem, ir bijusi pieredze attiecībā uz cēloņu un seku darbību, mūsu slēdzieni, kas izdarīti no šīs pieredzes, nekādā ziņā nebalstās uz spriešanu vai kādu citu sapratnes procesu, ar kuru autors cenšas pierādīt, ka prāta spējas kā tādas praktiski nepastāv. Šeit autors nonāk pretrunā pats ar savu viedokli, kur min to, ka sekas var atklāt ar pieredzes palīdzību, un šī pretruna ir tāda ka, kā var rasties kāds konkrēts slēdziens vai apgalvojums, kas radies izejot no pieredzes, ja tajā netiek ņemti vērā prāta sapratnes procesi. Kā zināms cilvēka slēdzieni un jebkuri spriedumi, par jebkuru jautājumu ir atkarīgi no tā, cik lielā mērā viņš ir izpratis attiecīgā jautājuma būtību.
D.Hjūms savu viedokli pamato ar to, ka visi argumenti, kas balstās uz pieredzi, pamatojas uz līdzību, ko mēs sastopam starp dabas objektiem, tādēļ cilvēkiem ir iemesls cerēt, ka sekas, kuras rada vieni objekti, būs tādas pašas, ja tās radīs līdzīgi objekti. Šeit atkal ir vērojams autora viedokļu pretrunīgums, jo sākumā noliedzot saprāta spējas un izvirzot to, ka viss tiek balstīts uz pieredzi, gribēja norādīt uz pieredzes nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Savukārt ar pēdējo viedokli, autors grib parādīt to, ka visi slēdzieni tiek balstīti uz līdzību un šo līdzību ir iespējams saskatīt tikai tiem cilvēkiem, kuriem ir bijusi iepriekšēja pieredze. Autors nemin to, ka lai saskatītu jebkādu līdzību ar kaut ko, mēs, cilvēki, izmantojam savas prāta un saprašanas spējas, jo kā gan mēs varētu saskatīt jebkādu līdzību, kaut vai cēloņu līdzību, ja neizprastu paša cēloņa būtību.
Pēc autora domām otrs cilvēka spriešanas un pētīšanas objekts ir fakti. Par kuriem, viņš izsakās šādi:” Cilvēks bez jebkādas pieredzes nevar nedz attiecināt savus pieņēmumus vai spriedumus uz faktiem, nedz arī būt pārliecināts par kaut ko tādu, kas nav tieši dots viņa atmiņā vai sajūtās.” Ar šo frāzi autors uzsver, ka cilvēks bieži savus spriedumus mēdz pamatot ar kādu konkrētu faktu, taču to dara pamatojoties uz savu pieredzi. Autors min arī sajūtas un atmiņu, kas cilvēkam var vistiešāk asociēties ar kādu zināmu faktu vai notikumu uz kuru tas balsta savus pieņēmumus. Šeit tiek nedaudz akcentēts, ka cilvēka pieredzei ir liela nozīme, taču tā ir mazvērtīga, ja tajā nav ietvertas cilvēka tā konkrētā brīža sajūtas, kas saglabājušās cilvēka atmiņā. Galu galā tiek vērsts pavērsiens, ka viena no galvenajām cilvēka pieredzes sastāvdaļām ir atmiņa, kurā uzkrājas visa mūsu, laika gaitā, gūtā pieredze. Savukārt autors arī šeit minot atmiņu nemin to, ka pie atmiņā esošo notikumu “apstrādes” piedalās cilvēka saprāts, taču arī to nenoliedz.
Autora galvenais uzskats ir: ”Ja cilvēkam, kam ir ļoti attīstīts saprāts un spējas, priekšā noliktu kādu priekšmetu, par kuru tam nebūtu nekādu priekšstatu, tad viņš nebūs spējīgs pat ar visrūpīgāko šī priekšmeta īpašību izpēti, kas pieejama viņa sajūtām, atklāt kaut kādu cēloni vai sekas. Tāpat arī mūsu saprāts, ja tam nepalīdz pieredze, nevar izdarīt nekādu slēdzienu attiecībā uz reālu eksistenci un faktiem.”
Autora skeptiskā pieeja sapratnes problēmai ir samērā interesanta. Viņa darbā sapratne kā problēma neeksistē, jo saprātam autora uzskatā nav būtiskas nozīmes. Šī nostāja sevišķi spilgti atspoguļojas visos viņa uzskatos un apgalvojumos, kas viņaprāt ar laiku varētu tikt apgāzti un argumentēti tieši pretēji viņa uzskatam.
Autors uzsvaru liek uz to, ka visi secinājumi no pieredzes ir pieraduma, nevis spriešanas rezultāts. Jāatdzīst, ka pieradumam mūsu dzīvē ir liels spēks, taču nevar noliegt spriešanas spējas kā tādas, jo bez tām cilvēce nemaz nevarētu eksistēt. Neskatoties uz to, ka autors uzsver pieraduma spēku, viņš min būtisku piezīmi, ka atšķirība starp saprātu un pieredzi tiek saglabāta visos mūsu spriedumos attiecībā uz praktisko dzīvi. Tas zināmā mērā ir pretrunīgi viņa iepriekš minētajiem uzskatiem, tomēr liecina par to, ka autors pieļauj varbūtību, ka pastāv arī saprāts. Kā arī autors min, ka saprāts nav pilnīgs, ja tam nenāk talkā pieredze, kura vienīgā spēj piešķirt stabilitāti. Lai gan ar šo spriedumu autors nenoliedz saprāta esamību, tomēr nepārstāj uzsvērt pieredzes nozīmīgumu.
Lai gan autors ar savu skeptisko nostāju pieļauj saprāta esamību, tomēr viņš to neakcentē, jo pastāv pie sava viedokļa, ka galvenā privilēģija priekš cilvēka ir pieredze, kas bieži vien mijas ar paradumu. Autors ar to ir gribējis teikt, ka cilvēks ir interesanta būtne, kura bieži vien rīkojas vadoties no savas personīgās pieredzes, kas nekādi nav saistīta ar spriešanu vai sapraљanu.
Lai gan D.Hjūms savā filozofijā nenoliedz saprātu, tomēr viņš neapšaubāmi uzsver tā nepilnīgumu, ko pilnībā var aizstāt ar pieredzi. Kā arī to, ka cilvēka sapratne un spriešanas spējas nevar būt iespējamas bez iepriekšējas pieredzes un sajūtām, kas saglabājušās viņa atmiņā.
2. Roberta Mūka filozofiskais viedoklis.
Iepazīstoties ar R.Mūka darbu: “Martins Heidegers un filozofijas gals”, kurā autors analizē Heidegeru un citus izcilus filozofus, es saskāros ar visai interesantiem dzīves uztveres paņēmieniem, kā arī savdabīgiem uzskatiem. Samērā interesants apraksts ir par Heidegeru un viņa interesi par Moderno zinātni. Pēc autora domām Modernā zinātne interesē Heidegeru nevis tāpēc, ka tā nodarbojas ar faktiem, bet tāpēc, ka veids, kādā fakti tiek pasniegti, radikāli atšķiras no grieķu un Viduslaiku zinātnes. Fakti paši par sevi neko neizsaka, tie iegūst nozīmi tikai universālu jēdzienu vai fundamentālas koncepcijas gaismā, ar kuras palīdzību cilvēks tuvojas dabiskiem fenomeniem. Pretēji 16. un 17.gadsimta fiziķiem, kuri bija arī filozofi, 20.gadsimta pozitīvisms pieņem, ka pietiek tikai ar faktiem un ka zinātnei nav jānodarbojas ar fundamentālu principu izziņu. Tā nu iznāk, ka modernā zinātne, kas, pretēji Viduslaiku zinātnei, pieņēma, ka tā balstīta pieredzē, ir tieši tā, kas pieredzi ignorē. Ņūtons runā par parādībām, kas ir krasā pretrunā ar ikdienas cilvēka pieredzi.
Heidegera interese par faktiem ir savdabīga, kaut vai tāpēc vien, ka viņu vairāk interesē pats faktu pasniegšanas veids nevis fakti. To var izskaidrot ar to, ka var būt viens un tas pats fakts, bet katra personība to var izskaidrot un pamatot savādāk, kā arī šo faktu uztvere var būt ļoti atkarīga no tā kā un kādā veidā fakti tiek pasniegti. Galu galā var nonākt pie secinājuma, ka cilvēkam visbiežāk izsakot savu viedokli patīk balstīties uz kādu konkrētu faktu, savukārt viņa izskaidrojums būs atkarīgs no tā, kā viņš būs izpratis faktu uz kuru tas balstās. Līdz ar to Heidegers neviļus pierāda faktu pasniegšanas būtību un saikni, kāda veidojas starp faktiem, sapratni un slēdzienu, kā arī to ka šāda saikne pastāv un tās funkcija ir ļoti nozīmīga jebkuram.
Loti interesants šķiet Heidegera apgalvojums, ka: “Zinātnei lietas ir objekti, tehnoloģijai – resursi.” Šis apgalvojums saprotams ar to, ka jebkuru lietu, priekšmetu zinātnieki var un apskata kā konkrētu objektu, ar kuru tie var brīvi manipulēt, bet tai pat laikā šis objekts ir zaudējis visu savu sākotnējo būtību un ir pakļauts jebkādai ietekmei. Turpretī skatoties uz šo lietu, objektu no tehnoloģiskā viedokļa, tas nezaudē savu sākotnējo vērtību un tā izmantošana būs atkarīga no šī objekta būtības un tā īpašībām. Autors to pamato ar to, ka, ilūzija, ka cilvēks var iekarot dabu, veido tehnoloģijas būtību. Šis apgalvojums ir visai saprātīgs, jo arī mūsdienās cilvēka saprāts arvien vairāk cenšas izprast dabu, tajā valdošās likumsakarības, pie tam attīstoties gan zinātnei, gan tehnoloģijai šīs likumsakarības tiek ņemtas vērā izstrādājot jaunas iekārtas un cita veida ierīces. Cilvēks ir nonācis pie secinājuma, ka viņa spēkos nav izmainīt jau gadsimtiem ilgi pastāvošās dabas likumsakarības kā piemēram, ka pēc dienas seko nakts un otrādi. Savukārt cilvēka saprāts visbeidzot ir sapratis, ka tam ir jāpieskaņojas un jāpieņem daba ar visiem tai piemītošajiem untumiem un tajā pastāvošajām likumsakarībām. Pēc Heidegera uzskatiem, cilvēks jau pašlaik ir apņemts ar “Ārprātu”, kas ir projekts, kurā cilvēce ir pakāpeniski soli pa solim iestrēgusi un netiek vairs laukā. Tas ir uzmetums, kas sniedz iespēju pārvaldīt zemeslodi ar visiem tās resursiem, projekts, bez kura cilvēce vairs nevarētu izdzīvot. Šis, kā Heidegers to dēvē – projekts, cilvēcei būtu pakāpeniska bojāeja, ja vien cilvēks nebūtu apveltīts ar veselo saprātu, kurš to samērā laicīgi ir apstādinājis un licis apzināties sev apkārtesošās vides, dabas vērtīgumu, kam sākotnēji netika pievērsta tik nozīmīga vērtība. Tas tāpēc, ka cilvēks bija pārņemts ar domu, ka viss ir neizsīkstošs un mūžīgs, kā arī tas, ka ne ar ko nav jārēķinās. Savukārt mūsdienās, kad mazpamazītiņām sāk izsīkt, tā, agrāk, dēvētie neizsīkstošie dabas resursi, bez kuriem jau cilvēce vairs nevar iztikt, tad nu sāk glābt, ko vien var, taču bēdīgs ir atzinums, bet ir lietas ko vairs neizglābs…
Šo nodaļu gribētu beigt ar Norberta Vīnera vārdiem: “Mēs esam pārveidojuši savu vidi tik radikāli, ka tagad mums jāpārveido pašiem sevi, lai varētu šai vidē dzīvot.”
3. Cilvēka sapratnes izmaiņas mainoties laikam un apkārtējai videi.
Cilvēka uzskati, kas vistiešāk atkarīgi no sapratnes, ir ļoti elastīgi laikā un telpā. Kā jau minēju sapratne, kā problēma iespējams pastāv kopš cilvēces eksistences sākuma. Kā vēsture liecina, cilvēks pakāpeniski iepazina visu nezināmo, kas bija ap viņu un laika gaitā tas uzkrāja pieredzi. Viņš mēģināja izprast dabu, vidi kurā tas dzīvoja, kā arī tas pakāpeniski iepazina sev apkārtesošos līdzcilvēkus. Tas liecina, ka katras nākamās paaudzes spriešanas spējas bija jau daudz attīstītākas, kā arī to sapratne par vidi kurā tie dzīvo bija daudz reālāka, jo viņi tika apmācīti vadoties no cilts vecāko agrāk gūtās pieredzes. Tā laika gaitā cilvēka prāta spējas pakāpeniski attīstījās. Jo kā zināms ņemot vērā pieredzi un prāta spējas cilvēks var izteikt savu viedokli, nostāju un secinājumus par jautājumiem, kurus tas izprot. Savukārt cilvēks ir samērā ātri ietekmējama būtne, kas ir zināmā mērā atkarīga no vides kurā tā dzīvo, no sabiedrības kurā tā apgrozās un visbeidzot no dzīves līmeņa kurā tam nākas dzīvot. Nevar jau arī aizmirst, ka cilvēks savā būtībā ir nemiernieks un viņa zinātkārei robežu nav, taču tam piemīt arī lieliska pielāgošanās spēja. Šīs cilvēka īpašības tiek minētas tāpēc, ka tām ir cieša saistība ar sapratni, jo cilvēki ir dažādi, kā arī to uzskati ir ļoti dažādi un tie ir atkarīgi no sapratnes.
Mainoties gadsimtiem, mainoties dzīves apstākļiem, mainoties valdībām, kuru pakļautībā cilvēks ir bijis spiests dzīvot, tam izveidojas savs viedoklis par jebkuru objektu vai tēmu, protams ja tā vistiešāk skars tieši pašu cilvēku. Bieži vien cilvēki nevēlas vai arī neizprotot attiecīgā jautājuma būtību neapdomājoties un nevadoties no savas pieredzes pieņem citu, sev apkārtesošo līdzcilvēku viedokli, kuram varbūt pat nepiekristu, ja izprastu jautājuma būtību. Ar to es gribu teikt, ka cilvēks bieži neizmanto savas prāta spējas, kā arī neapzinās to būtiskumu veidojot kopējo sabiedrības nostāju.
Mūsdienās cilvēks kļūst samērā aprobežots, jo to nomāc viņa personīgās problēmas, kas saistās ar viņa ikdienu, ko vairums redz visai pelēcīgās krāsās. Līdz ar to, ka ir sarežģījumi, kas skar katru personīgi, tad tādi vispārīgi, uz to brīdi neaktuāli jautājumi cilvēku nespēj ieinteresēt, jo tas tam jau šķiet mazsvarīgāk. Tikai palasot vēstures grāmatas, bieži vien nodomājam, ka cilvēki par savu labklājību necīnījās, ka viņiem vajadzēja izteikt savas domas un ierosinājumus, tad viss būtu savādāk. Turpretī šī problēma vērojama arī mūsdienās, jo arī pašlaik cilvēki baidās izteikt atklāti savas domas, jo baidās būt nesaprasti vai pārprasti. To precīzāk var izskaidrot ar šādu piemēru, ka tā vietā, lai teiku es domāju tā un tā vai arī pēc manām domām to varētu izdarīt … – cilvēki saka – kāds gudrs cilvēks ir izteicis domu, kuru varētu izmantot arī šinī gadījumā … Sabiedrībā ir vērojama tendence, kurā vairums cilvēku piekrīt kādam viedoklim tik tāpēc, ka tas ir nepieciešams lai iegūtu labvēlīgu sabiedrības attieksmi. Taču šāda nostāja ir visai aplama, jo nekad nebūs pa prātam visiem un tas nozīmē to, ka katra cilvēka viedoklim vajadzētu būt subjektīvam un pilnīgi neatkarīgam, turpretī risinot globālus jautājumus ir jāsakopo šie viedokļi un jācenšas rast kompromisu atrisinājumu. Protams mainoties laikam un apkārtējai videi, kā arī problēmām to uztvere un sapratne mainās, jo cilvēce mainoties laikam un videi pilnveidojas un attīstās. Līdz ar šo attīstību attīstās arī prāta spējas un mainās spriešanas spējas, kuru maiņa ir izskaidrojama ar jebkāda veida pieredzes bagātināšanos…
5. Sapratnes problēma mūsdienās manā skatījumā.
Manas domas par iepriekš minētiem autoru darbiem ir dažādas, jo šo autoru uzskati ir dažādi. Kā pirmo es varu minēt Hjūma darbu, kurš personīgi man ir nepieņemams, jo es nepiekrītu viņa uzskatiem un viedoklim, kas saistīts ar sapratni. Autors skeptiski izsakās par prāta spējām, kā arī par to ka šīs spējas ir tik maznozīmīgas, ka pat tām nebūtu jāpievērš īpaša vērība. Autors kā galveno izvirza pieredzi uz kuru cilvēks veido savus uzskatus, taču to, ka uzskati veidojas ar prāta palīdzību, kā arī tas, ka izprotot kādu konkrētu jautājumu un to ar prāta spēju palīdzību savienojot ar pieredzi var rasties kāds konkrēts viedoklis vai uzskats, autors nemin. Jo uzskata, ka spriešanai nav nekāda sakara ar viedokļa vai uzskata veidošanu un argumentē to, ka bez pieredzes uz spriedumu pamata nevar rasties neviens apgalvojums. Savukārt es uzskatu, ka protams pieredzei ir ļoti būtiska nozīme cilvēka dzīvē, taču ja tas neizmanto savas prāta spējas un pieredzi vienkopus pie kāda konkrēta viedokļa vai secinājuma izteikšanas, tad kādēļ vispār cilvēkam ir nepieciešams veselais saprāts un spēja loģiski domāt. Cilvēks, kuram ir zināma dzīves pieredze to izmantos jebkurā gadījumā, kā arī tas ka bieži vien loģiskā domāšana un spriešanas spējas mums palīdz labāk izprast to, ko varbūt agrāk mēs nespējām, jo nedomājām ka varam tik tālu aizdomāties, kā arī to ka mūsu sapratne attīstās līdz ar mums. Te es gribu minēt, ka liela nozīme ir cilvēka izglītotības pakāpei, kā arī viņa intelektuālai izaugsmei. Jo cilvēks būs daudzpusīgāks, jo viņa izziņas lauciņš būs lielāks, jo lielāku viņš iegūs priekšstatu par to ko viņš nezin, kā arī tiks papildināta viņa pieredze. Ar to es gribu pateikt, ka sapratnei cilvēka dzīvē ir liela nozīme, jo atkarībā no tā, cik daudz mēs saprotam, izprotam un gribam izprast, būs atkarīga katra cilvēka individuālā izaugsme un, jo daudzpusīgāki un elastīgāki mēs būsim ,jo labāk mēs varēsim izprast lietas par kurām pašlaik varam izteikt tikai minējumus.
Kā otru autoru minēšu R.Mūku, kurš analizēja filozofa Heidegera uzskatus. Jāsaka atklāti, ka autora viedoklis par faktiem un par to pasniegšanas veidu mani nedaudz saistīja, jo es arī uzskatu, ka ļoti būtiski ir veids kādā fakti tiek pasniegti. Manuprāt, tas ir būtiski tādēļ, ka atkarībā no tā, kā tiks pasniegts konkrētais fakts, tā arī to uztvers cilvēks, savukārt jebkuru faktu var pasniegt dažādi, pat to sagrozot par labu sev, turpretim otram par sliktu. Te vajadzētu minēt, ka iespējams faktu pasniegšanai būtu nepieciešami ierobežojumi, kas novērstu to sagrozīšanu, kā arī nepareizu uztveri. Kā zināms izsakot savas domas mēs ne tikai vadāmies no savas pieredzes, bet arī bieži vien par pamatu minam kādu konkrētu faktu, kas saglabājies mūsu atmiņā. Taču tas, kādā veidā un interpretācijā tas saglabājies mūsu atmiņā, jau būs atkarīgs no tā, kādā veidā mums tika pasniegts šis fakts un kā mēs to uztvērām un sapratām. Heidegeram ir interesantas domas, versijas par cilvēka un dabas attiecībām, par to cik cilvēks var būt tuvredzīgs un tai pat laikā bezspēcīgs vēl pilnībā neizpētītās dabas priekšā. Autors jau paredzējis cilvēka iespējamo bojāeju, pie kuras var novest paša cilvēka saprāta un izaugsmes attīstības rezultātā. Tas, ka cilvēks pats var izpostīt vidi kurā tas eksistē var būt un diemžēl arī ir nenovēršams fakts. Es pieļauju varbūtību, ka cilvēka prāta spējas nepieļaus pašiznīcību. Lai gan cilvēce nenoliedzami attīstoties tehnoloģijai ir būtiski ietekmējusi apkārtējo vidi, kurā tā atrodas, taču šī vide intensīvi tiek pētīta un pakāpeniski, jau piemērojoties daudziem dabas faktoriem, kurus izmainīt nav cilvēka spēkos, tiek ieviesta vidi saudzējoša tehnoloģija, kas iespējams samazinātu tik nepieciešamos dabas resursus, kuru vērtību sāk apzināties tikai tad, kad tie jau ir uz izsīkšanas robežas. Es domāju, ka ņemot vērā jau gadsimtiem uzkrāto pieredzi un pieļautās kļūdas, kā arī izmantojot prāta spējas cilvēks apzināsies, ka ir būtiski dzīvot harmonijā ar dabā jau pastāvošajām likumsakarībām un īpatnībām, jo daba, apkārtējā vide, kas atrodas ap cilvēku ir vislielākā cilvēka bagātība, kura tam ir jāsargā un jāsaglabā pēc iespējas rūpīgāk. Jo kā teicis Norberts Vīners: “Mēs esam pārveidojuši savu vidi tik radikāli, ka tagad mums jāpārveido pašiem sevi, lai varētu šai vidē dzīvot.” Tas liecina par to, ka nu ir pēdējais laiks sākt mainīt savu nostāju, kas saistīta ar intensīvu apkārtējās vides piesārņošanu un neatjaunojamo resursu neapdomīgi, neracionālu izmantošanu un neatjaunošanu.
Kas attiecas uz sapratni kā problēmu, es uzskatu, ka to var formulēt dažādi, bet problēma kā tāda ir pastāvējusi, pastāv un pastāvēs, kamēr vien cilvēce eksistēs. Šis uzskats jau vistiešāk ir saistīta ar to, ko vispār cilvēks saprot ar jēdzienu sapratne, kā šī jēdziena izpratne var ietekmēt cilvēku. Ar jēdzienu sapratne es saprotu to, ka sapratne ir tas kā saprotu un uztveru kādu konkrētu faktu, argumentu utt. Kā arī to kā es izprotu otru cilvēku, apkārtējo viedokli, kā uztveru vidi kurā atrodos. Es nezinu vai šis mans uzskats par sapratni ir pareizs, bet es to tā izprotu un tas ir tikai mans tīri subjektīvais viedoklis. Es uzskatu, ka ir ļoti daudzi apstākļi, kuri var ietekmēt un ietekmē cilvēku un tā spriešanas spējas, kas ir atkarīgas no tā sapratnes un tā, ko tas vispār izprot ar jēdzienu sapratne. Cilvēki mūsdienās jūtas neizprasti un atstumti, jo tos nomāc ikdienas rūpes un diskomforts, kurš tos apspiež. Varbūt izklausīsies mazliet egoistiski, bet es to nesauktu par neizpratni un atstumtību, es to drīzāk nosauktu par sevis nožēlojamu žēlošanu un gaušanos. Šis uzskats man radies no tā, ka apgalvoju to, ka vairums patreizējās sabiedrības daļas uz problēmu kopumā skatās vienpusīgi un tikai individuāli, bet ja uz to, mēs katrs paraudzītos vispusīgi un nedaudz tālredzīgāk, tad nepārņemtu tāda vienaldzība, kāda tā ir patreiz. Es uzskatu, ka katram ir problēmas, katram ir savas rūpes taču cilvēks ir apveltīts ar veselo saprātu un loģisko domāšanu, kuru izmantojot var panākt daudzko un nav uzreiz jāapgalvo, ka apkārtējie nesaprot un neizprot mūsu viedokli.
Cilvēkam ir ļoti būtiski vai viņš tiek saprasts, bet es uzskatu, ka vēl būtiskāk ir tas, kā pats cilvēks uztver un saprot, un izanalizē to, kas ar viņu un ap viņu notiek. Un no tā cik veiksmīgi viņš būs to izdarījis, no tā arī būs atkarīgi viņa spriedumi un uzskati par visa veida jautājumiem. Jo cilvēks vispusīgāk uztvers apkārtējo vidi kurā tas atrodas, jo viņa uzskati būs vispusīgāki un subjektīvāki. Savukārt cilvēka subjektivitāte jau ir atkarīga no viņa intelektuālās pakāpes.
Izmantotā literatūra
1. D.Hjūms – Pētījumi par cilvēka sapratni. – R.: Zvaigzne, 1987.
2. Mūks Roberts – Martins Heidegers un filozofijas gals. – R.: Karogs, 1994.
3. P.Tulviste – Par domāšanas izmaiņām vēsturē. – R.: Avots, 1990.