Latvijas ekonomika 21.gs. priekšvakarā

Referāts ekonomikā

Latvijas ekonomika 21. Gadsimta priekšvakarā.

Pirms daudziem gadiem Mārgareta Tečere un citi neoliberāļi paziņoja, ka tirgus ekonomika guvusi pārliecinošu uzvaru cīņā pret kolektīvisma jēdzienu. Kā neveiksmīgi izteicās Tečeres kundze: “Sabiedrība kā tāda nemaz nepastāv”. Taču pat tiem britu konservatīvajiem, kuri atbalstīja Tečeres kundzi, kļuva acīm redzams, ka neoliberāļi pilnīgi aizmirsuši par tirgus atkarību no citām, ar tirgiem nesaistītām institūcijām. Tas atkarīgs arī no ģimenes un kopienām, kurās veidojas uzticēšanās un cilvēciskais kapitāls. Kā apstiprina aizvien lielākais darbu skaits mūsdienu ekonomikas jomā, ja

a
a tirgus ekonomika gatavojas gūt panākumus, investīcijas sabiedriskajā kapitālā ir tikpat svarīgas, cik kapitālieguldījumi vērtspapīros.

Jaunajā ekonomikā sabiedriskās bagātības veidošana aizvien vairāk ir atkarīga no cilvēciskā kapitāla. Taču cilvēciskais kapitāls vispirms veidojas ģimenē, lielākoties pirms mēs nonākam saskarsmē ar plašākiem sabiedrības institūtiem. Tāpēc, ja mums ir nopietna attieksme pret cilvēcisko kapitālu un ja mēs nopietni izturamies pret mūsu pienākumiem attiecībā pret sabiedriskajām institūcijām, mums ir vajadzīga tāda politika, kas ļauj pat visnelabvēlīgākajām ģimenēm dot saviem bērniem labus dzīves sākuma apstākļus. Mums ir
r
r vajadzīga mūsdienīga sabiedrības aizsardzības sistēma, kuras galvenais mērķis nav pamatvajadzību apmierināšana, nodrošinot atbalstu ārpus tirgus ekonomikas ietvariem, bet kura katrā izdevīgā gadījumā palielina cilvēku spēju gūt panākumus un izdzīvot tirgus ekonomikas apstākļos.

Latvijā brīvā tirgus ekonomika sāka ienākt tikai pēc br
r
rīvības atjaunošanas, jo pirms tam veikalos varēja nopirkt tikai Krievijas vai pašu ražotās preces, kuru cenas nevarēja mainīt, jo tās jau tika noteiktas rūpnīcā. Netika atļauts ievest ārvalstu preces. To drīkstēja darīt tikai tad, ja šī valsts atradās bijušajā Padomju Savienības teritorijā.

Patreiz viss ir mainījies. Mēs drīkstam preces ievest, izvest, pārdot par sev izdevīgām cenām un tamlīdzīgi. Protams, pastāv daži ierobežojumi, kuri ir jāievēro.

Ja runājam par pārmaiņām, tad jāatzīst, ka šogad attiecībā uz iekšzemes kopproduktu arī ir notikušas dažas izmaiņas.

Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par iekšzemes kopprodukta kritumu šā gada pirmajā pusgadā 2% apmērā bija negaidīti gan finansu ekspertiem, gan arī pašiem statistiķiem – visi atzīst, ka cerēja uz labākiem rezultātiem. Tomēr starp trim Baltijas valstīm šā gada pirmajā ceturksnī vismazākais iekšzemes kopprodukta kritums bi
i
ija tieši Latvijā. Finanšu eksperti šogad Latvijā tomēr prognozē nelielu iekšzemes kopprodukta pieaugumu.

Galvenie iekšzemes kopprodukta krituma iemesli, pēc Zojas Medvedevskihas (Latvijas Bankas monetārās politikas pārvaldes vadītāja) domām, bija krīze Krievijā un arī ar to saistītajās NVS reģiona valstīs. “Ja nebūtu šī šoka, ekonomikas pieaugums būtu 1997. gada un 1998. gada sākuma līmenī,” teica Latvijas Bankas speciāliste. Savukārt finansu ministrijas Tautsaimniecības analīzes departamenta direktore Daiga Gulbe uzskata, ka iekšzemes kopprodukta izmaiņas trešajā ceturksnī varētu būt tuvu nullei.

Unibankas resursu pārvaldes fondu tirgus analīzes nodaļas vadītājs An
n
ndris Vilks uzskata, ka labvēlīga scenārija gadījumā, tas ir, atgūstoties apstrādes rūpniecībai, nesamazinoties naftas tranzītam un ostu apgrozījumam, palielinoties finansu starpniecības apjomiem, pieaugums varētu būt aptuveni 1%.

Uzklausot šo un vēl citu nozaru speciālistus var secināt, ka iekšzemes kopprodukta izmaiņas varētu būt tikai nedaudz virs nulles.

Protams, ka nekāda iekšzemes kopprodukta vispār nebūtu, ja valstī nedarbotos dažādi uzņēmumi un firmas. Šoreiz mēģināšu analizēt divu valsts uzņēmumu darbību, ap kuriem pašlaik tiek vērptas dažādas intrigas un bieži vien celta neslava. Šie uzņēmumi ir Lattelekom un Latvijas dzelzceļš.

Uzņēmuma Lattelekom peļņa pirmajā pusgadā bijusi 10,2 miljoni latu, bet kopējie ieņēmumi – apgrozījums pārsniedzis 61,8 miljonus latu. Lai arī šie finansu rādītāji esot mazāki, nekā iepriekš ticis prognozēts, kopš pērnā gada rudens vērojamās Latvijas ekonomikas lejupslīdes apstākļos tie esot vērtējami kā apmierinoši. Gada kopumā “Lattelekom” plānojot sasniegt 120 miljonu latu apgrozījumu un aptuveni 20 – 21 miljona latu peļņu, kas būtu 1998. gada līmenī, presei teica “Lattelekom” izpilddirektors Juhani Vienola.

Vairāk nekā 62,8% Lattelekom kopējā apgrozījuma gada pirmajā pusē veidojuši ieņēmumi no iekšzemes telefonsarunām, kas ir vairāk nekā pērn, kad tie bija 58,9% “Lattelekom” kopējā apgrozījuma. Kompānijas vadība lēš, ka jūnijā veiktais telefontarifu palielinājums būtiski nav ietekmējis pusgada rādītājus un kopumā tarifu maiņas dēļ ieņēmumi pieauguši aptuveni par 3%.

Pēc J. Vienolas vārdiem, 1999. gada ieņēmumu un peļņas apjomu prognozes bijušas “daudz lielākas”, jo telekomunikāciju nozare pasaulē kopumā šobrīd esot viena no visstraujāk augošajām un ienesīgākajām. Kopumā Lattelekom neesot prognozējusi, ka valsts ekonomikas lejupslīde būs tik liela. “Mēs nebijām gatavi tik pieticīgam ieņēmumu pieaugumam,” atzina J. Vienola.

Lattelekom finansu dati liecina, ka tās kopējie ieņēmumi gada pirmajā pusē, salīdzinot ar šo pašu laiku 1998. gadā, palielinājušies par 11% jeb gandrīz 6 miljoniem latu, turpretim peļņa – samazinājusies par 15% jeb aptuveni par 1,8 miljoniem latu. Tas tiek skaidrots ar pērn veiktajiem lielajiem kapitālieguldījumiem, kas šogad prasījuši lielākus amortizācijas atskaitījumus.

Ar Latvijas dzelzceļu saistītās cenu palielināšanās pasažieru vilcienos ir vēl interesantākas. Andris Zorgevics visās nelaimēs vaino Krieviju. Šāda situācija ir izveidojusies tikai tāpēc, ka Latvijas valdība negrib vai nevar panākt, ka Krievija atceļ diskriminējošo lēmumu, kas kravu pārvadājumiem Latvijas virzienā neparedz tarifu atlaides.

Lai arī augstas Krievijas amatpersonas šogad jau vairākkārt solījušas, ka šis lēmums tiks atcelts, reāla rīcība nav sekojusi. Tā vietā arī gada pēdējā ceturksnī kaimiņvalsts noteikusi paaugstinātos pārvadājumu tarifus kravām, kas tiek vestas Latvijas virzienā.

A. Zorgevics lēsa, ka kopumā kravu pārvadājumu apjoms šogad būs samazinājies par 20%, bet uzņēmuma zaudējumi pārsniegšot vairākus miljonus latu. Viņš gan pauda cerību, ka nākamgad situācija mainīsies, Krievijas diskriminējošais lēmums, ko A. Zorgevics dēvēja par “politisko reketu”, tiks atcelts un LDz varēs strauji palielināt kravu pārvadājumu apjomus.

Tāpat viņš norādīja, ka valdībai beidzot esot jāizlemj pasažieru pārvadājumu dotēšanu, kā to prasa likums. Bez Albānijas Latvija esot vienīgā valsts Eiropā, kur pasažieru pārvadājumi netiek dotēti, uzsvēra LDz vadītājs un lieku reizi atgādināja, ka uzņēmumam tie radot vairāk nekā 16 miljonu latu zaudējumus gadā.

Šie skaitļi un prognozes protams ir vērā ņemamas, bet pirms izdarām secinājumus vajadzētu vēlreiz ieskatīties grafikos un paanalizēt skaitļus. Vai tiešām bija jāpaaugstina tarifi par telefona sarunām, lai palielinātu ienākumus tikai par 3%. Lattelekom apgalvo, ka šī summa neesot liela, bet priekš iedzīvotājiem šie santīmi kaut ko nozīmē. Vai LDz bija jāpaceļ cenas pasažieru pārvadājumiem? Grafikā skaidri redzams, ka 1999. gada 1. pusē ir aptuveni tikpat lieli ienākumi, kā 1998. gada pirmajā pusē. Pašlaik cilvēki vēl brauc ar vilcienu un maksā šīs pārmērīgi augstās cenas. Tiek domāts par vēl vienu cenu paaugstināšanu līdz autobusu cenu līmenim, bet cenas jau tagad ir augstākas nekā autobusos. Dzelzceļi ir veci un netiek remontēti. Pasažieriem ir jābrauc vecos, netīros vagonos, bet pasažieri maksā. Mans uzskats par šiem uzņēmumiem ir tāds: tie apzinās, ka ir vienīgie savā sfērā, tas nozīmē, ka var veidot savu monopolu. Ir skaidrs, ka pa telefoniem zvanīja un zvanīs līdz tam brīdim, kamēr maksa par sarunu no parastā telefona aparāta nepārsniegs maksu par sarunu no mobilā tālruņa. Brauks arī ar vilcienu, jo ne vienmēr ir pieejama automašīna vai autobuss un ne vienmēr autobusi kursē vajadzīgajā laikā.

Tā mēs varētu diskutēt par šo tēmu ilgi, bet ir vēl viena problēma, kas pašlaik ir skārusi Latviju samērā nopietni un izsitusi no sliedēm daudzus Latvijas lauksaimniekus. Šī problēma ir ievestie lauksaimniecības produkti. Šoreiz runa ies par cūkgaļu un piena produktiem.

Kā jau visiem zināms, šā gada sākumā Latvijā ieplūda liels daudzums cūkgaļas no Igaunijas, kas izsauca Latvijas lauksaimnieku sašutumu. Iemesls neapmierinātībai bija gaļas zemās cenas. Pašlaik situācija ir uzlabojusies, jo valsts ir sākusi nopietni domāt par cūkgaļas tirgus aizsardzību.

Zemkopības ministrs Aigars Kalvītis uzsvēra, ka cūkgaļas tirgu vajadzētu aizsargāt vismaz 2 gadus, un tas ļautu palielināt arī lauksaimnieku ienākumus. Vietējie cūkgaļas audzētāji uzskata, ka tirgus vēl nav kļuvis stabils un tam nepieciešams ilgāks laiks, savukārt gaļas pārstrādātāji uzskata, ka turpmāk saglabāt ievedmuitu nebūtu nepieciešams.

Šā gada 1. jūnijā uz 200 dienām tika ieviesti ārkārtas cūkgaļas tirgus aizsardzības pasākumi – tika noteikta papildu ievedmuita cūkgaļai 70% apmērā, bet ne mazāk kā 34 santīmi par kilogramu. Patlaban valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisija sākusi pārbaudi, un tai līdz 17. decembrim, kad beigsies noteiktie ārkārtas pasākumi, ir jādod slēdziens – vai ieviestie pasākumi bija pamatoti, vai tie devuši rezultātu un vai nepieciešams cūkgaļas ražotājus aizsargāt arī turpmāk.

Ja VITAK nespēs pierādīt ārkārtas pasākumu pamatotību, saskaņā ar likumu “Par iekšējā tirgus aizsardzību” Latvijai būs jāatmaksā šajā laikā iekasētais papildu nodoklis tām valstīm, no kurām tika importēta cūkgaļa. Likums arī paredz – ja tomēr netiks pagarināti tirgus aizsardzības pasākumi, jaunus tirgus aizsardzības mehānismus atkārtoti drīkst ieviest tikai pēc 2 gadiem.

Neskatoties uz visiem šiem pasākumiem VITAK tomēr konstatēja būtiskus zaudējumus, ko cūkgaļas imports radījis Latvijas vietējiem ražotājiem, un, lai arī situācija ir uzlabojusies, ministrija iesaka pagarināt tirgus aizsardzības pasākumus. Tāpat tika konstatēts, ka cūkgaļas imports pēc ārkārtas pasākumu ieviešanas ir samazinājies aptuveni četrkārt un aptuveni 2 reizes palielinājies iepirkums no vietējiem ražotājiem.

Arī pienu Latvijas uzņēmumi iepērk no Igaunijas, taču tas nenozīmē, ka kaimiņos iepirktā piena daudzumam būtu tendence būtiski palielināties, atzina Latvijas piensaimnieku centrālās savienības prezidents Jānis Skvarnovičs. Savukārt Igaunijas lauksaimnieku savienības priekšsēdētājs Ago Soaseps izteicies, ka Latvijas uzņēmumi drīzumā plāno iegādāties pienu Igaunijā lielos daudzumos, jo tas ir lētāks, ziņo LETA.

Domājams, ka piens Igaunijā lielos apjomos netiks iepirkts. Ir jāņem vērā, ka, tuvojoties ziemai, arī tur piena iepirkuma cenas ceļas. Igaunijā varētu tikt iepirkts tikai tas apjoms, kas ziemā Latvijā pietrūks. Importa apjomi ir atkarīgi no tirgus pieprasījuma. Savukārt Limbažu piena valdes priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars atzina, ka uzņēmums uz gadu ir noslēdzis līgumu ar piena ražotājiem Igaunijā. “Vasarā Igaunijā nebija kur pienu likt, tad arī noslēdzām līgumu par piena piegādēm. Tagad Igaunijas pārstrādātājiem pašiem sāk pietrūkt piena un notiek asa konkurences cīņa,” teica Dz. Jaundžeikars. Viņš arī atzina, ka vasarā piena iepirkuma cena Igaunijā patiesi bijusi zemāka nekā Latvijā. Ja Latvijā par augstākā labuma pienu uzņēmums maksāja 9 santīmus litrā, tad Igaunijas ražotājiem par litru piena maksāti 7,8 santīmi. Tagad cenas gandrīz izlīdzinājušās – Latvijā par augstākā labuma pienu uzņēmums maksā 10,5 santīmus, Igaunijā – ap 10 santīmiem par litru.

Dz. Jaundžeikars uzsvēra, ka vietējiem piena ražotājiem netiek atteikts, un piens tiek iepirkts no visiem.

Ja jāsalīdzina importēto un eksportēto piena un piena produktu daudzumu, tad ir pamanāmas samērā lielas atšķirības tieši eksportētā daudzuma apjomā no 1998. gada 1. pusgada līdz 1999. gada 1. pusgada. Nedaudz krities ir arī importa apjoms. Tas izskaidrojams ar to, ka Latvija Eiropas tirgū var ieiet tikai ar tā sauktajiem industriālajiem piena produktiem – sviestu, sieru un sauso vājpienu. Taču, tā kā Latvija nav šo produktu ražotājvalsts, nākotnē no šo produktu tirgus mūs var izspiest ārā valstis, kur ražošana ir lētāka un kuras var piedāvāt lielākus produkcijas apjomus.

No visa iepriekš minētā var likties, ka Latvijai nemaz tik slikti neiet, bet ja padomājam nedaudz uz priekšu? Ja šī lejupslīde turpināsies, ja arī turpmāk uzņēmumi, kas vēlas veidot savu monopolu, turpinās pacelt cenas saviem pakalpojumiem?

Viss ir pavisam vienkārši. Latvija zaudēs savu vērtību pasaulē. Zaudēs tirgu ārpus citām valstīm un cilvēki sāks meklēt labāku dzīvi citur pasaulē.

Šobrīd Latvijas ekonomikā ir krīzes situācija, iekšējais tirgus netiek aizsargāts, valstī ieplūst lēti un nekvalitatīvi importa produkti. Līdz ar to pašmāju ražotāji paliek bez normālām iespējām savu produkciju realizēt. Latvijas laukos iestājies milzīgs pagrimums, tiek likvidētas saimniecības, aizaug lauki, jo Latvijas zemnieks nespēj konkurēt ar lētajiem importa lauksaimniecības produktiem. Tiek sagrautas mazās zemnieku saimniecības, lielas neveidojas un lauki aiziet postā. Meži tiek izcirsti, par lētu naudu pārdoti ārzemju firmām, jo laukos ir bezdarbs, un cilvēkiem trūkst eksistences līdzekļu.

Manuprāt, arī gan vieglajā rūpniecībā, gan citās rūpniecības nozarēs situācija nav sevišķi spīdoša. Rūpnīcas un fabrikas tiek slēgtas, palielinās bezdarbs un Latvijā ieplūst ārzemju investori. Valsts subsidē neveiksmīgus kopuzņēmumus, nevis pašmāju ražotnes, piemēram, lauksaimniecību.

Nav sakārtota ne nodokļu maksājumu sistēma, ne kredītsistēma. Mūsu valstī ir viszemākā darba samaksa Baltijā un, manuprāt, arī Eiropā.

Viens šokējošs piemērs:

Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā pensijas vecums tiek attālināts par septiņiem gadiem. Būs nepieciešamas 35 tūkstoši jaunas darba vietas, lai saglabātu darbu tiem, kam tiek attālināta pensija. Līdz ar to jaunie cilvēki netiks pie darba, jo valsts ir domājusi, ka radīs priekšnoteikumus tikai 10 tūkstoš darbavietu radīšanai, nevis nodrošināšanai. Vēl vairāk mazināsies iedzīvotāju pirktspēja (šobrīd valsts noteiktais iztikas minimums ir Ls 50, bet jābūt Ls 83, reāli cilvēki par darbu saņem pat mazāku samaksu nekā valsts noteikto iztikas minimumu). Kā tad Latvijas ekonomika varēs attīstīties, ja cilvēki nebūs spējīgi nopirkt saražoto?

Izmantotā literatūra:

 Laikraksts Diena: 01.10.1999.

02.10.1999.

05.10.1999.

12.10.1999.

19.10.1999.

 Autoru kolektīvs. Biznesa pamati. Junior Achievement – Latvija, 1998.

 LBAS priekšsēdētāja vietnieka Andra Kravaļa runa Ogrē 28.09.99. AK seminārā.

 LIZDA un Lararforbundet (Zviedrijas skolotāju arodbiedrība) sadarbības projekta ietvaros organizētā arodbiedrības biedru apmācības semināra materiāli.

Leave a comment