Saskarsmes nozīme zīdaiņa attīstībā
Referāts attīstības psiholoģijā
Cilvēka dzīvē svarīgs ir katrs posms, tiklab dzīves sākums kā jaunība, brieduma gadi vai vecums. Ikviens no šiem posmiem mums katram ir vienreizējs, neatkārtojams un tāpēc pēc iespējas krāšņāk izdzīvojams. Mūsdienu psiholoģiskie pētījumi pierāda, ka ikkatra cilvēka emocija, psiholoģisks pārdzīvojums, vai tas pozitīvs vai negatīvs, atstāj ietekmi uz cilvēka turpmāko psiholoģisko attīstību.
Ja pieaugušais pats parasti spēj atbildēt par savu dzīvi un apzinās savas rīcības, uzvedības sekas, tad bērns ir kā māla pika savu audzinātāju rokās. Ar savu attieksmi, prasībām, vidi un, kas ir ļoti svarīgi, personīgo piemēru, pieaugušie veido jauno cilvēku. Tas, kas „ielikts” bērnā prenatālajā periodā un pirmajā dzīves gadā, ir kā pamats visai dzīvei. Cik šis pamats drošs un stabils – par to esam atbildīgi mēs, pieaugušie. Mums ir tas gods un tā iespēja veidot nākotnes sabiedrību tādu, kādu vēlamies to redzēt. Bet, ja citus attīstības posmus pētot, var ņemt par pamatu cilvēku pašu atstāstītas liecības par savām izjūtām, tad tas nav iespējams, kad runa ir par pirmajiem dzīves periodiem. Tas šos pētījumus padara dažādos laika posmos tik pretrunīgus, viedokļus – tik dažādus.
Pagājušā gadsimta 60 – tajos gados mūsu valstī jaunās mātes tika aicinātas savus mazuļus turēt sterilos apstākļos, bet pēc iespējas mazāk turēt rokās, nekavējoties neatsaukties uz bērna raudām, ļaut, lai paciešas pēc iespējas ilgāk, naktīs nebarot, u.tml.. Tas viss – cēlā neizlutināšanas mērķa labā. Acīmredzot, valstij bija nepieciešami paklausīgi pilsoņi, kuri pārāk daudz nenovirzās no nospraustā kursa un neizaug pārlieku brīvdomīgi.
Šodien, studējot un salīdzinot dažādu pasaulē pazīstamu psihologu atzinumus, kuri tapuši dažādos laika periodos, nākas secināt, cik ļoti ar šāda veida attieksmi darīts pāri mazuļiem un cik gudri rīkojušās mātes, kuras nav akli paklausījušas šiem norādījumiem, bet vadījušās pēc savas intuitīvās izjūtas.
Jaunā cilvēka izjūtas tiek ņemtas vērā jau kopš prenatālā perioda un piedzimšanas brīža. Medicīnas iestādē tūlīt pēc dzemdībām māmiņai jānodrošina iespēja būt kopā ar bērnu, kas mūsu valstī, diemžēl vēl tagad, atsevišķos gadījumos, nenotiek. Piemēram, kad priekšlaikus dzimis bērns no provinces slimnīcas dzīvības glābšanas nolūkā tiek transportēts uz piemērotāku aprūpes vietu, māte formālu iemeslu dēļ netiek ņemta līdzi. Un tieši tobrīd viņa savam bērnam ir visvairāk vajadzīga. Šis jautājums bijis sāpīgs manā personīgajā pieredzē.
Kad četrus gadus atpakaļ mazpilsētas slimnīcā pasauli ieraudzīja mana meitiņa, viņai bija nepieciešama steidzama pārvešana uz Rīgas PAC, jo grūtniecības gaita bija ilgusi tikai nepilnus septiņus mēnešus. Man nebija izdevības uz savu bērniņu pat palūkoties, pirms viņš tika aiztransportēts. Izmisīgi lūdzu, lai man atļauj doties līdz, bet saņēmu vēsu atteikumu, jo slimnīcas pienākums esot manu ārstēšanu pabeigt. Tiku ieslēgta kā cietumā, jo nepaklausības gadījumā tika draudēts ar bērna piedzimšanas pabalsta samazināšanu uz pusi. Vēlāk lasīju bērna slimības vēsturē: „kūtrs, refleksi vāji, dzīvotspēja neizteikta. …Pēc mātes ierašanās stāvoklis strauji uzlabojas!” Bērnam veselu nedēļu tika liegta tik nepieciešamā saskarsme ar māti, lai arī tikai caur inkubatora lodziņiem.
L.Obuhova [6., 250.] par šo tēmu saka tā: – „Pirmā vajadzība, kura veidojas bērnā, ir vajadzība pēc cita cilvēka. Psihologi saka: „Jaundzimušais ir bezpalīdzīgs, ja viņš ir viens, bet pāris „māte un bērns” ir ne tikai ne – bezpalīdzīgs, bet pārsteidz ar savu dzīvotspēju.” Savukārt Gunas Svences grāmatā atzīmēts, ka: „Jau piedzimstot katrs bērns ir atšķirīgs. Par to, vai bērnu ietekmē dzemdēšanas veids, ir dažādi uzskati. Viens no uzskatiem – bērna vēlāko psihisko attīstību (daži uzskata – pat raksturu) ietekmē dzemdēšanas veids. Pēdējā laikā daudz uzmanības tiek veltīts tam, ko dēvē par garīgās saites izveidošanu, t.i., siltu jūtu nodibināšanu starp vecākiem un jaundzimušo. Viens no faktoriem varētu būt tēva piedalīšanās dzemdībās un tūlītēja bērna uzlikšana uz mātes vēdera. Mazuļi tūlīt pēc piedzimšanas pārdzīvo visai kritisku pirmo sajūtu periodu, kura laikā tie pieķeras mātei, izveido garīgu saikni.”
Bērna audzināšana sākas ar viņa piedzimšanu un pat pirms tās. Nekas nav mazsvarīgs. Jāņem vērā mātes izjūtas, jācenšas radīt patīkama vide.
Risto Vuorinens [5.]: „Agrīnās mijiedarbības potences pētot, konstatēts, ka pat paši mazākie zīdaiņi seko vides notikumiem, izšķir tajos stimulus, kas saistīti ar cilvēku. Tūlīt pēc dzimšanas zīdainis pazīst mātes balsi. Ja zīdainim veidojas siltas cilvēciskās attiecības, tas viņā atraisa daudzpusīgas mijiedarbības potences. Būtībā jau piedzimstot bērns ir gatavs kļūt par cilvēku sabiedrības locekli.
Bērnam ir filoģenēzē izveidojušas potences, ar kuru palīdzību viņš orientējas vidē. Tikko dzimis bērns jau atšķir valodas skaņas, bet dažas nedēļas vecs zīdainis jau spēj ar acīm izprast telpu. Zīdaiņa daudzveidīgās uztveres potences tātad ir sākuma punkts, lai viņš spētu orientēties vidē un lai attīstītos domāšana. Tāpēc nepieciešama stimulējoša mijiedarbība ar zīdaini: viņš jānēsā, jātur klēpī, viņam jādzied, jāatskaņo mūzika, jārāda dažādi priekšmeti, ar viņu jārunā.”
Pagājušā gada Ziemassvētkos piedzima mans puisītis. Logā biju iekārusi zilas mirgojošas spuldzītes. Stundu atpakaļ dzimušais bērniņš lūkojās tajās atkal un atkal. Mazuļa sejiņa šķita tik saprātīga, kad viņš ar dziļu interesi vēroja manu un sava tēva sejas. Skatiens slīdēja pa visu telpu, jo īpaši pievēršot uzmanību sejām un spuldzītēm. Puisēns bija ļoti mundrs un apmierināts. Visa viņa būtība liecināja, ka viņš nokļuvis ļoti neparastā, bet skaistā pasaulē, kuru cenšas „ieelpot”, sajust sevī.
Arī Guna Svence [4.] 3raksta: „Pirmajās nedēļās bērns labāk reaģē uz sievietes balsi, cilvēku sejām, nevis uz priekšmetiem. Tātad zīdaiņi jau piedzimst ar tieksmi pēc saskarsmes, jo vieni paši nespēj izdzīvot un attīstīties. Bērna attīstībai nozīmīga ir arī zīdīšana.”
Aktīva saskarsme veicina simbiozes izveidošanos, kas ir būtisks priekšnoteikums bērna veiksmīgai vispusīgai attīstībai.
D.V. Vinnikots [7.] uzskata: „Bērna turēšana uz rokām sniedz tiem pārliecību par pasaules labvēlīgumu, bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņi saņem pietiekami labu aprūpi, kas palīdz ļoti ātri emocionāli attīstīties. Kad bērnu „pietiekoši labi auklē”, tiek veiksmīgi ielikti personības pamati. Bērni neatceras, ka ir „pietiekoši labi auklēti”. Traumējošā pieredze paliek viņu atmiņā, ja viņi nav tikuši „auklēti pietiekami labi”.”
Interesanti salīdzināt šobrīd aktuālās atziņas ar 1967. gadā izdotajā M. Kļimovas – Fignerovas grāmatā „Mūsu bērns” sniegtajiem ieteikumiem: „…pilnīgi pieļaujams, ka bērns nedaudz pakliedz pirms katras ēdināšanas. Tas ir labs vingrinājums elpošanas muskulatūrai. …būs labāk, ja nemierināsiet bērnu ar auklēšanas, šūpošanas vai vadāšanas paņēmieniem. Atturieties!” Jāņem vērā, ka pēc šiem ieteikumiem mūsu valstī izaugušas vairākas paaudzes.
Tomēr šodien esam atgriezušies pie neapstrīdamām patiesībām: bērna un mātes tuvība tiek uzskatīta par ļoti nozīmīgu.
Margareta S. Mālere [4.] novērojusi: „Kad starp zīdaini un viņa kopēju izveidojas simbiotiskā saikne, „Es” attīstībā notiek milzu lēciens. Tas notiek otrā mēneša laikā, kad vājinās iedzimtie refleksi.
Simbioze ir tad, kad bērns jūtas vienots ar savu kopēju. Tādējādi pirmā bērna patība sastāv no mijiedarbības priekšstatiem, kuros zīdainis nespēj nošķirt sevi no kopēja. Ar simbiozes partnera palīdzību bērns apgūst tos pašregulācijas līdzekļus, kas viņam nepieciešami trūkstošo instinktu aizstāšanai.
Saplūšanas pieredze rodas tad, kad zīdainim vajadzīgs mātes tuvums.”
Tā kā zīdainis ir spējīgs savus priekšstatus uzturēt tikai brīdi, mātes zaudējums viņam nozīmē „pasaules sabrukšanu”. D.V. Vinnikots [7.] to apraksta šādi: „…salūšana gabalos, bezgalīga krišana, miršana, miršana, miršana…, jebkuru cerību zudums, ka māte kaut kad atgriezīsies.”
Zīdaiņa periods cilvēka turpmākajai dzīvei sniedz nepārvērtējamu pieredzi. Šajā laikā piedzīvotais ir kā pamats visai cilvēka uzvedībai turpmākajā dzīvē. Pat, ja šo pieredzi vēlāk atcerēties nav iespējams, tā sūta mums no zemapziņas savus vēstījumus, kā rīkoties, justies konkrētajā situācijā. Šai domai atrodu apstiprinājumu Risto Vuorinena [5.] grāmatā: „Simbiozes periods paliekoši iespiežas zīdaiņa atmiņā, un vēlākajā dzīvē var rasties izjūtas, kas par to atgādina. Izdevusies simbioze dod pamatu bagātai dzīvei. Statistikas dati apstiprina, ka agrīnās aprūpes noturība ir labvēlīgas attīstības priekšnoteikums.” Savukārt E. Eriksons [6., 250.] teic: „…var teikt, ka pirmā dzīves gada notikumi rada bērnā „uzticēšanās pamatu” vai neuzticēšanos apkārtējai pasaulei.”
Varam secināt, ka zīdaiņa attīstība gan fiziski, gan garīgi ir cieši saistīta ar viņa aprūpes kvalitāti un garīgo (simbiotisko) saikni ar māti. Tas ir priekšnoteikums, lai bērna attīstība noritētu sekmīgi. Simbiozes perioda laikā bērns sāk kļūt par sociāli aktīvu būtni.
Guna Svence [4.] papildina šo domu: „Ap 2 mēnešu vecumu bērnam parādās „rosības komplekss”, kurš iezīmē jaunu fāzi zīdaiņa attīstībā. Ļ. Vigotskis to nosaucis par sociālās fāzes attīstības sākumu. Rosības kompleksa ārējās pazīmes ir kāju un roku kustināšana, dūdošana, smaidīšana, koncentrēšanās u.c. Ar šīs fāzes iestāšanos var konstatēt, ka bērnam jau veidojas uztveres shēmas („kognitīvās shēmas”). Personības attīstība tieši saistīta arī ar saskarsmes un emocionālo attīstību, saskarsme – ar socializāciju. Saskarsmes pamatā – kontakts ar māti. Attīstības rādītāji – piemēram, rosības komplekss, baiļu izrādīšana par šķiršanos no mātes apmēram 6 mēnešu vecumā. Šajā vecumā arī sākas bērna reaģēšana uz svešiem cilvēkiem un labvēlības izrādīšana savējiem. Mātes pazušana zīdainim ir emocionāli ļoti nozīmīgs brīdis. Ja tas ir uz ilgu laiku, būtiski tiek ietekmēta bērna emocionālā attīstība.
Simbiotiskās saiknes izveidošanās starp bērnu un māti vai sintinija – spēja atsaukties uz cita cilvēka emocionālajiem stāvokļiem. Spēja iejusties cita cilvēka emocionālajā stāvoklī veicina emocionālo un intelektuālo decentralizāciju, tā saistīta ar socializēšanās spēju attīstību kopumā.”
A. Džeršīlds [6., 244.]: „…bērna spēja mīlēt apkārtējos ir cieši saistīta ar to, cik mīlestības viņš ir saņēmis pats un kādā veidā tā ir izpaudusies.
Var apgalvot, ka visa būtība ir nevis mātē kā bioloģiskā būtnē, bet pieaugušajā kā konkrētā visas cilvēciskās kultūras un iespēju tās apgūšanā nesējā bērnam.”
Džons Boulbijs [1.] apgalvo: „…tajos gadījumos, kad mazuļu un arī lielāku bērnu mātes ir neiejūtīgas un turklāt arī atklāti noraidošas, kad bērni izjūt atšķirtību un atšķirtības draudus, sekas ir visai bēdīgas.”
Pēc veiksmīgi noritējuša simbiozes perioda, bērnam nepieciešams ieiet jaunā attīstības fāzē, gūt jaunu pieredzi, pakāpeniski nošķiroties no mātes. To sauc par individualizāciju vai individuāciju.
Jūhans Kulbergs [3.] par individualizāciju domā: „…atradināšana no krūts ir svarīgs notikums, bet modernā psihoanalīze arvien vairāk uzsver mātes un bērna kopējo psiholoģisko saistību. Bērna pilnīgā atkarība no mātes pakāpeniski mazinās, vājinās savstarpējās saites (separācija), un briestošais „Es” vai, precīzāk, „Pats” nozīmē to, ka bērns pamazām veidojas par patstāvīgu, no mātes atdalījušos personu (individuācija).”
Ir skaidrs, ka mātei jābūt gatavai veicināt sava bērna vēlmi izzināt pasauli, jo tas var notikt tikai caur viņa paša pieredzi. Taču vienlaikus viņai modri jāseko katram bērna solim. Par to šobrīd runā mūsu sabiedrība – jāpaaugstina vecāku atbildības slieksnis attiecībā uz bērnu drošību.
Arī mana pieredze liecina, ka, bērnam apzinoties savu kustību spēju un iespēju pārvietoties, viņš ieiet jaunā attīstības posmā – sākas strauja pasaules izzināšana. Katrs jauns atklājums veicina vēlmi izzināt kaut ko vēl vairāk.
Šobrīd pasauli iepazīst mans deviņus mēnešus vecais puisītis. Kopš brīža, kad viņš iemācījās pats šļūcot uz vēdera pārvietoties, ir pagājis tikai aptuveni mēnesis, bet bērna attīstības temps šajā laikā uzņēmis pavisam jaunus – ātrākus apgriezienus. Katru dienu novērojams kas jauns. Tomēr laiku pa laikam jāpārliecinās, ka mamma tepat vien kaut kur atrodama. Dienās, kad manas prombūtnes laikā tas tā nav, bērns it kā uzvedas līdzīgi. Tomēr tūlīt pēc manas ierašanās paliek raudulīgs – stāsta man savas problēmas. Pagaidām vēl visas nedienas var remdināt tikšana mātes klēpī un pie krūts.
Turpinājumā J. Kūlbergs [3.] saka: „Individuācija” ir mūsdienu psihoanalītisko pētījumu degpunktā. Tā norit līdztekus separācijai, norobežojoties no tiešas pakļautības vecākiem. Varētu to dēvēt par psiholoģisko nabassaiti, kas jāpārgriež līdzīgi kā dzemdību laikā bioloģiskā. Individuēts bērns spēj īslaicīgi vai ilgstoši iztikt bez vecāku tiešas klātbūtnes un neuztraucas, ka ir pamests.”
Risto Vuorinens [5.] arī atzīmē šī posma nozīmīgumu: ”Nošķiršanās nozīmē to attīstības posmu, kura rezultātā bērns atsakās no simbiotiskajiem mijiedarbības priekšstatiem un apzinās savu psihisko nošķirtību, Tātad bērns apzinās faktu, ka vecāki nav tikai viņa dēļ.
Individualizēšanās norāda uz tiem attīstības notikumiem, kuru dēļ bērna patība noskaidrojas un iegūst jaunu saturu.
Abu procesu dzinējspēks ir bērna aizvien spēcīgākā pašnoteikšanās izjūta.
Fiziskā „es” izveidošanās ir nošķiršanās lielākais solis: zīdainis jūtas kā fiziski atsevišķa būtne. To veicina tas, ka ķermeņa sajūtas un funkcijas indivīds kontrolē citādāk, nekā ar vidi saistīto uztveri.
Attīstoties motorikai, bērns sāk justies kā darbīgs subjekts.”
E. Ēriksons [2.] cilvēka dzīvi iedala posmos, no kuriem zīdaiņa periodam atbilst orālais posms: „Kad jaunpiedzimušais ir zaudējis simbiozi ar mātes ķermeni, viņa iedzimtā un vairāk vai mazāk koordinētā spēja uzņemt barību caur muti atbilst mātes spējai un vēlmei viņu barot. Šinī posmā mazulis dzīvo un mīl caur muti. Mute ir bērna pirmās vispārējās pieejas dzīvei centrs. Psihoanalīzē šo parasti sauc par orālo posmu.”
Bērniem augot, sāk izpausties katra individuālās īpašības. Jau 3 mēn. vecumā zīdaiņi būtiski atšķiras ar aktivitāti, regularitāti, uztveres un reaģēšanas jūtīgumu, piemērošanās spēju, reakciju stiprumu, garastāvokli.
Otrajā pusgadā bērna kognitīvajā attīstībā rodas ciešs sakars starp uztveri un kustībām. Sākumā kustība bija saistīta ar refleksiem, turpretī otrajā pusgadā kustībām jau ir apzināts raksturs, kas saistīts ar uzkrāto pieredzi. Pieredzes uzkrāšanas process turpinās.
Uztvere ir ļoti svarīgs attīstības priekšnoteikums, jo bērna uzvedība, iemaņu apgūšana ir cieši saistīta ar to, ko viņš novēro ap sevi. Guna Svence [4.]: „Uztveres process pirmajā gadā ir ļoti daudzveidīgs un daudzpusīgs. 4 nozīmīgākie aspekti ir:
spēja iegūt pēc iespējas vairāk redzes un dzirdes, garšas, ožas un taustes iespaidu;
informācijas apgūšana – bērni iemācās atšķirt nianses, salīdzināt jauno informāciju ar jau apgūto, veidojas tēli par zināmām lietām;
mācās izdalīt kategorijas – kas ir kas un kurš ir kurš;
mācās atcerēties, iegaumēt, reproducēt – notiek atmiņas attīstība.
Spējas saprast runu parādās otrajā pusgadā. Labāk bērni apgūst priekšmetu nosaukumus, jo to īpašības izbauda ar sajūtām. Šinī vecumā gan bērnu leksika vairāk ir pasīvajā līmenī nekā aktīvajā, t.i., vairāk saprot nekā runā.
Bērni informāciju gūst paši, negaida to no pieaugušajiem. Raksturīgi, ka bērni ātri pierod pie noteiktas informācijas. Jo ilgāk bērnam kaut kas tiek demonstrēts, jo mazāka viņa interese par notiekošo, tiklīdz parādās kas jauns, viņa interese, reakcija atjaunojas.”
E. Ēriksona [2.] viedoklis par otro pusgadu: „Orālā posma otrajā pusē nobriest spēja gūt baudu aktīvākā un mērķtiecīgākā veidā. Attīstās zobi un līdz ar to bauda kost, acis iemācās koncentrēties uz atsevišķiem objektiem, dzirdes orgāni iemācās lokalizēt svarīgas skaņas, rokas apgūst spēju sniegties un cieši satvert objektus. Šajā laikā nostiprinās savstarpējo attiecību veidi, kurus vieno ņemšanas un paturēšanas sociālā modalitāte – bērnam pasniegto, piedāvāto un ātri zūdošo lietu ņemšana un paturēšana.”
Arī mans mazulis aktīvi mācās darboties ar visiem viņam aizsniedzamiem priekšmetiem. Protams, viss tiek pārbaudīts, bāžot mutē. Vietas, kuras bērnam apmeklēt nebūtu ieteicams, piemēram, atkritumu spainis vai tualete, kļūst par īpaši pievilcīgām izziņas vietām. Puisēns nekavējoties reaģē uz katru apkārtējo atšķirīgo skaņu vai cilvēka runu, atsaucas uz savu vārdu. Ir ļoti priecīgs un smaidīgs, ja ar viņu runājas vai rotaļājas.
Dž. Boulbijs [1.]: „Zīdaiņa vecumā un bērnībā veidojas saikne ar vecākiem, jo bērns meklē aizsardzību, mierinājumu un atbalstu…. Saskarsme saglabā savu principiālo nozīmi tuvu attiecību veidošanā visas cilvēka dzīves laikā.”
Ikvienam cilvēkam ir aptuvens priekšstats par to, kā pirmajā dzīves gadā attīstās mazulis. To, kad bērns sāk rāpot, runāt, staigāt, zina katrs, kuram bijusi kaut neliela saskare ar zīdaiņa vecuma bērnu. Tāpēc savā darbā vairāk pievērsos tam, kas saistīts ar emocionālo pasauli. Studējot darbā minēto un citu autoru (piemēram, Ž. Piažē) darbus, pārliecinājos, ka veiksmīgas bērna attīstības, kas ietver arī kustību, valodas un dažādu citu iemaņu apguvi, pamatā ir emocijas, kas rodas saskarsmē ar māti un tuvāko cilvēku attieksmē pret bērna vajadzībām. Jo pozitīvāka ir bērna pieredze, jo izteiktāka viņa vēlme gūt arvien jaunas iemaņas. Viss sajūtu spektrs, ko viņš gūst agrīnajā periodā, kopā ar iedzimtajām īpašībām arī veido individualitāti ar savu vienīgo un neatkārtojamo attīstības ceļu.
Man ir bijusi iespēja gūt bagātīgu praktisko pieredzi mazuļu aprūpē, jo esmu piecu bērnu māmiņa. Tā kā bērnu vecums ir robežās no 9 mēnešiem līdz 16 gadiem, ir iespējams salīdzināt audzināšanas paņēmienus dažādos laikos. Ir bijusi arī pieredze ar rūpēm par priekšlaicīgi dzimušu bērniņu un šajā pieredzē gūtas vērtīgas atziņas. Kļuvis skaidrs, ka, analizējot pirmajā dzīves gadā zīdaini ietekmējušos apstākļus, būtu labāk iespējams izprast bērna uzvedību citos vecuma posmos un, audzinot bērnu saskaņā ar šo pieredzi, varētu cerēt uz labvēlīgāku rezultātu. Iespējams, ka arī bērnu dārzu un skolu pedagogiem būtu vieglāk izprast katra bērna individuālo potenciālu, ja viņi būtu vairāk iepazīstināti ar bērna līdzšinējiem dzīves apstākļiem un attiecībām ar tuviniekiem un citiem cilvēkiem. Mūsu valsts pēdējo paaudžu laikā ir piedzīvojusi dziļas izmaiņas politikā un līdz ar to attieksmē pret audzināšanu, ir būtiski mainījušies priekšstati, kas labi, kas – nē. Tāpēc ir iespējams veikt ļoti interesantus pētījumus par dažādu audzināšanu saņēmušiem cilvēkiem. Gribētos ticēt, ka šobrīd aktuālās atziņas ir tās, kas palīdzēs izaudzināt vislaimīgākos cilvēkus.
Izmantotā literatūra:
1. Džons Boulbijs. Drošais pamats. Apgāds „Rasa ABC”. 1998. (51., 118.)
2. Eriks H. Ēriksons. Identitāte: jaunība un krīze. Jumava. 1998. (77. – 85.)
3. Jūhans Kulbergs. Krīze un attīstība. Liepājas Pedagoģijas akadēmija. 1998. (23. – 30.)
4. Guna Svence. Attīstības psiholoģija. Zvaigzne ABC. 1999.( 47.- 61.)
5. Risto Vuorinens, Elīsa Tūnala. Cilvēka attīstības posmi. Zvaigzne ABC. 1999. (27. – 28., 62. – 68.)
6. Обухова Л.Ф.. Возрастная психология. Москва. 1999. (244., 250)
7. Доналъд Вудс Винникот. Маленъкие дети и их матери. Независимая фирма „Класс”. Москва. 1998. /Donald Woods Winnicott. Babies and their mothers. 1987. A Merloyd Lawrence Book. The Winnicott Trust by arrangement Mark Paterson. (25. – 53.)