SATURS
Ievads 3
1.Paralimpiskā kustība 5
1.1 Invalīdu sporta pirmsākumi Latvijā 6
1.2 Sportistu medicīniskā klasifikācija 11
2. Sēdvolejbola attīstība 13
2.1 Sēdvolejbola pirmsākumi Latvijā 14
3. Sēdvolejbols Līvānu cilvēkiem ar kustības traucējumiem 17
Secinājumi 23
Izmantotā literatūra 24Ievads
Sports ir sarežģīta un daudzšķautņaina sabiedriskā parādība. Sportā kā lielā laboratorijā tiek meklēti ceļi cilvēka fizisko un garīgo spēju robežu paaugstināšanai. Šo meklējumu rezultāti, iemiesoti sporta sasniegumos, lielā mērā raksturo visas sporta kustības un zināmā mērā arī vispārējo kultūras un zinātnes sasniegumu līmeni vienā vai otrā valstī. Sportam ir milzu nozīme kultūras vērtību apmaiņā un savstarpējo kontaktu nostiprināšanā starptautiskajā arēnā. Līdz ar to sportam ir raksturīga aizvien pieaugoša prestiža un pat politiska loma.
Sporta sociālajā sfērā nodarbināto speciālistu profesiju sistēmu vienojošais elements ir fiziskais vingrinājums, kā mērķtiecīgi organizēta kustība, kā dzīvības simbols, ar kuru zinātniski un metodiski pareizas izmantošanas rezultātā tiek veidotas un attīstītas indivīda – personības fiziskās īpašības, iemaņas un prasmes. Šajā procesā organiskā saistībā un mijiedarbībā attīstās cilvēka gribas, morālās īpašības un intelektuālās spējas, kā arī intereses un vajadzības, viņa orientācija vērtību pasaulē un patstāvīgi motivētas uzvedības normas.
Ir zināms, ka iesaistīšanas sportā, veicot regulāras, saskaņotas sportiskas aktivitātes un treniņus, uzlabo ikviena cilvēka fizisko un garīgo veselību. Ikvienam ir tiesības būt veselam un piedalīties sportiskajās aktivitātes neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, reliģiskas pārliecības, seksuālas orientācijas un invaliditātes. [3,3]
„Cilvēki ar kustību traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi kā pārējie, un pašvaldībai jāatbalsta viņu vēlme nodarboties ar sportu un jāsniedz iespēja integrēties sabiedrībā,” uzsver Izglītības, jaunatnes lietu un sporta komitejas priekšsēdētāja Baiba Brigmane. [6]
„Mums galvenais nav sasniegt kādus konkrētus rezultātus, bet gan parādīt cilvēkam ar invaliditāti ceļu sportā, palīdzēt caur sportošanu atrast savu vietu dzīvē,” saka trenere Vita Kotāne. [6]
Sports iemāca vērtības. Tas ļauj ikvienam neatkarīgi no fiziskajam spējam saskatīt sevī labāko. Sportisti gūst pārliecību, pašcieņu, un tas veido daudz pozitīvāku paštēlu. [3,3]
Invalīdi sēdvolejbolisti no 1985.gada aktīvi nodarbojas ar sacensību organizēšanu, lai cilvēki ar kustību traucējumiem (amputācijas, poliomielīts, mākslīgas ceļu gūžas locītavas, osteomelīts, cerebrāla paralīze u.c.) rastu izeju no diskomforta, spēlējot kopā ar saviem līdzgaitniekiem volejbolu. Latvijā uzskaitē ir vairāk, kā 1000 cilvēku ar kāju, roku amputācijām, vairāk, kā 2000 cilvēku ar iedzimtiem kustību traucējumiem pēc dažādam traumām. [3,5]
Volejbols ir viens no retajiem komandu sporta spēļu veidiem, kurš ir pieejams invalīdiem. Taču sēdvolejbolā iesaistās arī fiziski veselie sportisti, kuri beiguši aktīvās lielā sporta gaitas, vai ir pēc traumas, rehabilitācijas. Tēmas izvēli noteica mana interese par sēdvolejbolu pēc gūtās traumas, kas man liedz nodarboties ar citiem sporta veidiem.
Zinātniski pētnieciskā darba mērķis ir noskaidrot sēdvolejbola nozīmi cilvēku ar kustības traucējumiem dzīvē.
Zinātniski pētnieciskā darba uzdevumi :
o Iepazīties ar Paralimpiskās kustības būtību.
o Iepazīties ar sēdvolejbola attīstību pasaulē un Latvijā.
o Pētīt sēdvolejbola ietekmi uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem fiziskajā, emocionālajā un sociālajā aspektā.
Zinātniski pētnieciskā darba pētnieciskās metodes:
o Pētniecības darbam nepieciešamās literatūras vākšana.
o Savākto materiālu apkopošana un sistematizēšana.
o Anketēšana, novērošana.
o Datu apstrāde, vizualizēšana un analīze1.Paralimpiskā kustība
Vārds Paralimpisks ir cēlies no trīs vārdu apvienošanas : latiņu par (tāds pats, vienāds), grieķu para (blakus, tieši līdzas) un olimpisks, jo Paralimpiskās spēles tiek organizētas paralēli olimpiskajam. [5,6]
Paralimpiskās kustības logo sastāv no trīs bumerangam līdzīgiem elementiem sarkanā, zilā un zaļa krasa – šis ir visbiezāk izmantotas krāsas valstu nacionālajos karogos. Trīs bumerangi simbolizē kustību un Paralimpiskās kustības galveno uzdevumu – savest kopa sportistus no visam pasaules mālam un dot iespēju sacensties. Tie akcentē arī faktu, ka šo spēļu dalībnieki ar savu sniegumu piesaista un iedvesmo visas zemeslodes iedzīvotājus vienmēr virzīties uz priekšu un nekad nepadoties. Tā ir visas kustības vīzija – dot iespēju cilvēkiem sasniegt sportisko izcilību, iedvesmot un piesaistīt visu pasauli. [5,7]
Paralimpiskās kustības devīze – Gara spēks un kustība ataino Paralimpiskās kustības iedvesmojošo raksturu, kā arī augstos sasniegumus. Tā raksturo arī katra sportista stipro gribasspēku. [5,11]
Sporta aktivitāšu pozitīvā ietekme izglītošanā un rehabilitācijā cilvēkiem ar invaliditāti pierādīta jau vairāk nekā pirms 100 gadiem. Jau 1888. gada Berlīnē pastāvēja sporta klubi cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, tomēr tikai pēc pirmā pasaules kara fizioterapija un sporta medicīna ieguva tādu pašu nozīmi, kā ortopēdija un ķirurģija. Sporta aktivitātes cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem strauji attīstījās pēc Otrā pasaules kara, kurā ļoti daudzi bija guvuši nopietnus ievainojumus. [5,3]
Par invalīdu sporta pamatlicēju tiek uzskatīts neiroķirurgs Ludvigs Gutmans. Viņš apzinājās ierobežotās medicīnas iespējas pacientu aprūpē pēckara gados, kad ir ierobežoti resursi, nepieredzējuši darbinieki un primitīvs aprīkojums, tāpēc meklēja jaunu veidu, kā iedvesmot un integrēt sabiedrībā traumas guvušos bijušos kareivjus. Daudzi karavīri, jūrnieki, lidotāji slimnīcā tika nogādāti tieši no kaujas lauka. Viņiem bija jāārstē ne tikai miesa bojājumi un sakropļojumi, bet arī jāsniedz profesionāla morālā aprūpe un palīdzība. [5,3]
1944. gada Stokmandevilas slimnīca Lielbritānijā Ludvigs Gutmans atvēra mugurkaula traumu centru. Neiroķirurga jaunajā programmā sports bija iekļauts kā neatņemama pilnīgas rehabilitācijas daļa – katru dienu katrs pacients, kurš vien bija spējīgs fiziski kaut ko veikt, tika iesaistīts sportiskajās aktivitātes. Šāda veida ārsts centās panākt katra pacienta atgriešanos normāla dzīvē, cik ātri vien iespējams, un saprata, ka pastiprinātas sporta nodarbības varētu kļūt par nopietnu motivāciju šo cilvēku vēlmei vingrināties un pat sākt trenēties. [5,4]
Balstoties uz pozitīvo pieredzi, 1948. gada 28. jūlijā tika noorganizētas pirmās sacensības loka šaušanā starp 16 ratiņkrēslā sēdošiem pacientiem no Stokmandevilas slimnīcas un Star&Garter aprūpes nama bijušajiem kareivjiem no Londonas. [5,4]
1952. gadā tika noorganizētas pirmās starptautiskās Stokmandevilas spēles, kurās piedalījās arī komanda no Nīderlandes. Gan dalībnieku, gan dalībvalstu skaits pieauga ar katru gadu, tādējādi radot nepieciešamību veidot Starptautisko Stokmandevilas spēļu federāciju. [5,4]
1959. gadā L. Gutmans panāca vienošanos ar Itālijas INAIL institūta Mugurkaula traumu centra direktoru profesoru A. Magilo un citām Itālijas amatpersonām, ka 1960. gada starptautiskās Stokmandevilas spēles tiks organizētas Romā – pilsētā kur starptautiskā olimpiskā komiteja bija izvēlējusies 1960. gada olimpiādei. Tā tika likti pamati sacensībām, kas vēlāk iegāja vēsturē kā 1. Paralimpiskās spēles, atverot ceļu sportistiem ar invaliditāti uz augstiem sasniegumiem sportā un atzinību. Sacensības tika organizētas neilgi pēc Romas olimpiādes un tajās piedalījās 400 sportistu no 23 valstīm. [5,4]1.1 Invalīdu sporta pirmsākumi Latvijā
Aktivitātes invalīdu sportā Latvijā aizsākušās salīdzinoši nesen, jo padomju varas gados visā valstī valdīja sauklis PSRS invalīdu nav! Tomēr, neraugoties uz ļoti ierobežotām iespējām, vairāk nekā pirms divdesmit gadiem daži entuziasti ratiņkrēslā sapulcēja ap sevi cilvēkus un paši sāka meklēt veidu, kā attīstīt dažādas treniņu aktivitātes. [5,11]
Par invalīdu sporta pamatlicēju Latvijā tiek uzskatīts Jānis Iluss, kas pēc mugurkaula traumas bija spiests savu atlikušo mūžu pavadīt ratiņ krēslā. Pateicoties viņa entuziasmam un neatlaidībai, 1984. gadā tika nodibināts invalīdu sporta klubs
„Optimists”, kas bija pirmais un ilgu laiku vienīgais šāda veida klubs bijušajā Padomju Savienībā. 1984. gada maijā Bauskā tika organizētas pirmās atklātās invalīdu sporta sacensības, sadarbojoties ar Baltijas republiku un Krievijas entuziastiem. Tajās piedalījās 97 cilvēki, kas pirmajai reizei ir ievērojams rādītājs. Sacensībās sportisti mērojās spēkiem vieglatlētikas trīscīņā, šaušanā, galda tenisā, šahā, dambretē, basketbola soda metienos, sēdvolejbolā. Jau 1985. gadā Latvijas pārstāvji piedalījās sacensībās Igaunijā, Lietuvā, Sanktpēterburgā. [5,11]
Pirmsākumos invalīdi ar dažādu veidu un smagumu traucējumiem startēja sev pieejamos sporta veidos. Dalībnieku skaitam palielinoties, viņi tikai iedalīti pēc invaliditātes grupām. Tajā laikā Latvijā nebija pieejami precīzi starptautiski noteikti klasifikācijas kritēriji, taču tikai izstrādāti noteikumi, ko apstiprināja visās Baltijas valstīs. [5,11]
Jau 1986. gadā ISK „Optimists” apvienoja vairāk nekā 250 cilvēkus, organizēja tiem gan sporta, gan kultūras pasākumus, kā arī, cik nu varēja, sniedza atbalstu sadzīves apstākļu uzlabošanā invalīdu ģimenēm. Tika rīkoti Latvijas čempionāti šahā, dambretē, galda tenisā, novusā, šaušanā, rallijā, sēdvolejbolā un vieglatlētikā, kā arī piedāvātas regulāras treniņu iespējas aktīvākajiem entuziastiem. Ar laiku tika izveidota Latvijas izlase, kas piedalījās PSRS čempionātos. Turklāt ISK „Optimists” biedri tika iekļauti PSRS izlasē startam pirmajās starptautiskajās sacīkstēs Vācijā un Čehijā. Kopš 1989. gada Latvijas pārstāvji piedalās arī pasaules un Eiropas čempionātos. [5,11]
Pēc iekļaušanās starptautiskajā apritē mūsu sportisti uzzināja par paralimpiskajām spēlēm un, protams, viņiem radās vēlme kādreiz tajās piedalīties. Tomēr, lai tas būtu iespējams, bija jāizveido invalīdu sporta federācijas un nacionālā Paralimpiskā komiteja. [5,11]
LPK 2007. gadā ir sasniegusi mērķi būt par Latvijas paralimpiskās kustības centru Latvijā – saskaņā ar Latvijas Sporta likumu, kura 10.pantā 8.punktā rakstīts – Latvijā atzīto invalīdu sporta federāciju darbību Starptautiskajā Paralimpiskā komitejā pārstāvētajos un citu invalīdu sporta veidos koordinē, invalīdu sporta intereses pārstāv un īsteno sporta organizācija – biedrība Latvijas Paralimpiskā komiteja; veicināt invalīdu sporta veidu attīstību – Latvijas nacionālās sporta attīstības programmā 2007.-2012.gadiem ir atsevišķā sadaļa (4.nodaļā) Sports cilvēkiem ar invaliditāti. Latvijas Paralimpiskās komitejas izpildkomiteja, kopā ar federāciju, organizāciju vadītājiem izstrādāja Latvijas sporta attīstības programmu cilvēkiem ar invaliditāti. Programmā tika apkopoti Paralimpiskās kustības attīstības pamatnostādnes, kuras pirmo reizi tiek garantētas ar LR Izglītības un Zinātnes ministrijas Valsts budžeta līdzekļu finansējumu.[5]
Invalīdu sporta organizācijām ir labas datu bāzes par sportistiem atbilstošajās invaliditātes grupās. Tomēr nav iespējams novērtēt procentuāli sportā iesaistīto invalīdu skaitu pa grupām, jo Latvijā netiek apkopota un nav pieejama statistika par kopējo invalīdu skaitu pa invaliditātes grupām (kategorijām), t.i., neviens nezin, cik Latvijā ir cilvēku ar mugurkaula traumām, ar kājas amputācijām, ar poliomielīta sekām kustību traucējumu veidā… Līdz ar to invalīdu sporta federācijām nav viegli novērtēt savas mērķauditorijas lielumu un potenciāli veicamā darba apjomu. [5]
Būtiskākās Invalīdu sporta… attīstības problēmas Latvijā:
o Nepietiekams sporta būvju skaits un vides nepieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai neredzīgajiem valstī kopumā, kā arī – bāzu sliktais tehniskais stāvoklis vai to trūkums – kā pilsētās, tā lauku reģionos.
o Praktiski nav tādu vietu, kur šādiem sportistiem sarīkot treniņnometnes – kur vienkopus (vēlams zem viena jumta) būtu sporta zāle, viesnīca, ēdnīca, trenažieru zāle, atpūtas telpas, un kur varētu vienlaikus uzturēties 20 – 50 cilvēku. Ir ļoti grūti (Rīgā pat – neiespējami) sarīkot lielākas sacensības, kas risinās vairākas dienas, jo praktiski nav tādu viesnīcu, kur izmitināt lielāku skaitu invalīdu.
o Nedzirdīgajiem un cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem šī problēma nav aktuāla.
o Ierobežota sporta bāzu pieejamība iedzīvotājiem ar speciālām vajadzībām.
o Tā ir daļa no lielākas problēmas – nepietiekama vides pieejamība kopumā un neattīstīti personisko asistentu pakalpojumi. Invalīdu sporta attīstībai sevišķi svarīgi ir tieši asistenti, jo bez tiem nevienā sporta veidā nevar trenēties ne ratiņnieki, ne neredzīgie, ne cilvēki ar smagu cerebrālo paralīzi, ne arī ar dažu citu veidu kustību traucējumiem, ne ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Šobrīd šādus pakalpojumus nenodrošina ne valsts, ne pašvaldības. Līdzekļi šādu asistentu sagatavošanai un algošanai būtu jāparedz Labklājības ministrijas budžetā, un asistentu atlasei, sagatavošanai un sadalei būtu jānotiek pašvaldību sociālo dienestu sadarbībā ar invalīdu sporta organizācijām.
o Kvalificētu sporta speciālistu – treneru, tiesnešu, administratoru – trūkums.
o Vienīgais faktors, kas ierobežo sporta speciālistu sagatavošanu, ir finanšu trūkums. Invalīdu sporta organizācijām ir pilnīgi pietiekami informācijas un kontaktu, lai nodrošinātu iespēju apmācīt un sertificēt jebkuru sporta speciālistu jebkurā sporta veidā. [8]
Finanses ir nepieciešamas:
1) mācību (pirmreizējo un kvalifikācijas atjaunošanas) apmaksai,
2) sertifikācijas apmaksai,
3) samaksai par šo speciālistu darbu.
Tiesnešu sagatavošanu darbam invalīdu sportā nav lietderīgi organizēt Latvijā, jo šādu speciālistu nepieciešamais skaits ir neliels. Lētāk un kvalitatīvāk ir uzticēt šo darbu atbilstošajām starptautiskajām organizācijām. Treneru un administratoru sagatavošanā šobrīd netiek izmantota pieredze un zināšanas, ko invalīdu sporta organizācijas Latvijā ir uzkrājušas 20 darba gados. [8]
o Kvalificētu medicīnas speciālistu trūkums sportistu invalīdu veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības veikšanai.
Vienīgais faktors, kas nosaka sporta medicīnas speciālistu trūkumu, ir finanšu trūkums. Invalīdu sporta organizācijām ir pilnīgi pietiekami informācijas un kontaktu, lai nodrošinātu iespēju medicīnas speciālistiem apgūt papildu zināšanas darbam ar invalīdiem.
Finanses ir nepieciešamas:
1) mācību (pirmreizējo un kvalifikācijas atjaunošanas) apmaksai,
2) sertifikācijas apmaksai,
3) samaksai par šo speciālistu darbu.
Medicīniskā aprūpe sportistiem invalīdiem, tāpat kā pārējiem sportistiem, ietver
– profilaktiskās apskates,
– speciālu aprūpi pirms sacensībām,
– traumu profilaksi un ārstēšanu.
Šos pakalpojumus būtu jāapmaksā vai nu no Veselības ministrijas, vai Izglītības un zinātnes ministrijas budžeta.
o Nepietiekama sabiedrības izpratne par invalīdu sportu.
Plašsaziņas līdzekļos ziņas par invalīdu sports tiek iekļautas salīdzinoši ļoti reti, un pat tad – parasti “sociālo ziņu” nevis “sporta ziņu” blokā. Tādējādi uzsvars no “sporta” tiek pārlikts uz “invalīdu”, kas ir pretrunā ar valsts politiku un sabiedrības interesēm. [8]
Atbilstoši federāciju sniegtajai informācijai, valsts finansējums federācijām sporta sacensību sarīkošanai ar katru gadu sarūk, arī absolūtos skaitļos.
o Nav atļauts no valsts piešķirtajiem līdzekļiem maksāt federāciju biedra naudu atbilstošajās starptautiskajās organizācijās.
o Nav atļauts no valsts piešķirtajiem līdzekļiem algot štata darbiniekus, kas veicina nelegālu nodarbinātību, jo atrast, piemēram, grām…atvedi, kas būtu ar mieru strādāt brīvprātīgi, bez atlīdzības, un kas būtu spējīgs vest organizācijas grāmatvedību atbilstoši noteiktajiem standartiem, nav sevišķi ticami.
o Nav iespējams plānot federāciju darbu, jo valsts finansējums ir nenoteikts, un tā sadales principi – neskaidri. Būtu saprātīgi un taisnīgi noteikt zināmu procentu no sportam piešķirtā budžeta, kas tiktu sadalīts tieši invalīdu sporta federācijām. [8]
Atsevišķos sporta veidos sportistiem ar kustību traucējumiem vai neredzīgiem sportistiem ir nepieciešams speciāls inventārs. Jau vairākus gadus tā iegādei tiek piešķirti nelieli līdzekļi no valsts budžeta. Būtu lietderīgi konkretizēt sportistu grupas, kurām šāds specifisks inventārs ir nepieciešams, un šī inventāra iegādei paredzētos līdzekļus novirzīt atbilstošajām invalīdu sporta organizācijām. Šāda inventāra iegādi būtu arī jāuztic atbilstošajām sporta organizācijām (vai vismaz jāuztic tām lēmuma pieņemšana par konkrētā ražotāja vai piegādātāja izvēli), jo, kā rāda pieredze, citām organizācijām vai institūcijām trūkst nepieciešamās kompetences vai izpratnes šajos jautājumos. Rezultātā tiek iepirkts inventārs, kas nevienam nav īsti vajadzīgs, bet akūti nepieciešama inventāra iegādei ir jāmeklē citi finansējuma avoti. [8]
Rīcības virzieni no pamatnostādnēm:
o Izstrādāt vienotu valsts sporta programmu cilvēkiem ar invaliditāti.
o Popularizēt un veicināt sabiedrības izpratni par cilvēkiem ar invaliditāti.
o Pilnveidot cilvēku ar invaliditāti sporta organizāciju institucionālo sistēmu.
o Nodrošināt sportistu ar invaliditāti veselības aprūpi un medicīnisko uzraudzību.
o Nodrošināt sporta būvju pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti.
o Atbalstīt Latvijas invalīdu sportu federāciju un Latvijas Paralimpiskās Komitejas starptautisko sadarbību.
o Nodrošināt finansiālu atbalstu Latvijas sportistu un komandu dalībai paralimpiskajās spēlēs, nedzirdīgo olimpiādē, pasaules un Eiropas čempionātos.
Ar konkrētu pasākumu plānu var iepazīties 1. pielikumā1.2 Sportistu medicīniskā klasifikācija
Lai visi varētu sacensties pēc vienādiem noteikumiem, visos sporta veidos ir izstrādāta klasifikācija jeb iedalīšana grupās. Nereti tiek piemērota viena vai otra klasifikācijas sistēma, piemēram, iedalījums pēc dzimuma, svara kategorijas, vecuma. Klasifikācijas variants ir arī dalījums pa līgām komandu veidos. [5]
Paralimpiādē katrā veidā sportisti sacenšas ar citiem, kam ir tāda paša invaliditāte. Klasifikāciju veic speciāla mediķu, tehniķu grupa – klasifikatori. Katrā sporta veidā šī sistēma tiek piemērota atkarībā no cilvēku iespējām to veikt, ņemot vērā traucējuma veidu un smaguma pakāpi. Tas nodrošina, ka vienā grupā esošajiem ir relatīvi vienādas kustību, koordinācijas un līdzsvara spējas un ka stiprākais tiks noteikts pēc tā, kuram būs labākas prasmes un kurš būs vairāk trenējies, nevis pēc invaliditātes. [7]
Paralimpiskajās spēlēs piedalās cilvēki ar dažādu veidu invaliditāti. Sportisti ar amputāciju, cerebrālo paralīzi, bērnu cerebrālo trieku, mugurkaula smadzeņu bojājumiem, redzes traucējumiem, intelektuālās attīstības traucējumiem un pārējo grupu sportisti. [7]
Ņemot vērā invaliditātes veidu, tiek novērtēta arī smaguma pakāpe. Pēc tās sportisti tiek iedalīti grupās un katra no tām tiek atzīmēta ar vienu lielo burtu un skaitli, piemēram, S5, kur S apzīmē peldēšanu .Savukārt skaitlis apzīmē grupu atkarībā no spējām. Mazāks skaitlis parasti norāda uz smagāku invaliditātes pakāpi.[7]
Ir izveidota speciāla klasifikācija pa medicīniskajām grupām. Tās dalās:
A1 – abas kājas amputētas virs ceļgala;
A2 – abas kājas amputētas zem ceļgala;
A3 – viena kāja amputēta virs ceļgala;
A4 – viena kāja amputēta zem ceļgala;
A4-5 – amputēta viena roka vai abas;
C1-8 – cilvēki, kuri ir slimi ar cerebrālo trieku, kā arī ar dažādiem mugurkaula skriemeļu bojājumiem.[2]
Runājot par klasifikāciju sēdvolejbolā ir noteikts, ka Paralimpiskās spēlēs, Pasaules, Eiropas čempionātos var piedalīties cilvēki ar sekojošiem kustību traucējumiem: kāju, roku amputācijas, četru pirkstu amputācijas, poliomielīts, spastiskā paraparēze, cerebrālā paralīze, gūžas, ceļu locītavu implantācija (mākslīgās locītavas) kā arī cilvēki ar muguras, gūžas, ceļu locītavu traumām, kājas īsumu par 7 cm, muskuļu spēka zudumu par 50%(neirozes). Nacionālajos čempionātos un starptautiskajos turnīros ierobežojumu nav. [10] skat. 3. pielikumu.
Poliomielīts ir smaga infekcijas slimība, ko izraisa poliovīruss. Organismā vīruss nokļūst caur zarnu traktu un izplatās ar asinīm uz centrālo nervu sistēmu. Tas sagrauj nervu šūnas, kas aktivizē muskuļus, tādējādi var iestāties smaga neatgriezeniska paralīze.
Cerebrālā paralīze jeb trieka ir patstāvīgi ķermeņa kustību, pozas traucējumi, kas attīstījušies neprogresējoša smadzeņu bojājuma rezultātā un izpaužas kopš dzimšanas, vai līdz 2 gadu vecumam. Cerebrālā trieka nav iedzimta slimība. Smadzeņu bojājums var rasties grūtniecības laikā, dzemdību laikā, kā arī tūlīt pēc dzemdībām saslimšanas rezultātā no neonatālā perioda līdz 2 gadu vecumam.
Kā redzams no iepriekšminēto slimību uzskaitījuma, tās ir ļoti nopietnas slimības, kuru rezultātā cilvēks iegūst invaliditāti, bet arī šiem cilvēkiem ir iespēja nodarboties ar sportu.2. Sēdvolejbola attīstība
Sēdvolejbola dzimtene ir Holande. Holandietis Jouke de Haan grāmatā “Sēdvolejbols” raksta, ka pēdējā gadsimta laikā pasaules kultūras valstīs invalīdu stāvoklis ir krasi mainījies. Ir daudz labiekārtojumu šo cilvēku rehabilitācijas un līdzvērtības apstākļu radīšanai. Invalīdu piedalīšanās sportā veicināja šo cilvēku pacelšanu sabiedrībā. [2]
Sporta pielietošana par ārstniecības līdzekli 2. pasaules kara invalīdiem bija jauna iniciatīva, ko izvirzīja dakteris Ludvigs Gutmans Stokas Mandevillas hospitālī Anglijā. Viņš Mandevillas hospitālī – kara invalīdu spēku atjaunošanas centrā – bija izveidojis bāzi invalīdu darbībai sportā. [2]
Šī ideja sevišķi ieinteresēja Holandi. Regulāras tikšanās starp angļu un holandiešu invalīdiem pamazām pārvērtās labi pazīstamajās “Stokas Mandevillas spēlēs.” [2]
Holandes invalīdu sporta savienība (NIS) pēc dažam laukuma izmēru un tīkla augstuma izmaiņām pirmos mačus sāka spēlēt 1957.gadā. Kopš tā laika pieņemtajiem spēles noteikumiem ir ieviesta tikai viena izmaiņa – tīkla augstums palielināts par 5 cm [2]
Par jauno sporta veidu – sēdvolejbolu invalīdu biedrību interese pieauga ļoti ātri. Kopš šī laika sēdvolejbols kļuvis par vienu no iecienītākajiem invalīdu sporta sacensību veidiem NISā. Tūliņ pēc ratiņkrēslu basketbola tas ir kļuvis par vienu no vispopulārākajiem komandu spēles veidiem gan atsevišķās valstīs, gan starptautiskajās sacensībās invalīdiem. [2]
Pirmais Eiropas čempionāts notika 1970. gadā. Pirmo reizi Paralimisko spēļu sacensību programmā sēdvolejbols iekļauts 1976.gadā Monreālā. (Paralimpiskās spēles notiek uzreiz pēc Olimpiskajām spēlēm, tajā pašā valstī, tajā pašā pilsētā, olimpiskajā ciematā, sacensību vietās…izņēmums 1980.gada Maskavas olimpiāde, tad sacensības notika ASV). [10]
1980. gadā sēdvolejbols kļuva par olimpisko sporta veidu. Holandiešu komanda šais spēlēs ieguva zelta medaļas. Olimpiskās spēles notika Holandes pilsētā Arnemā. Pēc Eiropas čempionāta spēlēm Bonnā 1981. gadā pirmās pasaules sēdvolejbola spēles notika Holandes pilsētā Delnē 1983. gadā. [2]2.1 Sēdvolejbola pirmsākumi Latvijā
Sportisti – invalīdi ir pateicīgi toreiz republikā plaši pazīstamā Bauskas rajona kolhoza “UZVARA” priekšsēdētājam Ivaram Jansonam, kurš vienmēr atbalstīja invalīdu centienus. 1984. gada 14. jūlijā sporta kompleksā “MŪSA” bija vēsturisks notikums – pirmā invalīdu spartakiāde Latvijā. Tās uzdevums – popularizēt fizisko kultūru un sporu invalīdu vidū. Kā vienu no efektīvākajiem līdzekļiem veselības stiprināšanai un darba spēju atjaunošanai. Sacensības notiek vairākos sporta veidos, kā lodes grūšanā, šķēpa mešanā, šaušanā, diska mešanā, basketbola soda metienos. Sēdvolejbolam Latvijā kārta pienāk pēc gada. [2]
1987.gadā Tallinā, Latvijas sēdvolejbolisti pirmoreiz piedalās starptautiskā turnīrā, piedalās un uzvar pārliecinoši visus pretiniekus Somijas pilsētas Kotkas kluba komanda.
1988.gadā Latvijas PSR izlases komanda piedalās I PSRS klubu komandu čempionāta Kazaņā, vīriem 8.v.(10 komandas), sievietēm 6.v. (8 komandas).
1989.gadā, II PSRS klubu komandu čempionātā Alma-Atā, Latvijas PSR komandas izcīna 3.vietas un bronzas medaļas. Vīru komandā spēlēja: Andris Ulmanis, Sandris Rimša, Juris Allers, Vilnis Jakimčus, Ingvars Ozoliņš, Anrijs Klints, Zigfrīds Aļļēns, Vairis Desainis. Komandas treneris Valdis Lipskis.
Sieviešu komandā spēlēja: Ilga Oglaite, Ināra Barkāne, Inese Ulmane, Vija Grabovska, Anita Legzdiņa, Olga Íirsīte, Sanita Apine, Svetlana Trofimova.
1990.g. Latvijas komanda aizbrauc pirmo reizi uz Rietumiem, Somijas pilsētā Kotkā Latviju Starptautiskā turnīrā pārstāv Siguldas Bobsleja trases sēdvolejbola klubs ”LÎVA” un izcīna augsto 3.vietu 14 vienību konkurencē.
1990.g.vasarā, Norvēģijas pilsētā Sandnesā, Latvijas izlase ar savu sarkanbaltsarkano karogu piedalās Ziemeļvalstu atklātajā čempionātā (NORDIC OPEN) un izcīna 5.vietu.
1991.gadā pēdējais PSRS čempionāts, Smoļenskā. Vīrieši iegūst 7.vietu(12 vienības), sievietes paliek pēdējās, septītās.
PSRS izlasē tiek iekļauti divi Latvijas pārstāvji – S.Rimša (Inčukalns), V.Jakimčus (Ugāle), Eiropas čempionātu Anglijā sāka PSRS izlase, noslēdza neesošas valsts pārstāvji (augusta „PUČS”).
Latvijai iegūstot NEATKARÎBU „de jure”, Latvijas komandas regulāri piedalās Starptautiskos turnīros, Baltijas čempionātos, Eiropas, Pasaules čempionātos, Eiropas čempionu Kausa izcīņās.
Līdz 1998.gadam Latvijā, Mežaparkā, vēlāk Jūrmalā, tika organizēti Eiropas populārākie un grandiozākie turnīri – Latvijas Kauss un Eiropas kauss sievietēm.
1994.g. I Pasaules čempionātā sievietēm, Nīderlandē – Latvijas izlase izcīnīja sudraba medaļas (piedalījās 7 valstis). Komandā spēlēja: Ināra Barkāne, Aija Vairoga, Ruta Ikarte, Elita Zaikovska, Irina Jermoļenko, Ivonna Gailīte, Sandra Balode, Vallija Pavlovska, trenere Vita Kotāne, kura arī aizsāka sieviešu sēdvolejbola starptautisko atzīšanu.
1995.g. II Eiropas čempionātā, Slovēnijā – Latvijas sievietes atkal kāpj uz sudraba goda pjedestālu. Eiropas vicečempiones: Ināra Barkāne, Elita Zaikovska, Irina Jermoļenko, Aija Vairoga, Nellija Rusiņa, Ruta Ikarte, Ivonna Gailīte, Dagnija Gurēviča, Dina Fiša(tagad dzīvo Vācijā), trenere Vita Kotāne, menedžeris Andris Ulmanis, ārsts Jānis Keselis, tiesnesis Ritvars Alksnis.
1997.g. III Eiropas čempionātā, Igaunijā Latvijas komanda kāpj uz goda pjedestāla augstākā, pakāpiena un kļūst par EIROPAS ČEMPIONĒM!!! Komandā spēlēja: Ināra Barkāne, Irina Jermoļenko, Elita Zaikovska, Aija Vairoga, Oksana Gromova, Dagnija Gurēviča, Ruta Ikarte, Dina Fiša, trenere Vita Kotāne, ārsts Pāvels Mustafins. [[10]]
Mūsdienās ir dibinātas organizācijas, kas risina visus jautājumus saistībā ar sēdvolejbolu:
o Pasaules sēdvolejbola organizācija – WOVD (Pasaules organizācija volejbolā cilvēkiem ar kustību traucējumiem);
o Eiropas sēdvolejbola organizācija – ECVD (Eiropas komiteja volejbolā cilvēkiem ar kustību traucējumiem).
Latvija ir šo organizāciju dalībniece no 1992.gada. 1997.gadā FIVB un CEV uzņem savās rindās sēdvolejbola komiteju, kā patstāvīgu sporta veidu.Eiropā 32 valstu Volejbola federāciju sastāvā ir arī sēd…volejbola organizācijas, Latvijā sēdvolejbola komisija LVF sastāvā ir no 1993.gada.
Labākās Pasaules vienības pēc 2002.gada Pasaules čempionāta, un Eiropas, pēc 2003.gada Eiropas čempionāta
P A S A U L E E I R O P A
Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes
1.Bosnia-
Hercogovina 1.Nīderlande 1.Bosnia-
Hercogovina 1.Nīderlande
2.Irāna 2.Slovēnija 2.Vācija 2.Slovēnija
3.Somija 3.Somija 3.Somija 3.Somija
4.Vācija 4.Ķīna 4.Krievija 4.Ukraina
5.Ēģipte 5.Lietuva 5.Nīderlande 5.Lietuva
6.Iraka 6.Japāna 6.Ungārija 6.Vācija
7.Nīderlande 7.Ukraina 7.Ukraina 7.Krievija
8.Ungārija 8.Irāna 8.LATVIJA 8.Grieķija
Kā redzams, Latvijas vīriešu komanda Eiropā ieņēma 8.vietu. Ar komandu sasniegumiem un rezultātiem var iepazīties 2.pielikumā.
.
Latvijas Cilvēku ar kustības traucējumiem sporta federācija, Veselības centra „Kalnciems” vecākais administrators A.Ulmanis Latvijas 5.sporta kongresā šī brīža situāciju skaidro šādi: „Latvijā jau 20 gadus nodarbojas ar sēdvolejbolu. Ir izveidojusies laba sadarbība ar Latvijas Olimpisko komiteju un Eiropā ir vienīgais precedents, ka 10 gadus darbojās zem Latvijas Volejbola federācijas. Ir uzlabojies stāvoklis ar invalīdu pieejamību sporta zālēm. Sēdvolejbolisti jau 12 gadus trenējas NBS sporta zālē, pie tam bez maksas. Šobrīd situācija ir mainījusies, tāpēc aicina Latvijas Aizsardzības ministriju turpināt atbalstīt šīs aktivitātes. Ir atbalsts arī no – Līvānu novada, Bauskas rajona, Talsu rajona, Jaunjelgavas rajona, Ventspils pilsētas pašvaldībām. Problēmas – nokļūšana uz sporta bāzēm. Būtu nepieciešams kompensēt izdevumus sportistiem invalīdiem.
Vērš uzmanību uz to, ka ar varu nevienu nevar piespiest ne integrēties sabiedrībā, ne nodarboties ar sportu. Sacensībās, lai gan iespēja tiek piedāvāta, piedalīties ierodas maz dalībnieku. T.i., neizmanto piedāvātās iespējas. Bieži vien tās ir psiholoģiska rakstura problēmas – ja nebūs pirmais, vispār nestartē sacensībās. Ir jādara viss, lai šādas situācijas nebūtu.”[9]3. Sēdvolejbols Līvānu cilvēkiem ar kustības traucējumiem
Projekts „Mēs esam līdzās” ir izstrādāts, lai veicinātu invalidu integrāciju sabiedrība, vienlaicīgi paaugstinot invalidu aktivitāti un sniedzot sabiedrībai informāciju. Projekts palīdz invalidu iesaistīšanu sporta un kultūras aktivitātes, kas veicinās viņu līdzdarbību sabiedriskajā dzīvē ari turpmāk.[1]
Līvānos invalīdu īpatsvars ir 6%, kas ir augstāks, kā Latvijā kopumā (5%). Tas ir saistīts ar augsti attīstīto rūpniecības līmeni pirms Latvijas neatkarības iegūšanas. Daudzi Līvānu stikla fabrikā, māju būves kombināta, un bioķīmijas rūpnīcā strādājošie, kaitīgo darba apstākļu ietekmē ieguva invaliditāti uz mūžu. Kopējais invalīdu skaits Līvānos pašlaik ir 500 cilvēki, no tiem liela daļa ir ar kustību traucējumiem.[1]
Fondā „Baltā Māja” invalīdi sāka tikties 1998. gada oktobrī. Aktivitātes tika vērstas uz cilvēku ar īpašām vajadzībām integrāciju sabiedrībā. Regulāri ikmēneša semināri par cilvēktiesību jautājumiem notiek Kristīnes Liepiņas – Sēlijas NVO centra cilvēktiesību atbalsta tīkla koordinatores vadībā. Sadarbība informācijas apmaiņā izveidojas ar Sēlijas NVO reģiona invalīdu sadarbības tīkla attīstītāju Svetlanu Zvaigzni un invalīdu un viņu draugu apvienību „APEIRONS”. 1999. gada nogalē fonda „Baltā Māja” un invalīdu atbalsta grupas dalībnieku sastāvs nostabilizējās un grupa izvelējas nosaukumu „Līdzās” un regulāri tiekas arī sēdvolejbola treniņos. Svarīgs grupas līdzās sasniegums bija 2000.gada martā Līvānos veiksmīgi realizēta akcija „Vides pieejamība”, kurā piedalījās 34 dalībnieki, tā skaitā 4 cilvēki ratiņkrēslos. Akcijas noslēgumā Līvānu novada domei tika iesniegta „Rezolūcija”, kurā bija apkopoti akcijas dalībnieku ieteikumi vides pieejamības jautājumos Līvānu pilsētā. Pēc akcijas notika radoša domu apmaiņa ar Līvānu novada deputātiem, kuras rezultātā tika akceptēta darbība ar invalīdu atbalsta grupu „ Līdzas” par cilvēku ar īpašam vajadzībām interesējošiem jautājumiem.[1]
Projekta īstenošanas rezultātā Līvānu pilsētas iedzīvotajiem tika radīta iespēja uzzināt par pilsētas sabiedriski aktīvo invalidu piedalīšanos NVO īstenotajos projektos, kā arī tā būs iespēja dažādām invalīdu NVO dalīties ar savu pieredzi un dibināt savstarpējus sadarbības kontaktus.[1]
Līvānu sēdvolejbolisti regulāri piedalās turnīros, arī rīko tos pašu mājās. Piemēram, 2007.gada decembrī Līvānos notika Starptautiskā sēdvolejbola turnīrs Līvānu kauss—2007, kurā piedalījās komandas no Latvijas, Krievijas, Lietuvas, Ukrainas, Polijas un Igaunijas. (skat. 4.pielikums)
Veicot zinātniski pētniecisko darbu vēlējos uzzināt arī Līvānu sēdvolejbolistu domas par volejbola un sporta nozīmi viņu dzīvē, kā arī par problēmām, ar ko viņi saskaras nodarbojoties ar sportu. Pašlaik sēdvolejbola komandā „Līdzās” aktīvi darbojas 9 cilvēki—2 sievietes un 7 vīrieši, kuri tika aptaujāti. Komandas dalībnieku sastāvs ir ļoti dažāds. 34% dalībnieku ir strādājoši, 22% ir atraduši laiku gan darbam, gan turpina mācības augstākajās izglītības iestādēs, atlicinot laiku arī treniņ nodarbībām divas reizes nedēļā. 22% respondentu vēl mācās vispārizglītojošās skolās, konkrēti – Līvānu 1. vidusskolā, kas it īpaši atbalsta un veicina cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanos gan skolā, gan sabiedrībā. Diemžēl 22% respondentu veselības problēmu dēļ nestrādā un nemācās, tādējādi var secināt, ka nodarbības sēdvolejbolā ir laba iespēja būt sabiedrībā, justies vajadzīgam. (1.att)
1. attēls. Sēdvolejbola komandas “Līdzās”dalībnieku pamatnodarbošanās
Lai gan cilvēki ar īpašām vajadzībām nelabprāt runā par savām slimībām un invaliditātes diagnozēm, lūdzu anketā to norādīt. Aplūkojot apkopotos rezultātus (2.zīm) redzams, ka komandā „Līdzās” pārsvarā nodarbojas cilvēki, kas ir guvuši muguras, gūžas vai ceļu locītavu traumas dzīves laikā (55%), kā arī cilvēki ar īsākām kājām vai cita veida invaliditāti. Saskaņā ar sēdvolejbola nolikumu šie cilvēki ir minimālā handikapa spēlētāji un var piedalīties nacionālajos čempionātos un starptautiskajos turnīros. Tikai viens spēlētājs… pēc nolikuma ir uzskatāms pa cilvēku ar kustību traucējumiem un ir tiesīgs piedalīties Paralimpiskajās spēlēs, Pasaules, Eiropas čempionātos vai Eiropas kausa izcīņā. (skat. 3.pielikumu)
2. attēls. Kustību traucējumi
Sēdvolejbola komandā „Līdzās” dalībnieki ir dažādi arī pieredzes ziņā. 2 darbojas komandā jau no tās dibināšanas brīža, 2 spēlētāji – skolēni ir atraduši ceļu uz sēdvolejbolu pavisam nesen un darbojas tikai 2 gadus, pārējie komandas locekļi kopā ir 6 gadus. Paši atzīst, ka labprāt ņem dalību visos turnīros, kas tiek rīkoti. Pēdējai no tiem – Līvānu Kauss-2007, tomēr ar īpašiem sasniegumiem lepoties vēl nevar. (3.attēls)
3. attēls. Nodarbošanās ilgums
Lai gan sabiedrībā valda uzskats, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām galvenais nav sasniegt kādus konkrētus rezultātus, bet gan piedalīties sportiskajās aktivitātēs, palīdzēt ar sportošanu atrast savu vietu dzīvē, gūt pašcieņu, kas veido daudz pozitīvāku paštēlu, Līvānu sēdvolejbolistiem ir svarīgi uzvarēt, kā redzams pēc respondentu atbildēm. Tikai viens respondents ir atbildējis, ka vadošais motīvs ir spēle, ne uzvara. (4.attēls)
4.attēls Motivācija nodarbībām sēdvolejbolā
Visi respondenti atzīst, ka sēdvolejbols nes kādu ieguvumu viņu dzīvē. Neskatoties uz veselības problēmām, pārvietošanās grūtībām, lielākā daļa jeb 78% respondenti ir atzinuši, ka ar sēdvolejbola palīdzību viņi uzlabo savu fizisko veselību. 56% respondentu ir gandarīti par to, ka ar sēdvolejbola palīdzību viņi var nodarboties ar sportu, jo veselības problēmu dēļ citi sporta veidi (neskaitot tādas nodarbes kā šahs, dambrete utt.) viņiem nav pieejami. treniņnodarbību un turnīru laikā viņiem ir iespēja būt sabiedrībā, kas īpaši svarīgi ir cilvēkiem, kas nestrādā, vai arī maz iziet no mājas, ir grūtības atrasts domubiedrus.
44% respondentu atzīst, ka tā ir patīkama brīvā laika pavadīšana. tie ir cilvēki ar aktīvu dzīvesveidu, bet tomēr nodarbojas ar sēdvolejbolu no darba vai mācībām brīvajā laikā. Ne mazāk svarīga ir kopības sajūta, apziņa, ka kādam esi vajadzīgs, piederīgs kolektīvam. Dažiem no viņiem nav ģimenes un treniņos ir iespēja vienkāršai sarunai par ikdienišķām vajadzībām un grūtībām, iespēja saņemt atbalstu, padomu, ja tāds ir nepieciešams.
33% spēlētāju ceļas pašapziņa, pārliecība, ka spēj būt tāds pats kā citi. Acīmredzot sabiedrības neinformētība vai neizpratne par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām šo pašcieņu arī ir sagrāvuši. Mani sarūgtināja diskusiju klubā par invalīdu sportistu grūtībām izlasītais kāda jauna vīrieša komentārs – „ko viņi visu laiku var gvelzt par savām problēmām, būtu sēdējuši mājās un ārstējuši savas kaites, ne sportā līduši.” Šķiet, komentāri lieki, bet iespējams tā domā ne tikai šis vīrietis, bet liela sabiedrības daļa.
5.attēls Ieguvums no nodarbošanās ar sēdvolejbolu
Latvijā invalīdu sports saskaras ar virkni problēmu, ko nevarētu apgalvot par Līvānu sēdvolejbolistiem. Respondenti nesūdzas par psiholoģiska rakstura problēmām, viņi nejūtas atstumti, izsmieti, nesaprasti. Spēlētājiem ir sporta zāle nodarbībām. Vairāk gan tie saskaras ar personiska rakstura grūtībām, piemēram, grūti nokļūt uz treniņiem, kas saistās ar pārvietošanās grūtībām ziemā, laukos dzīvojušiem (22%), par laika trūkumu un finansiāla rakstura problēmām sūdzas 44%. Diemžēl 1 respondents jeb 11% atzīst, ka nodarbību laikā saasinās veselības problēmas, tāpēc saprotama ir sēdvolejbolistu vēlme, lai viņiem būtu pieejami medicīnas darbinieku pakalpojumi (67%). 22% respondentu atzīst, ka trūkst (nolietojas) nepieciešamais inventāra un vēlētos arī prasmīgāku treneri. Iekavās ir atzīmējuši, ka esošajai trenerei trūkst stingrības un prasīguma, kas neļauj gūt labākus rezultātus. (6. attēls)
6.attēls Līvānu sēdvolejbolistu problēmas
Neskatoties uz dažādām grūtībām ir prieks, ka cilvēki ar dažādām veselības problēmām darbojas, uzlabo fizisko formu un nejūtas atstumti, bet saņem visu iespējamo palīdzību no pašvaldības un līdzcilvēkiem….Secinājumi
1. Cilvēki ar kustību traucējumiem ir tādi paši sabiedrības locekļi kā pārējie un viņiem ir tiesības nodarboties ar sportu savu iespēju robežās.
2. Paralimpiskā kustība ir radusies pēc II Pasaules kara, lai koordinētu invalīdu sporta attīstību un pārstāvētu to intereses. Latvijas paralimpiskā komiteja ir izstrādājusi Latvijas sporta attīstības programmu cilvēkiem ar invaliditāti, lai nodrošinātu finansiālu un garīgu atbalstu. Programma ir apkopoti paralimpiskās kustības attīstības pamatnostādnes, kuras pirmo reizi tiek garantētas ar LR Izglītības un Zinātnes ministrijas Valsts budžeta līdzekļu finansējumu.
3. Sēdvolejbola dzimtene ir Holande, tās pakāpeniski kļuva par olimpisko sporta veidu. Latvijā ar sēdvolejbolu sāk nodarboties 80tajos gados un mūsu sēdvolejbolisti ar labām sekmēm startē Pasaules un Eiropas čempionātos. Eiropas čempionātā sēdvolejbolā Ungārijā Latvijas sieviešu komanda, pirmo reizi Latvijas neatkarības laikā, uzvarot sporta lielvalstis Krieviju, Vāciju, kvalificējas kā sporta spēļu komanda, vasaras Paralimpiskajām spēlēm.
4. Latvijas sēdvolejbolisti saskaras ar daudzām problēmām. Būtiskākās no tām: nepietiekams sporta būvju skaits un vide nepieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem, trūkst treniņnometņu, trūkst kvalificētu sporta speciālistu, medicīnas speciālistu invalīdu veselības aprūpes un medicīniskās uzraudzības veikšanai. Šo problēmu risināšanas pamatā ir nepietiekams valsts finansējums. Jūtama arī nepietiekama sabiedrības izpratne par invalīdu sportu, tā popularizācija plašsaziņas līdzekļos.
5. Līvānos aktīvi darbojas sēdvolejbola sporta klubs „Līdzās” prezidentes S. Ziemeles vadībā. Sēdvolejbolisti atzīst, ka neskatoties uz dažāda veida invaliditāti sēdvolejbols klubs piedāvā labu iespēju nodarboties ar sportu, uzlabot fizisko veselību, būt sabiedrībā, justies vajadzīgiem, kas savukārt ceļ viņu pašapziņu un lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku.
6. Līvānu sēdvolejbolisti ir nodrošināti ar atbilstošu sporta zāli, treneri un inventāru, tomēr vēlētos, lai būtu pieejami medicīnas darbinieku pakalpojumi.
7. Sabiedrībai būtu jāsaprot, jāpieņem un jāatbalsta cilvēki ar veselības problēmām, kas vēlas nodarboties ar sportu.Izmantotā literatūra
1. Fonds „Baltā māja”. Informatīvs biļetens
2. Kļaviņš A. „Volejbola suverēnā Latvijā”. Latvijas volejbola federācijas informatīvais biļetens, 1989.
3. Latvijas Invalīdu Sēdvolejbola asociācijas projekts „Latvijas Sēdvolejbola saglabāšana un attīstība”.
4. Misiņš A. Volejbols :R., Zinātne, 1970.
5. Pikšena I. Paralimpiskā kustība. Latvijas Paralimpiskās komitejas biļetens.
6. www.e-skola.lv
7. www.lpkomiteja.lv
8. www.lsfp.lv/documents/Likumi/NSP
9. www.sportakongress.lv
10. www.volejbols.lv