senā roma

Senā Roma

Ap Romas pilsētas sākumu teikas vij diženu nostāstu vainagus un saista viņas dibināšanu ar 763.g.p.m.ē. Šīs ziņas vēsta, ka Tibras grīvas tuvumā apmetušies daži trojieši, kad grieķi izpostījuši viņu dzimto pilsētu. Izceļotāju vadonis, dievietes Afrodītes dēls Enejs, apprecējis vietējā valdnieka meitu. To dēls nodibinājis Albalongu, kur pēc viņa valdījusi vesela rinda ķēniņu. Vienam no tiem, Numitoram, atņēmis troni viņa godkārīgais brālis Amūlijs. Tas nonāvējis viņa dēlu, bet meitu Rēju Silviju iecēlis par priesterieni. Tā viņš cerējis iznīdēt brāļa pēcnācējus, jo

o
o priesterienēm bija aizliegts precēties. Pēc dievu lēmuma Silvijai piedzimuši dvīņu brāļi no kara dieva Marsa. Amūlijs pavēlējis māti nokaut, bet zēnus ieguldīt silē un izlikt pārplūdušā Tibrā. Straume iznesusi sili krastā, kur bērnus zīdījusi vilku māte. Te zēnus atradis ķēniņa gans faustuls, uzņēmis savā ģimenē un nosaucis par Romulu un Remu. Uzauguši kā gana dēli, tie, izzinājuši savu pagātni, nogāzuši no troņa Amūliju un atkal iecēluši Numitoru par Albalongas ķēniņu. Krastā, kur tos iznesusi straume, viņi nolēmuši dibināt pilsētu. Br
r
rāļi saķildojušies, kad pilsētai bijis jādod vārds un jāizrauga valdnieks. Dievu zīmes izšķīrušās lietu Romula labā: saulei lecot 12 ērgļi lidojuši pār viņa galvu. Remus sapīcis par to, sācis zoboties par pilsētas zemo valni un kāpis tam pāri. Romus nodūris brāli sa
a
akot: “Tā lai notiek katram, kas kāps pār manu valni!” Pēc teikas tas noticis 753.g.p.m.ē. No šā gada tad arī romieši skaitīja savus gadus Romuls palicis par jaunās pilsētas ķēniņu un nosaucis to savā vārdā par Romu. Romas pirmie iedzīvotāji bija apkārtnes gani, Romula bērnības biedri. Te atrada patvērumu arī daudzi dzimtenē vajāti kaimiņu tautu dēli un bēgļi. Jaunās pilsētas iedzīvotāju skaits strauji auga, bet apkārtnes ģimenes nedeva romiešiem savas meitas par sievām. Romuls uzaicināja kaimiņu pilsētu latīņu un sabīņu ciltis ar sievām un bērniem pie sevis viesos. Kamēr viesi līksmi lūkojās sacīkstēs, romieši nolaupīja viņu meitas un aizveda tās savos dzīvokļos. Nolaupīto radinieki sāka karu. Romiešiem iznāca ar sabīņiem sīva cīņa. Karotājus samierināja nolaupītās sabīnietes, iestādamās par saviem vīriem. Sabīņi pā
ā
ārcēlās uz Romu un nodibināja kopīgu valsti ar saviem līdzšinējiem pretiniekiem, romiešiem. Romuls bija liels karotājs un izcīnīja daudz laimīgu karu. Jaunā valsts ar savu drošsirdīgo ķēniņu tā iebaidīja kaimiņus, ka tie vēl 40 gadus pēc viņa nāves nedrīkstēja uzbrukt Romai. Pret savu tautu Romuls bija taisns un labs kā tēvs. Kad 37 gadu ilgā valdīšanas laikā viņš bija nodibinājis Romas iekšējo iekārtu un nodrošinājis to pret ārējiem ienaidniekiem, dievi uzņēma viņu pie sevis. Ķēniņam pārraugot karaspēku, viņa tēvs Marss aizveda to ug
g
gunīgos ratos uz debesīm, kur viņš dzīvoja, kā dievs starp dieviem. Pēc Romula nāves nāca spēka likums, ka ķēniņi vēlami pārmaiņus no romiešu un sabīņu vidus. Tā ciltis, no kuras ķēniņš, vēlēšanās nepiedalījās. No mazas zemkopju un ganu nometnes Roma izveidojās par Itālijas galvaspilsētu un kļuva par visas Vidusjūras zemes ietverošas plašas valsts valdniece.

Triumvirāts

60.gadā p.m.ē. Cēzars, kurš gribēja, lai viņu ievēl par konsulu, apvienojās ar diviem citiem ievērojamiem politiķiem – Gneju Pompeju un Marku Krasu. Tā radās triuvirāts, kas bija visietekmīgākais politiskais grupējums Romā. Triumvirāta galvenais mērķis bija mazināt bagātnieku, nobiļu varu, izbeigt atsevišķo grupējumu cīņas par varu un nodibināt Romas valstī kārtību. Pompeijs un Krass ar saviem piekritējiem panāca, ka Cēzars tik ievēlēts par konsulu. Cēzars parūpējās lai tiktu pieņemti likumi kas apmierina Pompeja un Krasa piekritējus. Tā, piemēram, tika pieņemts likums par zemes iedalīšanu Pompeja karavīriem.

Cēzars

100 p.m.ē. – piedzimst Romā

65 p.m.ē. – tiek ievēlēts par publisko izpriecu organizētāju.

62 p.m.ē. – tik ievēlēts par pretoru.

60 p.m.ē. – izveido pirmo triumvirātu.

59 p.m.ē. – tiek ievēlēts par konsulu.

58 p.m.ē. – sāk karu Gallijā.

55 p.m.ē. – iebrūk Anglijā.

49 p.m.ē. – cīnās pilsoņu karā. Kļūst par diktatoru.

48 p.m.ē. – sakauj Pompeju.

45 p.m.ē. – kļūst par diktatoru uz mūžu.

44 p.m.ē. – tiek nogalināts.

Cēzars bija cēlies no senās dižciltīgās Jūliju dzimtas. Viņš ieguva labu izglītību. Cēzars prata patikt tautai. Viņš allaž bija labi ģērbies, asprātīgs un devīgs. Cēzars bija gudrs un tālredzīgs vīs, labs politiķis un lielisks karavadonis.

Krass

Krass nebija tik dižciltīgs kā Cēzars un Pompejs. Toties viņu dēvēja par bagāto vīru Romā. Viņš tā pat kā Cēzars, bija laipns pret vienkāršajiem ļaudīm, sasveicinājās ar tiem, uzrunādams katru vārdā. Krass bija ārkārtīgi godkārīgs cilvēks. Viņš dedzīgi vēlējās ieņemt augstus amatus un gūt slavu kaujas laukā. Krasam izdevās gūt uzvaru pār Spartaka vadīto vergu karaspēku.

Pompejs

Pompeijs arī nāca no dižciltīgas dzimtas un bija vairākkaravīrs nekā politiķis. Viņš izturējās augstprātīgi. Pompejs domāja, ka, satiekoties un sarunājoties ar vienkāršajiem ļaudīm, viņš zaudē savu nozīmību un cieņu. Turpretim kā karavadonis viņš labs. Karavīri viņu dievināja un sauca par „Lielo”. Viņš bija guvis daudz nozīmīgu uzvaru.

1. Guva uzvaru pār Spartaku;

2. Sakāva Mitriardu un Tigranu II;

3. Pakļāva Sīrriju, Feniķiju un Jūdaju;

Leave a Comment