No visām senās pasaules kultūrām sengrieķu kultūra izraisījusi vislielāko interesi turpmākajos cilvēces attīstības laikmetos. Taču lai gūtu pilnīgu pārskatu un sapratni par sengrieķu dzīvi nedrīkst aizmirst par keramiku. Ar māla izstrādājumiem sastopamies visās kultūrās kopš neolīta, tomēr vienīgie, kas pārvērta māla izstrādājumus par stājmākslas darbiem, ir grieķi. Restaurējot grieķu dzīvi keramikai ir ļoti liela nozīme, un tieši to bieži izmanto kā hronoloģisku rādītāju, jo pārmaiņas keramikā, gan formā, gan apgleznojuma tehnikā, liecina arī par pārmaiņām sabiedrībā. Speciālisti un pētnieki parasti runājot par šo mākslas nozari labprātāk izmanto terminus “Grieķu vāzes” un “Grieķu vāžu glezniecība” kā podniecība un keramika. Šāda terminoloģija tiek izmantota jau ilgu laiku, tādējādi tiek norādīta šo materiālo vērtību ilgā un neapšaubāmi ciešā saistība ar mākslas vēsturi. Liela loma ir gleznojumiem uz keramikas izstrādājumiem. Apgleznotās grieķu vāzes ir pazīstamas jau no 2 gadu tūkstoša p.m.ē. un pastāvēja līdz 1.gs. m.ē. Iesākumā zēla daudzu polisu vietējie stili, bet aptuveni VI gs. vidū p.m.ē. Atēnu un Atikas vāzes izvirzījās gan kvantitātē, gan kvalitātē savus lielākos konkurentus – korintiešus, ar kuriem viņi bija sacentušies par ienesīgajiem ārvalstu tirgiem. Kā arī pārējai grieķu mākslai, arī keramikas gleznojumiem ir cieša saistība ar reliģijas kultu. Reliģija viņiem saplūda ar senajiem mītiem, ar mitoloģiju un leģendām, kuru tēlus viņi cilvēciskoja. No vāžu gleznojumiem ir iespējams rast skaidrojumus viņu stāstiem un aplūkot to, kā viņi savus dievus un dievības iztēlojās un attēloja. Arī rast informāciju par to, kā tika uzvestas sengrieķu traģēdijas un komēdijas ir iespējams no gleznojumiem uz vāzēm. Taču no grieķu vāzu gleznojumi pelna ievērību ne tik vien kā mākslas darbi, bet arī kā vērtīgs materiāls daudzās zinātnes nozarēs. Privātās dzīves pētniekiem te ir izdevība novērot grieķi skolā, darbnīcā, dzīrēs, medībās, karā, mirstošu un mirušu uz katafalka vai sārta. Citi attēli mums sniedz ziņas par to, kāda bijis viņu apģērbs un kādas lietas bijušas viņiem ikdienas dzīvē.
Literatūras vēsturnieks trauku gleznā atrod ilustrācijas skaistajām sengrieķu teikām un nereti arī jaunus interesantus šo teiku variantus. Mākslas vēsturnieks vēro, kā mainās trauku formas, tehnika, ornamenti un zīmējumi. Amatnieku darbs, dažos laika posmos viņas stila un brīžam arī satura ziņā ir atkarīgas no lielmeistaru darbiem. Daudzi darbi ir atrasti kapenēs, un viņu gleznas bieži attēlo skatus, kas attiecas uz miroņu kultu un kapu kopšanu, kā arī mītus, kas zīmējas uz dzīvi pēc nāves, tad zināms viņi ir visai svarīgs avots arī reliģijas vēsturniekiem.
Jau bronzas laikmetā, grieķu apdzīvotās zemēs, sāk pielietot podnieka krāsni un ripu, tādējādi keramika tur sasniedz jau ievērojamu augstumu.
Grieķu vāzes ir ļoti daudzveidīgas formas ziņā. Katram praktiskam uzdevumam ir sava piemērota un skaista forma. Te brīnišķīgi apvienojas utilitārais un estētiskais uzdevums. Grieķu vāzes ir klātas ar īpatnējiem gleznojumiem. Vāzes siluets parasti ir ļoti skaidri zīmēts. Atsevišķas vāzes daļas ir ļoti proporcionālas. Gleznojuma kompozīcijas pieskaņojas vāzes formai.
Mākslas zinātnē ir ieviesies nosaukums – “grieķu vāzes”, kas patiesībā nav vāzes parastajā izpratnē, bet gan seno grieķu sadzīvē un kulta ceremonijās lietotie keramikas trauki. Šo trauku formas ir dažādas. Jau X, IX gs. p.m.ē. nostabilizējās grieķu trauku tipi. To vidū izceļas slaidās divosu amforas ar šauriem kakliem – vīna un eļļas glabāšanai; mazākās un masīvākās – trīsosu hidrijas izmantoja ūdens nešanai; lielie iespaidīgie zvanveida trauki ar platajām virsām – krāteri, kalpoja vīna un ūdens sajaukšanai. Bija arī mazi, lēzeni vīna trauciņi ar divām osiņām, t.s. kliki, u.c. Šīs trauku formas grieķiem daudzus gadsimtus saglabājās pamatos gandrīz nemainīgas, ar laiku tās tikai pilnveidojās, kļuva izsmalcinātākas. Trauku formas grieķi jau Homēra laikmetā veidoja uz podnieka ripas, keramikas tehnoloģijas pamatā bija laba māla apstrāde.
Grieķu vāžu gleznojumu pirmsākumi bija primitīvi dekoratīvi raksti, kas pēc sava veida un rotājumiem gandrīz nemaz neatšķīrās no keramikas citās pasaules daļās. Homēra laikmetā (XII – VIII gs. p.m.ē) tēlotāja māksla atrodas vēl ļoti zemā pakāpē. Taču, pakāpeniski attīstoties, pēc pārciestā doriešu iebrukuma, Mikēnu keramikas ietekme pakāpeniski samazinājās un to Grieķijā nomainīja jauns stils – ģeometriskais stils. Tas datējams ar X gs. – VIII gs. p.m.ē., savu nosaukumu guvis no ģeometriska tipa akurāti izvietotiem rakstiem, ar ko tolaik sāka izgreznot keramikas izstrādājumus.
Situācijai uzlabojoties Grieķijā, Arhaiskajā periodā (apmēram ap 900.g. p.m.ē.), cilvēki sāka pievērst lielāku vērību estētiskām vērtībām, piemēram, viņi vēlējās sev labākus traukus, tādējādi podniekiem nekas cits neatlika, kā lielāku uzmanību piegriezt tam, kā izskatās viņu radītie keramikas izstrādājumi. Grieķijā gan šie keramikas izstrādājumi nebija tiki taras vai saimniecības priekšmets, bet gan kapa piemineklis, šķirsts utt., tātad monumentālās mākslas darbs. Arī trauku – mājas greznumlietu, ko Ēģiptē un Mezopotāmijā gatavoja no zelta, sudraba vai alabastra (no māla traukiem tur dzēra tikai vergi), Grieķijā VI – I gs. p.m.ē. veidoja no māla un tik meistarīgi apgleznoja, ka tas kļuva par pilsoņu lepnumu. Šādu trauku ražošanai Grieķijā pastāvēja daudzas mākslinieku darbnīcas, un tie bija viena no galvenajām eksporta precēm. Atšķirībā no Sub-Mikēnu stila, ģeometriskā stila trauki visi bija noklāti ar daudzām jo daudzām līnijām, zīmējumiem un rakstiem, kas izveidots joslās ap visu priekšmetu. Ģeometriskā stila ornamenti ir ieturēti melnbrūnā krāsā, rotājumu veidoja ļoti dažādi, taču vienlaikus arī vienkārši ģeometriski motīvi – taisnas un lauztas līnijas, līkloči, trijstūri, krusti, ugunskrusti, apļi, pusapļi u.c. Blakus ornamentiem, ģeometriskā stilā diezgan agri rodas arī joslas pildītas ar stilizētiem dzīvniekiem” galvenokārt ar putniem, taču viņiem trūka dzīvo un dabisko gleznu. Vēlāk ģeometriskā stila vāžu gleznotāji ķeras jau pie grūtākiem uzdevumiem – cilvēku attēlošana, šī stila galvenā iezīme ir tā, ka visi ornamenti un pat cilvēku un dzīvnieku tēlojumi uz plaknes veidoti no ļoti vienkāršiem ģeometriskiem elementiem – no taisnām un lauztām līnijām, trīsstūriem, apļiem. Šie elementi parasti ir novietoti paralēlās joslās un var atkārtoties līdz apnikumam, bet viņu sakārtojums ir skaidrs un pārredzams. Sevišķi daudz šādu figūrām bagātu vāžu ir atrasts Atēnu pilsētas nekropolē pie Dipila vārtiem. Pie šiem vārtiem atrastos traukos sauc arī par “Dipila vāzēm” – liela izmēra (augstums apm. 1 ½ m) trauki amforas vai krātera veidā. Tie kalpojuši par kapa pieminekļiem aristokrātisko dzimtu pārstāvjiem. Uz šiem traukiem parasti attēlotas bēru rituāla ainas – daudzfigūru kompozīcijas, kur redzamas mirušā apraudāšanas ainas, bēru gājieni, zirgu sacīkstes par godu mirušā piemiņai. Kompozīcijas kārtotas joslu veidā visapkārt traukam. Figurālās joslas citu no citas atdala ornamentāli iežogojumi. Šādi apgleznoti arī mazāka izmēra trauki – krūzes, kausi un tualetes kārbiņas, kuru plānās sieniņas un plastiskais veidojums liecina par lielu amata meistarību. Ģeometriskā stila vāžu glezniecība bija izplatīta visā sauszemes Grieķijā, kā arī Mazāzijas grieķu pilsētās un Egejas jūras salās, taču visur tai bija savas lokālas īpatnības. Plašāk pazīstami kļuva Atikas novada keramikas meistari. Vāzes pēc formas ir daudzveidīgas – amforas, krāteri, kausi. Tās atrastas Atēnu priekšpilsētā – Keramikā (tieši pēc šās priekšpilsētas nosaukuma vēlāk visus māla izstrādājumus sāka dēvēt par keramiku), kur dzīvoja un strādāja vairums Atikas novada podnieku, IX gs. p.m.ē. ir dekoratīvā ģeometriskā stila uzplaukuma laiks. Tajā pašā laikā vāžu gleznojumos parādījās meandras ornaments (nosaukums radies no Mazāzijā tekošās līkumotās upītes Meandras) – lauzītas vai liektas līnijas veidā ģeometrisks raksts ar izlocījumiem. Vēlāk šis ornaments dziļi iesakņojās antīkās pasaules dekoratīvajā mākslā.
VIII gs. vidū p.m.ē. ģeometrisko ornamentu sāka papildināt ar cilvēku un dzīvnieku figūrām, kas tika vienkāršotas un stilizētas. Grieķi iesākumā cilvēkus attēloja tikai siluetā, un tāpat kā senajā Ēģiptē, galvu parādīja profilā, ķermeni – pretskatā, kājas – profilā. (Tāda veida zīmējumi redzami arī bēru rituāla ainās, kas attēlotas uz lielajām Dipila vāzēm). Tāpat shematiski bija attēloti arī dzīvnieki.
VIII gs. otrajā pusē p.m.ē. līdz ar Grieķijas sabiedriskās dzīves attīstību sižetu loks paplašinās. Tas ir ģints aristokrātijas ekonomiskās un politiskās kundzības periods. Tagad uz vāzēm redzamas jūras un sauszemes kaujas, rotaļas, muzikanti, atlētu sacensības un mitoloģijas tēlus. Cilvēka figūra tiek zīmēta dabiskāk, sejā izcelts ne tikai deguns bet arī zods, tiek zīmēti arī mati un apģērbs.
Uz jaunākām ģeometriskā stila vāzēm (VIII gs. p.m.ē.) vērojamas jau stiprs Austrumu mākslas iespaids, vērojama pakāpeniska sava ģeometriskā rakstura zaudēšana. Rotājot vāzi, tika izmantoti austrumu (orientālus) dekoratīvus elementi – eksotiskus dzīvniekus (lauvas, panteras), augu un ziedu ornamentos (lotosi un rozes) un pārdabiskus briesmoņus (sfinksus). Lielākoties ģeometriskā vienkāršība ir zudusi. Arhaikas posms (VII – VI gs. p.m.ē.) laiks, kad grieķu kultūras attīstība norisa ļoti strauji.
VII gs. pirmajā pusē p.m.ē. vērojams vēl lielāks dabiskums cilvēku un dzīvnieku tēlojumā tiek sasniegts vāžu gleznojumos. Silueti šai posmā tika ieskrāpēti ar asu instrumentu, kas ļāva attēlot daudz detaļu. VII gs. p.m.ē. Korintas, Rodas, vēlāk (VI gs. p.m.ē.) arī Atikas, Hijas un Samas meistaru keramikas izstrādājumus eksportēja uz dažādiem Vidusjūras un Melnās jūras piekrastes rajoniem. Orientālo stilu nomainīja Korintas jaunievedums VI gs. p.m.ē. melnfigūru stils. Šī stila galvenā pazīme ir melnas lakas figūras uz sarkanā māla fona. Izzūd sīkais “iekaisītais” ornaments. Gleznotās figūras izceļas ar skaistu siluetu (t.s. Fransuā krāteris ar vairākām tēlojumu joslām). VI gs. p.m.ē. cilvēka figūras veidoja kā melnus siluetus ar drēbju vai rotājumu gaišām līnijām, bet V gs. p.m.ē. ar melnu laku tika ieklāts viss trauks, atstājot sarkanas tikai figūras. Melnas līnijas iezīmēja cilvēka muskuļus, drēbju krokas un citas detaļas. Tagad ne tikai viss augums, bet arī acis tika attēlotas profilā. Sākot ar VII gs. vidu p.m.ē. līdz pat VI gs. 1. pusei p.m.ē. izplatīts ir augu rotājums, kā arī dzīvnieku stilizēti apveidi. Brīvās vietas starp dzīvnieku joslām aizpilda izmētāti augu motīvi, tādēļ trauka virsma izskatā pēc raiba paklāja. Līdz ar to šis trauku apgleznošanas paņēmiens mākslas vēsturē iedēvēts par “tepiķu stilu”.Gleznojums veikts uz gaiši dzeltena trauka fona ar brūnu vai melnu laku, vietumis ienesot tumšsarkanus vai baltus akcentus. “Tepiķa stila” keramiku galvenokārt izmantoja liela izmēra traukos – krūzes, amforas un bļodas. Tādas piem., bija Mēlas vāzes (VII gs. p.m.ē.) un Rodas vāzes (VI gs. p.m.ē.).
Grieķijā VI–V gs. p.m.ē. veidoja no māla, kas kļuva par pilsoņu lepnumu.
Viens no slavenākajiem sengrieķu VI gs. beigu p.m.ē. melnfigūru gleznotājiem bija Eksēkijs, kura apgleznotā amfora glabājas Vatikāna muzejā. Eksēkija iemīļoti sižeti ir dramatiski grieķu mīti, kā arī ainas no Homēra “Iliādas”.
Ja mēs runājam par melnfigūru stila keramikas meistariem, tad nedrīkst nepieminēt
mākslas vēsturē plaši pazīstamos Klitiju, Ergotīmu un Amasiju. Amasijs bijis keramikas darbnīcas īpašnieks un, domājams, pats arī veicis trauku apgleznojumus.
Pēc grieķu traukiem mēs varam spriest par tā laika dzīvi, sākot ar apģērbiem, ieročiem, sadzīves sīkumiem un beidzot ar pilsoņu nogrupējumu ideoloģiju, tieši tādēļ grieķu trauki mūsdienās jāvērtē ne tikai kā mākslas darbi, bet arī kā izziņas avots. Šā avota nozīmi palielina uzraksti, kas bieži papildina kompozīcijas. No tiem uzzinām gan vāzes veidotāja, gan tā apgleznotāja vārdus, kā arī teicienus, kas raksturo grieķu dzīvesveidu. Jo tieši šajā laikā uz traukiem parādījās podnieku un apgleznotāju vārdi. Piem., uz kāda no traukiem, t.s. Fransuā vāzes (trauks nosaukts tā arheologa vārdā, kas to atradis), sastopams pat šāds uzraksts: “Klitijs mani apgleznoja, Ergotīms mani izgatavoja.”
Reizēm pēc uzraksta stila vēsturnieki spriež par trauka rašanās laiku utt. Bet galvenais – vāžu gleznotāji izmantoja grieķu monumentālās glezniecības darbus kā paraugus, un tāpēc grieķu vāžu gleznojumi var noderēt, pētot arī grieķu monumentālo glezniecību, kas tikpat kā nav saglabājusies.
Jau Homēra laikā kolosālu izmēru māla trauks (150-175 cm augsts) Grieķijā nebija tikai tara vai saimniecības priekšmets, bet gan kapa piemineklis, šķirsts utt., tātad monumentāls mākslas darbs.
Ap VI gs. vidu p.m.ē. Atēnu meistari no shematiskā dekoratīvā rotājuma, kāds bija sastopams Dipila vāzēs, arvien vairāk pievērsās sižetiska rakstura kompozīcijām. Viņu apgleznojumos sāka dominēt cilvēku figūras. Tika gleznotas daudzfigūru kompozīcijas, kurās pārsvarā attēloti mīti par dievu un varoņu dzīvi, ainas no Homēra poēmām, Hērakla varoņdarbi.