Seno Austrumu civilizāciju labās un sliktās īpašības un sekas.
Vienam kāda lieta var likties laba, citam slikta, spriežiet paši.
Hērodots par Seno Austrumu tautu paražām.
No visām dienām persiešiem pati ievērojamākā ir tā, kurā tie dzimuši. Šajā dienā galdā jāliek bagātīgāks mielasts nekā citās [dienās]. Pamatēdienu nav daudz, bet daudz ir dažādu uzkodu. Vīnu persieši dzer daudz. Kad viņi ir dzēruši, tie apspriež pašas svarīgākās lietas. Nākamajā dienā tās pašas mājas saimnieks, kurā tie apspriedušies, uzaicina vēlreiz visu pārlemt.
Par krietniem vīriem viņi vispirms atzīst drošsirdīgus kareivjus, pēc tam tos, kuriem daudz dēlu. Kam visvairāk dēlu, tam valdnieks katru gadu sūta dāvanas.
Sākot ar piekto dzīvības gadu līdz divdesmitajam, viņi zēniem māca tikai trīs lietas – jāt, šaut ar loku un runāt patiesību. Līdz piektajam gadam tēvs dēlu nemaz nedabū redzēt, jo tas dzīvo kopā ar sievietēm.
Lielākais negods viņiem ir melot, parādu taisīšana ir otrā vietā. Upēs viņi nespļauj un nemazgā arī rokas, jo upes viņi ļoti godā.
Dārija I laikā Persija sasniedza vislielāko varenību. Dārijs I pirmo reizi seno Austrumu civilizāciju vēsturē pakļāva dažas zemes Eiropas kontinentā – Balkānu pussalā un sāka lielo pusgadsimtu ilgo (ar pārtraukumiem) karu ar senajiem grieķiem.
Viens no visizcilākajiem seno Austrumu tehniskajiem sasniegumiem bija apmēram 2400 kilometru garā “Valdnieka ceļa” ierīkošana, kas savienoja Mazāzijas rietumus (Sardas) ar vienu no valdnieka rezidencēm Sūzām Elamā. Svarīgs jaunums, ko ieviesa Dārijs I, bija regulārs pasta dienests ar jātnieku kurjeriem, kas darbojās pēc stafetes principa: pie ceļiem aptuveni ik pēc katriem 25 kilometriem atradās pasta stacija ar nomaināmiem zirgiem.