Sieviešu tēli Regīnas Ezeras romānā “Aka”.
Regīna Ezera ir vairāk nekā 20 grāmatu autore; viņa veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā. 1961. gadā tika publicēts autores pirmais romāns “Zem pavasara debesīm”, savukārt, trešais romāns “Aka” sarakstīts 1973. gadā. Gandrīz visos R.Ezeras darbos ir kāda īpatnība, t.s., “vajājošās pagātnes” motīvs: romāna personas burtiski vajā pagātne – katram aiz muguras palicis kāds grēks, kas nemitīgi atgādina par sevi ar neizdzēšamu vainas apziņu. Romāns “Aka” būtībā izaug par likteņstāstu, kurā liriski psiholoģiskajam tēlojumam tik neparastā kārtā sniegts stiegrs raksturs un apstākļu zīmējums un pagātnes ieprojicējums tagadnes norisēs. Lauras Dātavas notiesātais vīrs Ričs un citi Tomariņu mājas iemītnieki spiesti nest pagātnes slogu. Romāns “Aka” ir nenotikušas mīlestības stāsts uz mūsdienīgi pastorālās dabas fona, pats liriskākais Ezeras darbs.
Romāns “Aka” pāraug pagātnes dramatisma caurstrāvotā vēstījumā, kur varoņu tiesības uz personisko laimi nonāk sadurā ar sievietes pienākuma jūtām pret ģimeni. Ieskanas doma par sievietes morāles normām, par viņas psiholoģijas īpatnībām, par iekšējās harmonijas meklējumiem, kas tik raksturīgi Regīnas Ezeras darbu problemātikai. To apliecina ne vien sievietes psiholoģijas pazīšana, bet arī rakstura iekšējai loģikai atbilstoša rīcības motivācija izvēles situācijās.
Regīna Ezera savā romānā “Aka” cenšas rast atbildi uz jautājumu: “Vai labāk būt laimīgai sievietei, bet nelaimīgai sievai vai laimīgai sievai, bet nelaimīgai sievietei?” Tas ir jautājums, kuram atbildi grib zināt jebkura sieviete, tāpēc rakstniece emocionāli atveidojusi sievietes jūtu pasauli.
Regīnas Ezeras raksturošanas meistarība spilgti atklājas arī galvenās varones Lauras Dātavas tēlā romānā “Aka”. Laura ir vāja, glīta un strādīga sieviete. Rakstniece saka: “Viņa izskatījās pelēka; izbalojusi blūze, padilušas tūristu bikses ar kniedēm, noputējušas basas kājas, tikai pagarie, pakausī ar melnu gumiju sasietie mati mirdzēja krāšņi un sarkanīgi, nesaderēdami ar visu pārējo.” Viņas dzīve ir bijusi grūta, liktenis bijis nežēlīgs, tomēr Laura nav kļuvusi asa un cietsirdīga ( kā, piemēram, Liena A. Upīša romānā “Zaļā zeme”, Aija J. Jaunsudrabiņa romānā “Aija”), kādas grūtais liktenis izveido daudzas mūsdienu sievietes. Varētu teikt, ka Lauras moto bija: “Paturi sevī to, ko citi nespēs nest.” Lauras rīcība nemaz tika neizprotama un neattaisnojama neliekas. Lauras pasivitāte ir šķietama. Iekšēji viņa dzīvo pilnasinīgu, ļoti sarežģītu jūtu dzīvi. Vispirms jau Laura atturīgi, bet noteikti iet pretī savai un Rūdolfa mīlestībai, kas romānā “Aka” atklājas apvaldītā īstu jūtu poēzijā. Par mīlestības jūtu dzimšanu runā viss – Zalkša ezera vide, it kā lietišķās Lauras un Rūdolfa satikšanās un izturēšanās, sarunas, Rūdolfa attieksme pret bērniem – Māri un Zaigu, Rūdolfa skatieni un Lauras smaids, klusēšana mašīnā un skūpsts pie strauta. Viņa iemīl ārstu Rūdolfu, taču brīdī, kad dvēseles “akas” dziļie ūdeņi draud apdedzināt, apstājas. Lauras – notiesātā Riča sievas, divu bērnu mātes un apgādnieces šķiršanās brīdī izteiktais jautājums: “Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” slēpj sevī arī atbildi. Šai ziņā atbildi rast var palīdzēt arī Lauras tēla tapšanas vēsture, par ko Regīna Ezera izteikusies: “Rakstot daudz kas sarežģījās, kļuva citāds, nekā tas šķita iesākumā, vairāki tēli pārveidojās. Lauras kaislību itin kā slāpēja un nomāca bezgalīgā spēja uzupurēties, apzinoties, ka viņa ir vienīgais salmiņš, pie kā turas Ričs, un ka Riča ēna allaž kristu pāri viņas un Rūdolfa attiecībām.” Spējā uzupurēties rakstniece saskata sievietes vājumu un spēku, viņas dzīvības devējas mātes sūtību. Laura ir līdzīga Blaumaņa Kristīnei, kas neizvēlas vieglu laimi, jo savu iekšējo harmoniju spēj saglabāt, tikai mīlestību apvienojot ar pienākuma un uzupurēšanās jūtām.
Apkārtējiem bija grūti izprast viņas domas un dvēseles nemieru, tomēr, manuprāt, grūtāk bija viņai pašai, jo tikai stiprs cilvēks spēj smieties tad, kad gribas raudāt, celties tad, kad miegs nāk, dzīvot, kad tik ļoti nāvi gaidi. Laura ir mūžīgi sapņaina, iegrimusi savā pasaulē, viņas vārdos ieskanas ilgu un pesimisma noskaņas: “Bet ko gan dzīvē iespējams noturēt? Un vai galu galā visa dzīve nav viena vienīga cenšanās un nespēja kaut ko noturēt? ” Varbūt ar šiem vārdiem autore mudina meklēt dzīves jēgu? Kāda bija Lauras dzīves jēga? Vai kāds no mums spētu “redzēt tikai darbu un bērnus, dobes un kastroļus? Sūtīt paciņas un paciest tenkas? Staigāt ar vienu kleitiņu gadiem ilgi un bezpalīdzīgi noskatīties, kā aiziet dzīve?” Laura to spēja, mūžīgās rūpes par apkārtējiem viņai bija svarīgākas par pašas vēlmēm, kaut arī tik ļoti gribējās izkliegt sāpi par netaisnību. Laura ir ārēji stipra, jo sievietei ir grūti nodzīvot ilgus gadus bez mīļotā vīrieša, tomēr Riča ilgie cietumā pavadītie gadi, kuri bijuši Lauras slogs un izsmiekls, nav salauzuši sievieti. Daudzi nosoda sievietes par “aizliegtā augļa” iekārošanu, bet vai viņi maz zina un saprot sievietes jūtu pasauli? Ir jau skaisti, ja izdodas atrast mīļu vīrieti, ar kuru sieviete spēj būt arī laimīga sieva, tomēr tas gadās reti. Tādēļ es gribu strīdēties ar ikvienu, kas apgalvos, ka Laura nebija tiesīga iemīlēt citu vīrieti. Bet vai sievietei nav tiesību būt laimīgai?
Autore spilgti atveidojusi psiholoģiski dziļus notikumus un sarežģītus raksturus. Viņa spējusi veiksmīgi raksturot gan jaunus, gan vecus, gan vīriešus, gan sievietes, un katram ir kāda spilgta, tikai šim tēlam raksturīga īpašība. Pretēji Lauras maigajam, trauslajam, neaizskaramajam tēlam parādīts Alvīnes valdonīgais, “asais” tēls. Šajā R. Ezeras romānā raksturīgi, ka katrā cilvēkā ir kāda sāpe, kura moka un “grauž” sirsniņu. Alvīni rakstniece parādījusi kā spilgtu mātes tēlu, kas visu mūžu “bija darījusi dēlam vienīgi labu”, bet pretī saņēmusi viņa ienaidu. Daudzi varētu mātes dēļ apskaust Riču, jo “viņas mīlestība bija gatava nest nebeidzamus upurus, kā jau mīlestība, urdoša un mokoša, dažbrīd traģiska, dažbrīd smieklīga”, bet dēls to nemācēja novērtēt. Kā uzvilkta stīga vibrē Tomariņu Alvīnes jūtas pret dēlu Riču. “.. vīramāte vienmēr mīlējusi Riču vairāk nekā Viju.” Grūti gan ir novērtēt Alvīni kā māti, tomēr, manuprāt, viņa ir netaisna. Mātei ir jābūt mīļai pret visiem bērniem, nedrīkst atstumt kādu. Kas gan ir vainīgs, ka tik daudziem cilvēkiem ir kompleksi un tik daudzi kļūst ļauni, cietsirdīgi, “ieiet sevī”? Tie ir vecāki, tādēļ es Alvīni uzskatu par sliktu māti, kaut arī viņa tik ļoti mīl dēlu.
Bet kur lai Vija rod mātes mīlestību? Šis skuķis vienmēr bijis jautrs, ātrs, ar lielu aktrises talantu. Vija bija īsta savas mātes meita: “Skumju un pārdomu gaisma, kas vēl nule apstaroja seju, strauji izklīda, un vaibsti kļuva robusti un tikli.” Viņas lielākais ļaunums bija naids pret brāli Riču par netaisnību: “Kāpēc tieši necilais iedzimis meitā? Mazais augums, apaļīgums, ko negantākās mēles drīz varēs saukt par tuklumu, tuvredzība.” Šad tad es apbrīnoju Vijas nerimstošo garu vienmēr būt jautrai un runīgai, es nespēju izprast, kā cilvēks, kas netiek mīlēts, ir atstumts un neievērots, spēj tomēr cīnīties pret visām dzīves grūtībām. “Dzīve Tomariņos nekādu laimi nebija nesusi.” Vija ir “stiprais tēls”, jo neļaus nevienam smieties par sevi, viņa spēs pateikt īstos vārdus.
“Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” tādi romānā ir Lauras pēdējie vārdi. Katram cilvēkam ir sava uztvere par laimi, “katrs pats ir savas laimes kalējs”. Tā jau nekad nav, ka nav par ko priecāties, ja cilvēks spēj saskatīt dzīves jēgu, tad viņš ir laimīgs, jo liela laime nepastāv. Mūsu dzīvesprieks sastāv no daudzām mazām laimītēm, kuras tikai jāprot saskatīt.
Regīna Ezera tālaika latviešu prozā ienāca ar nebijušu sievietes tēla koncepciju. Viņas tēlotās sievietes neizceļas ne ar spilgtu biogrāfiju, ne ar atbildīgiem amatiem, arī viņu darbs nav izvirzīts tēlojuma priekšplānā, kamēr labi pārskatāma personiskā dzīve un sadzīve. Šī parastā, dzīvē ik uz soļa sastopamā sieviete ienāk necilā, bet patiesā mūsdienu apstākļiem ( pārsvarā laukiem) raksturīgā attiecību lokā un vidē, ienāk ar savu sāpi un attieksmi pret dzīvi. Mīlēt sievietes dzīvē, pēc Regīnas Ezeras atzinuma, nozīmē uzņemties sievas un mātes, ģimenes pavarda sargātājas pienākumus, kas nav mazsvarīgāki par kuru katru sabiedrībā ieņemamu amatu. Pēc romāna “Aka” izveidota filma “Ezera sonāte” 1976. gadā, režisors Gunārs Cilinskis, kuru noskatoties var iepazīt Lauru, Alvīni un Viju.