Sievietes tēls renesanses mākslā.

Renesanse. Tulkojot no franču valodas šis vārds nozīmē atdzimšana. Tātad senās, antīkās kultūras atdzimšana. Renesanses kultūras centrs bija un ir Itālija un slavenākās pilsētas, kas visvairāk saistās ar šo vārdu un kurās visvairāk darbojušies renesanses laika pazīstamākie mākslinieki ir: Florence, Roma, Venēcija, Boloņa un vēl citas.

Nosacīti renesansi var iedalīt četros posmos:

1. Ievadposms, Protorenesanse (13.gs. beigas – 14.gs.)

2. Agrīnā renesanse (15.gs)

3. Dižrenesanse (16.gs.)

4. Vēlīnā renesanse un manierisms (16.gs. 2. puse.)

Ar šo trešo posmu ir saistītas visvairāk mums zināmās slavenības, piemēram, Rafaels, Mikelandželo, Leonardo.

Renesanse ir laiks, kas sa

a
aistās ar humānismu. Cilvēks pirmo reizi apzinās sevi kā personību. Renesansē cilvēks it kā atvēra acis un paskatījās sev apkārt. Tas vairs neraudzījās uz debesīs notiekošajām mistērijām, ne arī zem viņa esošajām ugunīgajām elles briesmām un arī vairs negremdējās sevī, lauzot galvu par savas izcelsmes likteņa jautājumiem un vēstures miglainajām determinantēm. Cilvēks sāka tiekties aptvert un izzināt Zemi. Līdz ar to ir izveidojusies renesanses laika devīze, ka “cilvēks ir visu lietu mērs”. Cilvēki renesanses laikā uzskata, ka daba ir visu zi
i
ināšanu pamatā un atdzimst interese par antīko kultūru (precīzāk par Romas kultūru). Parādās interese par cilvēkiem, piemēram, pirmo reizi sāk rakstīt biogrāfijas. Mākslā izmainās darbu saturs – ienāk filozofiskās tēmas, literārās tēmas, saglabājas Bībeles sižeti, ienāk mitoloģija, laicīgā tematika, piemēram, portreti.

Renesansē sā
ā
āka apgūt telpisko perspektīvu. Florencietis Mazačo (1401 – 1428.) bija pirmais, kas sāka ievietot figūras telpā, izmantojot perspektīvas likumus.

Glezniecībā un tēlniecībā ienāk plastiski apjomīga ķermeņa izjūta. Izmainījās sieviešu tēls. Pirms renesanses visi tēli tika attēloti askētiski sievietes, netika attēlotas brīvās pozās, ar dzīvu, reālu un patiesu sejas izteiksmi. Bet renesanses laikā mākslinieki sāka pētīt cilvēka ķermeni. Viņi saprata, cik tas ir skaists un sāka to kailu attēlot mākslā. Agrāk to nevarēja, jo baznīcas likumi to neļāva. Pastāvēja uzskats, ka cilvēka ķermenis ir svēts, Dievs to ir radījis tādu kāds viņš ir un cilvēkam nav tiesības to pētīt un izzināt. Mākslinieki sāka attēlot kailas sievietes, diezgan apaļīgas, jo renesanses laikā pastāvēja cits sievietes skaistuma ideāls, bija citas modes tendences, piemēram, sievietēm ļoti moderni bija pē
ē
ēc iespējas vairāk atsekt pieres daļu. Reizēm pat tika izskūtas uzacis, lai tā būtu vairāk atsekta. Mākslas darbos sievietes tika attēlotas dažādās pozās. Formas bija plastiskas un reālas, piemēram, Ticiāna “Venēra ar ērģelnieku”. Ticiāna portreti ir ievērojami ar to, ka neidealizē un neglaimo pat karaļiem. Viņš attēloja visu tādu, kāds tas patiesībā ir. Sieviešu portretos viņš negleznoja jaunības svaigumu, piemīlību, bet nobriedušas sievietes lepno, mierīgo krāšņumu. No Ticiāna pazīstamākajiem darbiem vēl var pieminēt “Venēru ar spoguli” (apm. 1555.g.)

Kamēr Florencē florenciešu gl
l
lezniecībā galveno lomu spēlē forma un zīmējums, venēciešu mākslinieki izceļ krāsu un gaismu efektus.

Džovanni Belllini (1426.g. – 1516.g.) 1505. gadā Venēcijā darināja savu slavenāko darbu “Marija ar svētajiem”, kurā izmantoja visus garā mūža piedzīvojumus, parādīdams visus renesanses sasniegumus telpas un plastiskā ķermeņa attēlošanā.

Vēl viens spilgts piemērs ir Džordžones “Dusošā Venēra” (1507.g. – 1508.g.). Šajā gleznā Venēra guļ kaila, fonā un ir redzama ainava.

Runājot par ainavām renesanse ir laiks, kad rodas ainavu glezniecība. Vēl var pieminēt tādus Džordžones darbus kā “Judīte” (apm. 1500.g. – 1502.g.) un “Kastelfranko madonna” (1504.g.)

Gandrīz katrs zina gleznotāju, tēlnieku, arhitektu, zinātnieku Leonardo da Vinči. Viņš ir Dižrenesanses mākslas stila pamatlicējs. Viņa slavenākie darbi ir: “Madonna grotā” (1483.g/ – 1494.g.) un portretu šedevrs “Mona Līza” (“Džokonda” 1503.g. – 1506.g.), kas ir viņa noslēpumainākais darbs. Portretā atspoguļojas tēla neparastā nozīmība, garīgums un dvēseles noskaņojums. Šajā visu daļu kopībā un harmonijā – daba tiek parādīta kā zīme priekšstatam par to, kas ir skaistums. Šis darbs saistīts ar leģendām, piemēram, stāsta, ka Monas Lizas portretā Leonardo da Vinči attēlojis pats sevi.

Mikelandželo Buonarroti (1475.g. – 1564.g.) arī bija viens no tā laikā vispusīgi izglītotiem māksliniekiem. Viņš bija gan izcils gleznotājs, gan izcils tēlnieks, gan izcils arhitekts, gan dzejnieks. Bet Mikelandželo vairāk tomēr pievēršas vīriešu tēliem, piemēram, slavenā viņa statuja “Dāvids”. Tas ir skaists jūdu jauneklis Dāvids, kurš divkaujā uzvarēja mītisko milzi Goliātu. Tēlnieks savu varoni attēlojis vispārējā garīgo un fizisko spēku saspringuma brīdī. Skulptūra ir gandrīz piecus metrus augsta, un vēl šodien tās kopija apskatāma Florences rātslaukumā (oriģināls atrodas Ufici galerijā – viena no slavenākajām mākslas galerijām pasaulē un nozīmīgākā Itālijā).

Rafaels, īstajā vārdā Rafaello Santi (1483.g. – 1520.g.) iemiesoja dižrenesanses ideālus. Viņš nebija novators. Rafaela mākslas nozīme – priekšteču mākslas sintēze. Rafaels rādīja sava laika cilvēka tēlu, parādot to uz diženas arhitektūras vai ainavas fona. Rafaela darbos visspilgtāk izpaudās humānistiskais ideāls – cilvēka un viņa apkārtnes pilnīga harmonija. Rafaēls ir radījis savu, skaistu, izsmalcinātu Svētās Marijas tēlu, kuram viņš veltījis ļoti daudz darba. Tās ir madonnas – gandrīz reālas, dievišķi cilvēciskas. Cilvēki šos tēlus uztver kā šķīstības un nevainības simbolu. Pazīstamākie Rafaela darbi, kurus vajadzētu pieminēt: altārglezna “Siksta madonna” (1519.g.) – izcils darbs, ko Rafaels radīja speciāli Sv. Siksta klostera baznīcai. Šajā darbā ir apvienotas visas tās īpašības, ko mākslinieks bija izstrādājis iepriekšējos sieviešu tēlos. “Madonna Konestabile” (viens no agrīnajiem darbiem), vēl Madonna ar putniņu” un “Madonna Kolonna”.

Leave a Comment