S A T U R S
lpp.
Ievads . . . . . . . . . . 3
1. Metāla nauda . . . . . . . . . 5
1. 1. Cēlmetālu monētas . . . . . . . 6
1. 2. Krāsaino metālu monētas . . . . . . 8
2. Papīra nauda . . .. . . . . . 9
2. 1. Papīra naudas raљanās . . . . . . 10
2. 2. Papīra naudas nepiecieљamība un iespējamība . . . 15 2. 3. Papīra naudas lietoљanas vērtība un pirktspēja . . 17
Referāta rezumējums . . . . . . . . 21
Tēzes par papīra naudas raљanos . . . . . 21
Secinājumi par papīra naudas nepiecieљamību . . . 22
Secinājumi par papīra naudas pastāvētspēju . . . . 22
Izmantotās literatūras un avotu saraksts . . . . . 23
I E V A D S
“Nauda ir prece un, proti, būtisks līdzeklis vai manta, jo tā aizsargā bagātību no sastinguma, uztur to kustībā un veicina tās apgrozību. Ja Jūs zināt labāku maiņas līdzekli, lūdzu, taču tas atkal būs zināms naudas paveids.”
Maksis Љtirners
Nauda (lat. val. pecunia; vāc. val. Geld; angļ. val. money, currency) ir:
1) valsts likumdoљanas aktos oficiāli noteikta abstrakta vērtības vienība, ar kuras starpniecību skaitliski izsakāma jebkura cita priekљmeta vērtība;
2) prece, kuras specifiskā patēriņa vērtība ļauj tai būt par visu citu preču ekvivalentu un pildīt vērtības mēra, maiņas līdzekļu, maksāљanas līdzekļa un uzkrāљanas līdzekļa funkcijas (piem., zelts).
Naudas sistēmas ekonomiskais pamats parasti ir zelts.
Juridiskajā aspektā naudas sistēmu veido sava nacionālā nauda, kas valsts likumdoљanas ceļā atzīta par vienīgo likumīgo maksāљanas līdzekli iekљzemes darījumos. Ārvalstu naudas zīmes, kas ir apgrozībā kādas valsts iekљienē, būtībā nav nauda, bet prece.
Monētas (lat. val. moneta; angļ. val. coin; vāc. val.; Munce) ir vēsturisks nosaukums, kas cēlies no dievietes Junonas Monētas (lat. val. Juno Moneta) monētu kaltuves tempļa Romā, kur pirmās metāla monētas kaltas jau pirms mūsu ēras.
Mūsdienu izpratnē monētas ir metāla gabali, kuriem ir likumā noteiktā forma, svars un zīmogs, kā arī kausējuma sastāvs un nominālvērtības apzīmējums un kurām valsts pieљķīrusi obligāta maksāљanas līdzekļa statusu apgrozībai iekљzemē.
Papīrnauda (angļ. val. paper currency; vāc. val. Papiergeld; fr. val. papier monnaie) ir seviљķas vērtības zīmes, kurām valsts pieљķīrusi obligāta maksāљanas līdzekļa statusu apgrozībai iekљzemē.
Arī uz papīrnaudas var būt personu, dzīvnieku, priekљmetu vai rakstu zīmju attēli.
1. METĀLA NAUDA
Neiedziļinoties vēsturē, kas bagāta ar naudas materiāla daudzveidību, var aprobežoties ar pēdējo simtgadi, salīdzinot naudas veidus mūsdienās ar tiem, kas apkalpoja tirgus ekonomiku 19. gadsimta nogalē.
1. 1. CĒLMETĀLU MONĒTAS
Mūsdienās vienā vai otrā valstī tiek kaltas monētas no dārgmetāliem. Dienvidāfrikas Savienībā regulāri kaļ zelta monētas – krjugerenderus, kas sver tieљi vienu trojas unci (1 Tr. oz) tīrā zelta.
Anglijā laiž apgrozībā soverenus. Francija 1985. gadā par godu Emilam Zolā izlaida 100 franku sudraba monētu. Љajā gadā tāda pat sudraba monēta tika kalta par godu Marijai Kirī. Pēc gada Francijā kā brīvības simbols dienas gaismu ieraudzīja franka platīna monēta (tās svars – 20 g, raudze – 999).
1993. gadā Latvijas Banka izlaida jubilejas latus, atzīmējot Latvijas brīvvalsts dibināљanas 75. gadadienu. 2 lati bija bronzas kaluma, 10 lati – sudraba, bet 100 lati – zelta kaluma. 1980. gadā PSRS par godu Maskavas olimpiādei izlaida apgrozībā 10 rubļu sudraba, 100 rubļu zelta un 150 rubļu platīna monētas. Љādu piemēru minēљanu varētu turpināt.
Kam ir paredzētas љīs dārgmetālu monētas? Vai normālai apgrozībai tirgū, pirkљanas un pārdoљanas aktiem? Pat tīri praktiski tas nebija iespējams, jo љo monētu skaits bija visai ierobežots. Kā piemēru var minēt Franciju, kur 1036. gadā izlaida tikai 9500 platīna monētas. Љo monētu faktiskā cena tirgū ievērojami pārsniedza nominālu, un tās bija domātas kā pievilcīgs gardums numismātiem un tiem, kas vēlējās krāt bagātību dārgmetālu monētu formā. Var droљi apgalvot, ka љīs monētas nepildīja naudas pirmo funkciju un tāpēc par naudu, kas ir organiska trīs funkciju vienotība, nav uzskatāma. Runa ir par cēlmetāliem, kam tīri formāli ir naudas monētas forma.
1. tabula formāli atspoguļo naudas veidu principiālās īpatnības pagājuљā gadsimta beigās un mūsdienās.
1. tabula
Naudas veidi pasaulē 19. gs. pēdējā treљdaļā un 20. gs. pēdējā treљdaļā
________________________________________________________________
19. gs. beigas 20. gs. beigas
________________________________________________________________
1. Pilnvērtīgas sudraba 1. ———-
un zelta monētas
________________________________________________________________
2. Sīkā maiņas nauda 2. Sīkā maiņas nauda
no krāsainiem metāliem no krāsainiem metāliem
________________________________________________________________
3. Papīra nauda kā 3. Papīra nauda no
valsts kases zīmes, dažāda materiāla (papīrs, ko emitē valsts kase krāsainie metāli)
________________________________________________________________
4. Bezskaidrā nauda 4. Bezskaidrā nauda
4. 1. vekseļi 4. 1. vekseļi
4. 2. čeki 4. 2. čeki
4. 3. banknotes, kas 4. 3. banknotes,
apmaināmas pret zeltu kas nav
apmainamas pret
zeltu
________________________________________________________________
5. Beztermiņa noguldījumi 5. Beztermiņa
kredītiestādēs, ko apkalpo čeki noguldījumi
kredītiestādēs, ko apkalpo čeki,kredītkartes un debetkartes
________________________________________________________________
6. Terminētie un krāj- 6. Terminētie un krāj-
noguldījumi kredītiestādēs noguldījumi kredītiestādēs
________________________________________________________________
1. 2. KRĀSAINO METĀLU MONĒTAS
Sīkās maiņas naudas monētas tiek gatavotas no krāsainu metālu kausējuma. Principiāli svarīgi ir tas, ka vienas љādas monētas cena ir zemāka par љīs monētas nominālu. Vienalga, vai runa iet par vienu santīmu vai 2 latiem, Latvijas Bankai љīs monētas izmaksā ievērojami lētāk. Ja pieņem hipotētisku piemēru, ka zaglis, nozadzis vairākus desmitus kilogramu sīknaudas, no krāsainā metāla kaltās monētas izkausē un pārdod љo metālu uzpircējiem, tad љāda operācija nesīs zaglim prāvus zaudējumus. Ja viņљ zagtās monētas izmantotu tieљi kā maksāљanas līdzekli, tad negodīgais guvums būtu ievērojami lielāks.
Maiņas monētas, pilnīgi neatkarīgi no to kalљanai izmantotā materiāla, pēc sava ekonomiskā rakstura ir klasiska papīra nauda. Љī jautājuma skaidrojumu jāapskata atseviљķi.
2. PAPĪRA NAUDA
Paradokss, bet papīrs spēj aizstāt cēlmetālus, arī jebkuru preču naudu! (Ja kāda prece ilgstoљi un plaљā teritorijā tiek atzīta kā nauda, kas pilda visas trīs funkcijas, tad љāda nauda ir raksturojama kā preču nauda). Tomēr ekonomikā visur valda cēloņsakarība, visur saskaramies ar ekonomiskās rīcības motivāciju. Ja pārdevējs par savu preci bez mazākā protesta zelta vai sudraba monētu vietā ņem pretī papīrnaudas zīmi, tad tā ir likumsakarīga parādība. Lai atklātu љādas maiņas principa būtību, jāpievērљas papīra naudas raљanās vēsturei.
2. 1. PAPĪRA NAUDAS RAЉANĀS
Papīra naudas raљanos vēsturnieki datē ar 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Kāpēc visvarenajam un bagātajam to dienu valdniekam radās doma aplaimot savu tautu ar tik ģeniālu atklājumu kā nauda no papīra? Izrādās, ka to noteica prakse. Ap љo laiku Ķīnā apgrozībā bija vara monētas juanj-pao, kuru svars bija 3,8 g. Љai preču naudai bija visai maza pirktspēja. Pērkot kādu dārgāku mantu, nācās atstiept smagu maisu vai kurvi ar љīm vara monētām. Neērtībās bija arī љīs lētās naudas glabāљanā un saskaitīљanā. Imperatora padomnieki lauzīja savas galvas, kā pārcirst љo mezglu. Beidzot risinājums tika atrasts. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes ar nominālu 10 000 juanj-pao. Samaksa par lieliem pirkumiem bija atvieglota љī vārda tieљā un pārnestā nozīmē. Љo papīra naudu varēja brīvi apmainīt pret vara monētām. Ķīnieљi љim jauninājumam uzticējās un bija gaužām apmierināti. Vingrinājumi svarcelљanā atkrita, naudas glabāљana un transportēљana prasīja maz vietas. Taču bija gan viena vērā ņemama neērtība: papīra naudu varēja lietot tikai samaksai par dārgiem un lieliem pirkumiem. Neskatoties uz to, tirgotāju starpā papīra nauda kļuva visai populāra. Arvien lielāks skaits cilvēku deva priekљroku papīra naudai un nebūt neprasīja mainīt to pret vara naudu. Prakse apliecināja, ka par vienu papīra naudas zīmi pao-czao var nopirkt tikpat daudz preču kā par 10 000 juanj-pao. Љis reālais fakts viesa uzticību љai novitātei – apdrukātam papīrītim, kas aizstāja īsto naudu.
Pēc simts gadiem neveiksmes karos pazemināja pao-czao maiņas vērtību. Pieauguљais nodokļu slogs nespēja segt nemitīgi augoљos kara izdevumus. Lai glābtu situāciju, imperātors pavēlēja masveidā emitēt papīra naudas zīmes, tās nenodroљinot ne ar precēm, ne ar metāalu – varu. Pao-czao īpaљnieki drudћaini sāka atbrīvoties no papīra naudas. Panika bija neapturama pat tad, kad 806. gadā imperātors izdeva stingru jo stingru dekrētu: sodīt ar nāvi tos, kam būs mazāk par 50 000 vara monētu juanj-pao. Sākumā veiksmīgais pasākums beidzās ar pilnīgu krahu, izputināja tos, kas savu bagātību glabāja papīra naudā. Izputinātie cilvēki lādēja Dievu, imperatoru, ļaunos garus, bet vēl nesaprata, ka te darbojas objektīvs ekonomisks likums: papīra nauda bija cieņā tikai tik ilgi, kamēr tās daudzums atbilda preču apgrozības nepiecieљamībai. Bet, kad љīs papīra zīmes bija izlaistas tādā skaitā, kas pēc nomināla tālu pārsniedza faktisko nepiecieљamību, pao-czao pirktspēja saruka arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot љī nauda pārvērtās tukљos papīrīљos.
Kārdinājums laist apgrozībā “brīnumnaudu” neatstāja Ķīnas imperatorus. 970. gadā no jauna apgrozībā parādījās papīra nauda pen-cen vai “ērtie”. Tika mēģināts pārvarēt ekonomikas likumus, paredzot nāves sodu tiem, kas atteiksies pieņemt љīs papīra naudas zīmes. Izvērsās divkauja starp bailēm no nāves un reālo ekonomiku. Uzvarēja ekonomika. Visbargākie sodi netika galā ar papīra naudas pirktspējas likumsakarīgo kriљanos. Glābt papīra naudu tā arī neizdevās, un 1488. gadā Ķīna uz vairākiem gadsimtiem pārtrauca naudas emisiju.
Bet papīra naudas vīruss jau pasaulē bija ieperinājies: 1294. gadā љīs papīra naudas zīmes no ķīnieљiem pārņēma persieљi, 1337. gadā – japāņi. Interesanti, ka papīra naudu visai primitīvā veidā sāka lietot ielenktos cietokљņos gan Mauritānijā Āfrikā, gan Nīderlandē Eiropā. To izlaiљanu apgrozībā pavadīja karavadoņu dāsni solījumi pēc uzvaras karā papīra zīmes aizstāt ar pilnvērtīgām metāla monētām.
17. gs. cilvēki sāka nodot savas dārglietas, īpaљi savu zeltu un sudrabu, zeltkaļu īpaљās glabātavās to droљai glabāљanai. Zeltkaļi izdeva kvītis par dārgmetālu depozītiem pie viņiem. Љīs kvītis bija īpaљnieka tiesību apliecinājums uz zeltu – tās varēja jebkurā laikā apmainīt pret zeltu. Ar laiku depozitāri sāka izmantot љīs kvītis kā līdzekli, lai nosegtu savus parādus. Viņi varēja uzrakstīt uz kvīts zeltkalim norādījumu, to informējot, ka īpaљumtiesības uz kvītī norādīto zeltu ir nodotas kādam citam. Kad љāda prakse kļuva populārāka, zeltkaļi sāka izdot noteikta nomināla kvītis, piemēram, 1 sterliņu mārciņa, 5 sterliņu mārciņas, 10 sterliņu mārciņas, 20 sterliņu mārciņas utt. Viņi arī izdeva kvītis, kas izmaksājamas uzrādītājam, kas nozīmēja, ka ikviens, kam piedrēja љāda kvīts, varēja to apmainīt pret zeltu. Kad љīs prasības pēc zelta tika apmierinātas pēc uzrādītāja, tās kļuva par pirmajām pilntiesīgajām banknotēm. Tās tika pieņemtas kā nauda, jo cilvēki zināja, ka viņi varēs tās pārvērst zeltā jebkurā laikā. Љīs banknotes bija pilnībā nodroљinātas (nosegtas) ar zeltu zeltkaļu droљās istabās.
Nākamā papīrnaudas attīstības stadija sākās, kad zeltkaļi-baņķieri sāka izlaist banknotes, kuru vērtība pārsniedza viņu rīcībā esoљā zelta vērtību. Viņi atklāja, ka tā var rīkoties, jo arvien vairāk cilvēku sāka izmantot banknotes, kā arī retāk un retāk tika izmantots zelts, lai veiktu maksājumus. Lai gan ikdienu cilvēki ieradās, lai apmainītu savas banknotes pret zeltu, citi savukārt veica depozīta noguldījumus. Vairums zelta gulēja bez kustības droљās istabās. Zeltkaļi-baņķieri ticēja, ka viņi droљi var palielināt banknoљu izdoљanu un vienlaicīgi apmierināt visu to cilvēku prasības pēc zelta, kuriem bija viņu izdotās banknotes.
Līdz љim zeltkaļi-baņķieri nebija radījuљi naudu. Cilvēki vienkārљi mainīja vienu naudas formu (zeltu) pret citu naudas formu (banknotēm). Tomēr tagad nauda tika radīta, jo baņķieri izlaida banknotes ar lielāku vērtību nekā viņu rīcībā esoљā zelta vērtība. Љī papildus nauda tika izmantota, lai veidotu aizdevumus, kuriem bankas noteica % likmi. Љī izlaisto banknoљu daļa, kura nebija nosegta ar zeltu, tiek saukta par “uzticības” vai “bezseguma” izlaidi.
Tajās senajās dienās jebkurљ varēja uzsākt biznesu kā baņķieris un izlaist banknotes. Tas radīja daudzas banku kļūmes, jo baņķierus vilināja iespēja izlaist vairāk banknoљu, nekā bija zelta nodroљinājums, un tad viņi atklāja, ka nav spējīgi apmierināt cilvēku pieaugoљās prasības apmaiņit savas banknotes pret zeltu. Valdība bija spiesta regulēt bankas, un tagad Anglijas banka ir vienīgā Anglijā un Velsā, kurai ir tiesības izlaist banknotes. Dažas bankas Skotijā un Ziemeļīrijā saglabā tiesības līdz љim laikam izlaist banknotes.
Jauns posms papīra naudas apgrozības vēsturē sākās 18. gadsimtā Francijā. Tas bija saistīts ar skotu avantūrista, kaislīga spēlmaņa un baņķiera Džona Lo vārdu. Londonā populārajam lendlordam, kam piederēja bagāta muiža, mieru nedeva viens dīvains apstāklis. Kārtējo reizi paspēlējis ruletē visas savā rīcībā esoљās zelta monētas, viņљ nākamajā neveiksmē kārtīs saviem partneriem izrakstīja 18 “orderus” kopsummā par 2,5 tūkstoљiem sterliņu mārciņu. Viņљ mēģināja izdibināt cēloni, kāpēc viņa partneri – kreditori љos “orderus” – mirstīga cilvēka parakstītus papīrus – labprāt ņēma pretī kā naudu, būtībā parādzīmes. Pakāpeniski Džons Lo nonāca līdz atziņai, ka “orderus” ņēma pretī tā prozaīskā iemesla dēļ, ka tie pārstāv daļu no viņa bagātības. Tas nozīmē, ka parāds ir nodroљināts ar viņa lepno muiћu. Ja viņљ būtu nabags kā baznīcas žurka, tad neviens viņa parakstītos “orderus” pretī neņemtu. Tie būtu pilnīgi bezvērīgi papīrīљi.
Љīs atziņas Džonu Lo vēl neapmierināja. Viņљ saprata, ka љādus parakstītus “papīrus” var izsniegt arī citi bagātnieki. Bet kur ir garantija, ka “ordera” nomināls nepārsniedz reālo bagātību? Un kā glābties no viltotās papīra naudas, kuras raљanos varēja droљi prognozēt? Taču biaj vēl viena problēma: kā piespiest ikvienu iedzīvotāju bez liekām runām pieņemt “orderus” zelta vietā? Kas būtu, ja papīra naudu sāktu izlaist pati karaļvalsts? Karaļa pilis, muižas, cietokљņi, zemes, kuģi, pārējās bagātības būtu papīra naudas reāls nodroљinājums, bet karaļa dekrēti liktu katram pārdevējam ņemt pretī љos “orderus”, vienlaikus paredzot nāves sodu papīra naudas viltotājiem. Љāds papīra naudas apgrozības modelis Džonam Lo jau likās pieņemams un reāls. Atlika tikai teorētisko ideju pārbaudīt praksē.
Pagāja divi gadu desmiti. Francija, kur valdīja izљķerdīgais “Karalis-Saule”, atradās pilnīga bankrota priekљā. Љajā kritiskā brīdī Džons Lo Francijai ieteica savu valsts finansiālās glābљanas plānu, kas balstījās uz papīra naudas zīmju emisiju.
1716. gadā Parīzē tika nodibināta pirmā privātā emisijas banka Bank General (vispārējā banka), par kuras direktoru iecēla Džonu Lo. Galvenais bija tas, ka bankai tika pieљķirtas tiesības laist apgrozībā papīra naudu, bet visu valsts iestāžu pienākums bija љīs papīra zīmes apmainīt pret zeltu un ņemt tās pretī nodokļu maksājumos.
Vēsturiski dokumenti liecina, ka plaљā mērogā sākās zelta un sudraba apmaiņa pret bankas papīra zīmēm. Tas nozīmēja jaunu impulsu raљanos rūpniecībai, iekљējai un ārējai tirdzniecībai. Džons Lo atradās panākumu augstumā. 1718. gadā privātā banka Bank General tiek pārveidota par Karalisko banku – Bank Royal. Drīz vien Džonam Lo tika atgādināts, ka viņљ ir solījis dzēst valsts parādus.Veiklais baņķieris izmantoja sen pārbaudītu viltīgu (būtībā blēdīgu) paņēmienu: viņљ panāca karaliska dekrēta pieņēmљanu, saskaņā ar kuru monētu zelta saturs tika samazināts; simts livru monētu vietā no tā paљa zelta daudzuma tika izkaltas simts četrdesmit livru monētas. Francijas mērogā efekts bija iespaidīgs: jo agrāk apgrozībā bija 3 miljardi zelta livru, tad tagad to skaits pieauga līdz 4,2 miljardiem zelta livru. 1,2 miljardus zelta livru (pēc nomināla, bet ar mazāku nekā iepriekљ zelta svaru) varēja izmantot valsts parādu dzēљanai. Cik tas arī nebija paradoksāli, iedzīvotāju uzticība papīra naudai pat pieauga; cilvēki steidzās zeltu apmainīt pret papīra zīmēm. Džons Lo apmierināts svinēja uzvaru. Kad daži baņķieri lielā daudzumā centās papīra naudu apmaiņit pret zeltu, sekoja jauna zelta monētu svara samazināљana; cilvēki atkal centās “atvieglotās” zelta monētas ātri vien apmainīt pret stabilām papīra zīmēm. Un te Džons Lo pieļāva liktenīgu kļūdu. Viņam likās, ka zelta monētas var devalvēt gandrīz vai neierobežoti, saglabājot nemainīgu papīra naudas pirktspēju. Karaļa galms uzstājīgi prasīja arvien vairāk un vairāk naudas saviem izљķērdīgajiem pasākumiem. Dokumenti liecina, ka laikā no 1719. gada septembra līdz 1720. gada decembrim monētu zelta saturs tika samazināts 28 reizes, sudraba saturs – 35 reizes.
Un iestājās tas, kam bija jāiestājās – neganta inflācija. Cenas augtin auga. Lai palīdzētu valdībai izķepuroties no kārtējām finansu grūtībām Džons Lo 1721. gada 15. jūlijā laida apgrozībā vēl 500 miljonus papīra zīmju. Sākās panika. Naktī uz 17. jūliju centieni atbrīvoties no bezvērtīgajiem papīrīљiem un saņemt zelta monētas pulcināja pie bankas 200 000 cilvēku garu rindu. Neizbēgamais krahs bija klāt. Džons Lo pameta banku un muka uz ārzemēm. Objektīvi ekonomiskie likumi svinēja uzvaru pār subjektīviem ekonomiski nepamatotiem pasākumiem.
Varēja sagaidīt, ka Francijas rūgtā mācība uz ilgu laiku atbaidīs citu valstu valdniekus un galma finansistus savās zemēst laist apgrozībā papīra naudu. Bet notika tieљi pretējais. Džona Lo kļūdu analīze līdzināja ceļu zelta un sudraba naudas (preču nauda) plaљai aizstāљanai ar papīra naudu, sākot ar 18. gadsimtu. It seviљķi aktīvi љīs process noritē 19. un 20. gadsimtā.
2. 2. PAPĪRA NAUDAS NEPIECIEЉAMĪBA UN IESPĒJAMĪBA
Novitātes ekonomikā parasti nerodas kā atseviљķa cilvēka oriģināls atklājums. Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēka prāts, analītiskās spējas, radoљā izdoma, drosme riskēt neveicina pozitīvu ekonomisko procesu norisi. Lai arī cik nozīmīgs būtu subjektīvais faktors, taču noteicoљais ir tas, ka ekonomiskā parādība nobriest, kļūst nepiecieљama un iespējama tās attīstība. Tas pilnā mērā attiecas arī uz zelta un sudraba monētu nomaiņu ar papīra naudu.
1) Preču raћoљanas straujā paplaљināљanās prasīja arvien vairāk zelta un sudraba monētu apgrozības nodroљināљanai. Cēlmetālu sāka manāmi pietrūkt, un papīra nauda varēja itin viegli atrisināt naudas daudzuma problēmu.
2) Nauda, pildot pirmo funkciju, ir tikai starpnieks maiņas aktos; tai nav patstāvīgas nozīmes. Uz maiņas altāra tiek upurētas grandiozas bagātības, daudz resursu, sūra darba. Nav nejauљība, ka viena no ekonomiskajām teorijām ražoљanas izmaksas zelta un sudraba iegūљanai, to tālākai kalљanai monētās raksturo kā neražīgas ražoљanas izmaksas. Citiem vārdiem, resursu daudzumu, kas tiek izlietots preču (cēlmetālu) naudas iegūљanai, pārejot apgrozībā uz papīra naudu, ir iespējams izlietot ievērojami lietderīgāk no sabiedrības vajadzību apmierināљanas viedokļa.
Bet ar papīra naudas nepeicieљamību vien nepietiek, lai tā sāktu dominēt visas naudas apgrozībā. Obligāti jābūt ekomiskai iespējai zeltu un sudrabu apmainīt pret papīra zīmēm. Љis fenomens, t. i., zelta monētu vietā apkalpot maiņas aktus ar papīra zīmēm, izriet no naudas kā apgrozības līdzekļa, maiņas līdzekļa un maksāљanas līdzekļa funkcijas. Љī starpnieka funkcija nebūt neprasa pilvērtīgu naudu. Tā ir ātri pārejoљa funkcija: monēta slīd no rokas rokā, no kabatas kabatā; tā tiek pārskaitīta no konta kontā. Lai pildītu pirmo funkciju, naudai jāpiemīt pirktspējai. Naudai jāapliecina, jāpārstāv vērtība, bet nebūt nav nepiecieљams, lai tai paљai būtu vērtība.
Prakse sekmēja nepilnvērtīgās naudas apgrozību pilnvērtīgās naudas vietā. Ir labi zināms, ka zelta un sudraba monētas apgrozībā nolietojas, nodilst, praktiski zaudē daļu sava svara. Ja mēs ilgu laiku lietotās monētas precīzi svērtu, tad izrādītos, ka to svars neatbilst likumā noteiktajam cenu mērogam. Bet tavu brīnumu! Љīs nepilnvērtīgās monētas sekmīgi turpina pildīt apgrozības, maiņas un maksāљanas līdzekļa funkciju it kā būtu pilnvērtīgas. Secinājums ir nepārprotams: ir reāla iespēja pirmo naudas funkciju pildīt nepilnvērtīgai naudai, pat papīra naudai. Љī prakse apstiprinātā papīra zīmju nepiecieљamība un iespējamība galu galā izspieda zelta un sudraba monētas no apgrozības; sāka dominēt papīra nauda.
2. 3. PAPĪRA NAUDAS LIETOЉANAS VĒRTĪBA UN PIRKTSPĒJA
Pārdevējam papīra nauda jāatzīst un atzīstot jāpieņem. Citiem vārdiem, papīra naudai ir jābūt sabiedriskai lietoљanas vērtībai , ko kā naudu atzīst visi, sākot ar pārdevēju, banku, apdroљināљanas sabiedrību, biržu un beidzot ar paљu valsti, iekasējot nodokļus un nodevas. Kas pieљķir papīra zīmēm naudas vispārējo lietoљanas vērtību?
1) To nodroљina valsts juridiskais spēks, likums, kas nosaka, ka љo papīra zīmi kā naudu jāpieņem katram itin visos maksājumos.
2) Nepiecieљama uzticība valstij, tās spējai organizēt normālu naudas apgrozību. Interesanta aina bija vērojama pilsoņu kara laikā Krievijas sagrautajā naudas apgrozībā. Tie, kas naivi ticēja, ka carisms atgriezīsies, pretī ņēma pirmsrevolūcijas cara papīra naudu. Februāra revolūcijas piekritēji bija ar mieru pieņemt un krāt kerenkus. Rajonā, kur kādu laiku valdīja anarhists batjka Mahno (Nestrs Mahno (1888 – 1934) anarhokomunists, Ukrainas zemnieku kustības vadītājs pilsoņu kara laikā, asi uzstājās pret boļљevismu – V. Z.), cilvēki bija spiesti norēķināties ar vietējo naudu, ko emitēja anarhistu valdība; tie, kas ticēja boļљevikiem, ņēma pretī to naudu, ko atzina boļљeviku dekrēti u. tml.
3) Lai atzītu naudas sabiedrisko lietoљanas vērtību, papīra naudai jāpiemīt pirktspējai.
Pēdējā atbilde gan teorētiski, gan praktiski ir visai sarežģīta problēma. Vispirms noskaidrosim, cik pilnvērtīgas naudas noteiktā laika sprīdī nepiecieљams apgrozībai, tirgus normālai apkalpoљanai. Vienkārљa formula palīdz љķetināt љīs problēmas kamolu.
M = a – b + c – d, kur
v
M – apgrozībai nepiecieљamais pilnvērtīgās naudas daudzums;
a – preču cenu summa, kas pārdotas konkrētā laika periodā;
b – preču cenu summa, kas pārdotas uz parāda un par kurām nav jāmaksā minētajā laika periodā;
c – parādu maksājumi konkrētā laika periodā;
d – maksājumi, kas savā starpā sedzas;
v – naudas apgrozības ātrums, ko mērī ar vienāda nosaukuma monētu
vidējo apriљu skaitu gadā.
Formula ir nepilnīga, jo tā ignorē pilnvērtīgas naudas izņemљanu no apgrozības un uzglabāљanu zeķē kā rezervi vai dārgmetālu monētu kā bagātības krāљanu. Pieņemsim, ka apgrozās vienīgi papīra nauda un tās daudzums precīzi atbilst minētajai formulai. kā zināms, papīra naudai vērtības nav (abstrahēsumies no papīra zīmju izgatavoљanas izmaksām, kas, ievērojot papīra kvalitāti, sarežģītu zīmju, krāsu kombināciju, pretviltoљanas līdzekļus, var būt paprāvas). Papīra nauda var būt tikai reprezentatīva maiņas vērtība, kas spēj pārstāvēt, reprezentēt vienīgi pilnvērtīgu naudu jeb preču naudu.
Ja apgrozībai ir nepiecieљami 100 miljardi vienību noteiktas pilnvērtīgas naudas un katras naudas vienības cenu mērogs (zelta saturs) oficiāli ir viens grams tīra zelta, tad, izlaižot apgrozībā 100 miljardus papīra naudas zīmju, katra papīra naudas vienība tirgū pārstāvēs vienu gramu tīra zelta. Citiem vārdiem, katras papīra naudas vienības pirktspēja līdzināsies pilnvērtīgās naudas vienības pirktspējai.
Analīzes nosacījumos mainīsim vienu lielumu, proti, papīra naudas daudzumu; pieņemsim, ka apgrozās četri miljardi papīra naudas zīmju jeb četras reizes vairāk nekā nepiecieљams pilnvērtīgu naudas zīmju. Elementāra loģika liek spriest, ka katra papīra naudas vienība tagad pārstāvēs tikai ¼ daļu pilnvērtīgās naudas vienības jeb 0,25 g tīra zelta. Papīra naudas pirktspēja būs četras reizes samazinājusies; par to paљu papīra naudas daudzumu varēs nopirkt četras reizes mazāk preču (ražojumu un pakalpojumu). Proti, lai noskaidrotu papīra naudas pirktspēju, jāizdala apgrozībai nepiecieљamais pilnvērtīgās naudas daudzums ar apgrozībā faktiski esoљo papīra naudas daudzumu; dalīљanas rezultātā iegūst papīra naudas reprezeltatīvo maiņas vērtību, salīdzinot ar pilnvērtīgās naudas vērtību.
Taču 20. gadsimta nogalē papīra naudas pirktspēju nosaka ievērojami sarežģītākas sakarības, ko augstāk minētais apraksts ignorē.
1) Reprezentatīvās maiņas vērtības koncepcija ir organiski saistīta ar darbvērtības teoriju, ko mūsdienu tirgus teorija neatzīst.
2) Zelts vairs nav naudas prece un papīra naudas reprezentatīvās vērtības salīdzinājums ar naudas vienības cenu mērogu zeltā ir zaudējis jēgu.
3) Naudas zīmju emisija arvien plaљāk ir saistīta ar kredītu, apgrozās kredītnauda – banknotes.
4) Nosakot nepiecieљamo naudas daudzumu M, jāievēro konkrēto naudas veidu likviditātes pakāpe.
Mūsdienās papīra naudas pirktspējas noteikљanai pirmām kārtām monetāristi vispārējā veidā izmanto amerikāņi ekonomista Irvinga Fiљera formulu, kas balstās uz tirgus (preču un naudas) līdzsvaru.
M x V = Q x P, kur
M – naudas masa apgrozībā (būtībā M1),
V – vienveidīgo naudas zīmju vidējais apriљu skaits gadā;
Q – preču (visdažādāko ražojumu un pakalpojumu) kopējais daudzums, kas tiek piedāvāts;
P – piedāvāto preču cenas.
Q x P atspoguļo: Q1P1 + . . . + QiPi + . . . + QnPn.
Pēc љīs formulas papīra naudas pirktspēju raksturo cenu līmenis un tā izmaiņas. Pārveidojot iepriekљējo formulu, mēs varam noteikt cenu lielumu:
P = M x V.
Q
Ja P samazinās, papīra naudas pirktspēja kļūst lielāka; ja P pieaug, tad papīra naudas pirktspēja samazinās; ja P paliek iepriekљējā līmenī, tad arī papīra naudas pirktspēja nemainās. Elementārā analīze dod iespēju noskaidrot, kurљ no trim faktoriem (M, V vai Q) un kādā mērā ir izmainījis papīra naudas pirktspēju. Daudzi љīs problēmas pretinieki pieņem V kā nemainīgu lielumu, kas neietekmē papīra naudas pirktspēju. Q samazināљanās, pastāvot nemainīgai naudas masai, izsauc cenu celљanos un papīra naudas pirktspējas kriљanu. Te jāsaskaras ar M izlietoљanas problēmu. Ja apgrozās zelta un sudraba monētas un apgrozībai nepiecieљamais naudas daudzums, pēc darbvērtības teorijas postulātiem, samazinās, tad “liekā” pilnvērtīgā nauda “izkrīt” no apgrozības; nauda sāk pildīt treљo funkciju, un notiek bagātības saglabāљana un uzkrāљana. Nepiecieљamais preču un naudas līdzsvars automātiski atjaunojas, bet cenas pēc noteiktām svārstībām paliek iepriekљējā līmenī.
Līdzsvaroљanas procesi ievērojami sarežģītāk notiek, ja apgrozās papīra nauda. “Liekā” papīra nauda “neizkrīt” no apgrozības, tā netiek uzkrāta kā bagātība, bet gan tiek pārvērsta precēs. Pieprasījums pieaug, cenas ceļas, papīra naudas pirktspēja krītas. Tas pats notiek, ja tiek emitētas papildu papīra naudas zīmes, palielināts M.
Arī papīra naudu cilvēku vairums krāj kā bagātību. Dzenoties pēc augstiem %, papīra naudu var noguldīt bankās kā terminētos un krājnoguldījumus. Uz laiku љie papīrīљi “izkrīt” no apgrozības, bet tikai uz laiku. Noguldījumi ir kredīta avots, un papīra nauda pa kredīta zisniegљanas kanāliem no jauna nonāk apgrozībā, nesamazinot M lielumu un palielinot P.
Te jānonāk līdz problēmai par naudas dažādiem izpausmes veidiem, kad skaidrā nauda ir tikai viena daļa no kopējā naudas apgrozījuma. Lielāko naudas masas daļu sastāda depozīti ar atљķirīgu likviditāti.
R E F E R Ā T A R E Z U M Ē J U M S
Tēzes par papīra naudas raљanos.
1) Mūsdienās atseviљķās valstīs joprojām tiek kaltas monētas no cēlmetāliem, tomēr љī metāla nauda nav domāta plaљām ļaužu masām, bet gan kolekcijām vai kā stabils bagātības uzglabāљanas līdzeklis. Nominālā vērtība ir tīri simboliska.
2) Krāsaino metālu monētas tiek lietotas kā sīknauda, nelielas vērtības preču apgrozījuma atviegloљanai. Pēc savām funkcijām tās ir ekvivalentas papīra nauda.
3) Papīra nauda radās 7. gs. Ķīnā. Iemesls – monētu nespēja nodroљināt lielas vērtības preču apgrozījumu pārlieku lielās masas dēļ. Izlaižot apgrozībā papīra zīmes netika ievērots viens no naudas vērtības saglabāљanas pamatlikumiem – palielinot emitētās naudas daudzumu, proporcionāli pazeminās to vērtība, tāpēc tika piedzīvota liela inflācija.
4) 17. gs. Anglijā pret dārgmetālu depozītiem sāka izdot kvītis. Pakāpeniski љīs dārgmetālu uzglabātuves sāka pārvērsties par bankām, kas izlaida savas privātās banknotes. Ar laiku izlaižamo banknoљu skaits pārsniedza esoљā kapitāla segumu, kas izsauca daudzu banku maksātnespēju.
5) 18. gs. Francijā Džons Lo izlaida papīra banknotes. Lai varētu dzēst valsts ārējos parādus tika samazināts cēlmetālu saturs monētās (samazināta masa), kas sākotnēji izsauca papīranaudas lielu popularitāti, bet pēcāk – lielu inflāciju banknoљu seguma nepietiekamības dēļ.
Secinājumi par papīra naudas nepiecieљamību.
Papīra naudas nepiecieљamību veicina trīs faktori:
1) cēlmetālu trūkums monētu kalљanai, preču raћoљanas straujās paplaљināљanās dēļ;
2) monētu raћoљanas lielie izdevumi;
3) monētu apgrozības neērtības.
Secinājumi par papīra naudas pastāvētspēju.
Papīra naudas eksistenci nodroљina trīs faktori:
1) pirktspēja;
2) uzticība valstij;
3) juridiskais spēks.
I Z M A N T O T Ā S L I T E R A T Ъ R A S
U N A V O T U S A R A K S T S
1. Libermanis. G. Uzņēmējdarbības pamati 4. Nauda, inflācija, valūtas kurss. – R.: “Kamene” SIA, Latvijas Universitātes valsts uzņēmums, starpnozaru konsultāciju centrs “Ekonomists”, 1995. – 121 lpp.
2. Stenleiks Dћ. F. Ekonomikas pamati. – R.: Zvaigzne, 1997. – 256. lpp.
3. Vēciņљ Ē. Naudas lietas. – R.: Zvaigzne, 1993. – 170. lpp.
vāto preču cenas.