1929. gads. 19. oktobra zeltītā rudens rīts. Pildas pagastā Tribuhu ciemā 20 hektāru saimnieka Voiceha (1865. gads) un viņa sievas Solomejas (1884. gads) Savicku ģimenē priecīgs notikums: saules gaismu ieraudzīja tik ļoti gaidītais ceturtais bērns- meitene, kurai deva vārdu-Janīna. Iepriekšējie bērni bija puikas- Antons (1927. gads), Ignats (1921. gads), Viktors (1920. gads). Divus gasus vēlāk, tas ir, 1931. gadā piedzima otra meitene Anna. Mūsu paprāvajā, draudzīgajā ģimenē vēl rosījās mātes māte Marija Rudziša, kura nodzīvoja ilgu mūžu- apmēram 100 gadu (Dzimšanas dokumenta nebija.).
Tā kā zemes platība bija pietiekami liela un vecāki augstu vērtēja darba tikumu, no mazām dienām tikām radināti darbam. Strādāju un pratu visus zemes darbus, izņemot aršanu. Vecāku darba mīlesatību visi berni esam pārmantojuši savai dzīvei. Vēl tagad jūtos labi, rakņājoties pa zemi savā vasarnīcā. Šķiet, ka no zemes saņemu Dieva svētību.
Skolas gaitas uzsāku sešu gadu vecumā 1935. gadā Tribuhu pamatskolā. No 1939. gada līdz 1943. gadam mācījos Pildas 2. pamatskolā, no 1944. gada līdz 1949. gadam mācījos Lidzas vidusskolā.Augstāko izglītību LNU Filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literaturas nodaļā esmu ieguvusi neklātienes ceļā.
Vecāki bija reliģiozi cilvēki, īpaši vecmamma. Šajā garā tikām audzināti arī mēs, bērni. Katru svētdienu baznīcas zvani aicināja mūs uz Ņukšu dievnamu, lūdzāmies arī mājās. Vidusskolas gados katru rītu, ejot uz skolu, vispirms iegriezos Ludzas baznīcā saņemt Dieva svētību dienai.
Tas palīdzēja mācībās sekmes visos priekšmetos pārsvarā bija teicamas.
Skolas gados aizrāvos ar akrobātiku, volejbolu, tautas dejām, dziedāju skolas korī. Darba gaitas sāku 1949. gadā Mērdzenes 2. pamatskolā. Mācīju gan matemātiku, gan angļu valodu. Vadīju fizkultūras un deju kolektīvus gan bērniem, gan jauniešiem. Divus gadus šajā skolā nostrādāju par mācību daļas vadītāju.
Pēc aprecēšanās 1953. gadā parcēlos uz dzīvi Ludzā. Strādāju gan vakarskolā, gan Ludzas 7- gad. Skolā, mācot fizkultūru un latviešu valodu jau kā Gržibovska. Kos 1955. gada, kad 7- gad. Skola tikas pievienota Ludzas 1. vidusskolai, līdz aziešanai pensijā, proti, 1987. gadā, strādāju par latviešu valodas un literatūras skolotāju 7.- 9. klasēm.
Taču rudenī mani uzaicināja darbā uz Pušmucavas 8- gad. skolu par latviešu valodas un literatūras skolotāju (aizvietoju skolotāju, kura aizgāja dekreta atvaļinājumā.).
Skolotājas darbā centos būt stingra, bet taisnīga. Lielu uzmanību veltīju katram skolēna, īpaši vājākiem bērniem, zināšanu robu likvidēšanai organizēju papildstundas (protams, bez atlīdzības). Mācīju latviešu valodu un literatūru 7.-9. klases bērniem un audzināju kādu klasi (Izvadīju apmēram 8 izlaidumus.). Audzināšanas stundās mācīju bērniem gatavot referātus par dažādiem ētikas un estētikas tematiem, mācīju organizēt literāras tiesas, neklātienes ceļojumus. Centos ieaudzināt godīgumu, atbildību pret sevi, saviem radiniekiem, skolu, valsti. Gājām pārgājienos, katru gadu braucām ekskursijās, veiksmīgi piedalījāmies avīzes „Pionieris” organizētajos valodas konkursos „Vārds un teikums- zobens ass”. Aktīvās darba gaitas beidzu 1992. gadā Pušmucovas 8- gad. skolā.
Sabiedriskā darbība.
Ludzas vidusskolā kādu laiku vadīju ražošanas komisijas darbu, organizēju atklātās stundas mācību priekšmetos, gatavojām referātus par pedagoģiskiem jautājumiem. Pušmucovas 8- gad. skolā kultūrmasu darbu.
Kvalifikācijas celšana.
Mācījos no biedriem, jo nepietika vajadzīgo prasmju un iemaņu skolotājas darbam. Centos ik pēc diviem gadiem apmeklēt kvalifikācijas celšanas kursus.
Apbalvojums- 18 pateicības gan par mācību darbu, gan ārpusklases darbu, gan par klases sagatavošanu jaunajam mācību gadam, gan par darbu kolhozā ar bērniem.
1983. gadā saņēmu augstāko apbalvojumu-„PSRS” izglītības darba teicamnieks”.
Aizvērta mana darba mūža grāmatas pēdējā lappuse. Kāds tu biji, mans mūžs? Tajā ierakstītas manas baltās un nebaltās dienas, mani prieki un sāpes.
„Cilvēkam arvien vajag kādu vai ko mīlēt: cilvēku, grāmatu, dzīvnieku, klīstošos mākoņus vai stādus, ” saka Z. Mauriņa. Jūtos apmierināta, jo šos vārdus varu attiecināt arī uz sevi. Domāju, ka vislielākā pateicība nākas maniem vecākiem, kuri mani ieraudzījuši šīs svētās jūtas, īpaši mīlestības jūtas.
Mīlestību uz bērniem. Nebija jau visi„ paibērniņi”, taču esmu centusies katrā atklāt viņu īstenās vērtības. Ne visi kļuva par izciliem zinātniekiem, ārstiem… Bet vairums no tiem izauga par krietniem, godīgiem cilvēkiem ar iejūtīgām, saprotošām dvēsēlem. Un tas, manuprāt, ir labi.
Vislielakais gandarījums bija skolēnu, darbabiedru, vecāku, sabiedrības atzinība un Dieva svētība manam darbam.