sociālās vērtības bizantijas literatūrā

Bizantijas impērija sāka pastāvēt 4 gadsimtā , austrumromas impērijas teritorijā un pastāvēja līdz pat 15 gadsimtam. Par 11-gadīgu Bizantijas impērijas vēsturi mēs zinām pateicoties arī Bizantijas rakstniekiem – vēsturniekiem, filozofiem, dzejniekiem, kuri savos darbos atspoguļoja sociālo, reliģisko, militāru, politisku dzīves pusi.

Bizantijas literatūra neradās patstāvīgi, uz to ietekmēja gan sīriešu literatūra, gan kristiešu literatūra, gan arābu, gan romiešu, bet vislielākā ietekme ir vērojama no grieķu literatūras, daudzie zinātnieki – filoloģi pat uzskata, ka Bizantijas literatūra parādījās ap 6 – 7 gadsimtu, kad grieķu valoda kļuva galvenā Bizantijā.

Laika gaitā ,

mainoties sabiedrībai, mainījās arī morālas vērtības, kopā ar tiem mainījās arī literatūra un literatūras uzdevumi. Tātad balstoties uz Bizantijas impērijas vēstures laikmetu periodizāciju , var izveidot literatūras periodizāciju un sadalīt Bizantijas literatūru 2 posmos :

• Pirmais posms – 4. – 7. gadsimta beigas

• Otrais posms – 7.gadsimta beigas – 9. gadsimta vidus

Tagad sīkāk par katru posmu :

Pirmais posms (4.-7.)

Agrīnajām periodam ir raksturīga cīņa starp kristīgu un antīku kultūru, ka arī šajā posmā notika kristīgas reliģijas nodibināšana. Tajā periodā divi pamatvirzieni bija kristīgā sludināšana jeb pātari un klasiskā retorika. Par īp

p
paši izplatītu un iecienītu žanru kļuva historiogrāfija. Kaut arī neilgi pastāvējusi, baznīca juta nepieciešamību iemūžināt savu vēsturi, tā radās pirmais darbs „Baznīcas vēsture” 10 sējumos, tas autors bija Eisēbijs no Cēzarejas. Paralēli tika sacerēti arī pirmie laicīgās vēsturiskās prozas darbi, piemēram,” Di
i
ievišķā Ķeizara Konstantīna dzīve”. Interesanti, ka uzbūves ziņā darbs nemaz neatšķiras no antīkas retorikas, tomēr ja tajā cildināmais personāžs parasti tika pielīdzināts kādai no Olimpa dievībām, tad šeit imperators tiek salīdzināts ar Dievu To Kungu.

Tā kā agrīnajā periodā antīkā tradīcija vēl nebija aizliegta ar likumu, daudzreiz filozofija un retorika tika lietota kā cīņas ieroči pret kristietības dogmām. Arī pirmās epigrammas līdzīgi retoriskajai prozai apraudāja aizejošās antīkās pasaules dievības un izsmēja kristietību. Šajā laikā( Justiniāna 1 valdīšanas laikā) attīstījās arī epigrammu dzeja . Epigramma ir liriska miniatūra, kam nepieciešams ļoti augstvērtīgs māksliniecisks izpildījums.To autoriem vajadzēja būt apveltītiem ar izsmalcinātai gaumi un estētisko izjūtu. Tādēļ tos galvenokārt rakstīja vai nu pārstāvji no imperatora galma vai izcili galvas pilsētas advokāti.

Lai slavinātu kristietību attīstījās li
i
iturģiskā poēzija jeb himnas . Spilgtākais žanra pārstāvis bija sīrietis Romans Melods. Romans izstrādāja vienu no divām valdošajām bizantiešu himnogrāfijas žanra formām – kondaku. Viņa himnas sākotnēji vērtēja ļoti augstu, tomēr kanona žanra uzplaukuma laikā tās tika izspiestas no baznīcas dziesmu prakses.

Runājot par vēsturiskās prozas sacerējumiem Justiniāna laikā, jāpiemin Prokopijs no Cēzarejas, kura darbi liecina par to, ka paralēli oficiālai literatūrai pastāvēja arī tā saucāmie pagrīdes sacerējumi, kas bija domāti noteiktai sabiedrības daļai. Šī vēsturnieka spalvai pieder pilnīgi pretrunīgi sacerējumi – cildinošā „Justiniāna karu vē
ē
ēsture” 8 sējumos – tā grāmatas īsti nav veidotas pēc hronikas uzbūves, bet šajās grāmatās Prokopijs katru no kariem apskata no vairākiem skatu punktiem, tā mēģinot panākt objektīvu vērtējumu un analīzi,nevis tikai savu subjektīvo redzējumu , otrā grāmata – oficiālais „Traktāts par celtnēm” un „Slepenā vēsture” – skandaloza galma hronika, kurā tiek atklātas valdnieka personības un darbības negatīvās un nosodāmās puses.

Balstoties uz tā laika literatūru, varam secināt ka tolaik cilvēka dzīvē svarīgāku vietu aizņēma reliģija, ļoti bieži literatūra bija arī izmantojama lai cīnīties pret jaunu kultūru, reliģiju, jo ne visi bija ar mieru to pieņemt.Literatūrā arī tika atspoguļotas cilvēka jūtas, pārdomas, pārdzīvojumi, saistīti ar tradīciju maiņu. Literatūrā aprakstīti kari liecina par militāras dzīves svarīgumu un to ieņemamo vietu cilvēka dzīvē. Rakstītas galma hronikas liecina par cilvēku ziņkārību un interesi par visu slepenu. Tā laika cilvēks ir pirmkārt personība, kuram ir savas intereses, vēlmes, kurš nav nospiests ar kariem, jukām un valsts ne organizētību, tāpēc viņam ir spēki un vēlēšana domāt, meklēt dzīves jēgu .

Otrais posms ( 7 – 9)

Otrajām posmam ir raksturīgs kultūras pagrimums, kas bija saistīts ar ekonomisko pagrimumu un ikonu grautiņiem.Uz kultūras pagrimumu ietekmēja arī politiskās un militāras neveiksmes, jo kad 7.gs. impērijas lielākas pilsētas un kultūras centrus iekaroja arābi un persieši, pilsētu dzīve un līdz ar to arī literārās aktivitātes panīka.

Jauni sacerējumi radās klosteros un literatūra pilnībā sakralizējās . Tajā laikā īpaši populāras kļuva hagiogrāfijas – svēto dzīves apraksti. Ikonu grautiņu laikā veidojās asa diskusija par svēto ikonu nozīmi un nepieciešamību .Savus uzskatus opozicionāri publiskoja arī ar rakstītā vārda starpniecību. Viens no aktīvākajiem ikonu aizstāvjiem bija mūks Damaskas Ioanns. Joanns is teicis vārdus, kas dziļi raksturo baznīcas un sabiedrības attieksmi pret radošo cilvēku un viņa paša attieksmi pret savu darbu : „Es neteikšu neko savā vārdā.”

8. un 9. gadsimti – ļoti svarīgs un grūts periods Bizantijas vēsturē, jo tieši tajā laikā notika lielas pārmaiņas pilsētas dzīvē. Nepārtraukti kari Mazāzijā , Balkānos mazināja materiālus un morālus resursus, mazināja literāru aktivitāti. Tolaik bija plaši izplatīta juridiska literatūra – „Zemkopības likumi” , „Militārs likums” , Rodosa jūras likums”. Nozīmīgie darbi bija arī vēsturiskā literatūrā – Teofana „Hronoloģija” un patriarha Nikofora „Breviārijs”. Lielāka daļa hronoloģijas ir vērsta politiskai un militārai vēsturei – viņš apraksta Bizantijas karus ar barbarisko pasauli, ārpolitiku. Daudz mazāk ir rakstīts par sociālekonomisko dzīvi – reti fragmenti stāsta mums par Bizantijas tirdzniecības sakariem, administratīvu iekārtu plisētās.Bet etnoģeogrāfija viņa darbā ir diezgan plaša – Teofans piemin un nedaudz apraksta arī gotu, huņņu , slāvu, bulgāru tautas.

Bet bija arī rakstnieki, piemēram Kassija – kuri savos izteicienos, epigrammās, himnās neatspoguļoja tā laika problēmas – tādus kā ikonu grautiņi, pretmūku kustība un pat neradīja savu attieksmi pret tiem. Neskatoties uz to, kā viņa bija mūķene, viņa gandrīz neraksta par reliģiju , baznīcas dogmatiku. Kassija raksta galvenokārt par ētiskām un tikumiskām tēmām – par draudzību un nodevību, mīlestību un naidu, par muļķību, pareģošanu, skaudību un t.t.

Tātad varam redzēt kā pat literatūrā ļoti liela uzmanība tika pievērsta militārai dzīvei, politikai un ekonomikai, literatūrā nebija cēlu un apgarotu jūtu. Bet sakarā ar kariem cilvēkiem parādījās patriotisms, mīlestība pret savu valsti, griba to aizstāvēt un sakaut ienaidniekus, tātad karu laikā ļoti vērtīga kļuva drosme, drošsirdība, griba aizstāvēt savu valsts. Bet no otras puses parasts cilvēks nebija uzskatams kā prātīga būtne, kurā var just, mīlēt, pārdzīvot, bet drīzāk kā strādnieks, karavīrs. Tolaik svarīgākais bija cilvēka amats, nodarbība, t.i. materiāla pasaule, nevis garīga.

Bizantijas parunas

Ir ļoti grūti attiecināt Bizantijas parunas pie kāda laika posma, jo tie radās laiku gaitā , mainījās kopā ar cilvēkiem un ar laiku. Parunas – ir daudzu gadsimtu pieredze. Bizantijas parunas ir atšķirīgas ar ironiju un spēju tieši nodefinēt cilvēka mazāku vai lielāku vainu ( trūkumu), izraisot smaidu.

• Izsmejot rijību bizantieši teica „ Cūka pat sapnī redz miežus”

„ Lauva, lauva, bet ēšanā ir drakons! „

Gribot pateikt ka ēšanā nav jābūt lēnam un aizdomīgam, tie teica:

„ Pie galda nevar būt īsa roka”

Bizantijas parunām ir raksturīgi cilvēku salīdzinājumi ar dzīvniekiem, ļoti bieži dzīvniekiem tika piedēvētas tas rakstura īpašības, kurus grib izsmiet.

• Sieviešu kaisle pret rotām un tērpiem parādīta tādā parunā :

„ Pasaule gāja bojā, bet man sieva sevi rotāja”

• Mātes mīlestība tika atzīmēta ar maigu ironiju :

„ Mērkaķis ieraudzīja savus mazulīšus un pateica :

„Vai tie nav brīnišķīgi?”

• Ir arī parunas par politiku un valsts pārvaldīšanu , kuras doma ir tāda – kad valdnieks ir jauns – viņš mēģina savu panākt ar varmācību un represijām, bet valdnieks gados ar mieru un prātu :

„ Kad vilks ir vecs, tikai tad viņš izdod likumus”

Grūti ticēt savam darbiniekam :

„ Mums bija suns, bet viņš palīdzēja vilkam”

• Ļoti asprātīgi ir teikts par uzbrukumu, kad tu pats esi drošībā :

„ Viegli mest akmeņus no pēdējā stāva”

„ Vērsis gāja bojā un visi pacēla augšā zobenus”

Bizantijas parunas ir ļoti asprātīgas, dzīvas, spilgtas un atspoguļo Bizantijas sabiedrības raksturīgas īpašības un pretrunas.

Secinājums

Secinājumā var pateikt ka uz cilvēka sociālajām vērtībām galvenokārt ietekmē situācija valstī. Jo karu un nemieru laikā cilvēkiem bija grūti domāt par garīgu kultūru, dzīve tādā laika ir pārāk sarežģīta, lai rakstītu filozofiskus traktātus un domāt par pasaules problēmām, jo vajadzēja domāt kā izdzīvot, kā cīnīties pret uzbrucējiem / pretiniekiem, tāpēc arī tolaik literatūrā parādījās galvenokārt konkrētas, objektīvas hronikas, kaut arī pastāvēja darbi, kuri parāda tā laika cilvēka garīgas un sociālas vērtības – mīlestību pret valsts, tieksmi pret brīvību, gribu aizsargāt savu dzimteni un savu ģimeni.

Bet beidzoties kariem, cilvēka dvēsele saka tiekties pēc garīgās kultūras, zināšanām, pēc kaut kā dvēseliska, īsta, cilvēks saka domāt par mūžīgajām problēmām, gribēja atrast atbildes uz filozofiskiem jautājumiem, cilvēka dvēsele kļuva tīra un atvērta, tāpēc arī 9.gadsimtā , beidzoties sociālam pagrimumam un ikonu grautiņiem, Bizantija kļuva par Rietumeiropas izglītības centru, literatūrā atdzīvoja žanri, kuri parāda cilvēka jūtas, atspoguļo cilvēka dvēseli. Cilvēks sāka dzīvot, nevis izdzīvot, viņš sāka domāt par izglītību, mākslu, ģimeni, mīlestību ( tolaik arī parādījās mīlestības romāni), cilvēks sāka saprast ka garīgas vērtības ir svarīgāk nekā materiālas .

Leave a Comment